Meklēju vīrieti, kas par mani rūpēsies!

Mani burtiski satrieca kadrs no populāra seriāla. Vīrietis un sieviete uzsāk kopdzīvi, bet viņa vecpuiša dīvāns abiem par šauru. Tiek nolemts iegādāties jaunu gultu. Vakarā jaunā dāma atsteidzas no darba, un abi metas iemēģināt pirkumu. Te, pēkšņi, sieviete pārtrauc mīlēšanos: „Matracis taču ir ciets!” „Jā, jo tu tādu gribēji!” Bet viņa atcērt: „Esmu liela meitene un pati varu par sevi parūpēties. Vispirms rūpējies par sevi. Negribu, lai ar mani notiek kā ar iepriekšējām tavām sievām, par kurām tu rūpējies un vēlāk pārmeti. Kad būsi iegādājis tādu matraci, kā pats vēlies, zvani man, un es būšu gan tavā mājā, gan dzīvē.” Lūk, kāds paradokss!

Psihoterapeits Juris Blumbergs spriež: „Manuprāt, tas ir normāli un saprotami, ka sievietei gribas, lai vīrietis par viņu parūpētos. Taču vīrietim jau arī to gribas. Par ko runā nesaskanīgās un puslīdz nesaskanīgās pāru attiecībās? Viens no galvenajiem pārmetumiem ir – man pietrūkst viņa/viņas uzmanības. Kas tad īsti ir šī uzmanība, pēc kuras alkstam? Ja es 20 minūtes ar atplestu muti un ieplestām acīm raudzīšos sievietei sejā, diez vai tas būs īsti tas, pēc kā viņa kāro.

Uzmanības būtība ir padomāšanā par otru cilvēku, tajā, ka vēlos viņam kaut ko taustāmu ielikt rokā vai dāvāt pieskārienu, vai labu vārdu. Rūpju pilna uzmanība būs tad, kad teikšu: „Pagaidi! Liec to izlietni mierā! Es pats visu novākšu.” Vai vispār bez liekiem vārdiem un jautājumiem („Vai tev vajag palīdzēt?”) pieslēgšos virtuves darbiem. Vai arī saklausīšu viņas vārdos vēlmi redzēt kādu izrādi, vai izbraukt uz laukiem pie krustmātes, vai vienkārši pastaigāt pa jūras krastu. Varu to visu arī mierīgi laist gar ausīm.

Viņa: „Ai, cik jauki būtu aizbraukt līdz jūriņai... Bet mums jau nav laika, un tu jau arī nemaz nevari.” Es: „Jā, jā, es nevaru. Nudien nevaru.” Bet varu arī saklausīt, pēkšņi visu nolikt malā un sacīt: „Kas ir? Laižam ar’ uz to jūru!” Tad pats varēšu baudīt viņas prieku, ko izraisījusi mana uzmanība. Rūpes. Jo rūpēšanās jau nav tikai skriešana uz aptieku, kad otrs saslimis. Te patiesi var rasties pārpratumi, jo rūpēšanās par otru nekādā ziņā nav nespējnieku kopšana. Taču ar rūpēm divu veselu un mīlošu cilvēku starpā es saprotu – man rūp tas, kā tu jūties kopā ar mani. Kā pagājusi tava diena. Tavi svētki.”

Rūpju imitācija

Pazīstu vīriešus, kuri spēj nodrošināt sievietei vajadzīgo uzmanības devu, kas lieliski der aplidošanas fāzē, taču reālajā dzīvē ir pilnīgi bezpalīdzīgi. Viņi iemācījušies formulu: „Sievietes alkst, lai par viņām parūpējas” un sekmīgi darbojas attiecību tirgū, līdz kādā dienā iekārtojas „lielas meitenes, kura prot parūpēties par sevi pati” paspārnē. Viņš prot radīt rūpju imitāciju, taču pretī grib saņemt pilnu nodrošinātas dzīves komplektu.

Lūk, Dainas stāsts: „Mans vīriņš ir ļoti rūpīgs, viņam patīk gan vakariņās pagatavot, gan kafiju gultā pasniegt, bet nu darbā noturēties viņš neprot. Iekārtoju viņu pie vieniem draugiem par šoferi, bet ka tikai vīrs saņem kādu aizrādījumu, tā zvana man un brēc: „Es te vairs nepalikšu! Ko viņa iedrošinās! Meklē man citu darbu!” Un es meklēju arī. Tomēr tā ir labāk, nekā palikt vienai.”

„Šajā gadījumā redzam sievieti, kura par vīru rūpējas kā mamma par bērnu,” domā Juris Blumbergs. „Iekārto dārziņā, tad citā, pēc tam skolā. Ja zēnam tur nepatīk, aiziet arī izlamāties ar skolotājiem vai direktoru. Tad velti sūroties: „Jā, ko lai dara, ka viņš man tāds ir.” Ko pieņēmi šādu vīrieti?”

Taču sieviete „iekrīt” uz sākotnēji izrādītām rūpēm, jo mums teju ar bomi galvā iedzīts, ka tas ir galvenais testa jautājums – rūpējas, tātad labs un ņemams puisis! Tomēr, kā redzams, ne vienmēr rūpes nozīmē rūpēšanos. „Tad man jājautā, vai tas ko viņš dara ir parūpēšanās?” jautā psihoterapeits.

„Varbūt tā ir izdabāšana un piespēle? Nav jau grūti pateikt: „Vai, kāda tu skaista! Kā tu man patīc! Cik tev daiļi pirksti! Es tevi mīlu!” Bet tā nav rūpēšanās. Šāds vīrietis līdzīgs bērnam, kurš glaimīgi pieglaužas: „Kāda tu man laba mammīte! Nu, nopērc man šokolādīti un zirdziņu piedevām!” Taisnību sakot, savā prātā īsti nespēju piekrist, ka cilvēks, kurš nav spējīgs parūpēties par sevi, būtu spējīgs to izdarīt par otru. Glaimi, komplimenti un paretam kāda dāvaniņa ir sīkumi. Toties rūpēšanās prasa laiku, kaut kā no sevis atņemšanu, arī uzmanību. Prioritātes tiek pārceltas no manis uz tevi.”

„Man nevajag, lai kaut kāds vīrietis par mani rūpējas. Padomā pats par savu pēcpusi, pirms sāc par manām ērtībām prātot!” Ja sieviete tā runā, es domāju – dāma grib pārņemt kontroli, pārņemt savā vadībā otra cilvēka dzīvi,” prāto Juris Blumbergs. „Kontrolēšanas tieksme parasti gan rodas pašam sava nevarīguma vai aizdomīguma dēļ. Jūtos drošs tikai tad, kad process, šajā gadījumā –attiecības, ir pilnīgā manā kontrolē.

Tad vīrietis saka savai sievietei: „Klau, nu nevajag tev uz to darbu iet. Tur pret tevi tik slikti izturas un maz maksā. „Davai”, es tev katru mēnesi tos tavus grašus, tos 250 latus pārskaitīšu uz kontu, okei?” Tādi un citādi piedāvājumi seko viens otram, līdz sievietes vadzis lūst. Ko vīrs? Bļāviens, veči, es taču tā par viņu rūpējos, „a” ko šī?! Jo viņa stāsta, ka pati arī kaut ko gribot darīt. Proti, ja sieviete nokāpj no šīs vīrieša nospraustās taciņas, tad dabū pa knaģiem. Ārēji tās var nosaukt par rūpēm, bet patiesībā tā ir gādāšana pašam par savām ērtībām un drošību.”

Kad rūpes līdz kaklam

Ko tad, ja es savas rūpes jeb to „kaut kā no sevis atņemšanu” sāku uzskatīt kā upuri? Psihoterapeits ir skarbs: „Ja viens no partneriem gluži kā bērns visu laiku prasa no otra, vārdos izteiktos un neizteiktos, intonācijās un pozās – rūpējies par mani – tad rūpes izvēršas kā rūpēšanās par nespējnieku, kurš sēž ratiņos un kurš man jāstumj cauri dzīvei. Tāda rūpēšanās agri vai vēlu būs līdz kaklam, jo man vajag līdzās cilvēku, kurš var pats savām kājām skriet un domāt pats ar savu galvu, pats sev no deguna gala mušu nodzīt.”

Taču atgriežoties pie gultas. Dodu zobu ķīlā, ka tas, kurš, rūpējoties par otru, izvēlējās tādu guļamo, kas pašam neder, paliks arvien dusmīgāks un dusmīgāks uz savu partneri, kamēr tas saldi krāks. Redz, kā sanāca Inārai (42): „Pirmais vīrs bija radis dzīvot augšā naktīs un mūsu kopdzīves sākumā pieklājīgi apjautājās, vai mani tas netraucēšot. Rūpēdamās par viņa labsajūtu, atteicu, ka ne. Tā naktīs mūsu vienistabas dzīvoklī darbojās televizors vai skanēja radio. Ar laiku sapratu – esmu pārmocījusies un neizgulējusies. Taču vīrs tik atsmēja, ka redzot – patiesībā es esot riktīgi aizmigusi. Šis, protams, nebija galvenais šķiršanās iemesls, tomēr sava loma tam bija.”

Alise (28) stāsta ko līdzīgu: „Noīrējām arī pusi dzīvokli. Jau, to meklējot, raudzījos, lai guļamistaba būtu labi vēdināma. Savukārt puisim galvenais bija siltums. Piekāpos, jo man rūpēja mīļotais. Galu galā jau pirmajā ziemā attapos vienā gultā ar karstu ķermeni pārkurinātā istabā. Logu atvērt? Nekādā ziņā! Kad modos ar sāpošu galvu, nolēmu gulēt dzīvojamajā istabā. Bija neliels tracis, taču beigu beigās mūsu miteklis sastāv ziemeļu un dienvidu puses.”

„Rūpēšanās nav pašuzupurēšanās, kaut kādreiz tās patiesi saplūst,” skaidro Juris Blumbergs. „Ja rūpēs nes smagu upuri, pirmajā brīdī gan jūti morālu gandarījumu, taču tad tas pazūd, un tā vietā nāk īgnums un dusmas. Tāpēc, pirms soli, kārtīgi apdomā, vai solījuma pildīšana nenāks ar sakostiem zobiem. Ja arī šis upuris vajadzīgs, tas ir īpašs gadījums, kad citādi vienkārši nevar un nav iespējams. Upuris nav nesams, dodams vai ņemams tikai tādēļ vien, ka kādam to dikti gribas. Tu esi vai neesi čalis? Uzkāp kokā! Uzkāpt jau var, bet, ja jaunkundze grib, lai tajā palieku visu dzīvi – tas gan vairs neies krastā.”

Juris Blumbergs domā, ka īsteno rūpju jēga ir patiesumā: „Meklēju vīrieti, kurš par mani parūpētos.” Paga! Ko tad tu īsti meklē? Mājkalpotāju, vai? Sulaini? Ja tā ir štata vienība – uz slodzi vai pusslodzi? Man labāk patiktu tā: „Gribētu satikt vīrieti, kam es tiešām patiktu, tādu, kas mani iemīlētu.” Taču arī tad man ir pretjautājums – kā ar tevi pašu? Varbūt tomēr jāmeklē cilvēks, kuru tu mīlētu un kuram arī vēlētos dot, un kurš nedomā tikai par sevi. Reiz kāda paziņa man teica: „Zini, Juri, es vienā žurnālā izlasīju, ka vīrietim vajagot sievietei septiņas reizes dienā pasacīt: „Es tevi mīlu!” Tas ir pupu mizas! Kā tad tā, mums, sievietēm, to vajag! Zini, ko, sievietei nevajag kladzināt vai bāzt batonus ausī, ka es viņu mīlu, sievieti vajag MĪLĒT, nevis runāt par to, kamēr mutē parādās salkana garša. Un, kad mīl, tad jau rūp.”

Ir vērts ieklausīties Annas (49) stāstā: „Mana tēva bēru dienā sēdējām ap galdu un kavējāmies atmiņās. Mana mamma atcerējās, kā dēls Artūrs vectētiņa pēdējā vasarā nodzīvoja kopā ar viņu vasarnīcā. Tikko bija pārciesta smaga operācija, un mēs nedomājām, ka tētis to pārcietīs, bet, pateicoties pusaudža rūpēm un dzīvespriekam, viņš nodzīvoja vēl veselu gadu. Te sarunā iesaistījās mana vīramāte: „A ko tas Artūrs izdarīja? Vai viņš atnesa vectēvam ūdeni?” Kā lai es būtu ieskaidrojusi vecajai dāmai, ka dēls vienkārši dāvināja prieku un klātbūtni un tas ir kas vairāk par glāzi ūdens.”

Juris Blumbergs: „Ikdienišķām rūpēm jānāk kopā ar prieku. „Jānopērk vecenei laksti, lai nekladzina mājās tik daudz!” Piedod, man nevajag. Patiesas rūpes izrādot – tu vienkārši citādi nevari – gribi pavaicāt, kā klājas, pateikt labu vārdu un paveikt labu darbu. Tas rodas dabiskā veidā no tevis paša, no tavas būtības, nevis ir iemācīta shēma. Taču ceļš, kā to darīt, katram jāatrod pašam. Neviens psihoterapeits tev nepateiks: „Tagad es tevi, pintiķi tāds, iemācīšu dzīvot, mīlēt un rūpēties!””

Aija Kažoka / Foto: Bulls Press