Esmeralda Ermale: „Biklā Baibiņa biju es pati”
Cik ļoti viņai ir gribējies nospēlēt kaut ko nepareizu, kārdinošu, jutekļus atbruņojošu... Gadi iet, viņa ir kāpusi pāri krīzēm – profesionālām un privātām, bet tautai palikusi tā pati baltā „Pūt, vējiņi!” Baibiņa. Dažreiz Esmeraldai Ermalei šķiet, ka priekškars ir aizvēries, neviens viņu nepazīst, un tad, stāstot, kurā teātrī spēlē, ātri varot “dabūt pa purnu”...
Kad Esmeralda sēž man pretī kafejnīcā, viņas džemperītis un šalle ir pelēki baltās – Baibiņas villaines – krāsās. Un viņā pašā vienlaikus sadzīvo gan spīvums, gan maigums. Viņa var iecirsties, bet var arī, pavīdot acīs nodevīgam miklumam, kļūt atklāta. Nākamajā vakarā teātrī „Hamlets”, Jāņasētā, es nosacīti (telpa tiešām ir ļoti maza izrādei) esmu zālē, viņa – uz skatuves. Un tā jau ir pavisam cita Esmeralda – ugunīgi kaislīga, seksuāla, kārdinoša, bez kompleksiem. Viņa labi zina, ko ir vērta. Viņas varone, izsāpējusi attiecības, spēj savu vīru novest līdz pašnāvībai, un katrs skatītājs, mājup ejot, var spriest, ko īsti nozīmē izrādes nosaukums – „Pēdējais brīvais pāris”... Mums visiem kaut kā ļoti, ļoti pietrūkst. Arī Esmeraldai.
– Normāli. Darbs ir. Kur dzīvot, ir. Iztikusi esmu. Tas nav maz. Jā, mūsu profesijā kuru katru brīdi viss var mainīties. Esmu tādā vecumā, ka droši vien nevar vēlēties, lai ik pāris mēnešus būtu kāds piedāvājums, četras lomas sezonā. Teātrī „Hamlets” mums ir bijuši divi iestudējumi ar Rolandu Zagorski. Pirmais – „Dubults neplīst”, kuru spēlējām gandrīz desmit gadus. Brīnišķīgā iespēja spēlēt komēdiju, kurā ir daudz saprāta un gudrības. Tagad spēlējam Dario Fo „Pēdējais brīvais pāris”. Noskatījos, kā to pašu lugu Nacionālajā teātrī spēlē Rafalsons ar Virkavu, man ļoti patika! Ar milzīgu gandarījumu secināju, ka man nemaz nav kauns par mūsējo, esmu apmierināta.
Labi saprotu, ko varu, ko nevaru, un bērt sev uz galvas pelnus man šķiet neauglīgi. Protams, tam nav skanējuma lielā mērogā, to redz ļoti maz cilvēku, un arī kritiķi nav to redzējuši. Bet tas man pašai daudz nozīmē! Ja sēdēšu mājās un īgņošos – nu, kam no tā labāk? Arī „Kabatā” spēlēju vienu izrādi. Es to nesauktu par lielo mākslu, bet tas ir riktīgs darbs! Es no tā nekaunos. Kā gan citādi man pelnīt iztiku? Tāpēc nepiekrītu tiem, kas lamā seriālus. Ja tas ir izcili muļķīgs, nepiedalies! Bet spļaudīties – seriālos nefilmējos... tad jādzīvo Holivudā un jāfilmējas tikai lielajos projektos, jāsaņem miljoni.
– Jā, par to esmu ļoti priecīga! Ir piedzīvoti visi posmi – kad bērni bija mazi, slimoja, bija jāvadā uz dārziņiem, skolām. Jaunībā vienmēr ir vairāk darba, vai ne? Tiešām priecājos, ka man ir laiks aizbraukt paslēpot, izlasīt grāmatu, aiziet uz kino vai vienkārši padomāt. Nemitīgi netraukties pa dzīvi klūpot krītot. Jo – kas tad paliek pāri?
– Braucat ar kalnu slēpēm?
– Iemācījos braukt kaut kādā līmenī, bet tad apnika stāvēt pie tā mazā pakalniņa ar pacēlājiem un pārgāju atpakaļ uz distanču slēpēm. Varu tās sakrāmēt mašīnā, aizbraukt līdz Mežaparkam. Vai nav burvīgi? Citādi nav nekādu iespēju ziemas laikā pabūt ārā!
– Jā, viena pati!
– Esat cilvēks – vienpatis? Vai jums svarīgs ir arī draugu loks?
– Ļoti svarīgs. Varbūt kādam nevajag neko citu kā tikai savu sabiedrību, man ir labi gan tā, gan tā. Un jebkurš pārspīlējums šķiet apgrūtinošs. Ja man nebūtu vienatnes, es sāktu izjust diskomfortu. Tāpēc man ļoti vajag manus laukus, savu telpu. Vietu domāšanai un jušanai. Tie ir piecus kilometrus aiz Vecpiebalgas.
– Nē, nopirktas pirms gadiem trīsdesmit. Ar šīm benzīna cenām izbraukāt ir dārgi, bet ainavas ir tik skaistas, ka tas ir to vērts! Nevaru atļauties dārgus, tālus braucienus, varētu vaidēt, ka netieku uz Taizemi vai Peru (es labprāt aizbrauktu!), bet es ļoti labprāt braucu uz Piebalgu.
– Īpaši nenodarbojos ar sevis pozicionēšanu, īsti nezinu, ko tas man varētu dot. Liekas – ja es iedomātos, ka esmu pazīstama aktrise, tad ātri vien dabūtu pa purnu. To esmu piedzīvojusi. “Ā, jūs strādājat teātrī? Kurā? Bet es tik ilgi neesmu gājusi uz teātri...” Latvijā ir daudz cilvēku, kuriem nav ne jausmas par tādu aktrisi. Tā ir absolūta realitāte! Tāpēc būtu dīvaini, ja es iedomīgi teiktu – esmu pazīstama. Daudzi teātrī gadiem nav spēruši kāju! Vai nu viņiem tas nav vajadzīgs, vai arī viņi uzskata, ka tas ir par dārgu.
Mēs katrs atrodamies savā pasaulē, kuras brīžiem saskaras, brīžiem nesaskaras, un būtu ļoti jocīgi apvainoties uz cilvēkiem, kuriem nav vajadzīgs tas, kas man. Varam tikai piedāvāt, bet ne iestāstīt, ka tu bez tā nevari dzīvot. Var dzīvot, jo viņš dzīvo! Tā ka – netaisos sevi vērtēt, lai to dara citi. Man vajag sajūtu, ka man vismaz ir darbs un es, to darot, gūstu prieku.
– Tā bija visa sākums. Bez tās manis nebūtu šajā profesijā. Mani paņēma no skolas, man bija 16 gadu! Tā bija režisora Gunāra Pieša neticamā uzdrošināšanās.
– Kā viņš jūs atrada?
– Bija konkurss ar milzu tūkstošiem.
– Tā sanāca. Kaut gan, kad Kinostudijas radošā grupa brauca pa skolām, meklējot tēlotājus, man viņi pagāja garām. Ienāca kora nodarbībā, aplaida skatienu un izgāja ārā.
– Un jūs pieteicāties konkursam?
– Tas bija mans drosmīgākais bērnības solis. Protams, nebija viegli, ar manu kautrīgo lauku meitenes raksturu. Draudzene brauca līdzi.
– Jā, to īsti nevarēja noslēpt. Tā, protams, bija mana pirmā augstskola. Tikai pēc tam sekoja akadēmiskā.
– Jums panākumi nesagrozīja galvu?
– Nē. Tiklīdz paziņoja, ka abi ar Pēteri Gaudiņu esam apstiprināti, tā uzreiz sāka draudēt: ja nenospēlēsim, kā vajag, ja izgāzīsim filmu, pret mums vērsīsies visa Latvija... Vārdu sakot, man bija skaidrs, ka labāk būtu pagriezties un iet prom, jo es nevaru parakstīties zem tā, par ko nevaru atbildēt! Nevaru apsolīt, ka brīnišķīgi nospēlēšu lomu.
– Nu, Piesis pirmām kārtām! Pirmajā sanākšanā cēlās kājās un teica – jūs te vispār neiedomājieties, jūs noēdīs! Bez sāls.
– Tas bija psiholoģiski pareizs solis no viņa puses?
– Kas to zina... Man galīgi nebija raksturīga iedomība, pašapziņas augstumi, drīzāk vajadzēja kādu, kas teiktu: “Tu vari, tu vari, tu vari!” Man likās, ka nevaru nekā. Biju uz iekšu vērsta, savas emocijas nevienam nerādīju. Aktiera darbā tas galīgi neder, un tas bija grūtākais ne tikai filmā, bet visā karjeras sākumā. Tiklīdz jutu, ka es kaut ko nevaru, tā – viss, esmu ciet, izturu.
– Katrā ziņā es ar tīksmi tajos nepeldējos. Protams, ir ļoti patīkami, ja cilvēki nāk klāt un saka labus vārdus. Tas dod spēku, pašapziņu. Bet gribu cerēt, ka nebiju stulba, iedomīga. Man bija grūti atgriezties klasē! Visi sagaidīja, ka būšu lielīga, skatījās – nu, kāda tad viņa būs? Tas bija grūti. Man bija dubultā jāpierāda, ka neesmu... Turklāt pa filmēšanas vasaru biju pieaugusi. Tā bija milzīga pieredze, nevar noliegt, ka biju kļuvusi pilnīgi cits cilvēks!
– Ko vecāki teica par šo soli?
– Priecājās, protams. Nekādi īpaši padomi nevarēja būt, viņi bija vienkārša darba darītāji, dzīvoja līdzi un cerēja, ka... neizgāzīšos.
Par Baibu, zīlnieci un Ziemassvētku vecīti
– Uzreiz pēc vidusskolas gājāt uz Konservatoriju – ar diezgan drošu sirdi?
– Sirds bija bažīga, tajā gadā Teātra fakultātē nebija uzņemšanas. Negribējās mest zemē laiku un iestājos kultūrizglītības darbiniekos – ar norunu, ka pusgada laikā nolikšu eksāmenus par pusotru gadu un panākšu Teātra fakultātes 6. studiju. Tas likās neiespējami, bet, ja ir skaidrs mērķis, tad zini, kā dēļ pūlies. Brīnumainā kārtā es iedzinu. Gāja visādi, grūti, ar depresijām, vilšanās sajūtām, bet – kam tādu nav?
– Manī nē, jo es tāda tiešām biju. Cilvēkos atstāja!
– Jūs bijāt Baiba?
– Jā, man katrs vārds bija absolūti saprotams. Es visu izjutu tieši tā, man vispār nevajadzēja neko skaidrot! Starp mani un lomu nebija nekāda attāluma.
– Divas! Un bērnībā jau, protams... katrs bērns ir naivs, atdevīgs visam, ko redz un dzird. Vecākā meita bija ārkārtīgi labdabīga, naiva, ideālistiska. Jaunākā auga kompānijā, jau cīnoties par savu vietu. Atceros, man bija milzīgs pārdzīvojums, kad vecākā meita atklāja, ka nav Ziemassvētku vecīša.
– Cik gadu viņai bija?
– Neticami daudz! Man likās, ka viņa sen jau visu zina. Nu, nevar taču nezināt, tad aklam jābūt! Pēkšņi viņa atnāk mājās un asarām acīs saka: “Mammu, pasaki atklāti – Ziemassvētku vecīša vispār nav? To jūs mums, bērniem, melojat?” Ar tik ārprātīgu aizvainojumu... Stāvu un saprotu, ka šis ir brīdis, kad sagrauju viņas ideālus... Biju šokā! Mēģināju visādi, maigi, lai nelaupītu pēdējās ideālisma druskas, stāstīt, ka tā nav nodevība, mēs nemelojam, bet mēģinām cits citu iepriecināt, ticam visi kopā, mums tādas tradīcijas, piedalāmies svētku rituālā. Visu ko mēģināju izdomāt... Bet to, cik viņa bija satriekta, visu mūžu atcerēšos.
– Ikdienā esat perfekcioniste? Prasīga?
– Jā, laikam... Tas gan ar gadiem drusku pietušējas. Man tā gribas domāt.
– Jā, kad vairs nav tās milzīgās atbildības izjūtas – ka no manis ir atkarīgs, kāds viņš būs cilvēks, vai būs tik saprātīgs, tik labs, tik gudrs un čakls... Protams. Tur jau tā lieta, ka ļoti grūti saprast, cik daudz atbildības jāuzņemas tev un kur vienkārši jāļauj elpot un dzīvot tam otram. Tu vari mēģināt sajust, bet – ja tev liekas, ka tev vienmēr ir taisnība, tu taču nevari pieņemt, ka var būt citādāk.
– Jūsu bērni ir jau lieli?
– Pavisam lieli. Ar vecāko meitu dzīvojam kopā. Viņa bija savā dzīvē, domāju, atkal būs, bet šo brīdi izbaudu ar prieku. Esam citādās attiecībās, kā divi neatkarīgi cilvēki, un man ir ļoti interesanti. Nejūtu to šausmīgo pienākuma izjūtu – zinu, ka viņa dzīvo, kā uzskata par pareizu. Ja viņa dara to, kas man šķiet nepareizi, saku, ka tā nav mana darīšana. Varu pateikt savas domas, ja man jautā.
– Tā gan neesam runājušas. Liekas, ja izrāde noved cilvēkus pie diskusijas, tas ir brīnišķīgi! Mākslas uzdevums ir piepildījies. Atceros, ar vecāko meitu bija saruna pēc Māterlinka „Zilā putna”. Viņai bija nepilni pieci gadi, man likās, ka viņa ir par mazu, lai saprastu to lielo filozofiju, simbolismu. Izrādē darbojas Sunītis, Kaķītis, Uguns, Ūdens, Cukurs. Domāju, ka viņa varētu saprast šo vienkāršo slānīti. Dažas dienas pēc izrādes nācām no bērnudārza, un viņa man uzdeva TĀDUS jautājumus! Es apstulbu, ka viņa tik dziļi to jūt. Bija runa par svētlaimēm – apmiera un visādām... Sapratu, ka viņa gandrīz dziļāk par mani skatās tur iekšā.
Man bija tāda laimes izjūta! Pirmkārt, par to, ka mums ir tāda izrāde; otrkārt, par to, ka mans bērns to spēj uztaustīt, just, noformulēt. Un man jādomā tik dziļi, lai atbildētu! Tad es sapratu... ka izrādēm vajag ņemt labus materiālus. Arī tad, ja nedzirdam visu, ir jātic, ka iekšēji tas notiek, ka cilvēki par tām lietām domā.
Starp ideālismu, upuriem un egoismu
– Kā jūs domājat, kāda ir jūsu šīs sezonas vēsts skatītājam?
– Man šobrīd nav tik nozīmīgu lomu... Atklāti sakot, tās ir tādas, pēc kādām es ilgojos jaunībā. Tad man deva nopietnās, gaišās mīlētājas – protams, labas, bet man vienmēr gribējies tā garšīgi un azartiski izpausties spilgtās raksturlomās. Bet es labi sapratu, ka tā ir tipāžu lieta.
– Tieši tā. Varbūt tas ir stereotipiski, bet mēs vērtējam cilvēkus no cepures. Un es arī nebiju īpaši nelaimīga, ka man bija tās lomas. Es novērtēju, ka varu tās spēlēt.
– Jūs ilgi sevī saglabājāt to naivumu, ideālismu?
– Droši vien pietiekami ilgi, jā.
– Savā ziņā – protams! Tas ideālisms jau brūk pamazām. Vispirms skolā mūs apbružā ar dažādiem smilšpapīriem. Manuprāt, tas cilvēka mūžā ir ļoti grūts laiks. Augstskolā savukārt mums ir zināmi ideālistiski viedokļi par profesiju. Vēlāk saproti, ka tie ne vienmēr atbilst patiesībai. Protams, arī precoties droši vien biju ideālistiska. Mēs abi mācījāmies sadzīvošanas mākslu.
– Kā jums izdevās darbu apvienot ar ģimeni?
– Tāpat kā visiem.
– Tieši tā. Atceros, bija laiks – atvedu bērnus no dārziņa, skrēju uz izrādi pēdējā minūtē, domāju – ak, kungs, vai tas ir normāli, ka es šitā atskrienu, ātri nogrimējos, saģērbjos, nav laika pieslēgties tam, ko daru... Bet faktiski nekas nav tikai labs vai slikts vien. Lielā aizņemtība un steiga deva papildu mērķtiecību un koncentrēšanos. Ja nav laika iešūpoties, tad momentā jābūt iekšā, jādara, pēc tam momentā jābūt ārā, jāskrien atpakaļ – tāds labs treniņš.
– Nevis kā citreiz – aktieri sēž kafejnīcā, mēģina iziet no lomas...
– Kamēr ir tā nerutinētā aktiermeistarība, tu visu laid cauri saviem jutekļiem, līdz iemācies dalīt – tas ir mans personiskais, tas lomas... Pēc izrādes „Mīla zem gobām”, kur līdz pašām beigām ir ļoti emocionāla darbība, es pēc paklanīšanās nevarēju vien beigt raudāt, un mans kursabiedrs novēcināja gar acīm roku: “Ē-ē-ē, paklau, viss cauri, beidzās, ārā, ārā!” Tad sapratu – tiešām. Tagad mans pienākums ir to visu nolikt un mierīgi pasmaidīt.
– Uz skatuves jau it kā nevajag sevi saudzēt. Bet pēc tam nevajag tajā dzīvoties ar domu – rīt man būs jādara tas pats, neiešu ārā. Tas nav saprātīgi.
– Tā tiešām var nokļūt slimnīcā.
– Jā! Un tas, ka daži ģeniālākie aktieri, kuri kādu laiku tiek ārkārtīgi apbrīnoti, savu dzīvi diemžēl beidz kā slimi cilvēki, ir rādītājs, ka tās lietas nevajag jaukt. Ja gribam uz skatuves kaut ko tik sakāpinātu, īsti traku, tad tas jādara ar profesionāliem līdzekļiem, nevis jāgāž ārā ar plikiem nerviem. Ir cilvēki, kas par to sajūsminās, saka – ārprāts, kā viņam sviedri tecēja, viņš trīcēja... Tad man jāsaka – pēc tās izrādes viņam trīcēja vēl vairāk, un viņš vai nu kādam iegāza un salauza žokli, vai... Tas nav nekas labs. Tā vairs nav māksla. Tā ir vienkārši nelaime, slimība.
– Nē, man nebija īpašas iespējas sevi pasaudzēt. Tādā laikā dzīvojām. Stāvējām rindās, skrējām pēc importiem, iztikām, kā bija. Pasaudzēt sevi var vienīgi uz egoisma rēķina – lai tas paliek nedarīts! Bet kādam tas jāizdara. Tā nu man nav izdevies, jo vienmēr šķita ļoti svarīgi, lai visi darbi ir padarīti, lai visiem ir ko ēst, lai visi ir apģērbti, siltumā.
– Vai tajā ziņā vīrs bija atbalsts? Uzņēmās daļu rūpju, ja jūs nevarējāt?
– Nu... bezizejā uzņēmās, protams. Bet negribu to sīkumos iztirzāt. Varu teikt, ka viņš vērtēja ģimeni ļoti augstu, darīja visu, kas bija viņa spēkos, saprata, kā mācēja. Vienmēr kaut kas var nepatikt, bet viņš rīkojās pēc labākās sirdsapziņas.
– Vai tagad mazliet kompensējat trako skriešanu?
– Es to tiešām jūtu. Vienu brīdi biju mazliet apmulsusi, ka ir parādījies laiks. Bērni no ģimenes aiziet, un parādās brīva telpa. Par laimi, sāku tam gatavoties iepriekš. Biju pietiekami daudz lasījusi un redzējusi, kā notiek, kad tik ļoti nelaiž bērnus vaļā, man likās, ka tas ir nepareizi, muļķīgi, traumējoši bērniem. Galīgi negribēju tāda būt un apzināti organizēju sevi. Vienu brīdi bija jocīga sajūta. Jūties tā kā nelīdzsvarā, drusku lieks, bez saites. Bet man diezgan veikli izdevās aizpildīt vietu, atrast interesantus laika izmantošanas veidus. Mēs piedzimstam ar savu raksturu, temperamentu, nervu tipu un to īpaši nevaram mainīt. Taču mēs varam līdzsvaroties. Pilnīgs sevis noliegums, altruisms – tas ir pārspīlēti. Fanātisms man šķiet atbaidošs jebkurā jomā, jo nekas, ko absolutizējam, nav veselīgi. Un pat, ja gribi otram labu, kā tu drīksti viņam ar varu ko uztiept? Tu taču nezini, kas tieši viņam darīs labu!
– Un tā jau ir darīts, un tā dara joprojām. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam. Maigajām svārstībām ir daudz lielāka ietekme. Vari piedāvāt, ieminēties, bet, ja viņu tas neinteresē, liecies mierā, Dieva dēļ!
– Vai, skatoties spogulī, domājat, ka Dievs jums ir dvēseles mājokli devis kā dāvanu, skaistu?
– Jā, es, protams, par to varu pateikties! Kaut gan jaunībā man bija ļoti daudz pretenziju pret to mājokli, daudz kas nepatika, visādi trūkumi bija.
– Nešaubīgi! Man vienmēr ir pieticis materiāla neapmierinātībai, paškritikai, kompleksiem. Tas ir mūža darbs – samierināties ar sevi. Tas, ko vecāki devuši, ir avanss, tālāk sevi jāveido pašiem. Un ne tikai ārēji.
– Vīrieši jūs ir ar komplimentiem apbēruši? Esat lutināta tajā ziņā?
– Laikam nevaru skumt, bieži jau saka ko labu. Tas palīdz, protams. Izņemot gadījumus, kad ļoti labi apzinies, ka tā ir pieklājības frāze. Tad saki “paldies”, un viss.
– Lielos vilcienos – jā. Nevaru teikt, ka nekad neiedomātos – kāpēc citam... Noteikti esmu nodomājusi, netēlosim sevi baltus un pūkainus, bet lielākoties ar pieskaņu – es arī tā gribētu. Nevis – lai viņam tā nav. Reizēm man ir šķitis, ka viņš nav to pelnījis. Bet tā nav mūsu darīšana. Tagad to saprotu! Viņš to ir nopelnījis citādi. Un ne jau es būšu tā, kas vērtēs, kurš ir cienīgs un kurš ne. Jo – katram savs. Līdz tam jāizaug, lai saprastu, ka tā ir iekārtota pasaule! Un tu nevari nevienam ne ko atņemt, ne iedot. Noteikti daudzas sievietes man nepiekritīs, bet teikšu, ka nevienai nevar atņemt vīru. Man teiks – kā tad nevar? Mazliet pakoķetē, piestrādā un noņemsi! Nu, nenoņemsi. Ja ir ideāla savienība, neko nevar atņemt. Tā ir ar visu. Protams, katram gribas dzīvot tajā komforta līmenī, kurā jūties labi.
[..]
– Jūs emocionāli esat ieturēts skandināvu tips?
– Šķiet, manī ir arī pietiekami daudz temperamenta, dzīvīguma. Protams, neesmu tā, kas uzreiz uzņemas iniciatīvu, organizē. Man gan grūti spriest. Es sevi droši vien redzu citādu nekā cilvēki no malas. Man drīzāk patīk būt līdzās, saskaņoties, sazināties nekā izraisīt virpuļus, notikumus.
– Par to nav šaubu! Viņi nav nekādi miegamices!
Reizēm pulksteni atstāju mājās
– Leģenda vienkārša – Viktora Igo grāmata. Bet man bija grūti ar to sadzīvot, tas likās tik pretenciozs. Tāpēc jau bērnībā mani nesauca par Esmeraldu, bet par Māsiņu. Man bija vecāks brālis, es biju Māsiņa. Biju tā pieradusi... Kad mani nosauca par Esmeraldu, tad...
– Jāsaraujas.
– Jā, tā formāli, oficiāli. Kādu laiku mēģināju sadzīvot, tagad esmu... labās attiecībās. Toties meitas nosaucu par Ilzi un Lieni. Tajā laikā visi lika kaut kādas Sintijas, likās – es tos vecos, labos. Un tad visi sāka tā domāt...
– Vai jums jau ir plāns jaunajam gadam?
– Esmu tādā stadijā, ka vienkārši plūstu pa dzīvi – ļauju notikt. Esmu iemācījusies būt šajā mirklī, izjust, izdzīvot. Nezinu, kāpēc dzīvojam vai nu pagātnē, vai nākotnē. Vai nu kaut ko atceramies, vai plānojam – būs tā! Tas nāk neapzināti, mēs esam tā ieprogrammēti. Man tagad negribas iztēloties neko konkrētu, tikai pieņemt to, kas nāk. Un tad izvēlēties – vai nu paturēt, vai ļaut iet garām... Man tā šķiet interesanti. Protams, es kaut ko vēlos, mēģinu piesaistīt ar domām un virzību. Bet man laikam vairs neko negribas ar varu, par katru cenu. Jo ļoti daudz ko var dabūt mierīgi. Atbrīvojoties. Un tas ir tik patīkami. Es, piemēram, daudz laba gūstu no sarunām ar cilvēkiem.
– Jā, tam vajadzīgs laiks. Esmu bieži bijusi vainīga, ieskrienot pie mammas un izskrienot ārā, jo neesmu tik mierīga, lai vispār raisītos normāla saruna. Kad varu to mierīgo brīdi paņemt, tas atmaksājas! Tad man ir laba sajūta, un viņai arī. Tā ir ar visiem tuviem cilvēkiem! Mēs taču visi zinām, ka darbs nekad nebeigsies, bet varam pacensties ātrāk izdarīt vienu, lai drusciņ vairāk būtu tam otram. Ja tā nedarām – tātad mums to nevajag. Teicienu “man nav laika” tagad dzirdu citādāk – “man to nevajag.”
– Tu neesi manā prioritāšu sarakstā.
– Jā! Protams, tas izklausās pieklājīgi, un es to respektēju, neapvainojos. Jo tas ir pieklājīgs iegansts. Tu ar savu rīcību skaidri un gaiši nosaki, vai jums būs kontakts, vai tas izirs. Kādreiz teicu, ka laika trūkums nav apstāklis, tā ir rakstura īpašība. Bet tā pat nav rakstura īpašība, tā ir attieksme pret sevi un citiem.
