Aktrise Sarmīte Rubule: „Savu bērnību citiem nenovēlu”
Uz skatuves Sarmīte Rubule apņēmusies mūs izsmīdināt jaunajā Džilindžera garadarbā par krāpšanas tēmu. Īstajā dzīvē gan nemaz tik smieklīgi nav. Sarmīte atzīst, ka vakaros viņa brīžiem jūtas vientuļa un liktenis viņai par skaistām acīm (bet tādas Sarmītei noteikti ir) nekā nav uzdāvinājis.
Pirmo reizi esmu nokļuvusi riktīgā situāciju komēdijā, un man ir jāatzīst, ka šis žanrs nemaz nav tik vienkāršs. Komēdija ir ar erotisku piesitienu. Darbība risinās ap guļamistabu. Trīs pāri, viens otram nezinot, vienā laikā nolēmuši to izmantot. Tad sākas traka melošana līdz pat tam, ka tiek jauktas iesaistīto personu identitātes un piedzīvotas nervu kutinošas situācijas. Tāds visai izklaidējošs gabaliņš.
Izrādē tēloju 14 gadus precētu sievu vārdā Linda, kura visu laiku bijusi uzticīga vīram. Bet, tā kā viņš viņu krāpj, tad beidzot arī mana varone nolēmusi šaut pa kreisi un mesties dzīves rotaļā. Pirmo reizi pārtapšu blondīnē, kas nejauši var uzsēsties uz šķērēm, saskrāpēt mašīnu, kaut ko aizmirst.
Pati noteikti neesmu tik vieglprātīga. Bet arī man gadās būt izklaidīgai un aizdomāties nevietā. Nesen bankomātā ņēmu naudu. Karti izņēmu, bet par naudu aizmirsu. Pilnā pārliecībā, ka nauda makā, māksliniece, tā teikt, dodas uz teātri (smejas). Pie paša teātra jūtu – kāds skrien pakaļ un sauc: „Pagaidiet, pagaidiet! Jūs naudiņu atstājāt!” No šoka tikvien kā paldies izdvesu, klusībā domājot: „Ei, Sarmīt! Kas tad nu?”
Tev ir izskaidrojums, kāpēc cilvēki dzīvo kopā un viens otru krāpj?
Vienkārši – tādi cilvēki. Izrādē mans vīrs pat nevar iedomāties citādāku dzīvi. Viņš to „ēd” katru dienu. Tas tāpat kā tad, ja dzīvo vidē, kur katru dienu lieto alkoholu. Tā kļūst par ikdienu. Bet tiešām nesaprotu, kāpēc tā jādara.
Esmu garastāvokļa cilvēks. Varu raudāt un tūlīt arī smieties. Bet, ja smejos, tad skaļi un sirsnīgi. Manus smieklus tiešām var sadzirdēt. Smalki ķiķināt nemāku. Man gluži labi sanāk arī pasmaidīt par sevi un savām neveiksmēm. Cenšos atcerēties, ka dzīve ir arī funny, tāpēc daudz kas jāuztver vieglāk. Bet ne vieglprātīgāk.
Tu teātrī esi jau desmit gadus, bet daudzi tevi pat nezina.
Esmu tomēr teātrī noturējusies. Kad iestājos „aktieros”, man nebija vēlmes visu mūžu strādāt par aktrisi. Domāju – redzēs, kā būs. Dzīvē taču viss var mainīties. Varbūt vispār atklāsies, ka tas nebūs mans lauciņš. Bet kaut kā negribas bēgt projām (smejas). Par atpazīstamību daudz nesatraucos. Negozējos dzeltenajā presē un pašlaik neesmu redzama TV ekrānos, man pietiek darba arī teātrī. Kad aicināja piedalīties šovā „Dziedi ar zvaigzni”, kaut kā nejutu, ka es pēc kaut kā tāda tiektos.
Bet tie, kas nāk uz izrādēm, gan jau zina, kas es par putnu. Ja Latvijā būtu vairāk iespēju uzņemt filmas, tad gan labprāt aizietu uz kastingu. Vairāk esmu domājusi par to, lai pati ar sevi justos labi. Esmu mēģinājusi izveidot attiecības, bet kaut kā nav izdevies tā, kā esmu iedomājusies vai vēlējusies. Nekas paliekošs un noturīgs man nesanāk.
Esmu šo māju būvējusi piecus gadus. Sākusi ar pamatiem, mācījusies ķieģelīšus likt vienu pie otra. Kad šķiet – jāliek jau jumts, māja būs stipra un noturīga, nekāda zemestrīce to nespēs sadrupināt un nekāds zibens nevarēs iespert, viss sagāžas un sabrūk. Es pat nejūtos ne pie kā vainīga, jo zinu, ka esmu centusies. Bet, ja nav lemts, tad acīmredzot nav. Apstākļi manā dzīvē ir stiprāki par to, ko vēlos es.
Tikai tagad tāds vecums, kad arvien biežāk savā virzienā dzirdu jautājam: „Vai tad vispār neprecēsies?” Bet man nav atbildes uz šo jautājumu. Labprāt precētos kaut rīt. Vienkārši neesmu satikusi cilvēku, ar kuru varētu būt kā cimdiņš ar rociņu.
Esmu pat tā neiespējami mēģinājusi salīmēt tos divus puzles gabaliņus. Pat ja man teiktu – nē, nē, šī kombinācija nestrādā, tomēr mēģināšu pierādīt, ka strādā. Bet es nudien ticu, ka skaistākais un labākais man vēl priekšā. Varbūt savu mūža mīlestību satikšu pēc diviem, trim gadiem? Varbūt viņš aiz stūra tepat mani gaida? (Smejas.)
Protams, ka ir sāpīgi pazaudēt cilvēku, kas tev bijis tuvs ilgāku laiku, bet nav jau variantu. Jālec vien tajā aizmirstības upē un jāpeld labi tālu prom. Acīmredzot mūsu mīlestība nebija pietiekami stipra, lai paliktu kopā. Lai kaut ko upurētu no sevis, lai piekāptos otram, lai būtu gatavs ko pazaudēt no sevis. Tad katrs to deķi velk uz savu pusi. Tāpēc priecājos par tiem, kas satikušies un laimīgi dzīvo līdz mūža galam. Priekos un bēdās kopā.
Vientulība tevi biedē?
Tā man nav sveša, esmu pie tās jau pieradusi. Tā mani vairs netraucē. Kad nāku mājās no teātra, mani nesagaida priecīgs bērnu pulciņš, vīrs, divi kaķi vai vecāki. Vakaros brīžiem jūtos vientuļa.
Tiešām neesmu veiksminiece. Arī par savām dzīves kļūdām man vienmēr bijis jāmaksā diezgan bargi. Bet teikt, ka esmu pagalam nelaimīga, arī nevaru. Vienmēr var būt labāk un var būt arī sliktāk. Tā kā varēja būt vēl sliktāk, esmu pateicīga, ka ir tā, kā ir.
Uz Rīgu atbraucu, kad man bija 17 gadi. Nebija nekādas sapratnes, kā vispār izdzīvošu. Dzīvoju „Baltajā kazā”, kojās, kur prusaki visapkārt rāpoja. Bet tas laiks vienalga bija priecīgs. Kaut naudas nebija un stabilitātes – nekādas. Nezināju pat, kā tālāk dzīvošu. Rīgā man nebija neviena tuva cilvēka, pie kā patverties. Bet palēnām vien iejutos un arī draugus ieguvu. No mājām aizbraucu ar sajūtu, ka esmu liela meitene un pati savu dzīvi veidošu, un arī dzīvošu, kā pati gribēšu. 17 gados jau tu esi drosmīga, visa pasaule tev vaļā. Tagad, ja man vajadzētu aizšaut uz Ņujorku, es laikam mazliet padomātu. Lai gan (aizdomājas)... Esmu visai spontāna, mierīgi varētu iesēties pirmajā reisā un „čau visiem!”. Neesmu nekur pie ķēdes piesieta. Tikai teātris, kam jūtos piederīga.
Ko nozīmē šis tavs „man visādi gājis”?
Esmu iekūlusies arī tur, kur varbūt nevajadzēja. Arī man bijuši pārgājieni pār sarkano gaismu. Tā teikt – pār aizliegto zonu. Visādas trakulības. Nebiju ļoti pareiza, kautrīga un godīga. Esmu uzpīpējusi zālīti, alkoholu pagaršojusi. Bet jaunībā jau jāpriecājas un dzīve jābauda. Citādi, klusiņām stūrītī sēžot, dzīve tā arī paiet, jūties kā tante. Tagad, kad no rīta mēģinājums, vakarā – izrāde un nākamajā dienā – tāpat, jau padomāšu, vai likties čučēt, vai iet uz klubu un līdz sešiem rītā noballēties.
Sarmītes Rubules dzīve
Ko šajā režīmā tomēr atļaujies?
Negribu norobežoties, visu laiku esot tikai darbā. Tā jau, atnākot vakarā mājās no izrādes, nevar pilnībā visu aizmirst. Tomēr mērķtiecīgi mēģinu kopā ar draugiem baudīt dzīvi, atpūsties. Aizejam paslidot, visi kopā pasēžam pirtī uz lāviņas vai vienkārši izejam ielās. Draugiem jau nepatīk, ja nevelta viņiem uzmanību. Lai gan tagad māku pateikt, ka nevaru viņiem piebiedroties, jo jāmācās lomas teksti.
Bet vislabāk tomēr atpūšos, fiziski strādājot – ar rokām izmazgājot veļu, kaut beržot un tīrot. Labprāt pašķūrētu sniegu. Kad draugi nāk ciemos, man patīk uzvārīt kādu zupu, jo sev vienai jau ne ko tādu negatavoju. Labprāt kaut ko iemācītos izdarīt savām rokām. Mana varone Linda, piemēram, iet kursos, ko sauc – paklāju aušana iesācējiem. Bet no manis rokdarbniece nesanāk nekādā gadījumā!
Balles nebija. Dzimšanas dienā nospēlēju izrādi, iedzēru konjaciņu un novēlēju sev visu labāko. Par laimi, vienai nesanāca būt un arī negribējās.
Un ko tad Sarmīte Sarmītei novēlēja?
Piepildītāku gadu. Mazāk stresainu un vieglāku par iepriekšējo. Lai ienāk kādas jaunas vēsmas, lai izturība un veselība (smejas). Dzīvē jau nekas tāds nemainās tikai tāpēc, ka paliek trīsdesmit. Saka gan, ka dzīve tikai tad sākas. Bet to nu gan saprotu, ka mana dzīve labu laiku jau sākusies. Un tā vienkārši turpinās. Ceru, ka nekāpšu uz tiem pašiem grābekļiem. Kā vecmamma man saka – tu esi kā taurenis, kas lido tieši uz ugunskuru. Tu pat nesaproti, ka tavi spārni tiek apdedzināti. Tu tāpat lido. Varbūt kļūšu piesardzīgāka? Jo līdz šim tā tiešām bija – kaut ko iedomājos un laidos. Tāpēc daudzi lēmumi, kas dzīvē pieņemti, bija ne pārāk pārdomāti. Ja būtu otra iespēja, ar tagadējo domāšanu laikam rīkotos citādāk.
Nē, nē, lielos vilcienos jau viss ir labi! Tik pēdējos desmit gadus es tiešām esmu naivi klausījusi sirdsbalsij. Tāpēc tagad saku, ka izšķirīgus lēmumus pieņemšu daudz apdomīgāk. Tā arī visa mīkla. Bet nudien negribu žēloties un čīkstēt. Zinu vien to, ka tad, kad raudu, vai tad, kad man sāp, vismaz jūtos kā dzīvs cilvēks. Ja sāp, tad lai sāp un izsāp.
Par savu dzīvi diemžēl brīnišķīgu pasaku uzburt nevaru. Man nebija tā labākā bērnību, tādu laikam citiem nenovēlētu. Man arī vecāki šķīrusies, bija periodi, kad nejutos mīlēta. Pieķēros vecmāmiņai un pie viņas arī daudz dzīvoju. Tieši tāpēc bērnības atmiņas man galvenokārt saistās ar viņu. Liktenis man neko nav uzdāvinājis par skaistām acīm vien. Pašai viss bija smagi jānopelna. Man bijušas situācijas, kad nezinu, kā lai savelk galus kopā. Nav pat īsti, no kā aizņemties. Vislielākajā izmisuma brīdī pēkšņi iezvanās telefons un man piedāvā filmēties reklāmā. Kaut kāds eņģelis mani tomēr sargā.
Diezgan grūti noticēt labajam, skaistajam, tai veiksmei un tam, ka izdosies. Grūti ir nepadoties, nesašļukt, turēt sevi ar lūpu kaktiņiem uz augšu. No sievietes tiek prasīts tik daudz, viņai jābūt... Es nezinu, kādai. Savukārt, par skatuvi domājot, visgrūtākais ir visu laiku būt formā. Skatītājiem neinteresē, ka tev temperatūra ceļas un 100 problēmas. Šovakar ir komēdija, mēs esam atnākuši!
Kaut kā nevelk celt reitingus šādā veidā (smejas). Man sanācis atkailināties uz skatuves, bet tas ir sakarā ar tēlu, nevis mani pašu – Sarmīti.
No saindēšanās ar ļaunumu, kas cilvēku pārvērš necilvēkā. Baidos palikt ļauna, skaudīga. Man tomēr gribas naktī gulēt ar tīru sirdsapziņu. Vecmāmiņa mācīja – vienmēr jāpārmet krusts. Kaut pirms gulētiešanas. Neesmu māņticīga, bet bēgu no cilvēkiem ar negatīvu enerģiju. Vairos arī no tiem dēmoniem, kas manī varētu atmosties. Neesmu pieradinājusi sevi pie lietām, bez kurām nevarētu dzīvot. Kādā grāmatā izlasīju – ja cilvēkiem ir kāda problēma, tad viņš parasti lūdz Dievu. Bet lūgt Dievu esot tas pats, kas lūgt Edisonu (Tomass Edisons izgudroja elektrisko spuldzīti – aut. piezīme), kad tev mājā izdeg spuldzīte. Protams, nepietiek ar to, ka lūdz. Tas var stiprināt tevi, palīdzēt, bet, ja izdegusi spuldzīte, tad jānopērk jauna un jānomaina.
Ziemassvētkos iezagās „vintage” stiliņš, laikam pie vainas bija sentiments. Rakstīju un sūtīju visām savām tantēm apsveikuma kartītes. Gribējās tikai skaistās tradīcijas. Pēc tām gan manī iezogas ilgas, jo ar to visu virtuālo socializēšanos dzīvei zūd burvība. Tevi gandrīz vai var bildināt internetā. Nekādas romantikas vairs (smejas).
