Virpotāja, zeltkale, jūrniece. Latviešu dāmām ir krampis!
Vēl salīdzinoši nesen iedomāties sievieti kādā tradicionāli vīrišķīgā vai – nedod Dievs! – garīdznieka amatā bija grēcīgi. Tie laiki ir pagājuši. Tagad sievietes var visu, ja vien grib. Un viņas grib. Jautājums tikai – kāpēc? Kas liek vājajam dzimumam izvēlēties īstu veču darbus? Izaicinājums, dvēseles sauciens vai tomēr likteņa tālredzīgais lēmums?
“Ko tās sievietes lien pēc darba, kas viņām nepiestāv?” burkšķ vecs vecis, sakniebis dzeltenajos zobos panīkušu smēķa galu. Viņš strādāja mežā, vāca zarus – līdz atbrauca viņa – sieviete uz "Harvestera". Viens mežizstrādes "Harvesters" aizvieto sešu veču darbu.
Citā pagastā ilgus gadus cieņā turēja sievieti, kas kāva lopus. A ko? Kamēr veči plītē, kas to lopu zemē dabūs? Gāja pati. Un tā 23 gadus.
Neskati sievu no cepures – padoms ar pārbaudītu segumu, jo sievišķīga, kopta un moderna sieviete var būt arī lieliska sliežu licēja uz dzelzceļa. Arī mūsu stāstu varones, trīs daiļās dāmas, nebaidās no darba, nepakļaujas svešai gribai, stereotipu varai – viņas vienkārši strādā arodā, ko pašas izvēlējušās un ko lieliski prot.
Rūtai Siliņai ir 72 gadi, viņa strādā Tukuma pienā par metāla virpotāju.
Kāds paziņa teica: “Ieeju darbnīcā, riktīga veču telpa, skatos – puķes! Brīnos – Ziemassvētku kaktuss un citi telpaugi. Un tad es ieraudzīju sievieti – smalka frizūra, koptas rokas un pie virpas! Mute palika vaļā!”
Rūta atceras, ka mazotnē sapņojusi kļūt par audēju. “Mana krustmāte auda mājās uz lielām stellēm. Gribēju iestāties skolā, kur apmācīja audējas, bet netiku. Un netiku tāpēc, ka mans tēvs bija izsūtīts. “Fašistu” bērni nekur netika.”
Tā nu 17 gadu vecumā Rūta gāja ganos un draudzējās ar puisi – virpotāju. “Viņš pirms aiziešanas dienestā prasīja: “Gribi mācīties par virpotāju?” Es tik: “Protams, gribu!” Un, lai nebūtu vairs ganos jāiet, gāju pie meistara mācīties. Trīs mēnešus mācījos. Bet meistars uzreiz dot griežņus lauzt, bet es – kā pie ripas, tā grieznis – kriukšķ – nost! Man jāraud.
Vecākie virpotāji meistarību jau nerādīja, pašai bija jāizmāna visa gudrība. Sākumā, protams, bija brāķi, bet tad jau tā lieta aizgāja,” stāsta Rūta, kura pie virpas nostrādājusi visu mūžu. “Mans vecaistēvs no mammas puses bijis kalējs. Vienreiz kalis zirgu, un šis vectēvu nospēris. Varbūt no viņa man tā patika uz metālu?”
Rūta atzīst, ka šajā tā dēvētajā vīriešu arodā jābūt ļoti pacietīgai un uzmanīgai. “Vīriešu virpotāju ir vairāk, jo viņi tehniskāk domā. Gudras galvas, nu ja. Parasti pie manis darbā atnāk un prasa: “Vai šito varēsi?” Ko saku? Saku – mēģināšu. Tā visu mūžu arī mēģinu!” smej kundze un atklāj, ka uz Tukuma pienu sākumā nemaz nav gribējusi iet strādāt. “Te darbs ar nerūsējošo materiālu, tas tāds ķepīgs... Bet iemācījos strādāt arī ar nerūsējošo... Pie mums darbā bieži viesojas ārzemnieki no Somijas, Igaunijas, Zviedrijas un Polijas, visi brīnās. Par ko? Brīnās, ka es, sieviete, strādāju tādā amatā. Jā.”
Rūtai jau bijuši savi mācekļi – zēni. Diemžēl neviens nav turpinājis virpotāja darbu. “Ja kādam ir dūša mācīties virpot, varu teikt tikai vienu – provē! Reiz kāda puikas mamma zvanīja, lai viņas dēliņam ļauj mācīties virpot. Tikai tos griežņus lai neliekot tīrīt. Nu, kā bez tā? Griežņu tīrīšana ir viens no svarīgākajiem darbiem, lai varētu labi virpot. Tā arī nekāds virpotājs no tā zēna neiznāca,” nopūšas virpotāja, kurai pašai gan vislabāk patīkot, ja palūdz iztaisīt kaut ko radošu.
Salīdzinājumā ar virpotājas darbu juveliera arods varētu šķist pavisam smalks – tomēr, izrādās, metāls paliek metāls. Divdesmit trīs gadus vecās juveliera zeļļa diploma ieguvējas Rantas Rogas rokas saskrāpētas, ar spēcīgu tvērienu, tomēr smaids sarunas laikā seju reti kad pamet.
Ranta strādā par salona "GemStones" galveno mākslinieci. Tiekamies darbnīcā – pie kamīna lielās uguns, uz galda stāv sagataves pērļu auskariem, visapkārt smaržo pēc iedvesmas.
“Bērnībā gribēju kļūt par veterinārārsti – vēlējos vecākiem palīdzēt saimniecībā. Uz veterinārārsta pakalpojumiem vienmēr bija ilgi jāgaida, daudz jāmaksā, tāpēc toreiz nolēmu – kad izaugšu, noteikti būšu veterinārārste!” iespurdz Ranta. Tagad viņas vecākiem Madonas novadā par to bēdas vairs nav, pēc ilgu gadu pārtraukuma viņiem atkal ir zemnieku saimniecība ar aitiņām un putniem un kaimiņos dzīvo ļoti jaukas veterinārārstes mamma.
“Ģimnāzijas pēdējā klasē izlasīju Dimā romānu par karaļa zeltkali. Tad arī ienāca prātā – kļūšu par juvelieri! Vai... frizieri! Jā, tieši tādā secībā – ja neizdotos mācīties par juvelieri, droši vien būtu friziere. Pēc tam internetā atradu, ka Baltijā ir tikai viena skola, kur varu mācīties. Auzera juvelieru mākslas koledža. Sarunāju tikšanos, braucām turp abas ar mammu. Meistars Oļegs Auzers bija ļoti jauks, mūs sagaidīja, izrunājām mācību gaitu, viņš uzdeva pirmo mājas darbu – no plastilīna izveidot jebko, kas ienāk prātā. Es izveidoju ūdensrozi. No pirmās tikšanās reizes visspilgtāk atceros skaistas, košas gleznas – visur, pat virtuvē tās bija. Un tā – sāku mācīties”.
Izrādās, juveliermākslas apgūšanā ir gana klupšanas akmeņu, un ne visiem izdodas tos veiksmīgi pārvarēt. “Sākumā visgrūtākais bija radīt kaut ko jaunu, ģenerēt idejas. Ļoti bieži novēroju – kad mācīties gribētājiem lika no plastilīna izveidot radošu darbu, reizēm viņi stundām sēdēja un domāja. Ja liktu kaut ko konkrētu – bez problēmām, bet, ja pašam jāizdomā, – grūti”. Ranta tikai pēc trešā gada sajuta, ka pati spēj patstāvīgi strādāt. Viņa skolā mācījās četrus gadus, tad ieguva zeļļa diplomu. Vispār juveliera mācību laiks atkarīgs no paša cilvēka. “Viens saprot desmit minūšu laikā, citam vajadzīgas divas nedēļas. Man šie četri gadi bija grūti, taču vienlaikus aizraujoši. Visgrūtākais bija iemācīties tehniski precīzi izpildīt uzdevumu. Piemēram, izgatavot kastītes (akmens ietvaru) mācījos ļoti ilgi. Gravēšana bija sāpīga, abas rokas līdz asinīm bija sadurstītas. Tomēr nevienā citā profesijā negribētu strādāt,” Ranta apņēmīgi piebilst.
Kāpēc tomēr sievietes juveliera arodā ir retums? “Juveliera darbs ir ļoti smags,” skaidro Ranta. “Nevar tā – ķiķi – un ķēdīte gatava, ķiķi – un puķīte gatava! Vēl – sievietes bieži neuzdrošinās pat iedomāties par šādu profesiju. Vispār sievietes pārāk bieži sevi ierobežo ar sabiedrības un visas pasaules stereotipiem.” Ranta pieļauj, ka daļēji vainojama arī vēsture – juvelieru profesija ir ļoti sena, un no aizlaikiem sievietes šādu darbu nedrīkstēja strādāt.
Vai sievietei – juvelierei – vieglāk uztvert klienta vēlmes? Intuīcija un tā? “Ja sevi uzskati par labu juvelieri, tad vari izpildīt jebkuru klienta kaprīzi. Taču ir gadījumi, kad atsakos no pasūtījuma, piemēram, liels risks ir strādāt ar daudz, daudz maziem akmentiņiem. Gadās arī, ka klients nenovērtē darba īstās izmaksas, tāpēc nevaram vienoties par cenu.” Neparastas idejas gan nav iemesls, lai Ranta atteiktos no pasūtījuma. “Visneparastākie bija laulības gredzeni vilcieniņu formā ar visiem vagoniem un skursteņiem,” atceras Ranta. “Bet skolas laikā visneparastākais kopdarbs, ko izgatavojām, bija samuraju zobens, uz kura aug ziedi un ap spalu apvijusies čūska.”
Un kāda Rantai bijusi šī darba diena? Jaunā sieviete iedvesmoti uz galda noliek kaklarotu, šķiet, viņa, šo jautājumu bija gaidījusi visvairāk. “Šodien izgatavoju kaklarotu ar sarkanajiem ahātiem un sudraba kļavu lapām. Sanākusi skaista. Vēl šodien pieņēmu dažus pasūtījumus un uzskicēju pāris idejas, ko gribu drīzumā izgatavot. Tā tās dienas aizrit, un zini – ir milzīgs prieks, ka esi īstajā vietā.”
Pirmdien atgriezusies no Kanādas, ceturtdien jau pošas ceļā uz Holandi, bet trešdienas vakarā mēs paspējam un tiekamies, lai parunātu ar Elīnu Šmiti, 23 gadus veco sievieti – kapteiņa pirmo palīdzi. Viņa saka: “Lai uzkotētos par kapteini, vajadzīgi vidēji 10 gadi. Bet, ejot jūrā, var kļūt arī par kapteini!”
Pirmais tradicionālais, teju anketiskais jautājums – par ko Elīna sapņoja kļūt bērnībā? “Par ķirurgu. Man ļoti patika visas tās lietas, kas saistītas ar medicīnu. Adatas, plāksteri, šinas un, jā, pat asinis. Gribēju cilvēkiem palīdzēt. Tagad daļēji piepildījies bērnības sapnis – tieši pirmais kapteiņa palīgs ir atbildīgs par medicīnisko aprūpi uz kravas kuģiem.
Esmu izmācījusies par stūrmani kuģa vadītāju. Apguvu fiziku, matemātiku, angļu valodu, navigāciju, astronomiju, kuģa manevrēšanu, kuģa teoriju, vides aizsardzību un vēl daudzus priekšmetus, kas vajadzīgi manā darbā. Mana ikdiena sastāv no navigācijas sardzēm uz tiltiņa – tas nozīmē, ka jāvada kuģis ar vislabāko atbildību un pēc labas jūras prakses. Jāievēro teritoriālo ūdeņu ierobežojumi un starptautiskās prasības.
Dienā vidēji strādāju desmit stundas; ja apstākļi prasa – arī vairāk. Nekad nedrīkstu aizmirst, ka strādāju paaugstināta riska apstākļos un ka dzīvesvieta – kuģis – ir arī mana darbavieta.”
Lai gan vecā jūrnieku paruna, ka sieviete uz kuģa nes nelaimi, šķiet, nodota aizmirstībā, uz kuģiem sieviešu ir maz. Kā izdodas iekļauties vīriešu komandā? “Ir bijis tā, ka četrus mēnešus esmu jūrā ar komandu, kur esmu vienīgā sieviete,” atzīst Elīna. “Bet man jau šķiet, ka uz kuģiem sieviešu tik maz, jo tās tehniskās prasmes ir visai grūti apgūstamas. Sievietei jābūt spēcīgai tehniskajās zinātnēs, mērķtiecīgai, ar atbildības izjūtu. Visgrūtākais manā profesijā ir atbildība – man pašai no tās mazliet bail. Iedomājies – tu esi atbildīga par cilvēku, kravas un kuģa drošību.
Vēl – sievietei uz kuģa jāpiemīt stipriem nerviem, lai izturētu garos mēnešus jūrā. Jā, laikam nosvērtība un stipri nervi ir galvenais! Esmu strādājusi dažādās komandās, pārsvarā daudznacionālā sastāvā. Latvieši, krievi, baltkrievi un ukraiņi. Te nav nekas slēpjams – uz kuģa pastāvīgi notiek rīvēšanās savā starpā, jo strādājam slēgtā kolektīvā. Un nereti sanāk pavadīt ar vieniem un tiem pašiem 20 cilvēkiem pat sešus mēnešus, un pusgads – tas nav maz.. Visādi jau gājis, bet, ja esi pelnījusi cieņu un pozitīvu attieksmi, vienmēr kāds aizstāvēs.”
Smagi. Izklausās – pat ļoti. Ir vērts? “Jūrnieks ir vienīgā profesija, kam atvaļinājums ilgst aptuveni pusgadu,” smejas Elīna. “Brīvo laiku izmantoju savam priekam – kalniem, tie mani nomierina. Kalnu ezeri, nogāzes, ielejas, stāvas klintis – kad esmu kalnos, pārstāju domāt par pasaulīgo, vienkārši nododos mirklim. Vēl esmu ieguvusi neatsveramus iespaidus no pasaules, dažādām valstīm, kultūrām un cilvēkiem – vienīgais kontinents, kur vēl neesmu bijusi, ir Austrālija. Turklāt – strādājot uz kuģa, nākas ziedot attiecības ar cilvēkiem, kuri atrodas uz sauszemes, toties tādā veidā tu ļoti labi saproti, kas ir kas. Arī to, kurš ir īsts draugs.”
