Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Divu bērnu māmiņa Baiba Strautmane: „Savu karmu vairs nepurgāju” 51

Sievietēm
2011. gada 4. februārī 12:59 2011. gada 4. februārī 12:59
Baibai Strautmanei vēl arvien patīk dzīvoties mājās. Viņa apsmaida savu mūžīgo slinkumu, priecājas par būšanu vienatnē un arvien cenšas atbrīvoties no profesionālā kretīnisma. Baiba zina – viss labais viņas dzīvē atnāks tāpat. Tāpēc par nākotni viņa galvu nelauza.

Kā tu tagad dzīvo?

Pašlaik lielākoties esmu šofere saviem bērniem. Man viņi abi jāaizved uz skolu un bērnudārzu, jānogādā uz treniņiem, jāatved mājās. Tas manas dienas arī satur rāmjos. Plusā vēl visi darbi, kas saistās ar to, ka tev ir divi bērni. Tur pat nav, ko iedziļināties. Pārējā laikā mēģinu tikt vaļā no profesionālā kretīnisma, kas tomēr liek visu laiku sekot līdzi tam, kas notiek.

Vai tad, mājās dzīvojot, tu palēnām tāpat neatslābsti?

Zini, jūtami progresēju. No stadijas, kad man vajadzēja noskatīties pēc iespējas visas trīs ziņu pārraides televīzijā, tagad man pietiek ar vienu, lai taptu skaidrs, ka mierīgi varu neskatīties pārējās, jo neko tāpat neuzzināšu. Es gan joprojām katru dienu visas ziņas paskatos internetā un reizēm man paslīd roka arī kaut ko nokomentēt. Bet cenšos tikt no tā projām, jo tas šausmīgi nomāc. Gan tas, kas notiek mūsu dzīvē un valstī, gan tas, kādā līmenī žurnālistika to piedāvā. Tik daudz liekas pļāpāšanas un atkārtošanās, un tik maz sausā atlikuma, ka tas ir arī zemē nomests laiks. Joprojām, kad redzu, ka žurnālists vai nu negrib, vai nespēj sekot līdzi tam, ko runā, vai apzināti uzdod pilnīgi bezjēdzīgus jautājumus, domāju – ārprāts, ka nu varētu paprasīt! Tomēr ir labi, ka vairs nav ar viņiem jātiekas. Vismaz savu karmu nepurgāju. Tā vietā cenšos grāmatas lasīt, cik nu sanāk.

Būsim godīgas – vai tāpēc, ka kādam izdodas politiķus atmaskot, mūsu dzīvē kaut kas mainās?

Tur jau tā problēma, ka lielos vilcienos nekas nemainās. Tā augstprātība, kas dveš no mūsu nomenklatūras, no mūsu politiķiem un ierēdņiem, ir tāda... Es nesaprotu. It kā normāli cilvēki, bet aiziet politikā, tiek pie krēsla un pārvēršas citas rases vai citas civilizācijas būtnēs. Izbola acis, ievelk gaisu krūtīs un melo. Un domā, ka visi ir idioti, ka neviens neko nesaprot. Tas mani vienkārši šokē. Uz tādu Vilnīti vai Daudzi vienkārši nespēju skatīties. Man gribas mest uz televizoru ar to, kas pie rokas. Jo tu skaidri redzi, ka tur nav pilnīgi nekā, kam būtu jābūt, ņemot vērā, kas viņi ir, kāpēc viņi tur ir un kāds, tā teikt, ir viņu uzdevums, pienākums un misija. Tāpēc saku – jo mazāk to visu dabūju, jo man priecīgāks prāts. Domāju, tā ir daudziem. Vienlaikus tā ir mūsu nelaime, ka liela daļa cilvēku sapratuši, ka nav nekādas jēgas tam sekot līdzi, kur nu vēl „cepties” un mēģināt iedziļināties. Tāpēc kļūstam mānāmi un manipulējami. Tādi pilnīgi iracionāli savā rīcībā.

Niķis, braucot mašīnā, klausīties nevis mūziku, bet Saeimas plenārsēžu translāciju, cerams, pārgājis?

Ja ir kāds temats, kas mani interesē, joprojām paklausos. Un arī „iecepjos” reizēm. Tā vismaz ir autentiska informācija. Man vienmēr arī pašai patikušas tiešraides, jo tur neviens neko nevar nedz izgriezt, nedz pārfrāzēt. Kaut kā arvien vairāk saprotu, ka tā eksistences jēga tomēr jāmeklē kur citur. Nevis pārdomās, kā uzlabot dzīvi valstī.   

Nav pārsteigums, ka žurnālistos iestājies tikai tāpēc, ka kaut kur bija jāstājas, bet kļuvi par to, kas kļuvi?

Man jau nekad tādas pilsoniskās pozīcijas vai apziņas nav bijis. Tas man ir no vecākiem – ja ko dari, tad izdari tik labi, cik vien vari. Pretējā gadījumā labāk neķeries klāt. Vismaz tajā laikā, kamēr man bija tās šausmīgi daudzās tiešraides intervijas, skaidri apzinājos, ka visi mani redz tieši tādu, kāda esmu, un tikai no manis ir atkarīgs, vai izskatīšos pēc muļķes. Tad tiešām ārkārtīgi centos saprast, par ko runāju un ar ko runāju. Un brīdī, kad centies saprast, tu arī sāc par kaut ko iedegties.

Kāda ir sajūta, kad tagad tiecies ar kādu no saviem bijušajiem TV „klientiem”?

Esmu dzirdējusi, ka viens otrs bija „baigā starā”, ka noplauku. Bet tagad jau negrozos tur, kur viņi grozās. Kaut kā man šīs sabiedrības nepietrūkst. Bet ir brīžiem sanācis tā, ka man cilvēki nedod roku vai nesveicina. Bet nu labi! (Smejas.) Pati esmu ļoti apmierināta, jo tā vide ir mākslīga un attiecības arī ir mākslīgas. Man tomēr patīk tā, pa īstam, ar cilvēkiem runāties un teikt, ko domāju. Ja kādam no viņiem pasaki, ko domā, tad viņi apvainojas. Kam man bojāt cilvēkiem garastāvokli?

Esi domājusi, kāpēc tev žurnālistikā nav sekotāju?

Kad strādāju, finansiālā situācija LTV bija cita. Man varēja atļauties maksāt algu par to, ka vakarā sagatavoju 15 minūšu interviju. Vairāk nekas nebija jādara, un alga bija normāla. Tad tu arī esi gatavs kārtīgi strādāt un to darbu darīt. Bet pašlaik nav jau arī pieprasījuma pēc tā. Tiklīdz parādās kāds lecīgais, tā uzreiz ir bars visādu sabiedrisko attiecību konsultantu un citu viedokļu veidotāju, kas izplata runas, kas un cik tev par kaut ko maksā. Kam gribas sabojāt reputāciju? Labāk pa vieglo, tāpat TV tu esi, visi tevi pazīst. Super. Mēs taču labi zinām runas, ka „Nekā personīga” neko nedara pa velti. Un tikai tāpēc, ka nepatīk.

LTV ziņu dienests klubā „Casablanka” sumina 2004. gada labākos darbiniekus un veiksmīgākos sižetus. Baiba Strautmane ar kolēģi un draudzeni Ilzi Jaunalksni.
Dzird jau arī runājam, ka tu aizvien piepalīdzi „Nekā personīga”!

Un ko tieši palīdzu? (Smejas.) Mēs ar Ilzi Jaunalksni joprojām draudzējamies, diezgan regulāri runājam par to, kas notiek. Tā arī ir visa mana iesaistīšanās. Skandalozā, nepiedodamā draudzība turpinās.

Grūti noticēt, ka tagad tev nepietrūkst itin nekā no iepriekšējās dzīves.

Smadzeņu treniņa, protams, trūkst. Neesmu tik apzinīga, lai bez konkrēta darba uzdevuma varētu baigi darīt. Bet viss, kas dzīvē labs noticis, ir pats pie manis atnācis un pats arī noticis. Nesēžu un nedomāju, ko tagad darīšu? Pašlaik īsti nejūtu, ka varētu mainīt kaut kādu lietu gaitu. Pirms krīzes biju viena no tām vārnām, kas ķērkāja, ka tā smagā nosēšanās mūs gaida. Man šķita, ka paliksim gudrāki brīdī, kad mums iesitīs pa kabatu. Zināmā mērā cerēju uz krīzi. Ka tauta sapratīs – politiķu negodīgums atsaucas uz katru cilvēku. Pēdējās vēlēšanas rāda, ka lielai daļai tā mācība nav bijusi tāda. Tāpēc nesaprotu, kā vēl var kaut ko mainīt. Varbūt man vienkārši trūkst argumentu? Iespējams, saukļi un kopīgā cīņā vedēji nemaz nav nepieciešami?

Pašlaik mēs esam jocīgi un samulsuši visi kopā. Iedomājies, pagājušajā gadā Nacionālajā teātrī paralēli rādīja „Vadoni” un Māras Zālītes „Lāci”. „Vadoni” skatīties negāju, jo sapratu, ka tajā pilnīgi izkropļoti vēstures notikumi un fakti. Ideoloģiska izrāde ar mērķi vairot vadonisma ideju. Bet uz Māras Zālītes lugu aizgāju, un tā man tiešām patika. Kamēr „Vadonis” gāja rūkdams, „Lācis” pazuda no repertuāra. Esmu dzirdējusi vairākus sakām: „Es taču neiešu skatīties, kā viņa par to Vili Lāci ķengājas. Lācis tak mums tāds rakstnieks!” Tajā pašā laikā cilvēku, kurš pašrocīgi parakstījis izsūtīšanas sarakstus, mēs pielūdzam. Mūsu tautā tomēr valda tāda iracionalitāte. Un tagad ir tas pats. Raimonds Pauls varētu darīt jebko, neviens neticētu, ka viņš var būt slikts. Jo viņš taču ir mūsu labākais komponists!

Kamēr Jelgavā 2007. gada jūlijā notika prezidenta inaugurācijas balle, Rīgā Andrejsalā risinājās humoristisks pasākums par godu Valda Zatlera trusim ar devīzi „Zaķiem Rīgu!”. Baiba Strautmane ar dzīvesbiedru Romualdu Vonsoviču.
Un tieši tāpat kāds domā, ka tai Strautmanei gan dzīvē tagad labi, ne par ko nav jāuztraucas!

Kad esi pieskaitāms dīkdieņu kategorijai, kam darba nav, visiem nez kāpēc šķiet, ka tev nekā nav, ko darīt. Esmu pārņēmusi visas mājas lietas un neteiktu, ka man paliek šausmīgi daudz brīva laika. Viena no manām tādām ļoti izteiktām īpašībām vienmēr ir bijis slinkums. Tāpēc būtu grēks teikt, ka man ir slikti. Es tomēr varu nenoskrieties.

Man prasījuši – vai vispār saproti, kā cilvēki dzīvo? Ko tu vari runāt, ja nezini, kā tauta dzīvo! Uz savas ādas pati personīgi nezinu, kā tas ir, kad esi skolotājs ar trim bērniem un tev vēl vecāki, kam jāpalīdz. Bet saprotu, ka tas ir gandrīz neiespējami. Brīžiem ir tāda sajūta, ka man būtu jājūtas vainīgai, ka man nav tik grūti kā visiem.

Bet ko man darīt, lai citi justos labāk, ka Strautmanei tikpat sūdīgi kā mums visiem? Vai man tā dzīve tagad jāpamet? Es taču speciāli to nedarīju, tā saveidojās. Varu iet veikalā par pārdevēju strādāt, bet kam no tā paliks labāk? Būs viena darbavieta vējā. Cilvēkam, kuram tiešām to darbu vajag, tās nebūs. Visām lietām ir vismaz divas puses. Reizēm klausos, ko draugi stāsta, un saprotu, ka esmu malā no kaut kādiem notikumu epicentriem, ka daudz ko nezinu un daudz ko palaiž arī garām, bet nav man pašlaik sajūtas, ka dzīve paskrien garām.  

Kamēr bērni skolā un dārziņā, centies ko izdarīt pati savā labā?

Laiks, kad esmu viena, lai ko tajā brīdī arī darītu, vienalga ir liela atpūta. Esmu vienmēr bijusi tāds cilvēks, kas ļoti labprāt pavada laiku vienatnē, un man tā ļoti pietrūkst. Tā ka nedomāju tik daudz, ko daru, bet esmu priecīga, ka man neviena nav apkārt. Man vienmēr paticis lasīt. Mulstu no cilvēkiem, kas stundām var dzīvot visos tajos feisbukos un tviteros. Nu labi, esi ieraudzījis vienu smieklīgu video vai konstatējis, ka kāds, kuram seko, ir izdvesis ģeniālu domu. Es vienkārši to netveru.

Pēdējā grāmata, ko tiešām ar lielu prieku izlasīju un kas mani rosināja uz dažādām pārdomām, bija Tatjanas Fastas grāmata par Juri Podnieku. Tur arī ir kārtīgs, liels darbs paveikts daudzu gadu garumā. Tu  jūti, ka viņa ir centusies uzrakstīt godīgu grāmatu par viņu. Tatjana Fasta stāsta, ka Juris Podnieks bijis dziļi samulsis jau 1991. gadā, jo jau tobrīd skaidri sajutis, ka mēs esam neticami ātri pazaudējuši savus neatkarības atgūšanas laika ideālus un nomainījuši tos pret materiālo pasauli. Tā, ka mēdzu pārdomāt visādus tādus jautājumus un mēģinu saprast, kas mēs esam? Kas es esmu?

Tu domā, kā tavi bērni dzīvos, kad izaugs lieli un gudri?  

Pēdējā laikā, kad zvanu kādam cilvēkam, ko kādu laiku neesmu satikusi, it īpaši, cilvēkiem, kas ir jaunāki par mani, tad zini, kas ir otrais jautājums pēc: „Čau! Kā iet?” „Vai tu vēl Latvijā?” Man vairāki tiešām forši cilvēki ir aizbraukuši, un man žēl, ka viņu vairs nav šeit. Tādi jauni, gudri, skoloti, talantīgi, kuri grib ar godīgu, kārtīgu darbu izveidot normālu dzīvi. Ir skaidrs, ka normālā valstī viņi to izdarīs. Latvijā to īsti pašreiz nevar. Ja vien tev paveicas un tu pēkšņi nonāc uz kādas lielas trases. Ja esi gatavs strādāt par labu skolotāju, tad kādu dzīvi tu te vari uzcelt?

Es jau nevaru savus bērnus izveidot pēc sava ģīmja un līdzības. Nemaz to negribu. Viņi būs katrs pats par sevi un kādi būs, to laiks rādīs. Bet es ļoti ceru, ka mēs kaut kādā veidā tiksim uz saprātīgas attīstības ceļa, citādi notiek kaut kas nesaprotams. Pašlaik varu tikai mēģināt audzināt savus bērnus par lieliem un gudriem cilvēkiem. Lai gan nesaprotu, kā mūsdienās cilvēki izaudzina pieklājīgus bērnus (smejas). Tagad brīvības tajās viņu galvās ir tik daudz. Viņi piedzimst ar domu, ka visa pasaule radīta tikai viņu dēļ. Bet galvenais jau, lai viņi būtu cilvēcīgi.

Darba mirklis Latvijas TV, intervējot Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Sens arhīva foto.
Kādu pati biji iedomājusies savu dzīvi?

Periodā starp 20 un 30 gadiem personīgā dzīve bija notikumiem bagāta, tomēr kaut kādā brīdī jau domā, ka ir taču obligāti jāprecas, jo vecs tu paliec. Un bērni un ģimene. Tad tā mana vīzija bija tāda –  būtu baigi forši, ja varētu aizmigt un pamosties, kad esi jau pensijas gados, kad bērni jau lieli, visi lielie darbi dzīvē izdarīti, un tu vari mierīgi vadīt rāmas jaukas vecumdienas ar mīļo vecīti pie sāniem. Kā slinkam cilvēkam visa tā neizbēgamā rosība, kas saistās ar šo te periodu, kamēr bērni aug un tā dzīve notiek, man likās diezgan apgrūtinoša. Bet, re, kā viss notiek, neizdodas no rīta pamosties kā japāņu pensionāram ar fotoaparātu Parīzē.

Jūs neesat precējušies. Līgavas balto kleitu nemaz negribējās uzvilkt?

Atceries, kā pasniedzējs Kļockins (Ābrams Kleckins – aut. piezīme) mums stāstīja, ja žurnālistes līdz trešajam kursam neapprecas, tad neapprecas nekad (smejas). Ja negrasies šķirties un mantu dalīt, esi noskaņojies normāli kopā dzīvot, tad bez tā visa var iztikt. Varbūt neesmu izaugusi tik liela, lai man vajadzētu to kleitu un pušķi? Vai arī esmu jau pāraugusi. Kāzu vīziju vēl neesmu redzējusi, bet tas saglabā iespēju to izdarīt.

Kāds ir tavs pavards, ko centies kurt?

Ar diviem nevaldāmiem bērniem par mājas gaisotni varu rūpēties, cik gribu. Kāds nu viņiem tas noskaņojums ir, tāda mums arī gaisotne (smejas). Cenšos turēt Romualdu paēdušu (smejas).

Mums kopā ir labi, jo lieliski saprotamies. Abi vienādi raugāmies uz lietām. Mums neatšķiras viedokļi par to, kas ir slikts un kas ir labs. Ko var darīt un ko nevar. Kad sākām būt kopā, nebija otram nekas īpaši jāiemāca vai jāizskaidro savas pozīcijas. Man tas ir svarīgi, lai gribētos būt ar otru kopā. Abi pēc dzimšanas gada esam Suņi, mums ir 12 gadu starpā. Un suņi ir suņi. Tādi draudzīgi. Mums ir patīkami parunāties, aprunāties, kopā par kaut ko „pacepties”. Attiecībās jau vispār svarīgi, ka var viens uz otru paļauties.

Humora izjūta mums arī abiem sakrīt, smejamies par vienu un to pašu. Mums patīk visādi kriminālseriāli un filmas. Romualds kā kārtīgs jurists izgājis visam cauri – no miliča, caur tiesām līdz advokātam. Mums kopā ir ļoti forši kaut kur paceļot. Pēdējā laikā mēģinām jau ar abiem bērniem.

Romualds droši vien domā, ka par daudz lutinu bērnus, bet tikai tāpēc, ka viņš tik daudz strādā. Ja viņš mazāk strādātu un būtu vairāk ar bērniem, viņš varētu viņus mazāk lutināt. Kaut gan šaubos, vai tas notiktu. Mums bērni ir politiski diezgan izglītoti, mūsuprāt, pareizajā virzienā.

Tev patīk arī ciemiņus uzņemt?

Man patīk bez lielām viesībām. Kad atnāk forši cilvēki, ar kuriem interesanti pasēdēt, papļāpāt un iedzert vīnu. Esam saveduši kārtībā manu vecāku vasarnīcu Baltezerā. Tā mana bērnības zeme, kur tagad vasarās skrien mani bērni. Tur arī ar draugiem pasēžam. Kad mamma nomira, iestājās panīkums. Tas bija tāds smags brīdis. Bet pēc tam man abi bērni piedzima, biju spiesta attapties. Taču katru reizi, kad tās domas atgriežas pie mammas (un atgriežas tās regulāri), ir skumji un bēdīgi. Bet tas laikam tā vienkārši ir.

Tevi uz ielas vēl pazīst?

Tirgū ar to viss ir kārtībā (smejas). Bet esmu diezgan priecīga, ka ir izaugusi viena jauna paaudze, kam neko vairs nenozīmēju. Brīžiem pat brīnos, ka ir cilvēki, kas prasa: „Kad tad jūs beidzot atgriezīsities?” Kā tad! Atgriezīsimies pagātnē, kāpsim tajā pašā upē (smejas). Tā jau nenotiek. Un es nemaz negribētu darīt to pašu, tas bija emocionāli ļoti paģērošs darbs. Turklāt tagad, kad ir bērni, vēl jo mazāk.

Kas tevi vēl arvien spēj pārsteigt?

Aizvedām bērnus uz Parīzes Disnejlendu, un mēs ar Piparu izbraucām amerikāņu kalniņus. Biju pārbijusies pilnīgi stīva. Iznācām laukā, mēģinu smaidīt, jo nevar bērnam rādīt, ka ir šausmīgi. Tad viņam kļūs vēl šausmīgāk. Viņš tāds nobijies saka: „Kāpēc tu mani tur ievilki?” Saku, bet, brālīt, tā ideja jau tāda ir, lai tu baidītos. „Šausmīgi? Ja? Tad braucam vēlreiz!” Tā ka ir visādas lietas, ko izmēģināt pirmo reizi arī tad, kad tev ir 40.

Aiva Alksne / Foto: Lauris Vīksne (f64), no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

Angļu dāmu stils: ko mēs no viņām varam mācīties 15
Māksliniekus dvīņubrāļus Juri un Andreju Ģērmaņus nav atšķīrušas pat pašu likumīgās sievas 4
FOTO: saposušās dāmas un eleganti kungi pulcējas Latvijas uzņēmēju gada ballē 69
Skatīt visus komentārus

Кадры из реальности: вдова короля комедии Михаила Пуговкина живет в нищете