Kā es mēģināju meditēt. Pieredzes stāsts

Nebūs melots, ja teikšu – cik cilvēku, tik meditācijas veidu. Tāpēc man, kā meditēšanas zaļknābim, grūti tikt skaidrībā, ar ko sākt un kura metode man derētu labāk. Skaidrs viens – lai neizdarītu greizus spriedumus, jāizmēģina vairākas metodes. Es apstājos pie šīm: kristīgās, Ošo un vienkāršās meditācijas pēc interneta instrukcijām.

Šajā meditācijā svarīgais lielums ir ticība, un tā  ir dziļākā lūgšanas forma. Tāpēc esmu nobažījusies: neesmu kristiete, un ticības arī varētu būt par maz. Tomēr Georgs Indulēns, Latvijas kristīgās meditācijas kopienas dibinātājs, nomierināja – šī garīgā prakse ir atvērta visiem labas gribas cilvēkiem.

Meditācija norisinājās nelielā konferenču telpā. Kaut Georgs uzsvēra, ka vieglāk meditāciju sākt svētvietās, sakrālās telpās vai dabā, mēs, apmēram desmit cilvēku, sēdējām parastos ofisa krēslos. Meditācijas seansam sākoties, mums bija jāsēž taisni, atbrīvoti, bet moži, aizvērtām acīm. Un klusām iekšēji jāizsaka lūgšanas frāze „maranata” („Nāc, Kungs” – no aramējiešu val. – mirusī valoda, kurā runāja Jēzus), atkārtojot to vienāda garuma četrās vai divās zilbēs.

Georgs brīdināja – ja nāk domas un attēli, tā ir uzmanības novēršanās, tāpēc vienkārši jāturpina skandēt maranata. Un ticiet man – domas nāca. Gan par to, vai pareizi daru, gan par visādiem ikdienišķiem sīkumiem. Mēģināju tās ignorēt un koncentrēties uz lūgšanas frāzi. Brīžiem tiešām bija sajūta, ka esmu ienirusi tādā kā vakuumā vai zem ūdens, tomēr domas un trokšņi atkal ļāva man atgriezties realitātē.

Meditācija ilga apmēram 20 minūtes, un tā man atstāja patīkamu mazuma piegaršu. Šāds laika sprīdis iesācējiem der, jo nenogursti nekustoties un spēj kaut nedaudz ignorēt uzmācīgās domas. Vēl Georgs iesaka mērīt meditācijas laiku ar modinātāju, nepaļaujoties uz iekšējo pulksteni, jo citādi visas domas būs par to, cik ilgi vēl atlicis līdz beigām. Tieši tas mani nelika mierā, izmēģinot nākamo meditācijas veidu.

Ošo jeb Osho Nadabrahma meditācija

To apmeklēju Daya Joga centrā (www.joga.lv). Šīs meditācijas autors ir visām labi zināmais  Ošo jeb Bhagavans Šrī Radžnišs. Tās pamatā ir sena tibetiešu dūkšanas tehnika, izrunājot burtu “m”, kas rada dziedinošu vibrāciju viscaur ķermenim. Iesākumā meditācijas instruktore Elīna Bandēna lūdza piecelties kājās, aizvērt acis un, indiešu mūzikai skanot, vienkārši kustēties, kā ķermenis pats vēlas. Tas palīdzot iekustināt enerģiju un tik vaļā no ego. Mans ego nepavisam negribēja atkāpties, jo prātoju, kā izskatos no malas, ko citi par mani domā, ka tik neieskrienu sienā... Galvā valdīja trauksme. Kad ļoti centos trauksmes vadu pārgriezt, uz brīdi pat biju saplūdusi ar melodiju.

Tomēr tā bija Ošo meditācijas īsākā daļa. Tālāk gandrīz stundu bija jāpavada sakrustotām kājām bez mazākās kustības. Brīžiem kājas nejutu, brīžiem tās sāka sāpēt. Labi, ka dūkšana bija patīkams process, īpaši, kad visu meditējošos “m” saplūda vienā. Tomēr stunda man izrādījās pārāk ilgs laiks: sāpēja mugura un acis, prātoju, kā svinēšu dzimšanas dienu, ko ēdīšu rīt brokastīs utt.

Mirkli koncentrējoties uz “m”  vibrāciju un fona mūziku, atkal un atkal skaudrajā realitātē cīnījos ar domām un ķermeni, kam šāda pārbaude nebija pa prātam. Kaut Ošo meditācija ir nomierinoša, man neizdevās. Elīna iesācējiem iesaka sākt ar meditāciju grupās, turklāt nevajag pārspīlēt: 10, 20 minūtes ikdienu būs gana. Es pārcentos. Bet ir prieks, ka mēģināju un šo savas dzīves laiku nenotriecu galīgi bezjēdzīgi.

Kad meditēšanas āķis bija lūpā, mēģināju to izdarīt pati pēc internetā atrodamajām instrukcijām.

Izslēdzu visu, kas bija izslēdzams, ērti apsēdos uz grīdas un sāku lasīt norādījumus:  

•    Svarīgi ļaut ieņemt ķermenim ērtu pozu, vienalga, vai sēžot vai guļot, piedomājot par katru ķermeņa daļu un sajūtot, kā tajā atbrīvojas muskulatūra.

•    Atļaujiet domām nākt un aiziet, nekontrolējot to plūsmu. Dariet  to bez spriedzes, bez emocijām.

•    Iedomājieties, ka cauri jūsu mugurkaulam iet divi enerģētiskie kanāli, divi stari, ka jūs esat it kā iekārts tajos; viens stars, zeltīti sudrabotā krāsā iet no mūsu galaktikas centra, ienāk jūsos caur avotiņu galvvidū un, ejot pa mugurkaulu līdz astes kaulam, dodas līdz Zemes centram, otrs stars, gaiši zaļā krāsā, nāk apgrieztā virzienā no Zemes centra līdz Galaktikai.

•    Meditācijai beidzoties, atgriezieties stāvoklī „šeit un tagad”, bet nesteidzieties, vairākas reizes dziļi ieelpojiet un izelpojiet. Dariet visu iespējamo, lai atkal izjustu saiti ar Zemes realitāti un tur notiekošajiem procesiem.

Aiztaisīju acis, mēģināju izjust siltumu katrā ķermeņa daļā un vērot domu plūsmu tā, it kā mana galva būtu akvārijs ar zivīm, bet es esmu izkāpusi no tā. Kad uzmanība sāka slīdēt prom no akvārija, centos iedomāties divus starus. Jāatzīst, ka uz brīdi bija sajūta – saņemu enerģiju un uzlādējos. Vēlāk koncentrējos uz elpošanu. Laika ziņā es tā, savā galvā buroties, nosēdēju nepilnas 15 minūtes. Nu ko, labs laiks iesācējai. Un smaids arī no sejas nepazūd. Vēl nedaudz prakses, un, kas to zina – varbūt kļūšu par prasmīgu meditētāju.    

No visiem darbiem, darbs ar sevi (meditācijas būtība) ir vissarežģītākais. Jābūt stiprai motivācijai, jāpiepūlas un jābūt pacietīgai. Turklāt man ir skaidrs – vietai un situācijai nav nozīmes. Meditācijas mērķis ir koncentrēties uz kaut ko vienu un atbrīvot prātu no domu mudžekļa. Un to, manuprāt, var izdarīt miljons veidos, turklāt, ne tikai sēdot lotosa pozā.

Anna Rozīte / Foto: Rojs Maizītis