Brīvdomātājas pret precētajām. Tev obligāti vajag zīmogu pasē?
Kamēr viena nespēj vien sagaidīt savu kāzu dienu, otra no zīmoga pasē bēg kā no uguns. Skaidrojam, kas viņām aiz ādas.
Jeļena Pevcova: sievietēm obligāti jāprecas!
Vecums: 30
žurnāliste.
Pieredze: jau gatavojas kāzām.
Kāda sena gudrība vēsta, ka kopdzīve bez laulības ir sievietes neprāts un vīrieša bezatbildība. Jau pats vārds – kopdzīve – ir tik šķebinošs. Tam ir kaut kāda vulgāra un netīra pieskaņa, tāda kā bezkaunība. Ne velti baznīca to uzskata par grēku.
Šķirties nedrīkst!
Tici man, es ne vienmēr esmu uzskatījusi, ka attiecības obligāti vajag „nostiprināt” apprecoties. Krieviem ir labs teiciens – „horošeje delo brakom ne nazavut”. Tāpēc laulībai noteikti jābūt Dieva svētītai. Tas vienkārši dod spēku izturēt brīžus, kad grūti (un ģimenes dzīve, kā zināms, bieži nav nekāds rožu dārziņš).
Sarakstīšanās Dzimtsarakstu nodaļā ir vien juridiska formalitāte. Ar to pietiek tiem, kas vēlas būt vīrs un sieva un kas netic augstākiem spēkiem. Daudzi mani paziņas stāsta, ka uz „zagsu” iet tāpēc, ka nav gatavi laulāties baznīcā, tas, lūk, esot pārāk nopietni. Bet vai tad laulības apliecība, kas izsniegta Dzimtsarakstu nodaļā, ir kāds joks? Varētu padomāt, ka tad cilvēkiem, ja nu kas, iedotas likumīgas tiesības šķirties. Nu nē taču! Un šķirties vispār nedrīkst. „Defaultā”.
Kāda sieva, tāds vīrs
Lai cik banāli tas izklausītos, ģimenes dzīve nudien ir pats grūtākais darbs, jo ir jātiek galā ar pašas ambīcijām un kaislībām, lai dzīvotu savam vīram, bērniem un citiem tuviem cilvēkiem. Protams, tu vari iebilst: „Bet ko darīt, ja vīrs dzer, sit, staigā apkārt?” Mīļā, bet vai tev nav ienācis prātā, ka tavs vīrs ir kļuvis tāds, pateicoties tev pašai? Tu taču neprecējies nedz ar dzērāju, nedz ar krāpnieku, bet ar pašu labāko pasaulē. Tu taču pati viņu izvēlējies. Pati nepamanīji iespējamās briesmas, izskrēji pie vīra, bet tagad nepietiek pacietības un pazemības? Bet vai tu zini, ka vīrietis iedzer tikai tāpēc, ka viņam pietrūkst mīlestības un uzmanības? Un atliek tik sievai nodomāt, ka viņai trāpījies tas ne pats labākais un vispār viņa ir kāda labāka vērta, kā vecis jau aizmauc pa kreisi. Un šādu nerakstītu garīgu likumu ir bez sava gala, un tie visi reāli darbojas. Var to saukt par maģiju, parapsiholoģiju – kā gribi, bet tas ir fakts. Un pie tam vēl tūkstošgadēs pārbaudīts. Tas nav kaut kāda psihologa izdomājums pirms pārsimts gadiem.
Sievietei jārealizē sevi ģimenē
Kādreiz es, tāpat kā daudzas man pazīstamas sievietes, svēti ticēju, ka vienkārša kopā dzīvošana ir tieši tas, kas vajadzīgs: ne tev pienākumu, tev ir brīvība, bet tajā pašā laikā – divatā kaut kā vieglāk. Ja gadījumā palikšu stāvoklī, tad arī domāsim, kā tālāk dzīvot. Bijām tādas muļķes. Jo tā var domāt tikai sieviete, kas nesaprot savu īsto sūtību. Simtiem miljonu gadu laikā nekas nav mainījies – sievietei, pirmām kārtām, jārealizē sevi ģimenē, vīrietim – sabiedrībā. Proti, vīrs ir mednieks, sieva – ģimenes pavarda glabātāja. Tieši tāpēc sievietei ir daudz svarīgāk būt precētai, jo tieši viņai ir visgrūtāk, kad cilvēki šķiras. Ar viņu paliek bērni, viņai vairs nav atbalsta, stiprā pleca un ar visu savu „bagāžu” jāsāk veidot jaunu dzīvi – jāmeklē darbs, lai nodrošinātu sevi un bērnus, turklāt vēl jānokārto sava personiskā dzīve. Pēdējais gan pēc šķiršanās nav obligāti. Taču tādā gadījumā sievietei jābūt apmierinātai ar savu dzīvi un vietu sabiedrībā. Pretējā gadījumā bērni, redzot savu nervozo māti, sāk sliktāk mācīties, biežāk slimot. Ja no vīra aizej pati, tad esi gatava grūtībām un nepatikšanām. No labām sievām vīri neaiziet, bet būt labai sievai ir atsevišķa zinātne un pilnīgi cita tēma.
Mīlēt tikai vienu
Daudzi stāsta, ka nav iespējams mīlēt visu dzīvi vienu cilvēku. Un kā vēl var! Vienkārši nevajag jaukt mīlestību ar iemīlēšanos, kaisli. Mīļoto cilvēku tu pieņem jebkurā veidā, ar jebkuru raksturu, ar visiem trūkumiem, jo skaidri saproti, ka viņš ir tavs atspulgs, tikai dzimums cits (ne velti aizvainotām sievām ir dusmīgi vīri un nepaklausīgajām – bezatbildīgi); tev pietiek pacietības un pazemības, lai pieņemtu savas saistības pret šo cilvēku, turklāt vēl darīt to ar mīlestību un no labas sirds.
Vai daudzas spēj nepievērst uzmanību vīra izmētātajām zeķēm, netīrajiem traukiem izlietnē, vīra dirnēšanai pie datora un tam, ka viņš pazūd darbā… Un ko lai saka par aizraušanos ar alkoholu? Tikai mīloša sieviete spēj pieņemt, paciest un nežēloties, un pārmaiņas neliek sevi gaidīt.
Kāpēc cilvēki neprecas? Tāpēc ka nav pārliecināti, negrib uzņemties atbildību, tāpēc ka nemīl, tāpēc ka grib ņemt no attiecībām vairāk, nekā dot. Un šeit nav runa par vecumu, veiksmīgām vai neveiksmīgām iepriekšējām attiecībām. Tas ir jautājums par ticību (vai neticību) un par to, kā katrs saprot (vai nesaprot) laimi. Cilvēki precas arī 80 gadu vecumā.
Zini, kāda ir mana pati mīļākā atziņa – sieviete ir spējīga no katra muļķa, skopuļa un nekauņas izveidot gudro, dāsno un drošsirdīgo. Un otrādi. Bet kam gribas otrādi? Nevienam! Un tieši tāpēc esmu pārliecināta, ka mans vīrs ir pats labākais pasaulē un es esmu viņa vērta!
Iespējams, kādai tas viss izklausās pārāk kategoriski vai vispār neticami, vai ļoti tālu no realitātes. Bet tā ir absolūtā realitāte. Iespējams, man iebildīs, ka laiki citi. Bet citi ir tikai cilvēki, kas grib vieglu dzīvi savam priekam un visādos veidos mēģina mainīt lietu kārtību, kas viņiem nav ērta. Bet pareizās vērtības jau nemainās. Mīliet un esiet laimīgas!
Vecums: 35.
sabiedrisko attiecību speciāliste.
Pieredze: 2 ilgstošas attiecības, 2 bērni, nav ne reizes precējusies.
Kad man bija 18, 19 un 20, apkārt visi precējās. Katru gadu ar draugiem gājām uz kādām piecām septiņām kāzām. Bet jau tolaik biju diezgan kategoriska pret laulībām. Esmu pretrāmīšu cilvēks. Man nepatīk, ja mani iebāž sistēmā. Apprecēties varētu... ja nu vienīgi „ponta” pēc.
Uguntiņa kuras nepārtraukti
Manuprāt, dzīvē ir tā – jo cilvēkam lielāka brīvība, jo viņam lielāka atbildība. Ja pasē zīmogs, tu vari darīt visādus sū... un par to nebūt atbildīga. Jo kā tad nu ņems un tā šķirsies? Un tad piecieš un piedod. Ir tik daudz gadījumu, kad otrs sāk to izmantot. Varbūt tā ir mana uzstāšanās pret tipisko latviešu sievietes upura sindromu? Man pašai daba ir diezgan impulsīva, varu arī daudz ko paciest, bet, ja ballīte beigusies (proti, kad ar otru paliek garlaicīgi), tad ir „Čau!” un „Uz redzēšanos!”. Vienalga, vai tās ir pirmās attiecības, vai piektās, vai man viens bērns, vai jau divi. Ja neesi važots oficiālām laulību saitēm, ir pat vairāk jāpiedomā, ko dari vai nedari. Jo zini, ka otrs jebkurā brīdī var pateikt: „Sataisīji sū...? Tad arī ej. Negribu tevi vairs redzēt.” Atpakaļceļa var nebūt. Tā ir kā elastīga gumija, kas tev liek mazliet vairāk piesargāties. Tam, ko visas saka par laulību, ka tā sniedz stabilitāti un drošību, es nepiekrītu. Tieši laulībā visvairāk notiek visādi „šugļi, mugļi”. Brīvība piešķir spriedzi. Tu jūti, ka uguntiņa apakšā visu laiku kurās. Un tu zini, kas notiks, ja neuzmanīgi pavērsi durtiņas... Jau dzirdu opozīcijas balsi saucot – vai tad pie pirmā strīda uzreiz vajag skriet projām? Protams, ka nē. Bet, dzīvojot vienkārši kopā, tu nevelc vadzi kā gumiju. Kad tas lūst, tad arī salūst. Īstenībā tik daudziem precētiem pāriem būtu jāšķiras. Viņiem pašiem tā būtu labāk un viņu bērniem. Man arī ir paziņa, kurai jau sen attiecībās viss nodzisis un apdzisis, bet viņa nešķiras, jo bail palikt vienai. Pat ja paliec viena, nu un? Vai tev kapā jālien iekšā? Mūžīgu mīlestību zvēr tikai tie, kuri labi zina, ka nekā mūžīga nav pasaulē.
Precēšos, jo viņš man būs labs
Un vēl man šķiet – ja precas, tad uzreiz. Kaut pēc divām nedēļām, jo tad ir jaunatklājuma prieks. Kad „SestDienā” skaties kāzu aprakstus, tu taču redzi, ka 99% gadījumu tie ir tik identiski un tik garlaicīgi. No sērijas: „Un tad mēs satikāmies un sākām dzīvot kopā; un tad jau es gaidīju, kad viņš bildinās...” No malas izskatās padrūmi.
Jāprecas ir tikai mīlestības dēļ. Mēs dzīvojam brīvā iekārtā, pieļauju, ka pārsvarā gadījumu mūs vairs neapprecina, lai sakrustotu īpašumus. Bet laulības ļoti bieži tomēr notiek aprēķina dēļ. Tūlīt paskaidrošu – cilvēkiem varbūt šķiet, ka ir baigā mīla, bet patiesībā viņi velk plusiņus un mīnusiņus. Ā, nu jā – viņš ir lādzīgs, viņam ir labs darbiņš, es ar viņu jūtos droši, mammai arī patīk... Droši vien, ka tas ir ļoti stabili un tajā rāmī cilvēka dzīve tad paredzami arī plūst. Bet kur paliek tā pārpasaulīgā kaislība? Mīlestība man vispār saistās ar kaislībām – lai lido trauki pa gaisu, lai ir salabšanas sekss triju dienu garumā, nevis tā ūdeņaini būt kopā aprēķina pēc.
Nesaprotu, piemēram, pārus, kuri var desmit gadus dzīvot kopā un tad izdomā – iesim „sarakstīties”. Kur kaifs? Pati savām acīm esmu pieredzējusi, ka cilvēki tomēr mainās apprecoties. Viņu attiecībās kaut kas notiek. Zinu saderīgus pārus, kas nodzīvojuši vairākus gadus kopā un tad sadomā apprecēties, un pēc gada izšķiras. Varbūt viņiem tā elastīgā gumija ir jau par striķīti pārvērtusies vai važiņām... It kā nekas nav mainījies, tikai zīmodziņš pasē...
Ja viņš kritīs uz ceļa un bildinās...
Kādreiz man pat riebās vārds – vīrs un sieva. Tas saistās ar rutīnu. Kaut ar savu vīrieti mēs vairākus gadus dzīvojam kopā, viņš vienmēr ir mīļotais vai draugs. Vārds sieva senāk man asociējās tikai ar veļas mazgājamo mašīnu (smejas).
Valda uzskats, ka precēties negrib tās, kuras neviens tā īsti nealkst apprecēt. Un gan jau „šito” zilzeķi (tas ir – mani) arī neviens negrib precēt, tāpēc viņa tā runā. Ceļos neviens manā priekšā nav kritis, bet priekšlikumi – varbūt apprecamies – gan ir izteikti. Ja būtu teikusi – jā, tad arī dzīvotu laulībā. Bet neesmu izrādījusi par to interesi. Godīgi sakot, nesaprotu sievietes, kurām jau no 18 gadu vecuma ir tikai viens sapnis – apprecēties. Un tad – nevis īstais mani prec, bet tas, kurš prec, tas tad ir īstais. Mazliet ačgārna domāšana. Beigās klasiskais stāsts – apprecies, sēdi mājās ar diviem maziem bērniem, vīrs sāk staigāt apkārt... Tas ir tikai stereotips, ka pilnīgi visas sievietes grib apprecēties. Precēšanās drīzāk ir savas nozīmības apzināšanās vīrieša acīs – ja viņš kritīs uz ceļa un bildinās, tad jā – es viņam nozīmēju visu, esmu viņam vissvarīgākā. Bet pompozu bildinājumu un pompozas kāzas var uztaisīt jebkurš. No sievietes puses teiktais – ja jau mani nepreci, tātad es tev neko nenozīmēju; ja es tev kaut ko nozīmētu, tu jau mani bildinātu – arī ir visīstākā spekulācija.
Jāatzīst, man paveicies ar vecākiem un arī manu vīriešu vecākiem. Neviens nav papilinājis: „Nu ko tad jūs – gadu jau dzīvojat kopā... Būtu tā kā laiks precēties, mazbērni dzims nelikumīgā kopdzīvē.” Turklāt likumdošana ir liberāla, bērnam var būt gan tēva uzvārds, gan viņa mantojums. Pieaugušajam cilvēkam ir viena liela priekšrocība, ko daudzi neizmanto – brīvība. Mums ir brīvība dzīvot tā, kā paši gribam. Pēc iespējas, protams. Bet daudzi dzīvo tā, kā grib citi, lai viņi dzīvotu.
Lai kā mums visām gribētos, visu mūžu nodzīvot ar vienu vīrieti es nevarētu.
