Elīnai Doļģei patīk sajust lielas kaislības
Jaunajā TV sarunu raidījumā „Vīrietis uz paklāja” runa ir par attiecībām, tāpēc žurnāls „Marta” uz paklājiņa izved un par attiecībām iztirpina pašu raidījuma vadītāju Elīnu Doļģi. Saruna notika vēl pirms pirmā raidījuma iešanas gaisā.
Jā, tā ir. Attiecības jau vispār ir mūžīgā tēma, kas visus interesē. Nevaru vien sagaidīt, kad raidījums būs ēterā. Ir jau nofilmētas pirmās pārraides, un man šķiet, ka būs dinamiski. Pašai sajūta, ka raidījums varētu būt vēl mazliet garāks. Ja tā šķitīs arī skatītājiem, tad viss būs kārtībā!
Latviešu vīrietis un publiska atklātība šķiet nesavienojami jēdzieni. Nebaidies, ka neko prātīgu no viņiem tā arī neizdibināsi?
Arī man dažkārt ir sajūta, ka viņi nevēlas par sevi stāstīt, jo „ko nu es – vīrietis – runāšu par jūtām”. Ir, protams, vīrieši, kas kaut kādā veidā ieņem pozu, bet noteikti ne visi. Ir arī tādi, kas atklājas.
Bija interesants gadījums, kad viens pazīstams vīrietis raidījumā it kā atbildēja uz manu jautājumu, bet īsto atbildi saņēmu vēlāk e-pastā. Sapratu, jautājums bija viņu aizķēris, viņš par to vēl ilgi pēc raidījuma bija domājis... Vīrieši ir interesants dzimums, katrā ziņā izzināšanas vērts (smejas)!
Ko pati vīriešiem privāti visbiežāk esi prasījusi?
Kāpēc tu mani nesadzirdi?! Visbiežāk esmu domājusi, kāpēc vīrieši tik spītīgi turas pie savas taisnības, pie sava skatījuma?! Tā laikam ir strīdēšanās neprasme, jo esmu attiecībās jutusi, ka katrs no mums runā savā valodā un mēs nekur nesatiekamies. Tad šķiet dīvaini, kāpēc mēs viens otrā negribam ieklausīties? Vārdiski jau var pateikt, ka esam atraduši kompromisu, bet faktiski tā nav.
Tur jau tā lieta, ka nē! Māka strīdēties man vēl jāapgūst. Ja jūtu, ka mani nesadzird, es dusmojos. Bet droši vien otrs jūtas tieši tāpat.
Kad lasa interneta portālos par attiecībām, sievietes bieži salīdzina mūsu vīriešus ar ārzemniekiem, par ko latviešu puiši parasti dusmojas. Bet kā tev šķiet, kur mūsu vīrieši pamatoti neiztur šo salīdzinājumu?
Ja godīgi, man šķiet, ka Latvijā ļoti daudzi vīrieši pārāk daudz dzer. Dažkārt raugoties uz sabiedrībā veiksmīgiem vīriešiem, jūtos pārsteigta, ka viņi tiešām to dara tik bieži. Nesen dzirdēju paziņas sarunājamies. Viena no sievietēm uztraucās, ka vīrs aizgājis ballēties un mājās nav bijis vēl nākamajā rītā deviņos. Viņa satraukusies, zvanījusi viņam, viņš nav cēlis klausuli. Bet otra sieviete atbildēja: „Nu līdz vienpadsmitiem rītā vispār nav vērts satraukties!” Paliku ar vaļēju muti! Kā tas ir, ka līdz vienpadsmitiem rītā nav vērts satraukties?! Abos gadījumos ir runa par ģimenēm, kurās aug arī bērni. Par to esmu pārsteigta, ka cilvēki tā dzīvo un notiekošo pieņem kā normu.
Nav ne jausmas. Vīrietis vispār ir interesants radījums. Pašlaik mums daudziem ir grūti, bet šķiet, sievietes prot labāk mobilizēties. Daļa vīriešu, tiklīdz piedzīvo situāciju, kad viņiem nav naudas un darba, vairs netiek paši ar sevi galā, attiecīgi arī attiecības pajūk. Bet vajadzētu būt otrādi – ja reiz tev ir grūti, tad vajadzētu turēties pie sava cilvēka, viņš taču ir vienīgā stabilā vērtība, kad apkārt viss jūk un brūk. Bet notiek gluži pretēji – vīrieši nereti aizmiršanos meklē alkoholā un šādi izjauc attiecības.
Man šķiet, ka tas ir kā apburtais loks, no kura netiekam laukā, un nereti pašas sievietes to veicina. Esmu ievērojusi, ja sievietei nav veiksmīgas attiecības, bet ir dēls, viņa bieži tam pieķeras tik ļoti, ka kļūst par supermammu vispārspīlētākajā nozīmē. Radis pie mammas appuišošanas, izaug vīrietis, kas no savas sievietes paģēr, lai viņa uzņemtos lielāko daļu pienākumu. Daudzi vīrieši to uztver kā normu, ka sievietei jābūt ar labu karjeru, vienlaikus jāspēj būt perfektai mājsaimniecei, labai mīļākajai un mammai kopējiem bērniem. Šādos brīžos domāju, vai otrs to vispār drīkst pieprasīt? Vai tu pats esi tik labs, lai to gaidītu no otra? Bet šāda situācija notikusi tikai tādēļ, ka savulaik mīļā mamma tā pārrūpējusies, ka dēlam zeķītes vienmēr bijušas izmazgātas un izgludinātas, pusdieniņas siltas, bet pašam par sevi parūpēties nav bijis nekādas vajadzības.
Esmu gan, un tas mani aizskar. Mana mamma vienmēr mani mācījusi, ka ģimene ir komandas darbs. Ja viens ko nevar, tad otrs var. Un pat ja viens nevar nedēļu vai gadu, kaut kādā brīdī lomām ir jāmainās. Nevēlos dzīvot attiecībās, kur viens uz otra veģetē. Tāpēc šādam modelim ļoti turos pretim. Kad dzirdu teicienu: „Tu kā sieviete!”, manī ieslēdzas pretestība, un es tūlīt vaicāju: „Ko tieši nozīmē šie vārdi – tu kā sieviete?” Tas, ka mūsu mammas visu varējušas, vēl nenozīmē, ka arī mums jāvar un ka tā būtu jādzīvo.
Ko savā dzīvē vēlies paņemt līdzi, skatoties uz savu vecāku attiecībām?
Nē, uz šo jautājumu man atbildes nav, jo vecāki ir šķīrušies jau ļoti sen un šī man ir tāda sāpīga tēma. Labāk visu, kas saistās ar manu tēvu, es nekustinu.
Parasti, kad cilvēki šķiras, viņi kontaktējas nelabprāt. Tu ar Māri Grigali savulaik biji pāris gan dzīvē, gan vadot „Tautas balsī”. Arī pēc šķiršanās. Tev raksturīgi palikt draugos ar bijušajiem?
Parasti nē, un arī šoreiz sākumā bija ļoti grūti turpināt kopā strādāt. Mēs toreiz izrunājāmies, kā turpmāk darbosimies, kā viss būs. Tas bija svarīgi. Citādi nezinu, kā būtu bijis.
Tas nav tik vienkārši, jo nav runas par vienkāršu kolēģi, tas ir bijis mans cilvēks... Laikam jau šis fakts raidījumu padarīja arī personiskāku, jo skatītāji jau zināja, ka bijām pāris, kas nu izšķīries. Droši vien, ka cilvēki skatījās, kas nu ekrānā tagad būs? Bet mums pašiem bija dubultgrūti, jo emocijas vajadzēja nolikt malā.
Tāpēc aizgāji no raidījuma „Tautas balss”?
Nē, „Tautas balsī” bija nostrādāti trīsarpus gadi katru darbadienas vakaru. Tā bija visa mana dzīve, un man gribējās pārmaiņas. Par mani rakstīja, ka 6. janvārī – savā dzimšanas dienā – biju pieņēmusi lēmumu aiziet. Taču tas nav tiesa, tas nebija vienas dienas lēmums. Tam ilgi briedu. Un, tiklīdz biju gatava aiziet, man parādījās piedāvājums. Tagad man tiešām ir cita dzīve. Es taču vakaros vienmēr biju televīzijā, bet tagad septiņos vakarā jau izbraucu Rīgas ielās, un man šķiet, cik daudz uz ielām cilvēku. Tik sen nebiju to pieredzējusi. Es tiešām tagad baudu, ka man ir brīvi darbdienu vakari. Agrāk dejoju gan tautas dejas, gan modernās džeza dejas, bet no tā visa bija jāatsakās. Nu atkal dejoju, un tas ir fantastiski!
Zinu tik to, ka esam uz vienas stīgas, bet baidos par attiecībām runāt. Tā parasti sanāk: pats vēl neesi ticis galā ar savām sajūtām, kad jau jādalās ar citiem. Bet man to ļoti negribas, savas attiecības gribu pasargāt.
Ko tev svarīgi attiecībās saņemt?
Man gribas sajust, ka vīrietis manis dēļ ir gatavs uz visu. Man patīk tās īstās kaislības. Gribas just, ka otrs ir gatavs iet līdz galam, nevis dzīvo no sērijas – sajūti nu pati!
Īstenībā tas man būtu jāmācās, jo aizvien gribas, lai otrs mīl vairāk. To man savulaik vecmāmiņa mācījusi, un arī manas draudzenes līdzīgus vārdus dzirdējušas no savējām, ka vīrietim emocionāli attiecībās jābūt vairāk iesaistītam nekā sievietei. Bet, no otras puses, man arī svarīgi just pa īstam. Lai nav tikai tā, ka jūti, ka otrs ir pārņemts ar tevi, bet tu esi kā klīrīga meitene (smejas). Gribas, lai abiem ir tās spēcīgās kaislības.
Sapņo par savu ģimeni, bērniem?
Kad tam būs jānotiek, tas notiks, un nevajag mākslīgi steidzināt.
Man jau vaicā, kad precēšos? Ir visādi komentāri dzirdēti, bet es laikam pret to esmu imūna. Man šķiet – nevajag jaukties otra cilvēka ritmā. Un skaidrot citiem savas izvēles arī negrasos, tas būtu muļķīgi. Jo katrs dzīvo savā ritmā un citus nesapratīs. Taču viens ir skaidrs – es noteikti esmu ģimenes cilvēks. Man patīk būt mājās un par kādu rūpēties.
Man šķiet, īstais attiecību skaistums ir uzticībā. Cita lieta, ka dažreiz, lai tu sevi no jauna atrastu esošajās attiecībās, ir svarīgi, lai tevi kāds pamana. Bet tā dzīvoju pēc tradicionālā modeļa, man tomēr šķiet – ja ir īstā mīlestība, tu nemaz neesi spējīgs spert soļus pa kreisi. Jautājums tikai – vai pāris vairs vispār otru mīl, vai vīrietī, kurš sēž dīvānā un skatās televīziju, sieviete spēj ieraudzīt ko iekārojamu? Kādreiz runājot par krāpšanām, domāju – bet tur taču ir tāda slēpšanās, kādēļ gan savu dzīvi sarežģīt?!
Gribu, lai vīrietis mani lutina
Ko tu gribētu sevī mainīt, lai citiem ar tevi būtu vieglāk?
Gribētu ikdienas sīkumos nebūt tik prasīga. Tas būtu forši gan man pašai, gan maniem tuvajiem.
Tieši tā. Un, vēlams, lai būtu smuki.
Domā, cilvēks var sevi mainīt?
Noteikti! Jo viss atkarīgs no mūsu domām. Katrs dzīvo tā, kā pats nopelnījis. Un arī par sevi varu teikt, ka esmu tieši tik laimīga, cik esmu nopelnījusi. Ticu domu spēkam, un tieši uztveres ziņā jau esmu mainījusies. Agrāk domāju, kā var būt tāda vai šitāda netaisnība? Tagad esmu sapratusi, ka nevajag nevienu vainot, ka pats vien pie visām likstām savu pirkstu esi pielicis. Pati vien esmu sev slikto piesaistījusi, tāpat kā labo. Pašlaik par visu cenšos domāt ar plusa zīmi, cenšos sevi mīlēt un ticu, ka labais pie manis atnāks.
Man arī! Nav jau vienas receptes, vienkārši mēģinu ieklausīties sevī, savās vēlmēs. Vakar vēlu atgriezos no dejošanas nodarbības un enerģija manī burtiski mutuļoja. Tad nodomāju, ka visiem cilvēkiem vajadzētu dejot, jo šādi tu tiec vaļā no visām sliktajām emocijām. Bet citādi man gribas, lai vīrietis mani vairāk lutina nekā es pati sevi. Vēlos just, ka man blakus ir vīrietis, kas ikdienā pievērš uzmanību, nevis, ka vienkārši esam pāris.
Ieva Konstante / Foto: Lauris Vīksne (F64), no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
