De facto režisore Linda Olte aizstāv dzemdības mājās

­

Esmu uzaugusi televīzijas cilvēku ģimenē. Mans tētis ir operators, mamma – režisore, tāpēc visa mana bērnība pagājusi studijā starp kino un televīzijas cilvēkiem. Kad mājās skatījāmies TV, vecāki pārsprieda ikvienu pārraidi, kadru, montāžu un saturu. Vienkārši paskatīties televīziju mūsu ģimenē nebija iespējams.

Pēc vidusskolas man bija iespēja trīs mēnešus mācīties Šveicē, videoskolā, kur iemācījos pirmos pamatus scenāriju rakstīšanā un filmēšanā. Daudz, protams, zināju jau no vecākiem, bet šis laiks atvēra manī pārliecību, ka gribu nodarboties ar kino. Atgriezos un iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā. Gribēju studēt kinorežiju, bet tādas programmas tajā gadā nebija. Atlika izvēle – teātra režija vai video operatormāksla. Tā kā nespēju izšķirties, aizgāju uz akadēmijas atvērto durvju dienu  un operatoram Kalvim Zalcmanim pavaicāju: „Vēlos iet uz operatoriem, bet vai sievietei tas vispār der?” Viņš teica: „Linda, šis ir sieviešu gadsimts! Sievietēm visi kanāli ir daudz plašāki nekā vīriešiem, un arī tehnika visu laiku attīstās. Nāc un stājies tik iekšā!” Akadēmijā Anša Epnera vadībā studēju arī režiju, piedalījos meistarklasēs, ko vadīja vācu režisors Freds Kelemens. Kopumā tā bija ļoti laba izglītība un pieredze. Kā pierādījums ir šīgada Berlīnes kinofestivāls – Kelemena kopdarbs ar ungāru režisoru Bellu Tāru  „Turīnas zirgs” saņēma starptautisko filmu kritiķu balvu. Bija ļoti īpaša sajūta būt blakus savam skolotājam šādā brīdī.

Festivālos Berlīnē un Kannās pēdējā laikā esmu regulāri. Lai tur pabūtu, ieelpotu īpašo kino gaisu un redzētu filmas.  Tieši pagājušajā pavasarī Kannu kinofestivāla laikā  kopā ar kinokritiķēm Ditu Rietumu un Dairu Āboliņu nolēmām veidot raidījumu „Kinotēka”.

Krāt sevī kadrus

Akadēmijas laikā iemīlēju lielos kinorežisorus, atklāju kinovalodu un kadra spēku. Kino visvairāk man patīk reālisms un īstums, savukārt fantastika nekad nav īpaši aizrāvusi.  Pēdējā laikā mani aizķer rumāņu kino ar viņu māku izstāstīt spēcīgu stāstu maza budžeta ietvaros un bez lielām zvaigznēm. Ja festivālu programmā iekļauts kaut kas no šī ģeogrāfiskā reģiona, vienmēr mēģinu to redzēt. Laikam jau filmas, kas mani uzrunā visvairāk, ir tieši šis festivālu kinotips, kas nereti ir diezgan „gruzīgs”. Bieži tie ir bēdīgi stāsti un pēc noskatīšanās liek par tiem domāt vairākas nedēļas. Tajā pašā laikā vakar mājās skatījāmies Žaka Tatī komēdiju „Playtime”, kur divu stundu garumā bez īpaša stāsta savirknētas neskaitāmas komiskas situācijas.

Pašlaik televīzija paņem ļoti daudz enerģijas, vienkārši fiziski nav spēka, lai domātu par savu filmu veidošanu un rakstītu scenāriju. Par to mazliet pārdzīvoju. Man ir arī piecgadīgs dēls, ar kuru kopā gribu pavadīt laiku. Tāpēc pati sev esmu formulējusi, ka pašlaik dzīvoju un krāju sevī tos kadrus, mazos stāstiņus un epizodes, pieredzi un idejas, ko kaut kad vēlāk varēšu likt lietā. Ik pa laikam kaut ko uzrakstu, bet gribētos, lai tas rezultētos arī filmā.

Veroties apkārt, pārsvarā redzu kadrus. Mēģinu tā kā visu iefilmēt galvā. Fotografēt gan nefotografēju. Šajā ziņā priecājos par savu telefonu. Tas man vienmēr ir līdzi un, ja ir mirkļi, ko vēlos iemūžināt, to izdaru ar telefonu. Roterdamas kinofestivālā, piemēram, uzvarēja ar mobilo telefonu uzņemta filma. Vienkārši un brīnišķīgi, jo galvenais jau ir stāsts un veids, kā to izstāsta!  

Kad ieraugu izcilu kadru, man vēderā viss sagriežas. Filmējot esmu piedzīvojusi arī to, ka māksla ir kas dievišķs. Var uzrakstīt scenāriju, izdomāt kadru, uzlikt gaismas, nolikt aktierus – visu izdarīt prefekti un tad piedzīvot, ka pēkšņi sāk diagonāli krist milzīgas sniega pārslas. Pilnīgs sirreālisms un rezultātā – nereāls  kadrs!

Īsti laimīga ar sevi

­

Laikam jau režisori neko diži citu nevar uzrakstīt, kā vienīgi paši par sevi. Mani interesē attiecības un tas, kā tveram dzīvi, kā uztveram vecumu. Diezgan eksistenciālas tēmas. Un par tām man ir interesanti runāt. Par vecumu runājot, ir brīnišķīga Vima Vendersa filma „Pīna” – par Pīnas Baušas horeogrāfiju un dejotājiem. Pierasts, ka dejotāju ķermeņi ir tādas brīnišķīgi skaistas astoņpadsmitgadīgas meitenes, bet te – vecumā ap 50 un 60. Krunkainas, bet ļoti skaistas sievietes. Tāda arī es gribētu būt – īsti laimīga ar sevi. Izskatījās, ka vecumu viņas pieņem ar milzīgu harmoniju. Tā ir tā īstā dzīves gudrība, un pati arī mēģinu dzīvot, lai viss būtu plūstoši. Piemēram, var no rīta pamosties un domāt, cik žēl, ka man nav tas un tas, bet es izvēlos būt priecīga par to, kas man ir. Dzīvē ir klājies visādi un vēl visādi ies, bet man šķiet, ka Dievam pats svarīgākais ir, lai mēs augam un attīstāmies kā personības. Dažkārt mums šķiet, ka  piedzīvojam briesmīgas un traģiskas dzīves epizodes, bet pēc tam skaties un saproti, ka viss jau notiek tikai tāpēc, lai mēs augtu, lai acis atvērtos platāk un skats tiektos pareizajā virzienā. Apmēram tā es tveru dzīvi.

Neaudzināt paklausīgu pilsoni

­

Mans bērns man ir ļoti svarīgs. Visvairāk vēlos, lai viņš izaugtu par sirds gudru cilvēku. Tagad domājam, kurā skolā viņu sūtīt, kas ir ļoti atbildīgi. Mēs ar vecākiem dzīvojām Mežciemā, un mūs aizsūtīja uz skolu, kas vienkārši atradās vistuvāk. Ja man būtu vairāki bērni, mēs noteikti domātu par mājmācību, lai saglabātu bērnam viņa esību. Nevis audzināt paklausīgo pilsoni, kurš vienkārši iemācās iekļauties sabiedrības rāmjos. Tāpēc patlaban mēģinu saprast, kas būtu vislabākais manam zēniņam. Jo mēs jau visi piedzimstam unikāli un talantīgi, bet skola un sistēma iemāca, ka jādara ir tikai tā un pareizi ir tikai tas. Tik ļoti gribas, lai bērniem būtu prieks iet uz skolu, bez liekiem uztraukumiem par to, ka skolas acīs būs kaut kāds nepareizs.

Kad Francis gāja valsts bērnudārzā, redzēju, cik vienādi un pareizi ir bērnu zīmējumi. Reiz pēc dārziņa Francis mājās teica: „Alise ļoti nesmuki uzzīmēja zaķīti. Pilnīgi nepareizi, ar šķību ausi.” Skaidrs, ka tas ir audzinātājas teksts. Jau triju gadu vecumā viņiem liek iekšā to, ko viņš dara vai nedara pareizi. To ļoti negribas.

Pati bērnībā „dabūju” padomju skolu, kad no cilvēkiem prasīja pareizību un kad bija grūti sevī lauzt pareizās meitenes kodu. It kā daru to, ko gribu, bet vienlaikus mēs visi Latvijā tomēr esam ļoti kompleksaini par dažādām parādībām un individuālām izpausmēm. Akadēmijas laikā veidoju aktierfilmu „Kliedz” tieši par šiem sabiedrības rāmjiem. Tajā ir dažādas epizodes, bet viss uzbūvēts ap galveno domu – puisis aiziet uz operu un sajūt ārkārtīgi spēcīgu vēlmi iekliegties, bet apkārt visi sēž kārtīgi, pareizi, ar acīm ciet un bauda lielo mākslu. Pati šādu sajūtu reiz piedzīvoju, kad filharmonijā klausījos Imanta Kalniņa 4. simfoniju. Sēdēju un pēkšņi sajutu, ka  gribu pilnā balsī dziedāt – āāā! No šī mazā impulsiņa arī „aizgāja” visa filma, un tās beigās puisis operā tomēr kliedz...

­

Esmu par mājas dzemdībām

Pēdējā mana filma „IeElpot” ir par mājas dzemdībām, jo Francis piedzima mājās. Man pašai bija brīnišķīga pieredze un ļoti gribējās to padot tālāk.

Reiz satiku vecmāti Rudīti Brūveri un pēc sarunas ar viņu sapratu, ka dzemdības ir ļoti dabisks process, tāpēc dzemdēt mājās, savā ierastajā vidē, ir tikai loģiski. Trīsdesmit un kurā grūtniecības nedēļā sajutu sāpes un aizbraucu uz slimnīcu, bet tur, pat uz mani nepaskatoties, teica: „Izskatās, tās ir priekšlaicīgas dzemdības, jāiet nodaļā, nezinu, vai dakteris vispār varēs atnākt.” Šādā situācijā cilvēks jau tā ir uztraucies, bet tev papildus vēl sagādā piecreiz lielāku uzbraukumu! Tajā brīdī nolēmu – ir jāpiezvana Rudītei. „Mīļā Linda, izklausās, tu esi drusciņ par daudz strādājusi. Bērniņš saka, lai tu atpūties. Aizej mājās, atpūties, un viss būs labi,” viņa pateica. Un tā arī bija. Man tā bija pilnīgi skaidra zīme un vēlāk arī brīnišķīga pieredze. Tāpēc arī gribēju taisīt filmu, lai ieskicētu, ka dzemdības var nebūt sievietes briesmīgais liktenis, kas jāizcieš, bet tas var būt viens no skaistākajiem dzīves mirkļiem. Pieļauju gan arī, ka visām sievietēm mājas dzemdības neder, tas katrai jājūt pašai.

Vai gribētu iekonservēties?

Tikko Berlīnē redzēju krievu režisora Aleksandra Zeldoviča filmu „Mērķis”. Tajā ir stāsts par to, ka pāris un daži viņu draugi grib braukt uz kādu vietu nekurienē, lai iegūtu enerģiju, kas saglabās viņu šībrīža vecumu, jo ir pārliecināti, ka tad būs patiesi laimīgi. Viņi tiešām aizbrauc un iekonservējas. Domāju – vai es tā gribētu iekonservēties? It kā gribētu, jo ķermeņa novecošanās, tas, ka tev sāp, varētu būt visnepatīkamākais. Bet arī filmā bija tā –  kad ar viņiem tas notika, visiem sākās totālas neirozes no sērijas: „Ak Dievs, mēs taču nezinām, kas ar mums būs pēc 80 gadiem!” Tajā brīdī nodomāju, ka es tomēr negribētu apstāties savos 32 gados, jo ar katru gadu jūtos arvien foršāk un labāk. Kas zina, varbūt pēc pieciem gadiem būs vēl foršāk? Ja ir dota iespēja dzīvot savu unikālo dzīvi, pilnveidoties un attīstīties, ir jāizmanto visas iespējas, ko dzīve mums dod, un tad jau cilvēkam vajadzētu justies tikai foršāk un labāk. Galvenā dzīves gudrība noteikti ir darīt visu, lai cilvēks novecotu skaisti, un es ticu, ka tas ir iespējams. Ir jādzīvo ar skatu nākotnē, jo neviens nezina, kas īsti būs rītdien, bet beigu beigās tik un tā visa dzīve ir viens vienīgs kino...

Aiva Alksne / Foto: Rojs Maizītis, no personiskā arhīva

­­­­