Dace Pūce: „No mums, sievietēm, prasa vairāk. Veči var dzert un uzdzīvot”
„Mana dzīve ir pārāk pozitīva. Viss ir interesanti, esmu laimīga un priecīga, tādējādi garlaicīga intervēšanai,” smejas režisore un producente Dace Pūce. Bet tieši tas jau tā pievelk – nebeidzamā enerģija un laimīga cilvēka vaigs.
Vīrs saka – avantūriste
Ja man kāds pavaicā: „Kā tad tev iet?”, es saku – iet! Esmu tiešām apmierināta, ka „iet” un nav iestājusies rutīna. Reklāmas ražošana no malas varbūt šķiet garlaicīga, bet šī ir vienīgā sfēra, par kuru esmu sapratusi, ka tā tik tuvu pienāk klāt radošajam un tam, ar ko nodarbojos agrāk. Ko tik neesmu darījusi, ārprāts, ja tā padomā. Dziedāju, veidoju horeogrāfiju, visu ko režisēju, biju pat aktrise. Kā mans vīrs saka – avantūriste. Un tagad darbs to apvieno. Varbūt tāpēc nav garlaicīgi.
Taču visu mūžu esmu darījusi to, kas patīk. Man laimējies ar līdzcilvēkiem, sākot ar mammu un beidzot ar vīru, kuri ļāvuši man vaļu. Jo tikai tad var lidot un nodoties avantūrām. Izdomāt sākumā visādas muļķības un pēc tam brīnīties, ka tās izvēršas par kaut ko nopietnu. Esmu tāda piedzimusi, kas rok daudzās vietiņās, nevis vienā un dziļi. Mans dēls rok vienā vietā, vīrs – arī, bet es – pa drusciņai un visur.
Ja godīgi, laimīga esmu tagad. Kad visādos darbos strādāju, vajadzēja nepārtraukti sevi pierādīt. Man šķiet netaisnīgi, ka tieši no sievietēm to prasa. Nepārtraukti bija labi jāizskatās, labi jādzied, labi jākustas. Veči varēja dzert, uzdzīvot un pat neizskatīties labi, vienalga viņiem viss gāja gludāk. Bet nu jau kādus sešus gadus ir iestājies tāds iekšējs miers.
Pavisam nesen ar Valtu atgriezāmies no Indijas. Saprotu, ka būtu labāk to nepieminēt, jo pēdējā laikā to uzskata par modes lietu ar sliktu piegaršu. Bet es neskrienu pakaļ modei, jo tad aplauztos, man būtu jādara tas, kas man nepatīk. Pirms brauciena uz Indiju trīs, četrus gadus domāju, vai to gribu. Kaut kā lēni pieeju lietām, kas pat neiet kopā ar manu trakumu. Janvārī braucām uz ājurvēdas centru un tur beidzot pa īstam sapratu (jo zināju jau arī pirms tam), ka visas mūsu emocijas, slimības un domas ir atkarīgas no tā, ko ēdam. Ka svarīgi ir ne tikai garīgi attīrīties, bet arī fiziski. Tagad mans organisms pats negrib to taukaino, tās mērces un gaļas. Dārzeņi man nekad nav garšojuši, tagad saprotu – jāiegaršina. To visu esmu sapratusi diezgan vēlu, bet labāk tā nekā nekad.
Gluži kā bezbērnu ģimenīte
Kad dzima bērni, biju nelaimīga, domāju – divi tādi mazi reizē, ak Dievs, es neko citu nevarēšu. Tad mani mierināja – bērni izaugs, būsi jauna mamma un varēsi skriet. Tā arī ir. Bērni tagad lieli, meita – Braitonā, dēls – Briselē. Valters maģistrantūrā mācās spēlēt čellu, viņš tur skaitās viens no labākajiem. Meituks vēl kārpās, meklē savu vietu un to, kas viņai patīk. Ja godīgi, tagad šķiet, ka man bērnu nemaz nav. Kad viņi bija mazi, jutos māte, bet tad, kad aizgājuši no mājām, pēkšņi saprotu – mēs ar Valtu esam bezbērnu ģimene. Man arī nav tā sauktās tukšās ligzdas sindroma, ar ko mani biedēja. Bet mani jau bērni nekad nav ierobežojuši. Viņi auga „Maranas” ziedu laikos. Mēģinājumi, naktis, kas pilnas ar radošo dzīvi, braucieni. Bērni tika dalīti, Valta māsa iesaistījās, palīdzēja auklēt. Varbūt tagad šķiet, ka tā nevajadzēja, bet rezultāts nav slikts, un tas ir galvenais. Viņi ir labi cilvēki, radoši un talantīgi. Patstāvība gan viņos ir ieaudzināta. Viņi pat uz dārziņu gāja vieni paši. Tiesa, tas bija blakus mājai. Vēl pidžamā pa logu tik apskatījos, vai satuntulēti aiziet līdz durvīm. Uz skolas sapulcēm arī negāju, skolā biju sliktā mamma, tikai izlaidumā visi beidzot mani ieraudzīja (smejas). Bet tā nebija poza, vienkārši tāda biju. Līva teica – bērnudārzā viņai bijis kauns, ka mamma nav bijusi tāda kā visas. Tagad tieši otrādi – viņai tas patīk. Jo es tiešām atšķīros. Strādāju Radiokorī un ģērbos kā papagailis. Man bija dzelteni zābaki, tirkīza zilas bikses, riebīgi lillā jaka. Pati šuvu, jo nopirkt jau neko nevarēja. Neviens tā nestaigāja (smejas). Gribēju atšķirties.
Radziņi nolūst i’ tā
Mammas dzimtā visi ir skaisti cilvēki. Mana vecāmamma, meža vidū dzīvojot, izskatījās pēc Holivudas aktrises. Savukārt tēva klanā bijuši ļoti talantīgi cilvēki. Tur ir olimpiskie čempioni, gleznotāji un lidotāji. Tēvs pats bija dziedātājs un fotogrāfs. No viņa esmu paņēmusi milzīgu bagātību – visus savus talantus.
Mamma bērnībā mani vienmēr slavēja. Biju luteklīte. Vienīgā meita. Smuka, talantīga. Pamatskolā biju audzinātājas mīlule. Biju priekšzīmīga un iedomīga, jo es taču komponēju, manu dziesmiņu dziedāja klases koris. Iestājos Mūzikas vidusskolā, un tur lēnām manus radziņus sāka lauzt. Tagad to stāstu, un pašai šķiet – tā tāda japāņu metode: sākumā viss ir baigi labi, un tad tu riktīgi dabū par savu attieksmi pret citiem. Īstenībā sāku mācīties dzīvot.
Kad iepazinos ar Valtu, viņš bija enerģisks, aktīvs, ambiciozs, lecīgs. Tāds mērķtiecīgs, nežēlīgi konsekvents džeks. Savukārt es biju tāda – ko nu es? Es jau neko nevaru. Kā Valts teiks, tā būs... Es jau arī nekas nebiju. Tāda dumiķīte. Ar tiem labumiem jau dzīves laikā esmu apaugusi. Bija tikai ambīcijas. Par laimi, visas tās tukšpadsmit tika ātri aplauztas, jo sāku sajust dzīves vērtības, cik grūti ir kaut ko panākt. Ja man ir kādas ziepes, es sāku rīkoties. Vienkārši pieņemu lēmumu – man ir jātiek ar to galā! Tajā brīdī man izaug rags un varu dabūt cauri diezgan lielas lietas. Kad pirmo reizi gribēju ierunāt aizkadra tekstu un nespēju divus teikumus pateikt, uzreiz meklēju runas skolotāju. Meklējot risinājumus, esmu ar cigunu sākusi nodarbojusies un pat šamanismu (smejas).
Valts ir miera mika. Viņš kaut kā mani pacieš. Un mani tiešām ir jāpacieš, jo es esmu traka, viņš – mierīgs. Kad saku: „Zini, es droši vien atkal braukšu tur un tur, man vajag mācīties to un to!”, viņa atbilde vienmēr šādos gadījumos ir: „Katrs jau izklaidējas tā, kā grib.”
Mūžīgi viņam lūdzu, lai mani atbalsta, lai palīdz, jo man bailes, ka netikšu galā. Un tad viņš sniedz mierīgi rezignētu padomu no sērijas: „Ko tu? Viss jau būs labi!” Viņš nomierina, un tas palīdz, jo es kā jebkurš cilvēks ietekmējos.
Varu mierināt visus jaunos pārus, kas domā par šķiršanos – cilvēks dzīves laikā mainās. Pēc 10, 20 un 30 gadiem viņš vairs nebūs tas pats, ar kuru apprecējies. Tāpēc vienā brīdī varbūt sāk krist uz nerviem, ko otrs dara vai nedara. Bet nevajag stresot, vajag mēģināt uz šo problēmu paskatīties no Kosmosa. Tad tas šķitīs tāds pīslītis. Galvenais, nevajag pakļauties, vajag sevi attīstīt. Lai nepaliec atkarīgs no otra. Ja es eju savu ceļu, bet otrs – savu, mēs esam divi neatkarīgi cilvēki, un mums kopā vienmēr būs interesanti. Jo gan viens, gan otrs mainās. Ja var viens otru palaist vaļā un katrs tikt galā ar savām problēmām, pāris pēc tam var 100 gadus nodzīvot kopā. Man šķiet, tā ir vienīgā iespējamā formula. Tos vārdus – es gribu ar tevi kopā novecot – jau saka pašā sākumā. Līdz tai sirmajai copītei, čībiņām un brillītei ir jānodzīvo.
Sevi žēlot, nevis izlaist
Ja man gribas mieru, braucu uz Košragu, kur mums pie jūras ir ligzdiņa. Tur nav stresa dēmonu. Sēžu, meditēju, skatos ugunskurā. Neklausos ne radio, ne TV, toties skatos filmas un nedaru neko. Un visu laiku kaļu plānus, ko darīt tālāk, ko vēl sevī ieguldīt. Paldies Dievam, mums tagad ģimenē visi pastāvīgi. Katrs pelna un iztērē sev. Protams, es bērniem palīdzu, arī mammai, bet vairs netērēju kā kādreiz. Sakrāju naudu un divreiz gadā kaut kur aizbraucu. Man vairs netīk ceļot tāpat vien. Nav gandarījuma. Ja braucu uz civilizētu vietu, tad lai mācītos, ja uz necivilizētu, tad gribu brīnīties par cilvēkiem un skatīties dabu. Parasti ir tā – kamēr Valts noiet 100 metrus, es jau krustu šķērsu esmu izskraidījusi ciemu, un man jau velkas bariņš bērnu līdzi.
Esmu sapratusi, ka katrs no mums piedzimst ar savu enerģiju un, tāpat kā vajag zobus tīrīt no rītiem vai vingrot un skriet, ir jāpiespiež sevi procentuāli vairāk domāt arī par labo. To īstenībā var uztrenēt tāpat kā muskuļus. Paiet laiks, un tu redzi, ka pie tevis sāk vilkties nevis sliktais, bet labais. Tu pēkšņi esi apmierināts ar visu, tev apkārt ir labi cilvēki. Principā tas ir mērķis, ko visi grib. Bet nevis tikai ārišķīgi „viss ir labi, la, la, la”, bet strādāt ar sevi iekšēji. Man palīdz joga, labas filmas, grāmatas. Kad esmu laukos, vienmēr noskrienu piecus kilometrus. Lēnām, pa kilometriņam vien, šo distanci attīstīju. Vajag sevi žēlot, bet ne tik ļoti, lai izlaistu. Latiņa jāceļ regulāri un arvien augstāk, un augstāk. Pēc tam arī atgūsi ieguldījumu.
