Noslēpumainā aktrise Zane Jančevska: „Par laimi čivināt negribu”

Par tevi ilgu laiku nav lasītas intervijas. Kāpēc tāda noslēpumainība?

Man nepatīk lieka publicitāte. Man ir bijušas intervijas, kurās žurnālisti atklāti pasaka: „Zināt, šīs jūsu domas mūsu redakcijai nav interesantas! Labāk pastāstiet, kas jums garšo, kas notiek jūsu privātajā dzīvē!” Bet, ja es negribu stāstīt par savu privāto dzīvi, ar ko es varu būt citiem interesanta?

Kādreiz man tā atpazīstamība bija ļoti liela, lai gan arī tad piedzīvoju kuriozas situācijas. Tas bija pirms desmit gadiem. Staigāju pa Matīsa tirgu, skatījos dažādus dārzenīšus, un viena no tirgus sievām aicināja: „Aktrisīt, nāciet nu kaut ko šeit paskatīties!” Es pieeju pie viņas, un viņa saka: „Agnesīt, ko tad ņemsiet?” Es, protams, atbildu, ka neesmu Agnese. Viņa ļoti pārsteigta: „Jūs neesat Agnese Zeltiņa?!” Es pagriežos un eju tālāk.

Bet, līkumu izmetusi, atkal nonāku tajā pašā vietā, un tā pati sieva, tāda mazliet satraukusies, saka: „Atvainojiet, es sapratu, ka jūs neesat Agnese Zeltiņa, bet gan Rēzija Kalniņa.” Es uz viņu paskatos un saku: „Nē, es neesmu Rēzija Kalniņa!” un, uzmetusi lūpu, eju prom, bet tā nabaga tirgus sieva skrien man pakaļ un sauc: „Es neko nesaprotu! Nu aktrise taču jūs esat, Aija taču jūs esat, vai ne?”

Tad varēju atbildēt, ka tā gan es esmu (smejas). Tas pats notiek arī pašlaik – esam četras Zanes ar poļu uzvārdiem un vienai daļai skatītāju ir absolūti vienalga, vai tā ir Jančevska, Vaļicka, Dombrovska vai Burnicka. Mūs laikam atceras tikai pēc spēlēto varoņu vārdiem (smejas).

Vienmēr esi zinājusi, ka būsi aktrise?

Vispār šī vēlēšanās radās diezgan agri. Piecu, sešu gadu vecumā mans  kroņa numurs bija „Zaķīša pirtiņa”, ko deklamēju Ventspils kultūras namā. Pie omītes ciemos brauca draudzene, un viņa man mācīja visādas dziesmiņas un dzejolīšus. Savukārt oma, lai ko arī darītu, visu laiku dziedāja. Un tā tas nemanot man pielipa. Kad sāku uzstāties, ievēroju, ka „Zaķīša pirtiņa” man varen labi gāja. Parasti skaitīju pa diviem lāgiem, jo man tā aplaudēja, ka priekšnesums bija jāatkārto. Kad „Zaķīša pirtiņa” pašai apnika, pamēģināju runāt citus dzejolīšus, bet tos skatītāji tik labi pretim neņēma, un es atkal atgriezos pie minētā darba.

Mums mājās nebija televizora. Toties mana iztēle darbojās vienkārši fantastiski! Atceros, mani lika gulēt dienasvidu. Istabā spīdēja saules stari, un tajos spēlējās puteklīši. Es aizfantazējos, ka tie ir briesmoņi, un bļaudama metos laukā no gultas. Tad sekoja spilgti notikumi, kas man saistās ar televizora iegādāšanos. Toreiz rādīja Valmieras teātra iestudēto „Hamletu”. Man nevarēja būt vairāk par pieciem, sešiem gadiem. Taču no tās izrādes bija tāds pārdzīvojums, ka trīs dienas nevarēju atjēgties un ik pa brīdim raudāju. Vēl spilgts pārdzīvojums man saistās ar operu „Karmena”, uz kuru mani aizveda mamma. Vēlāk mājās to izrādi izspēlēju, mētādama gredzenus pa gaisu (smejas). Protams, kad istabā biju viena pati, jo biju diezgan kautrīga.

Nebiji no bērniem, kam patīk izrādīties un visu acu priekšā grozīties?

No tiem ļoti drošajiem nebiju gan. Es biju no tām pieklājīgajām un labi audzinātajām meitenēm. Bet vēlme kļūt par aktrisi bija liela un neatlaidība – arī. Dažkārt domāju, es taču varēju nobīties, jo skolas laikā ne ar ko neizcēlos, ja nu vienīgi ar muzikalitāti. Šajā ziņā biju viena no labākajām klasē, un tas deva pašapziņu. Tagad saprotu, ka bērniem vismaz vienai lietai jābūt tādai, kas viņiem sanāk labāk nekā citiem – tas vajadzīgs pašapziņai, nevis, lai lielītos.

Parasti aktrisēm diezgan svarīgs ir ārējais izskats. Savu smukumu vienmēr esi apzinājusies?

Nē, skolā nekāda smukā nebiju, man bija divas tievas un garas bizes pāri dibenam. Tolaik ļoti gribēju īsus matus, bet mamma nepiekrita. Bet, kad atlaidu matus vaļā, tad kaut kādu smukumu pati sevī saskatīju. Vasarās dzīvoju Berģos, un tur mēs bijām četras draudzenes. Neviena no mums nebija apmierināta ar savu izskatu. Un tad mēs spēlējām spēli – katra sevi iedomājās kā kādu pazīstamu un skaistu kinozvaigzni vai dziedātāju.

Tad krāsojies un pucējies kā viņas?

Nebūt nē, tas bija mūsu iztēlē. Es tikai pateicu: tagad esmu Sofija Lorēna, un to tā arī pieņēmām. Liels grēks bija, ja kāda no draudzenēm nebija klāt, bet cita pieņēma viņas izvēlētā tēla izskatu. Taču dažreiz jau nenoturējāmies (smejas)!

To, ka pati varu būt arī smuka, apzinājos vēlāk. Kinoaktieru studijā iestājoties, tētim lūdzu sevi fotografēt, jo gribēju redzēt, kāda izskatos no malas. Tētis tolaik ļoti daudz fotografēja, viņš uzņēma kaudzi bilžu. Un dažas no tām man ļoti patika, pati biju par to pārsteigta, ka varu izskatīties arī labi. Tas deva apziņu, ka brīžiem varu ļoti smuki izskatīties.

Ar tevi diezgan ilgi asociēja liktenīgās Aijas tēlu...

Jā, šī loma man ilgi sekoja, es pat sākumā nezin kāpēc par to dusmojos. Tagad gan man šķiet, ka tas bija viens skaists dzīves periods. Taču, ja runājam par liktenīgajiem, tad jāatzīst, ka es laikam nesaprotu, kas tas ir – liktenīgais cilvēks. Domāju, ka no tālienes viss izskatās īpašāks... Par laimi, rodas jaunas lomas, un mani vairs neasociē tikai ar ko vienu.

Nupat esi sākusi spēlēt jaunajā seriālā „Būt mīlētai”. Kas tev kopīgs ar spēlēto varoni?

Pirmais, kas man nāk prātā – Ieva ir diezgan tipiska sieviete, kurai daudz rūpju, un seriāla pirmajās sērijās viņa nav ne koši sakrāsojusies, ne ļoti safrizēta, ne izsmalcināti ģērbusies. Viņa vienkārši skrien savos darbos un par ārējo izskatu īpaši neraizējas. Arī man bijuši brīži, kad ir gluži vienalga, ko par mani domā: es izeju no mājas, absolūti nekrāsojusies. Jo man ik vakaru jāliek jauna grima kārta, jākrāso plakstiņi, skropstas. Bet es taču gribu, lai mana seja arī elpo. Ja es pati tajā brīdī spēju ar sevi sadzīvot, tad nekam citam nav nozīmes.

Arī man, tāpat kā citām sievietēm, ir dažādas sadzīviskas rūpes, arī man ir bērni, par kuriem jārūpējas. Taču man šķiet, ka viņi nedrīkst būt tie, kas rada grūtības. Tas ir tikai normāli, ka sieviete audzina bērnus, grūtības mums rada tas, ka mēs sagrābjamies daudz ko citu nevajadzīgu, piemēram, papilddarbus ar argumentu – jāpelna taču nauda. Nezinu, kura ir tā summa, kas ļoti būtiski maina kaut ko cilvēka dzīvē. Arī man tā ir bijis – nopelnu papildnaudu, bet vienlaikus kaut kas notiek, piemēram, kāds saslimst, un es saprotu, ka nauda bija vajadzīga šim mērķim. Tad ir bēdīgi. Man šķiet, ka cilvēkam daudz nevajag.

Tev pašai viegli atteikties no papildu darbiem?

Man patīk spēlēt teātri, tas ir mans darbs, ko daru ar prieku. Esmu vadījusi arī dažādus vakarus, un jāatzīst, ka tas man ir ļoti grūti. To esmu sapratusi, reti būs labs rezultāts, ja, domājot par darbu, vispirms domāsi par naudu. Skatoties uz mūsu jauno paaudzi, skumdina, ka neesam viņos ieaudzinājuši nebaidīšanos no vienkārša darba: daudzi pat tagad, krīzes laikā, atsakās no darba, ja viņiem nemaksā lielu naudu.

Kas vēl tevi skumdina?

Tas, ka nav ieaudzināta arī ieklausīšanās vecu cilvēku padomos. Latviešu tautas pasakās tie, kas palīdz pārvarēt grūtības, ir kaut kur ceļa malā sastapti vecīši un nevarīgas vecenītes. Ja tu viņiem nevērīgi paej garām, gudro padomu neiegūsti. Mēs šausmināmies, ka kāds jaunietis nositis savu vecmāmiņu 20 latu dēļ, bet tad es domāju – šie jaunieši, kam pašlaik ir divdesmit gadu, ir Atmodas laika bērni. Tie ir mūsu patriotisma laika bērni! Bet vai mēs mācām viņiem tautasdziesmas? Nē, viņi zina džinglbellus!

Un tam visam pamatā ir pašapziņas trūkums, jo mums vajag kādu, kas no malas parāda, kas ir labs un kas ir slikts. Drošāk ir pateikt, ka labs ir tas, kas patīk vēl 150 citiem cilvēkiem. Tas ir absurds, ka cilvēki var barā ēst hamburgerus, bet nevar mājās uztaisīt pankūku balli. Kāpēc pirkt jau gatavo musli, ja to varam pagatavot paši no Latvijā audzētām auzām?

Es, starp citu, varu izstāstīt recepti, ko mani bērni ļoti labprāt ēd: sagrauzdē uz pannas sviestā auzu pārslas ar cukuru, ieber traukā vienu kārtu un vidū liek kādu skābu ievārījumu, vislabāk brūkleņu vai plūmju, un tad uzber vēl vienu kārtu. Ļoti garšīgs ēdiens!

Ko pati apzināti savos bērnos esi audzinājusi?

Par bērniem īsti negribu runāt, jo viņiem tas nepatīk. Es jau arī nevaru lielīties, ka esmu ielikusi bērnos visu to, ko esmu gribējusi.

Vari sevi iedomāties tikai kā aktrisi, ne sievieti un ne māti?

Laikam man būtu garlaicīgi būt tikai aktrisei. Protams, vienkāršāk, ja vari domāt tikai par sevi. Citkārt kolēģe pēc smaga ģenerālmēģinājuma saka: „Es aiziešu mājās, uztaisīšu kaut ko garšīgu, rāpšos dīvānā un skatīšos filmu.” Un tad es domāju – ak, vai, man mājās vajadzētu izdarīt vēl to un to!

Bet varbūt tā īstā sievietes laime nemaz nav tajā dīvānā pie televizora!

To es nezinu, katrai savs. Es kaut kā šajā laikā, kas ir tik grūts un sarežģīts, par šādām laimēm čivināt negribu. Jo domāju, laime ir tā, ka laukā spīd saule, visapkārt viss ir mierīgi un ar tuviem cilvēkiem viss ir kārtībā.

Kas ir tas labais, ko savā dzīvē ievēro?

Tas, ko jau minēju! Domāju, ka lielās ķibeles sākas tad, kad iedomājamies sevi kā visu varenus un visu varošus, kā radības kroni.

Pastāsti, kādas īpašības neciet sievietēs un kādas – vīriešos?

Ja par cilvēkiem kopumā, man ļoti nepatīk, ja kāds mēģina uzzināt, ko tu domā, bet pats nesaka ne „jā”, ne „nē”. Viņi parasti ļoti laipni un šarmanti mēģina uzzināt tavas domas, bet savējās neatklāj. Mani kaitina tās sievietes, kas jebkuru citu sievieti uztver kā konkurenti. Bet vīriešos neciešu vaimanāšanu. Protams, ja kādam draugam ir grūtības, es uzklausu un mierinu, bet tas nevar ilgt mūžīgi. No šādiem cilvēkiem mēģinu izvairīties.

Dzīve kopumā ir vairāk skaista vai sāpīga?

Domāju, ka pati dzīve ir skaista, bet laiks, kurā dzīvojam, ir sarežģīts. Es, protams, riskēju, par to skaļi runādama, bet mani nebaida, ja vajadzētu dzīvot laukos un audzēt kartupeļus. Taču zinu ļaudis, kuriem no tā mati ceļas stāvus. Cilvēki no tik daudz kā ir atkarīgi! Ir pat tādi, kas vairs aizkarus logiem priekšā neaizvelk, tam domāta pults. Bet man šķiet – jo vairāk mums pieder, jo nebrīvāki pēc būtības esam.

Tevi arī tas ierobežo?

Protams!

Bet kā tu gribētu dzīvot?

Mans sapnis ir dzīvot laukos, kur, iznākot no mājas, es dzirdētu putnu dziesmas, turpat netālu redzētu kādu stirnu. Sliktā laikā es mājā iekurinātu krāsni un lasītu vai arī grieztu un žāvētu ābolus. Bet skaistā – vāktu zāļu tējas.

Tam līdztekus būtu darbs teātrī?

Nē, tas varētu arī nebūt. Lai gan es jau nezinu, kā tas būtu, šādu dzīvi ilgtermiņā taču neesmu izbaudījusi. Domāju, ka es varētu sākt aizrauties ar lietišķo mākslu kaut ko aust, vērpt. Tas man laikam ir mantojumā no vecmāmiņas, kas bija liela rokdarbniece.

Ieva Konstante / Foto: Jānis Saliņš/F64, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva