Rakstnieces Annas Brigaderes slepenās piezīmes

Tētis, mamma un pārējie

Gājēju meitene Anna Brigadere ir jaunākā triju bērnu ģimenē, kuru izsenis vajāja dažādas nepatikšanas – tad viens rads ko noskaudis, tad cits atkal cēlis traci mantojuma lietās. Mazās Annas tēvs ir jaunākais un atstumtais dēls savā dzimtā, jo latvietim mantojumu iepriekšējās septiņās paaudzēs saņēma vecākais dēls. Viņš – Anneles gaišais, cēlais tēvs, kas nevienam nespēja pāri nodarīt, un tāpēc citi, un tieši tuvākie, mīļākie paša radi – viņu izmantoja. Anneles sirds smelgs visu dzīvi, cik ļoti viņai pietrūks tieši tēva.

Tā nu artistiskais Krišjānis Brigaders samierinājās ar kalpa gaitām – viņa māksliniecisko dabu vēlāk manto dēls Jānis, kurš kļūst par sabiedrībā visai populāru aktieri. Te nu jāsaka – triju bērnu tēvs Krišjānis neparko nevēlējās redzēt savus bērnus Tērvetes laukos par kalpiem – dēlu gribēja skolot, jaunāko bērnu Annu arī laida skolā, Annas māsu Līzu sūtīja uz Jelgavu mācīties par šuvēju. Kad tēvs mirst, mazā Anna vairs nemaz nav tik maza – jau tīņa vecums (12 gadi – aut. piez.).

Māsas ļoti dalās savā starpā, izpalīdz viena otrai, mazā Brigadere, kad tik Līziņai vajag, šuj dienām un naktīm. Tirgotājs no Kurzemes bildina māsu, bet Līziņai gan vēl pastāv iekšējas šaubas – varbūt viņa sastaps savu īsto cilvēku, lai arī šīs attiecības ar Kurzemes tirgotāju tomēr dotu zināmu materiālu stabilitāti... It kā Anna iekšēji pārdzīvo šķietamo māsas nodevību – kā tad tā, Līziņa precas?! Taču nākamā rakstniece visu mūžu sev vēlāk pārmetīs, jo tieši viņa bija pamudinājusi māsu uz izšķirīgo soli – sak, tu, mās, taču devi vārdu tam Preikšātam! Kaut Līziņa tajā laikā jau iemīlējusi citu...

Kad tēvs mirst, Annas mammucis, kas bijusi ļoti skarbā sieva un kas visus darbus mācējusi, viena mēneša laikā pārvēršas radiem apgādājamā sievietē. Un kas notiek ar tēva mazo luteklīti Annu? Audzināšanas metodes 19. gadsimtā bija visai askētiskas. Bērni varēja izteikties vien tad, kad to ļāva tēvs, māmiņa vai arī kad vecāki bija beiguši runāt – sak, meitai jāzina sava vieta. Pēc tēva nāves Annele kļūst vēl mazrunīgāka – gājēji taču katru gadu Jurģos kravājās uz citām mājām, bet Latvijā tās viena no otras atradās pat vairāku kilometru atstatumā. Annelei vienkārši nebija, ar ko parunāties, nebija vienaudžu, ar kuriem veidot sociālo komunikāciju. Arī savos pirmajos stāstos Anna Brigadere it kā raugās uz saviem varoņiem no malas, vēro citu dzīvi. Katra viņai mīļa cilvēka nāve radīja sirdī arvien pieaugošu trauksmi. Māsas un viņas bērniņa nāve dzemdībās, šķiet, bija sākums Anneles bailēm no savas sievišķīgās nākotnes..  

Blaumanis un Fallijs

„Nu nemaz nav zemē metama!” sajūsminājās mūsu klasiķis Rūdis Blaumanis, pirmoreiz ieraugot divdesmitčetrgadīgo Annu Brigaderi (ar Rūdolfu viņa iepazīstas 1893. gadā sava brāļa Jāņa Brigadera mājās – aut. piez.).

Vispirms gan Rūdolfs sadraudzējās ar Annas brāli, aktieri Jāni Brigaderu. Jānis un viņa sieva Maija, abi visās jomās talantīgi būdami, pratuši 19. gadsimta beigās izveidot latviešu inteliģences kodoliņu, un tieši rakstnieces brālis gribējis Blaumanim palīdzēt kļūt par Rīgas Latviešu teātra vadītāju. Droši vien tieši tad dzima leģenda, ka laikam jau Blaumanis un Brigadere būs pāris.

Uh, kā Annai šīs ļaužu runas nepatika! „Un man jābūt tai klintij jūrā, ap kuru viņa viļņi laužas… Blaumanis, kā redzu, par manu draugu skaitās. Biedina mani no nejēdzīgās psihes. Viņa redzot to, ko es neredzot. Bet vispār man šī uzmanība ļoti netīk. Man grūti ļoti.” Ar „nejēdzīgo” psihi Rūdolfs bija domājis sieviešu mīluli, jauno dekadentu rakstnieku Konrādu Bulānu, kas sev un dāmām par prieku bija pieņēmis vīrietiskā apliecinājuma pseidonīmu Fallijs. Ja cilvēks atklāti lielās, ka ir Kristus, tad Rūdim par to vienkārši nāca smiekli. Bet Blaumanis taču citu dzīvēs mācēja orientēties torpēdas ātrumā – tātad Brigadere no Fallija jāsargā kā traks.

Un ne jau tāpēc, ka Annai tolaik jau bija gandrīz četrdesmit, bet Fallijam – vien gandrīz 24. Šai savienībai vienkārši nebija nākotnes... Anneles dzīvē it kā garāmejot Fallijs ienāca 1906. gadā. Veikls un interesants sarunbiedrs, kura pseidonīmu pieklājīgi cilvēki pat baidījušies izrunāt. Pēkšņā aizraušanās Konrāda rupjās dabas un egocentrisma dēļ drīz vien ieguva vilšanās un rūgtuma piegaršu. Un noslēpumā tīta Fallija vēlēšanās pirms nāves (viņš nomira 1915. gadā Maskavā – aut. piez.) redzēt tieši Annu Brigaderi. Viņas labākais draugs palika Rūdis Blaumanis. Patiešām uzticīgs un sirsnīgs draugs. Bet tikai draugs, kurš pirms nāves (1908. gadā – aut. piez.) redzēja viņu sapnī.

Ludvigs Augusts Langmesers

20. gadsimta priekšvakarā Anna kopā ar bagāta Rīgas tirgotāja meitu Irmu Balodi dažas dienas pavada Berlīnē un Minhenē, kur staigā pa muzejiem un teātriem. Tā kā Irma, jurista Arveda Berga saderētā līgava, ceļā nedrīkstēja doties viena pati, bagātie Baloži maksāja ceļa naudu un uzturu, lai Anna brauktu Irmai līdzi uz Davosu. Aiz loga sveicināja Alpu kalni, abas dāmas jūsmīgi tiem atbildēja un pat nepamanīja kādu jaunu kungu, kas nupat bija iekāpis vilcienā un apmeties viņu kupejā. Toties viņš aizrautīgi klausījās nepazīstamajā valodā un drīz vien skaļi teica: „Jūs esat no Baltijas!”

Nepazīstamais misters X izrādījās trīsdesmit divus gadus vecais un jau precētais Ludvigs Augusts Langmesers, kurš jau pēc pāris stundām prasmīgi aizskāra nevis trauslās un simpātiskās Irmas, bet tieši prātīgās Annas sievišķīgās stīgas. Arī jaunais filozofijas doktors kāri meta aci uz jaunās rakstnieces pusi. Kamēr viņa sieva kārtoja mantojuma lietas, Ludvigs Augusts aizrāvās ar dzejnieci no Rīgas. Pansijā „Betānija”, kur apmetās abas latvietes, notika „Zilā Krusta” (Langmesers ir tā dibinātājs – aut. piez.) literārie vakari, kur Augusts pierunāja Annu nolasīt publikai kādu no viņas stāstiem.

Kopīgas pastaigas un sirsnīgas sarunas pacēla Anneli Alpu kalnu augstākajās virsotnēs. Beidzot viņa bija atradusi vīrieti, kuram piemita prāts, kurš bija daudz ar sevi strādājis, daudz piedzīvojis un daudz arī sasniedzis kā cilvēks un zinātnieks. Anna bija piecus gadus vecāka par Langmeseru, bet viņa to nejuta, jo Augusts taču bija tik gudrs – labi pazina cilvēcisko dabu, rakstīja dzeju, vairāk gan teoloģijas traktātus, prata 12 valodas. Bet viņš bija precējies, turklāt ārzemnieks, kas savu dzimto zemi nepamestu tāpat kā Anna savējo...

Šķiršanās stunda tuvojās. Anna un Ludvigs miglainā vakarā devās pēdējā pastaigā pa mežu. Lūpas klusēja, jo nespēja pateikt nepasakāmo, acis novērsās, tikai rokasspiediens un jādodas prom. Pavisam. Lieldienās. Vēstules uz Davosu un Rīgu ceļoja vēl sešus gadus, un kas zina – ja vācu mācītājs izšķirtos no savas bagātās un 16 gadus vecākās sievas, varbūt Anna arī pamestu visu un dotos turp, pie Langmesera... Ludvigs gan nebija vienīgais viņas ārzemnieks. Annas likteņa zīmēs ierakstīts arī vācu ezoterisko pasaku meistars Manfreds Kībers, ar kuru viņa satiekas Rīgā, 20. gados, kādā no pasākumiem, kur runā par Latvijas valstiskās nākotnes izredzēm. Manfreds pēc tam atgriežas Vācijā, bet vēstules uz Rīgu turpina ceļot vēl 10 gadus.

Ko darīt, ja mīli, bet nedrīksti precēties

Kad latvju režisors Jēkabs Duburs lūdz Annu Ziemassvētkos pārtulkot kādu vācu bērnu lugu, viņa atsakās – tā vietā deviņās dienās un naktīs uzrakstot savu pirmo pasaku lugu par šo latviešu zēnu, laimes meklētāju Sprīdīti. Un aizmirstiet – Sprīdītis nav ne vācu „daumlingam”, ne krievu „maļčik s paļčik”, ne brālis, ne brālēns.

Sprīdītis ir latviešu zēns un brīvas fantāzijas auglis, kurš no tautas aizņēmies vien savu vārdu, trīs mīklas un pāris tautas dziesmu. Par kaut kādu sastādījumu no latviešu pasakām, nemaz nerunājot. Turklāt tieši Sprīdītis izglābj Annu Brigaderi no vācu mācītāja Langmesera mīlas valgiem. Anna beidzot saprot, ka viņai pašai ir talants un viņa patiešām māk rakstīt, kaut arī vēlāk bēdāsies, kurš tad pašai pārrakstīs darbus, ja „visiem lielajiem rakstniekiem sievas pārraksta viņu darbus”. Annele gan atšķirībā no Sprīdīša nekad neatļāvās laimi meklēt, jo paļauties varēja tikai uz sevi. Jā, Brigadere aiziet pasaulē (Maskava, Jaroslavļa), bet viņa daudz strādā, ir ļoti pieprasīta mājskolotāja Rīgas bagātnieku vidū un pašmācības ceļā apgūst krievu, vācu valodu un izglītojas prestižajos Reinšes augstākās meiteņu skolas pedagoģiskajos kursos. Anna, pati nebūdama mamma, ļoti labi saprata un izjuta bērnus. Tieši viņai pieder tam laikam modernā un skandalozā pedagoģiskā atziņa – bērnam nav svarīgs rezultāts, bet gan tas, ka viņš parāda savu labo gribu.

Īpaši labi rakstniecei padevās darbs ar slimajiem bērniem. Starp citu, Anna arī pati sev bijusi laba skolotāja – tieši viņa izveido sevi kā sievieti un kā personību. Tad, kad Annele saprot, ka vairs nekad nebūs jauna mājskolotāja, kas sēdēs pie kungu galda, bet būs veca mājskolotāja, kurai būs atvēlēta vieta kalpu galā, kambarītī, viņa sāk rakstīt, jo vēlas krasi mainīt darbu. Par darba maiņu, iespējams, tika domāts arī tāpēc, ka mājskolotāja sieviete nedrīkstēja precēties. Pusaudzes gados viņa bēdājas, ka māsa ir skaistāka.

Bet viņa ar stingru roku veido sevi, nepaļaujoties uz citiem. Brigadere labi pazīst bērna psihi, viņai nav dota sievietes laime, bet ir dota fantastiska spēja izjust bērnu, viņa vajadzības, saprast šīs bērna vēlmes un sapņus. Varbūt tieši tāpēc, ka viņa kā bērns bija ļoti cietusi. Ir saglabājusies viņas sarakste ar Grosvaldu dzimtu, kur bērni raksta Brigaderei un atklāj tādas lietas, ko nespēj izrunāt saviem vecākiem. Viņi sauca Annu par jaunkundzi Bī. Jā, Anna prot klausīties un arī uzklausīt. Viņai bijušas ļoti skaistas rokas. Kad Anna Brigadere ar kādu runājusies, viņa saņēmusi sarunbiedra roku, un viņas pašas rokas bijušas ar tik samtainu ādu. Siltas un draudzīgas.

Tas vulkāns, kas sirdī

„Pusseptiņos jau esmu augšā. Apģērbos, vingroju. Pustumsa laukā. Viena tase tumes... Mīlestība... Daudzi domā, ka man par to nav ne jausmas, man – neprecētai, bez bērniem. It kā bez mīlestības šajā pasaulē vispār nevarētu dzīvot?!” Kā mamma rakstniece bija tiem, kam vajadzēja viņas labestību un draudzīgo padomu.

Dziļās sāpēs Anna reiz bija rakstījusi garas un skaistas mīlas vēstules, bet nekad viņa nevarētu kā Aspazija – publicēt, atdot citiem lasīšanai savus mīlā teiktos vārdus! Tā ir tikai ar mīlestību saslimušo darīšana. Stāstīt par savu mīlestību svešiem viņai arvien šķita drusku jocīgi, pat banāli. Varbūt Annas mīlestības vēstules bija pats labākais, dziļākais un patiesākais, ko viņa savā mūžā sarakstījusi, bet tās nemūžam netiks rādītas nevienai ziņkārīgai acij, lai gan to adresāts jau miris... Un viņas sirdī – jau krietni pirms tam.

Mazliet izbrīnīties viņa atļāvās vien savā piezīmju grāmatiņā: „Kad lasu par sevi spriedumus, arvien jautāju: „Vai tā ir? Vai tādu mani atrod? Vai tāda esmu? Šķiršanās, vairīšanās un atsacīšanās ir mana likteņakmens rakstu zīmes. Un es, protams, atkal kļūšu padevīga un mierīga.”

Sandra Krauze / Foto: no RMM arhīva