Madara Repše sevi un savu īsto atradusi otrā pasaules malā

Cita tajā ziņā, ka ieguvu dziļāku apjēgu par īstajām vērtībām. Lai cik grūta dzīve Āfrikā, tajos cilvēkos ieraudzīju – nekad nepadodies. It īpaši, ja esi vesels, tev kustas rokas un kājas, tu vari strādāt un dzīvot. Tāpēc pati sev teicu: „Madara, pārstāj! Par ko tu vari sūdzēties? Ka „šitās” kurpes nevari nopirkt?” Turp aizbraucu ar vienu mazu mugursomu. Mamma brīnījās, kā es tā varēju, vai man nekā nepietrūka. Bet drēbes ir, dzeramais un ēdamais – arī. Izrādās, neko vairāk nevajag, mierīgi varu arī tā dzīvot.

­

Ugandā ir pilnīgi traka satiksme. Dažviet ceļi tādi, ka šķiet – divas joslas, bet patiesībā tik šaurs, ka reāli tikai viena. Satiksmes autobusi nesas uz simts kilometriem stundā un nekad nepiebremzē. Nekad! Pretimbraucošie tādos brīžos vienkārši cenšas apstāties ceļa malā. Redzēju vienu avāriju, kur autobuss bija saskrējies. Briesmīgi. Pati arī gandrīz tādā cietu. Ceļa mala bija tik grubuļaina, ka mašīnai pārsita riepu. Knapi kraujā neieslīdējām. Kad apstājāmies, biju tik ļoti sabijusies, ka sāku skaļi smieties. Nezinu, ko pārējie padomāja.

Citādāk? Dzīvojām pie viena afrikāņu pāra viesu mājā. Jau astoņos vajadzēja būt vietā, kur veica ūdens urbumu. Mans darbs bija visu fotografēt, dokumentēt un intervēt cilvēkus. Parasti jau viss ciems bija priekšā – sēž un gaida, kad ieradīsies lielā tehnika. Visu laiku uztraukums  – būs tajā vietā ūdens vai nebūs. Dažkārt vietējie parādīja, kur līdz tam ņēmuši. Bija diezgan briesmīgi – pilnīgi netīra peļķe, pilna ar baktērijām un tārpiem. Vispirms jau no urbuma šļācas ārā dubļi, bet, kad tāds tīrs sāk nāk no šļūtenes... Kā mēs visi – lieli un mazi – trakojām un priecājāmies. Šie brīži visu dzīvi paliks atmiņā.

Pirms tam tu arī daudz ceļoji. Šoreiz bija misijas apziņa vai gribējās tāpat kā citreiz – vienkārši pamukt malā?

Jau agrāk pētīju iespējas strādāt kā brīvprātīgā. Pazīstu arī vairākus latviešus, kuri izgājuši mācības Dānijā un braukuši uz Āfrikas valstīm celt skolas. Tāpēc šī doma bija diezgan sen, bet parasti tā – ka varētu. Kad aizbraucu strādāt uz Minheni, iepazinos ar Džeimsu, kurš ir organizācijas H2O dibinātājs. Pats labākais, ka biju nopietni pieķērusies fotografēšanai, tāpēc varēju ne tikai braukt kaut ko labu darīt, bet arī fotografēt. Tajā brīdī šķita, ka beidzot visas zvaigznes ir vietā nostājušās.

Beidzot jūtos nobāzējusies. Un tik laimīga, ka esmu sevi atradusi fotogrāfijā. Tas man vienmēr iekšā sēdējis, bet nekad neesmu varējusi saņemties, jo esmu pret sevi līdz marasmam paškritiska. Beidzot pati sev noticēju. Tagad ir tik milzīga enerģija, ka varētu kalnus gāzt. Gatavojot izstādi, naktīm varēju negulēt.  

Tāpēc tev tie kilogrami pazuduši?

No stresa kilogrami pazuda, kā nebijuši. Visi teica: „Madara, tev jāēd!” Bet es jau ēdu. Kad braucām uz Āfriku, domājām, nu gan tajā karstumā tik daudz neēdīsim, varēsim notievēt. Taču mūs tur baroja kā karaļus, katru dienu apvaicājās, ko vēlamies. Pati esmu no tiem, kas ieciklējas: ja man kas garšo, tad ēdu to visu laiku. Mans topa ēdiens ir mozarellas siers ar tomātiem un maizi. Āfrikā īsti tāda siera nebija, toties kā viņi gatavo zivis! Cik garšīgi ir saldie kartupeļi! Neesmu īpaša kartupeļu fane. Laikam bērnībā atēdos, bet saldie kartupeļi garšo mazliet kā ķirbji. Mmm... Tagad man pietrūkst pašas Āfrikas. Tās vienkāršās dzīves. Tur nebija jādomā par to, ka vajag uzcirsties. Uzvelc šortiņus, krekliņu, uzliec skropstu tušu un esi tāds, kāds esi.

Tas man varbūt no tēva, kam viss interesē un visu gribas pamēģināt. Iesākt, saprast – ai, tas tomēr nav man, un ķerties klāt citam. Līdz šim es tiešām visu laiku mētājos. Pati nezināju, ko gribu. Kaut kas arī padevās, bet vienalga nejutos savā vietā. Bija mūzika, TV laiki, kastinga aģentūra, mēģināju strādāt kā projektu vadītāja, iesāku studēt žurnālistiku. Dzeltenajā presē bija, ka gribu uz skolu Zviedrijā vai savu studiju. Pilnīgas muļķības. Ir doma par skolu Itālijā, bet to diemžēl pagaidām nekādi nevaru atļauties. Tas nākotnes sapnis.

Ko tētis saka?

Ļoti priecājas par mani, un man tas ir svarīgi. Biju pārsteigta, ka viņš atrakstīja: „Madara, ļoti labas bildes.” Un tad es viņam teicu – zini, veidošu savu pirmo fotoizstādi. Uz ko viņš: „Novēlu tev veiksmi, gaidīšu ielūgumu.” Mamma arī priecājās, ka beidzot esmu fotografēšanu uztaustījusi kā savu. Bieži kopā ceļojām, viņa redzēja manus darbus un jau ilgi borēja. Protams, ir arī kritika. Bet es neklausos komentāros, ko pa malām runā, man svarīgi dzirdēt to, ko pasaka profesionāli cilvēki vai tie, kuru vērtējums man ir svarīgs. Pašlaik meklēju Minhenē telpas, kur izstādīt savas bildes labdarības organizācijai. Jo arī Rīgā sešām lielajām bildēm bija izsole, un nauda aizgāja labdarībai.

Āfrika dara brīnumus (smejas). Tā satuvina cilvēkus. Tāpēc jau kādu laiku mana sirds ir aizņemta. Esmu kopā ar fantastisku vīrieti un jūtos laimīga. Minhene man saistās ne tikai ar darbu, bet arī ar vienu konkrētu cilvēku.

Tu klusībā gaidīji šo mirkli?

Tas atnācis, pilnīgi negaidot. Kad pašai šķita, ka jākoncentrējas tikai un vienīgi darbam un savai turpmākajai nākotnei. Par attiecībām vispār nebija doma. Pat negribēju. Esmu liela vienpate, un vēl manas agrās laulības... Man vajadzēja vispirms pašai ar sevi tikt galā. Ko vari dot otram attiecībās, ja tavas domas ir galīgi nesakārtotas? Man nevajag attiecības ķeksīša pēc. Protams, bija visādas simpātijas pa vidu, bet tas viss bija diezgan nenozīmīgi. Un tieši tad, kad biju nolēmusi – nē, nē, tagad galīgi nav laika, mēs iepazināmies. Redz, kā ir – pasaki Dievam savus plānus un sasmīdināsi viņu.

Viņš ir amerikānis, kurš daudzus gadus dzīvojis Eiropā. Mums ir 14 gadu starpība, bet man tas šķiet normāli. Vairāk gan nevajadzētu. Man nekad nav saistījuši mana vecuma vīrieši. Arī manas draudzenes bijušas vecākas par mani. Zini, ir tāds teiciens – es mīlu tevi nevis par to, kas esi, bet par to, kā tu man liec justies. Laikam tā sajūta man svarīga. Tāpēc gribas būt kopā.

Tā, ka pat apprecēties gribētos?

Tik tālu neesmu aizdomājusies, bet vienu gan zinu – ja precēšos, tad gribu ļoti, ļoti mazas kāzas un šo dienu – tikai sev. Negribu vairs lielus pūļus. Bet nedomāju, ka kāzas ir galvenais. Pagaidām izbaudu to, kas ir.

Pavisam no Latvijas aizbraukt nevarētu, jo man tomēr Latvija ir mīļa, lai gan man nenormāli sāp sirds par to, kas te notiek. Lai vai kāds cilvēkiem priekšstats par mani vai par manu uzvārdu, bet arī mani krīze skārusi ļoti dziļi. Ir grūti izdzīvot. Tāpēc jau pirms gada braucu uz Minheni, jo tur varu nopelnīt uz pusi vairāk un vismaz kā cilvēks justies.

Tētim neprasi palīdzēt?

Ļoti, ļoti retu reizi. Īstenībā ar tēvu mums finanšu tēma ir tabu. Viņš mani atbalstīs morāli vai jebkādā citādākā veidā, bet ne finansiāli. Esmu desmit gadus dzīvojusi pati par sevi un cīnos, kā varu.

Stāstīji, ka vecmāmiņa tevi uzaudzinājusi. Esi kādreiz to mammai pārmetusi?

Mani vecāki ir ļoti atšķirīgi, nekad neesmu varējusi iedomāties viņus kopā. Man bija seši mēneši, kad mani aizveda pie vecmāmiņas. Protams, bija periodi, kad man pietrūka abu vecāku. Viņi bija katrs ar savu jauno ģimeni, un es jutos viena un pamesta. Tajā pašā laikā vecvecāki man deva ļoti lielu mīlestību, un man bija laimīga bērnība. Atceros, vecmammu saucu par mammu, līdz viena meitene mani par to izsmēja. Tajā mirklī sarāvos, tā sakautrējos, ka nekad vairs tā nedarīju.

Viss labais manī ir, pateicoties viņai. Dažbrīd šķiet, ka esmu sanākusi mazliet par naivu, jo domāju, ka pasaule ir tikai laba. Pašā sākumā, kad atbraucu uz Rīgu, man bija grūti. Tagad vecmāmiņai ir 71 gads, bet to neviens nevar pateikt. Visu mūžu viņa ir fantastiski ģērbusies. Un arī tagad – tik eleganti un stilīgi. Vienmēr uzcērtas un uzkrāsojas. Pilnīga dāma, nekad viņu neesmu redzējusi halātā.

Tad jau tev nav bail no vecuma?

Man ir tik izteikta mīmika, ka pierē jau no 16 gadiem ir riktīgās grumbas. Bet tās vairāk izdaiļo. Galīgi par to neuztraucos. Man ļoti patīk, ja cilvēki noveco ar cieņu, piecdesmit gados nemēģinot iespīlēties tīnīšu drēbītēs. Katram vecumam savs skaistums, un mana vecmāmiņa tam ir ļoti labs piemērs.

Vari sēdēt viena pati vakaros mājās un nekur neiet?

Man retu reizi patīk kaut kur aiziet. Tad varu jokoties, smieties, priecāties, visus satikt un izbaudīt to mirkli, bet pēc tam man atkal gribas būt vienai un ņemties ar savām lietām.

Man ir vairākas draudzenes vēl no skolas laikiem, no Smiltenes. Ik pa laikam satiekamies un kaut kur aizejam. Tagad man ir ļoti mīļa un tuva draudzene Minhenē, latviešu meitene. Varētu teikt, viņa ir mana dvēseles māsa. Mēs esam pazīstamas tikai gadu, bet sajūta, ka visu dzīvi.

Tik viegli iedraudzējies ar svešiniekiem?!

Tas bija pilnīgi nejauši, iepazināmies „draugos”. Satikāmies, un viss. Ja ir tavs cilvēks, tad ir. Man nenoliedzami ir daudz paziņu, bet es nelaižu sev klāt. Ja pieķeros kādam, tad pamatīgi.

Kaut ko uz priekšu plānot galīgi nav tavā garā?

Tas ir tik paradoksāli – tagad esmu kopā ar cilvēku, kurš ir pilnīgi no citas sfēras. Esmu vairāk pa gaisu, viņš atkal stāv uz zemes un plāno pilnīgi visu. Tāpēc man ir jauna pieredze. Noskatos no malas un domāju – labi, man arī jāmēģina! Var jau plānot, darīt, gribēt un tiekties, bet tu nekad nevari zināt, kā būs. Tāpēc pēdējā laikā esmu iemācījusies izbaudīt šodienu. Var pasapņot arī par rītdienu, bet atgriezties pagātnē galīgi negribas. Tāpat neko vairs nemainīsi. Pārvērst var tikai šodienu un nākotni.

­