Deju skolotājs Daņiļevičs: "Sieva man neliedz skatīties uz skaistu meiteņu augumiem"

Nevis mēs nokavējām, bet Fidels neizturēja.

Kāpēc izdomāji braukt tieši uz Kubu?

Ar Lauri Reiniku bijām žūrijā TV šovā Netīrās dejas. Ideja par Kubu pieder Laurim. Viņš jau ir tas, kas internetā rokas, skatās, meklē, plāno, – tas viņam laikam ir tāds normāls agregātstāvoklis. Nu, lūk, viņš man saka: „Agri, skat, ko atradu! Pa 540 eiro var aizlidot uz Kubu.” Šovā honorārs bija gandrīz tieši tik liels, lai es varētu nopirkt biļetes šim lidojumam, un kopā ar sievu beidzot aizlaist atpūsties. Pie nopelnītā klāt bija jāpiemet tikai 80 eiro. Labi, ir vēl jāsedz izmaksas arī par viesnīcu, bet jebkurā gadījumā – tas ir lēti. Plus vēl laba kompānija – būs Lauris ar saviem vecākiem un vēl kaut kāds bariņš. Vārdu sakot, tur būs daudz latviešu. Tā kā es internetā nez cik labi neorientējos, Lauris man tās biļetes arī nopirka. Jā, internetu neesmu sevišķi apguvis.

Tas ir briesmīgi. Es gan, šķiet, internetā pilnīgi visu protu izdarīt.

Līdz šim pat nevienu teātra biļeti neesmu pircis internetā. Nezinu, kā to dara. Varbūt esmu vecmodīgs, varbūt domāju, ka tas man prasīs pārāk lielu piepūli.

Ko esi ieplānojis Kubā saķert? Cigārus pīpēsi?

Droši vien jau kādu uzpīpēšu.

Vispār esi smēķējis?

Jā. Kādreiz pīpēju pa vienai cigaretei dienā. Vakaros. Man tā patika. Jaunībā bija arī laiks, kad to vairāk darīju, bet tagad nu jau vismaz divarpus mēnešu neesmu smēķējis vispār. Bet es par to neuztraucos. Ja pēkšņi sagribēsies, uzpīpēšu.

Tas gan nav lāgā. Varbūt pie dakteriem vajag aiziet?

Bet par Kubu – nu tur jau arī rums laikam jādzer.

Tomēr tas, pēc kā es, gaidot šo ceļojumu, visvairāk ilgojos, ir saule, jūra, smiltis. Man būs līdzi pleznas, brilles, truba, maza makšķerīte, ar ko pamakšķerēt. Domāju, ka ļoti daudz dzīvošu zem ūdens...

Un otrās nedēļas beigās būs peldplēves starp pirkstiem.

Jā, jā, un žaunas parādīsies ausu rajonā. Snorkelējot man nepatīk vienīgi tas, ka mainās sakodiens tās trubas, kas mutē, dēļ. Pēc vairāku stundu pabūšanas zemūdens pasaulē liekas, ka žoklis vairs neklausa.

Man liekas, tas attiecas uz jebkuru ūdens krātuvi – ja nekam neķeries klāt, liec visam svētu mieru un vienkārši peldi, tad tevi neviens neaiztiek. Lielākie s... sākas, kad ķeries pie koraļļiem, mēģini pieskarties kādām zivīm vai jūras mošķiem, ko nepazīsti. Zemūdens pasaulē ir neizmērojami daudz indīgu un dzīvību apdraudošu radību.

Haizivi kādreiz esi sastapis?

Jā, Indijas okeānā, Apvienotajos Arābu Emirātos. Sala, ap ko peldējām riņķī, tieši tā arī saucas – Shark Island. Toreiz peldēju kopā ar dēlu Rūdi. Viņam bija, ja nemaldos, kādi četri gadi. Sēdēja man uz muguras. Bet tās haizivis, ko redzējām, nebija ļoti tuvu.

Lielas?

Lielākas par mani. Bet nebija astoņmetrīgas kā baltās haizivis.

Ja ceļojumā dodies divatā ar sievu, pie kā mazo meitu atstājat?

Mazā paliek pie sievas vecākiem. Nav jau vairs galīgi maza – martā būs četri gadi. Emīlija ir ļoti pašpietiekama. Ir mirkļi, kad viņa var spēlēties stundām ilgi pašas radītā vidē, kurā veido arī dažādas bezpriekšmetu etīdes. Mums ar mammu tikai ik pa laikam ir jāuzkož kāda iedomāta tortīte, jāapēd iedomāta maizīte, jāiedzer iedomāts dzēriens. Vasarā, kad abi gājām makšķerēt uz ezeru, atpakaļ nākot, Emīlija nokrita. Es viņai jautāju: „Zaķi noķēri?” Viņa atbild: „Jā, še tev zaķis!” Un viņa man dod zaķi, kura, protams, nav. Paejam gabaliņu uz priekšu, un meita pēkšņi pagriežas atpakaļ un man saka: „Tēti, palaid zaķi vaļā!” Tā mēs dzīvojamies. Man ļoti patīk.

Kad pats pēdējoreiz zaķi noķēri?

Pagājušajā gadā, kad pēc malārijas mani draugs Andis aizvizināja uz Alpu kalniem paslēpot. Tad pa tām piecām sešām dienām noķēru pāris zaķu. Šķiet, ka vismaz trīsreiz nolikos.

Reiz Siguldā ar mašīnu bēgu no policijas. Pareizāk sakot, ieraugot policiju ceļa malā, iepriekšējā krustojumā nogriezos. Viņiem tas likās aizdomīgi, un tad šie metās man pakaļ. Īsti jau nebija iemesla bēgt, vienkārši dikti negribējās ar viņiem satikties. Viņi, kad mani noķēra, protams, noformulēja kā bēgšanu. Labās vakariņās palielā kompānijā bijām izdzēruši pāris pudeļu vīna. Rupji rēķinot, katram pa glāzei sanāca. Kad mani sagūstīja, nolika malā, noprasīja, vai esmu dzēris. Atbildēju, ka, jā, dzēru. Šie izsauca ekipāžas, jau gatavojās vest manu mašīnu prom uz Salaspili un taisījās rakstīt lielos sodus. Bet, kad iedeva iepūst trubiņā, tur uzrādīja apaļu nulli. Policisti brīnījās, kāpēc esmu bēdzis. Tā arī atbildēju: „Dikti negribējās ar jums satikties.” Izskatījās baigi vīlušies, nesanāca nekāds bizness. Atdeva tiesības, un es aizbraucu mājās.

Atceries pēdējo reizi, kad biji tā pamatīgāk ieskurbis?

Atceros, un tas jau droši vien nozīmē, ka nemaz tik traki piedzēries nebiju. Kad esmu pavisam jautrā prātā, lielākoties kļūstu dikti priecīgs. Gribas uzdejot, visus samīļot, padziedāt. Kā sieva smejas: kad jau lienu pie mūziķiem, lai ar viņiem kopā dziedātu, tad esot skaidrs – man ir īstā kondīcija.

Tev katru dienu acu priekšā ir jaunas, skaistas sievietes...

Jā, man ļoti patīk veselīgas, slaidas, lokanas, trenētas meitenes, trenēti ķermeņi, arī džekiem. Man patika, ka kādreiz mācību stundas nosaukums bija Fizkultūra – fiziskā kultūra. Jo šobrīd tas Sports ir it kā tiešāk, bet saturiski ir ļoti svarīgi tas, lai cilvēks kulturāli attiektos pret savu ķermeni.

Bet, tieši par skaistajām sievietēm runājot, sieva tā mierīgi laiž tevi uz darbu visus šos gadus?

Viņa jau mūsu skolā ir direktore.

Visas smukās jau laikus izslēdz?!

Jā, obligāti. Singita ir pieņēmusi manu nodarbošanos. Viņa neliedz man skatīties uz skaisto meiteņu augumiem – nav jau variantu: es pat ne tikai skatos, bet arī pieskaros, es viņas ceļu, griežu, rādu kaut ko kopā. Tas darbs tāds ir. Tajā visā ir tikai viens jautājums – uzticēšanās. Uzticies, un viss kārtībā.

Kas jauns mājās? Tavs zoodārzs nav papildinājies?

Kaimiņi aizbrauca uz ārzemēm, un tagad mums ir melns, liels, trīsgadīgs labradors. Viens sunītis mums nomira, bet Lediņa, Raimonda Vējoņa dāvinātā kucīte, mums aizvien ir. Lediņu man Raimonds uzdāvināja pirms 12 gadiem.

Raimonds tev kādreiz ir piezvanījis, kopš ir prezidenta amatā?

Jā. Lai gan biežāk apmaināmies ar īsziņām. Negribu viņu traucēt.

Tev esot niķis gulēt pusdienlaiku. Tā ir taisnība?

Jā, joprojām to piekopju. Ap pulksten trijiem dienā man mēdz uznākt lielais lūziens, un tad neko darīt – ir jāguļ. Tas man ir jau diezgan sen, un es tam arī ļaujos. Reizēm man pietiek pat ar desmit, piecpadsmit minūtēm, pusstundiņu, ja varu atļauties, tad norauju arī stundu. Dzirnās man kabinetā ir dīvāniņš, un tur parasti arī nokrītu.

Skat, ārā ir pilnmēness. Uz tevi tas iedarbojas? Varbūt mēdz pārvērsties par vilkati?

Jā, darbojas. Pilnmēnesī es nevaru labi izgulēties. Piemēram, šonakt aizgāju gulēt divos naktī, bet pusseptiņos jau biju augšā.

Kādi ir tavi trakākie murgi?

Kamēr tie ir sapņi, tas vēl ir baigi labi. Trakāk ir tad, ja murgi notiek realitātē. Pēdējie man bija no malārijas. Tad vairākas dienas, vismaz četras, nevarēju nekādā veidā tikt vaļā no vienas fonda Viegli dziesmas. Pat zvanīju Renāram Kauperam un prasīju, kāda ir pretinde. Tas bija šausmīgi! Tas noteikti bija viens no malārijas simptomiem. Man reāli nāca miegs, bet smadzenes vispār neslēdzās ārā un visu laiku galvā skanēja mūzika, fragmentāri klāt vēl jaucās visādi plāni un pienākumi, kas jāpaveic, un visam pa vidu tā nelaimīgā dziesma. Bet – kolīdz beidzās malārija, beidzās arī mūzika. Tagad pat neatceros konkrēti, kura dziesma tā bija....

Droši vien jūties atvieglots par to.

Nē, dziesma jau bija laba. Bet skaidrs, ja tā skan galvā četras diennaktis bez apstājas, sāc to neciest.

Tu briesmīgi daudz laika pavadi braucot. Cik degvielā nobrauc?

Mēnesī kādus 500 eiro.

Izdevīgāk nebūtu dzīvot pilsētā? Kaut gan – ir teiciens, ka tikai nabagi dzīvo centrā.

Man nav variantu. Ja es neizbrauktu no šīs cilvēku gūzmas ārā, es vienkārši nobeigtos. Es ļoti izjūtu, kad esmu par ilgu cilvēkos.

Kā tas izpaužas? Kļūsti ļauns tāpat kā TV šovos, kur žūrijā vienmēr esi tāds skarbs un tiešs?

Esmu skarbs un tiešs, bet ne ļauns. Ļauns es pēc būtības neesmu, tāds nemaz nevaru būt. Esot par ilgu pilsētā, es vienkārši pazaudēju spēju pastrādāt. Man zūd darbaspējas. Ja neesmu dabūjis kaut kādu vientulības devu, iespēju iziet no bara ārā, pamakšķerēt pie ezera, mežā izstaigāties, ugunskuru pakurināt, kokus pazāģēt vai pagrābt lapas, esmu nekam nederīgs.

Tā jau ir visefektīvākā sportošana! Kā pats fizisko formu uzturi? Pasniedzējam jau nav gluži tāda slodze kā dejotājam.

Visādi.  Ziemā mēdzu aiziet uz Veselības fabriku, mēģinu ar velosipēdu pabraukt. Vajadzētu vairāk pie formas piedomāt un padarīt. Patlaban galīgi neesmu ideālā formā, ja ne gluži riepa, tad ripulis gan man ir. Lieki vismaz septiņi kilogrami, ja būtu vēl mazāk, būtu pavisam kruti.

Kā tad šitā uzēdies?

Trakākais uzrāviens bija, kad pirms dažiem gadiem uz desmit dienām ar Dzirnu skolotājiem aizbraucu uz Ameriku, un toreiz no tā amerikāņu ēdiena man tā sačakarējās vielmaiņa, ka biju uzēdies par kādiem pieciem kilogramiem. Tas bija kaut kas briesmīgs – atbraucu mājās kā tāds resns tusnis! Man bija 103 kilogrami! Ar to arī sākās. Pārējie divi, trīs ir pēdējo gadu paslinkošanas sekas. Tagad jau arī nav daudz mazāk. Varbūt kādi 99 kilogrami turas. Ideāli justos, ja varētu nodabūt uz 93. Tas varētu būt mans šā gada uzdevums pašam sev.