Ērglis, kurš lido viens. Intervija ar „Aerodium” filmas režisoru

­

Pēc tam, kad uzņēmām dokumentālo filmu „Atrasts Amerikā”, kur stāstījām par promaizbraukušajiem, radās doma – kādreiz gribētos uzņemt filmu par latvieti, kas īsteno savus mērķus, dzīvojot tieši šeit pat. Jo viens ir, kad tu dzīvo Amerikā un „apliec” šo valsti, bet pavisam kas cits, ja stāvi abām kājām šeit un saki: „Nekur prom nebraukšu un cīnīšos līdz galam.”

Gribējām arī cilvēkus drusku sapurināt – pateikt, ka dzīvojam pietiekami foršā valstī, lai gan, protams, ja paraugās apkārt, domāju, ka mums visiem ik pa laikam, rupji runājot, kādam gribas sadot pa purnu.

Kāpēc par filmas galveno varoni izvēlējāmies Ivaru Beitānu? Viņa dalība „Expo” parāda viņa darbošanās mērogu, un, protams, arī viņš pats ir gana interesanta personība. Spilgti atmiņā palicis viens rīts – filmējām brīdi, kad Ivaram bija jābrauc parakstīt līgumu par fantastiski lielu cenu. Vidusmēra cilvēkam sāktos manāma panika, bet viņš tā mierīgi – mēs esam labi cilvēki, ar mums taču noslēgs līgumu! Man ļoti patika tā vienlīdzības sajūta:  atbrauc liels šiška, Ivars paspiež viņam roku, bet viņi ir uz vienas platformas. Tā mums tik ļoti šeit, Latvijā, trūkst: cilvēki bieži pieliec to kaklu vai muguru naudas un ierēdņu priekšā. Un tas mazvērtības komplekss, kas liek nolaist rokas, pirms kaut kas uzsākts! Tāpēc pašlaik šķiet svarīgi šie iespēju apliecinošie stāsti.

Man pašam latviešu pieticība arī nav raksturīga. Apzinos savu darbu vērtību. Piemēram, pašlaik strādāju pie filmas „Jukonas skartie” pārdošanas pasaulē. Esmu pietiekami paškritisks, taču neredzu nevienu iemeslu, kāpēc to nevarētu rādīt, piemēram, „Discovery”. Ar minimāliem līdzekļiem esam radījuši ļoti labu piedzīvojumu dokumentālo filmu.

Ir jābūt kādam pamatojumam, kāpēc vispār kaut ko dari. Mani bezgala kaitina virspusējība – tas, ja kaut kas tiek darīts tikai tālab, ka tā pieņemts. Vai nav smieklīgi? Ja neesi aizbraucis uz Turciju vai Ēģipti atpūsties, tu kaut kā šajā sabiedrībā neiederies. Tāpat, ja tev mašīnas modelis nav īstais, bikses nav piegrieztas pēc konkrēta piegriezuma, tad tu esi otršķirīgs. Es cenšos uz šo „nepavilkties”. Jo vārnas lido baros, bet ērglis – viens. Protams, jārēķinās, ka tie vārnu bari tevi sagaidīs dažādās vietās un arī kladzinās ne pa jokam, bet kas par to? Neesmu bara cilvēks. Esmu fiksējis, ka, nonākot svešos cilvēkos, bieži nesaprotu, par ko viņi runā. Jo vecāks palieku, jo vairāk izvēlos kā darbā, tā ārpus tā būt ar saviem cilvēkiem. Pie tiem pieskaitu arī mūsu Jukonas ekspedīcijas komandu. Kad esi prom no mājām kādā pasaules malā bez jebkādām ekstrām un atvieglojumiem, tad tu tā, pa īstam, redzi, kuri ir savējie. Kad ekspedīcijas laikā mums nozaga kameras, mums bija īsts psiholoģiskais detektīvs, kā dzinām pēdas, kā vainīgo atradām, kā spēlējām teātri, lai viņš to nenojaustu pirms laika. Tas bija apbrīnojami, cik saskaņoti rīkojāmies. Tad arī sapratu – mēs varam strīdēties, bet, ja mums kaut kas draud, katrs „sagrupējas savā tēmiņā”, un viss notiek. Zini, kad tā notiek, tad saproti – tajā ir liela vērtība!

Man kā vecim vispār šie braucieni ir ļoti svarīgi. Esmu piefiksējis: atbraucu no ekspedīcijas un apmēram pusgadu labi jūtos – domas ir tik skaidras! Bet paiet ilgāks laiks, un gribas jaunu grūdienu. Pēc pirmās Jukonas ekspedīcijas mums visiem dzīve mainījās. Raimītis (ceļotājs Raimonds Dombrovskis – aut.), kurš pērās ar attiecībām un nevarēja saprast, kā tālāk dzīvot, saprata, ka turpmāk nodarbosies tikai ar ceļojumiem, ar Jāni (bijušais motokrosa braucējs Jānis Kļaviņš – aut.), mājup braucot, izdomājām, ka varētu veidot raidījumu medniekiem. Pēc ekspedīcijas kā es, tā Māris Olte nodibināja ģimeni. Mums visiem dzīve mainījās pašos pamatos. Jo tas ceļš, grūtības, daba – tas galvu padara skaidru.

Lai ausīm nav jādžinkst

Apzināti esmu izvēlējies dzīvot ārpus pilsētas, tā man ir sveša. Jā, atbraucu uz Rīgu nokārtot darba jautājumus, bet labi jūtos, ja ikdienā varu būt tuvāk dabai. Arī pilsētnieku dzīve daudzējādā ziņā man šķiet sveša. Ciest nevaru klubus un masu pasākumus. Man patīk mājas ballītes kopā ar savējiem. Vakar skatījos interviju ar Šimku (pianists Vestards Šimkus – aut.) un piekritu viņam par visiem simt procentiem – troksnis nogalina. Man šķiet, lieli masu pasākumi cilvēku padara par mazu zobratiņu, par dzīvnieku. Piemēram? Nu tu lēkā tur kā dumiķis. Tad ieraugi tur kādu X blondīni, un pēkšņi tev šķiet, ka tas ir viss, kas tev dzīvē vajadzīgs. Un tas tikai tādēļ, ka šajos pasākumos iedarbojas uz taviem instinktiem un pārvērš tevi par muļķi. Tas troksnis pēc tam ausīm pusi dienas liek džinkstēt. Bet es ļoti domāju par to, ko un kā dzirdu un zinu, ka mūzika nav jāklausās tik skaļi, jo tad kvalitātes nebūs nemaz. Klubu kultūra, manuprāt, ir tāds kautuves pasākums. Tas nenozīmē, ka savulaik neesmu tos apmeklējis, bet vienmēr man pēc tiem bijusi pretīga pēcgarša. Pēdējoreiz klubā biju pirms daudziem gadiem un secināju, ka tik nelaimīgs nebiju juties ļoti sen. Biju nobijies pats no sevis, jo sajutos kā pilnīgs idiots, kurš neko nesaprot, kurš nespēj izbaudīt  neko no tā, ko tur piedāvā. No ko tur var darīt?! Meitenes copēt? Piedzerties kā lopam un neatcerēties pusi no tā, ko esi sastrādājis? Tajā nav pilnīgi nekā feina.

Jāatzīst, arī uz teātri es neeju, bet ne tādēļ, ka cilvēki traucētu. Teātris kā mākslas veids mani neuzrunā, esmu absolūts kinocilvēks. Jo teātrī tu tomēr esi atkarīgs no tā, kā aktieris konkrētajā dienā jūtas. Esmu secinājis, ka teātris un grāmatas – tas pagaidām nav domāts man. Par grāmatām – parasti jau 3. lappusē man paliek garlaicīgi, un es sāku domāt savas domas. Tāpēc labāk noskatos labu filmu, kurā ir viss – labs materiāls, mūzika, vizuālais baudījums.

Pēc horoskopa esmu Skorpions, un jāteic, esmu sev apkārt uzaudzējis  diezgan pamatīgu sienu, katru nelaižu sev klāt. Atceros, reiz no rīta uz ielas biju izgājis tādā fantastiskā noskaņojumā, un notika neticamais – burtiski dažās minūtēs mani uzrunāja cilvēks, kas gribēja man notirgot grāmatas, un tad vēl daži, kam no manis kaut ko vajadzēja. Laikam jau cilvēki jūt, ka esi iznācis no mājas „bez bruņām”. Tāpēc tā īsti varu atslābināties tikai starp savējiem. Ar viņiem gan man patīk runāties, tad šķiet, ka arī pats sevi labāk saprotu.

Ja kaut kas dzīvē man bez darba vēl ir svarīgs, tad tā ir ģimene. Savulaik ar to tādā klasiskā izpratnē man nebija paveicies. Bērnībā esmu audzis te pie mammas, te pie tēta... Dzīve mani šajā ziņā stipri mētājusi. Bet tas nenozīmē, ka man ir izkropļota izpratne par ģimeni, iespējams, ir gluži otrādi. Tādēļ jo vairāk domāju par to, kā gribētu dzīvot. Protams, kad ģimene ir, nākas secināt, ka ne vienmēr notiek tā, kā esi kādreiz iztēlojies. Tas ir skarbi, jo ir sevi mazliet jāpiemāna. Varbūt tāpēc cilvēki paliek sirmi, kad saprot, ka no saviem ideāliem ir jāatkāpjas un jāpieņem realitāte? Jo tie pārlaimīgie stāsti par pāriem, kam viss pasakaini, nu man nešķiet ticami. Jo mēs visi sastopamies ar šo netaisnību – mums visiem ir dotas acis, bet katrs no mums tomēr pasauli redz citādāk, arī jūtam mēs atšķirīgi. Un tas jāpieņem, ka otrs nav tava identiska kopija! Taču svarīgākais, ko attiecībās meklēju, man ir, un tas ir atbalsts un sapratne.

Protams, ģimenei jāpieņem mani radošie izgājieni – ja ir darbs, viss esmu tajā. Man nepatīk iet uz bērnudārza sapulcēm un eglītēm, daudz labprātāk organizēju ģimenei laivu braucienu. Un meitā tas arī ir iekodēts – viņai nav nekādu problēmu gulēt teltī, redzu, kā viņa pie dabas atdzīvojas. To vairs nevar sabojāt. Arī man ik pa laikam traki prasās pēc šādiem braucieniem. Tuvākajās brīvdienās ar ģimeni atklāsim sezonu – brauksim ar teltīm pie dabas, kursim ugunskuru. No tā, ka vēl nav ļoti silts, noteikti nav jābaidās! Vispār esmu secinājis, ka siltumā cilvēks izlaižas. Tas ir tāpat, kā, ja viss ir labi, es atslābstu. Bet, ja kāds aizskar manu pašcieņu, uzskata, ka neko nemāku, tad uzreiz sasparojos: „Paga, paga, tu vēl redzēsi, ko spēju!”

Filmas „Pareizi uzlidot” reklāmas video