Jana Ezeriņa: „Nupat apjaušu, kā dzīvot un bērnus audzināt vienai”
Rīgas slavenākā apavu salona „Madam Bonbon” radītāja Jana Ezeriņa patlaban iziet cauri grūtai dzīves fāzei. Viņa izšķīrusies un nupat sāk apjaust, kā ir dzīvot un rūpēties par bērniem vienai. Kaut brīžiem šķiet, ka tas ir par daudz vienai sievietei, viņa ir laimīga, kad vakarā kopā ar bērniem iedzer tēju un parunājas.
Jā, tā ir mana sirdslieta jau vairāk nekā pusgadu. Runa ir par sociālu labdarības akciju un ar kuras palīdzību centīsimies palīdzēt bērniem ar grūti diagnosticējamām un ārstējamām saslimšanām. Mūsu projekts atšķirsies ar to, ka bērni netiks sūtīti uz ārzemēm, bet gan ārsti no ārzemēm brauks šeit pat – uz vietas. Izrādās, tas ir ne tikai lētāk, bet šādi varēsim palīdzēt uzreiz vairākiem bērniem ar līdzīgām diagnozēm. Ierodoties savas jomas profesionālim, ieguvēji būs ne tikai bērni, bet arī slimnīcu vidējais personāls. Nav taču noslēpums, ka profesori brauc uz ārzemēm smelties jaunu pieredzi, bet pārējais personāls to negūst.
Sacīji, ka neviens darbs tavā dzīvē nav tik grūti nācis.
Tas tiesa, jo projektam nepieciešams nodrošināt publicitāti, izveidot dažādus iespējamos ziedojumu ceļus, atrast sponsorus. Bet pagaidām ir tik grūti pārdot „tukšu gaisu”. Taču šis projekts vienalga ir manējais, zinu, ka man padodas viss jaunais un radošais. Ja tās ir, pati atrodos metru virs zemes un arī citus varu uzlādēt. Rutīnā ilgi dzīvot nevaru, man vajag to sajūtu, ka varu atkal lidot. Manī vienmēr bijis dedzīgums, interese par dzīvi, arī agrā bērnībā man gribējās daudz ko izmēģināt.
Vecāki tevi neiegrožoja?
Vecāki tam laikam – augu 80. gados – bija ļoti progresīvi. Man tika dota liela atbildība pašai par sevi. Protams, ka man bija savi pienākumi, kas bija jāizdara, bet citādi varēju diezgan brīvi izvēlēties ko un cik daudz darīt. Tajā pašā laikā viss jau nebija tikai gludi un skaisti. Gan tad, gan tagad daudz no sevis prasu, bieži vien sevi iztukšoju un izdzinu līdz spēka izsīkumam. Man tā latiņa ir tik augstu, ka nezinu mēru un brīžiem tas robežojas jau ar pašiznīcināšanās procesu. Tā cenšanās sasniegt vairāk un vairāk man ir traucējusi. Visu bērnību mamma mēģinājusi izcelt, ka esmu īpaša. Bet, ja bērnam tā saka, viņam veidojas ne tikai vajadzība tādam būt un šo pārliecību uzturēt, kas attiecīgi no paša daudz prasa, bet kādā brīdī arī rodas apziņa, ka tu patiesi esi īpašāks par citiem. Tagad, pēc daudziem saņemtajiem dzīves belzieniem, viss daudz maz ir nostājies īstajās vietās, un es saprotu, ka citi cilvēki pasaulē ir tikpat svarīgi kā es.
Mamma tev bija īpašs cilvēks?
Viss, kas saistīts ar mammu, man ir ļoti grūts jautājums. Viņa šogad nomira, vispār šis man ir ļoti liels zaudējumu gads.
Mamma man, kā jau jebkuram bērnam, bija tuva, bet tajā pašā laikā arī ļoti tāla. Pēdējos gados daudz par to esmu domājusi un nonākusi pie secinājuma, ka viņa tā pa īstam nekad nepiederēja šai pasaulei, nekad pa īstam nedzīvoja šo dzīvi, viņa tā īsti sevi šeit nevarēja atrast. Un tāpēc man gadiem bija sajūta, ka katra no mums dzīvo savā pasaulē. Bet, protams, viņa bija mana mamma, un es viņu mīlēju tādu, kāda viņa ir.
Kā tev bērnībā pietrūka?
Klātbūtnes sajūtas. Pēdējos gados mūsu attiecības vēl vairāk attālinājās. Man vienmēr bija vilkme pie viņas, bet tajā pašā laikā mani nepamet sajūta, ka viņa, lai gan pati to nekādi neveicināja, no šīs pasaules aizgāja, to ļoti gribot. Viņai bija tikai 65 gadi. Bet visu rezumējot – vecāki bērnam parāda ceļu, un viņš tālāk var izvēlēties – vai iet pa to pašu, vai izvēlēties pretējo ceļa virzienu. Tagad, vienai audzinot bērnus, esmu ļoti skaudri apjautusi, ka sajūta „šeit un tagad”, esot kopā ar bērniem, ir pats svarīgākais, ko viņiem varu un gribu dot. Jo man pašai tās nekad nebija tik daudz, cik es gribēju. Vairāk esmu tiekusies pie tēta, jo viņš man ir bijis emocionāli tuvākais cilvēks. Bet mammas man vienmēr šķitis par maz. Ar gadiem esmu sapratusi, ka vajadzība pēc mammas arī ir tā, kas mani veidojusi un likusi dzīvē mīlestību meklēt ļoti izteikti.
Tas tādēļ, ka es nekaunos no sevis, un melot man, vispirmām kārtām, negribas pašai sev. Es gribu drosmīgi ļaut būt sev pašai. Bet tas noticis tikai pēdējos gados, kad mēģinu sevi atvērt mīlestības ceļam. Agrāk biju daudz kompleksaināka un noslēgtāka, man gribējās, lai citi mani kā īpaši uztver. Bet tas traucē saskarsmē ar citiem. Un tagad to cenšanos būt par kaut ko es tik labi pazīstu citos! Tā izlikšanās piemīt tik daudziem!
Noteikti bērnu piedzimšana. Jo ar katra bērna piedzimšanu tu it kā beidz atkal jaunu augstskolu. Arī attiecības ar tuviem cilvēkiem, mana apjausma, ka savā laulībā nejūtos labi un vēlos to pārtraukt. Un tas notika ar mani, kurai bija tik dziļa pārliecība – ja Dievs mūs ir savienojis, tad tikai nāve mūs var šķirt! Ilgi savas izjūtas noliedzu, un pašlaik man ir liels prieks, ka spēju pieņemt un saprast savas emocijas un jūtas, tām uzticēties un spert drosmīgo soli, lai pateiktu, ka turpmāk tā vairs negribu.
Taču vienlaikus pašlaik izeju cauri ļoti grūtai savas dzīves fāzei, tikko kā juridiski esmu izšķīrusies un nupat esmu apjautusi, kā ir – dzīvot un rūpēties par bērniem pilnīgi vienai.
Man tikai tagad pielecis, ka es viņus viena vedīšu cauri visai dzīvei, ka man nav neviena, uz kā palīdzību varu cerēt, ne vecvecāku, ne diemžēl bijušā vīra. Vienlaikus ir pietiekami grūts laiks, mēģinot palaist jauno projektu un mainot savu darbības profilu no sabiedrisko attiecību speciālistes uz reklāmas un mārketinga jomu.
Nereti man šķiet, ka tas viss ir par grūtu vienai sievietei. Bet tajā pašā laikā zinu, ka tāda neesmu vienīgā, jo mana situācija ir visai simptomātiska šī laikmeta izpausme. Sievietes ir tās, kas uzņemas atbildību un piepilda priekšnieku krēslus.
Vīriešiem nav viegli, jo viņiem tikpat kā nav apkārt labu piemēru. Patriarhālā sabiedrība ir mirusi. Viņi nespēj, nemāk un visdrīzāk nevarēs būt mums blakus. Es gluži visas cerības šajā ziņā neesmu atmetusi, bet vienlaikus īpaši neticu tam, ka pēkšņi kaut kas varētu mainīties.
Nav grūti sadzīvot ar netaisnības sajūtu, jo kāpēc gan sievietei vienai būtu ar visu jātiek galā?
Bet ko dotu dusmošanās un gānīšanās? Tikai maitātu skaistumu (smejas)! Protams, arī mani pārņem šādas sajūtas, bet vienlaikus mans godaprāts un lepnība spēlē lielu lomu. To savulaik tēvs mūsos ar māsu centās ielikt: viņa meitām nepieciešama laba izglītība un viss labākais, lai viņām nebūtu jālokās un kādam kaut kas jālūdz. Bet tas ir bīstams uzstādījums, jo tādējādi mēs, sievietes, ar visu pašas spējam tikt galā un visu darām. Mēs kļūstam kā vīrieši.
Tevi nenodarbina jautājums, kā audzināt dēlu, lai izaugot viņš būtu vīrišķīgs tādā nozīmē, ka spētu uzņemties atbildību?
Es audzināšanai kā tādai vispār neticu, es ticu tikai sava piemēra rādīšanai.
Bet, protams, citu piemēru jau rādīt nevaru. Taču es ar bērniem daudz runāju un paskaidroju, ka tā situācija, kāda mums ir ģimenē, ir nenormāla, ka tas nav jāspēj vienai sievietei.
Nereti sievietēm pārmet – ja viņas nebūtu tik stipras, vīrieši būtu spiesti kļūt vīrišķīgāki...
Es pievienojos šim viedoklim.
Bet tu taču pati arī esi no stiprajām sievietēm!
Bet es tikai pēdējos gados esmu apjautusi, ka manas ambīcijas un vajadzības radīt, darīt, spēt un sevi pierādīt rezultātā ir vērsušās pret mani pašu attiecību ziņā. Tāpēc tagad man ir cits ceļš priekšā ejams.
Vēlies dzīvot īstu sievietes dzīvi?
Jā! Bet to saprotu tagad, kad viena maksāju kredītus, audzinu bērnus, maksāju par viņu izglītību, domāju par viņu atpūtu. Jā, es to varu, bet ar to neesmu laimīga. Un tagad redzu, ka man ir vienīgi ceļš atpakaļ – uz „mājām”.
Domā, tava varēšana provocēja vīra nevarēšanu?
Nezinu, man šķiet, ka sieviete un vīrietis viens otru atspoguļo. Ir labi, ja viens uzņemas atbildību, un otrs tikmēr to var atlaist, un tad atkal šīs lomas mainās. Mums kādā brīdī nemanāmi tā atbildība nonāca manā pusē. Un nav tā, ka es ļoti ilgi vēl nebūtu ticējusi un cerējusi, ka tas tomēr mainīsies. Tikai ar laiku sapratu, ka ir muļķīgi gaidīt brīnumus.
Līdzīgi kā ar visu – imūnsistēmu, ķermeņa izturību, tā arī ar emocionālo izturību ir kāda robeža, kad tu saproti – vairs nevaru. Un reizēm man ir šī izjūta. Varbūt tāpēc, ka zaudējumi sakrita viens pēc otra. Bet vienlaikus tie cilvēkā atraisa ko nebijušu. Agrāk nekad tik izteikti neļāvos emocijām. Pašlaik – ja man gribas raudāt, es raudu – arī publiskās vietās un biznesa saistībā. Ja asaras nāk, es tām ļaujos, jo tā mūžīgā emociju apspiešana rada tikai slimības. Es tam pilnībā ticu, ka visas slimības rodas no emocijām.
Otrs atklājums ir tas, ka pēdējā laikā brīžos, kad emocijas gāžas pāri, es citiem saku: „Man vajag padomāt.” Agrāk man šķita, ka lēmumi jāpieņem tūlīt un nekavējoties kā darbā, tā privātajā dzīvē. Tagad brīžos, kad esmu apjukusi, vienkārši „paņemu” pauzi.
Kas ir tas labais, ko savā dzīvē novērtē?
Cilvēcisko attiecību siltumu, sirsnību. Es to visur meklēju. Ja tas nav saistīts ar biznesu un naudas pelnīšanu, es vienkārši netiekos ar cilvēkiem un neeju tur, kur šī siltuma nav. Tas man ir ļoti svarīgi.
Bet ko tu jaunu vēl gribētu piedzīvot?
Es ticu lielām un skaistām jūtām un tam, ka tās kādreiz pie manis atnāks. Kā es teicu vienam savam draugam – ne jau tamdēļ izšķīros, lai tagad mestos pirmā pretimnācēja apskāvienos. Kad reizēm ir grūti izturēt vientulības sajūtu, ko nevar kompensēt ne bērni, ne draugi, sev saku, ka man patlaban ir transformācijas laiks. Jo ir bijuši mēģinājumi izveidot attiecības uzreiz pēc šķiršanās, un tās visas cietušas sakāvi. Tas tādēļ, ka es taču joprojām esmu tā pati, es jūtos attiecībās ar šiem vīriešiem līdzīgi kā ar bijušo vīru. Tāpēc vajadzīgs ciešanu izvētīšanas, šķīstīšanās laiks.
Tu varētu ilgstoši būt viena?
Nekādus termiņus sev neizvirzu. Piedāvājumi veidot attiecības man ir ik pa laikam, jo vīrieši taču jūt, ja esi atvērta. Bet viena būšu tik ilgi, kamēr tas būs nepieciešams. Man nupat bija attiecības, kurās otrs cilvēks bija gatavs man un arī maniem bērniem dot ļoti daudz, bet man nebija to jūtu pret viņu. Un apzināti es nevienu negribu sāpināt. Palikt kopā – tā būtu sevis mocīšana un arī mānīšana.
Mans vecākais dēls Sīmanis man ir kā draugs. Viņš ne reizi vien teicis, ka viņam ir super mamma un ne viņam vien tā šķiet, bet tā domājot arī draugi. Viņš man liek būt lietas kursā par visu, nepazaudēt fokusu. Austra savukārt ir mans pacietības pārbaudījums, ar viņu nemitīgi jāuzdod sev jautājums, kāpēc man šķiet, ka es zinu labāk? Kopā ar Austru saprotu, ka nevaru dzīvot pēc principa – skaldi un valdi! Mēs varam sarunāt pēc būtības, bet nekad, ja mēģinu ko kārtot emocijās. Jo Austra ir liela personība.
Ādams ir vērotājs, un ir tāda sajūta, ka viņam šī nav zināma pasaule, ka viņš šeit ir pirmoreiz. Jo viņš brīnās pilnīgi par visu! Ja vecākie bērni zināja uzreiz, ka ar mašīnu jābrauc pa grīdu, ar lellēm ir jāspēlējas un jāliek gultiņā, tad Ādamam tas bija jāparāda. Viņš ir tāds ārkārtīgi tīrs un gaišs, viņam nav nekāda nospieduma no pagātnes. Viņš ir tāds drusku eņģelis. Un tas man liek domāt, ka viņš ir pilnīgi jauna dvēsele šajā pasaulē. Viņš ir liels sirsnības un mīlestības atraisītājs.
Katrs no maniem bērniem ir tik unikāls, nevienu nevarētu apmainīt pret kādu citu. Īpaši laimīga esmu, kad vakarā visi kopā dzeram tēju, pļāpājam un viņi visi ir ap mani. Tad jūtos, kā saņēmusi enerģijas lādiņu! Nesen sarakstījos ar vienu sen neredzētu draugu, un viņš prasīja, kā man klājas. Rakstīju arī par darbu, taču kā pirmo teikumu izcēlu to, ka esmu mamma trim bērniem – tas tomēr ir mans lielākais un galvenais uzdevums. Tā ir, viss pārējais ir pēc tam.
