Intervija ar jaunās filmas "Es mīlu tevi, Rīga" režisoru

Mazus sapņus neievēro

Vēlos sev un citiem pierādīt, ka dzīvē var sasniegt visu, galvenais ir darīt. Jāizvirza lieli mērķi, jo no maziem sapņiem nav jēgas, tos neviens neievēro. Man vienmēr paticis kino. Videokasetes manā bērnībā maksāja dārgi, tāpēc ir gadījās, ka nācās drillēt vienu un to pašu filmu vairākkārt. Droši vien tas bija laiks, kas man neapzināti iedeva nojausmu par operatora darbu, kadru maiņu un sižetu niansēm. Skolas laikā piedalījos teātra pulciņā gan kā režisors, gan aktieris. Tomēr tā nebija mēraukla tam, ka savu dzīvi varētu saistīt ar kino industriju. Es nebiju no tiem, kas jau tīņu gados strikti zina, kas būs nākotnes profesija. Neskrēju uz Kultūras akadēmiju studēt kino lietas, tā vietā izvēlējos – Āzijas studijas.

Tukšām kabatām

Pēc augstskolas devos uz Ķīnu. Pamatideja bija vienkārša – apgūt valodu un sajust viņu kultūru. Savas dienas vadīju nelielā pilsētiņā Dongvingā, kas atrodas netālu no Pekinas. Jau pirmajā nedēļā sameklēju darbu – mācīju bērnudārzniekiem angļu valodu. Pēc dabas esmu ļoti sabiedrisks, drīz vien iepazinos ar pilsētiņas iedzīvotājiem, uzņēmējiem un pat mēru. Bija visnotaļ viegli, jo es tur biju vienīgais ārzemnieks. Viņiem bija interesanti.

Tieši tur sapratu, kas ir mans dzīves aicinājums. Mīlestības impulss pret kino bija pieņēmies spēkā, un es nobriedu savai pirmajai īsfilmai „Kaleidoskops”.

Kad vietējiem izstāstīju, ka vēlos viņu pilsētā uzņemt kino, atsaucība bija vārdos neizsakāma. Viņi palīdzēja gan ar filmēšanas vietu ierādīšanu, gan cilvēkiem, gan video kameru nodrošināšanu. Tā, protams, nebija augstākās pilotāžas tehnika, tāpēc arī izpildījums filmā nedaudz pieklibo. Tomēr, tas tobrīd nebija svarīgākais. Svarīgs bija stāsts par cilvēku savstarpējām attiecībām un dzīves jēgu visumā. Filma tapa četru mēnešu laikā, Ķīnā viss tika nofilmēts, bet montāža notika caur internetu no Latvijas. Kopumā Ķīnā sabiju vienu gadu. Pēdējo mēnesi to vien darīju, kā ceļoju. Ienāca galvā ideja – vai iespējams ceļot pilnīgi bez naudas. Tukšām kabatām ar autostopiem izbraukāju visas Ķīnas mazās pilsētiņas. Dzīvoju klosteros pie simts mūkiem, teltī un pārtiku no cilvēku labās sirds. Tur viss bija īsts – nekā samākslota. Kad divas dienas dzīvoju vienā ciematiņā, redzēju, cik stipra var būt cilvēku ticība un pārliecība. Dalailamas bilde mājās tika glabāta goda vietā, lai arī ir zināms, ka par tās turēšanu var piespriest nāves sodu. Šis neilgais ceļojums man lika saprast, ka baidīšanās no nezināmā tikai pastiprina baiļu faktoru.

Ķīnā rāpos arī kalnos un daudz domāju – attīrīju prātu no liekā un ielaidu jaunas vēsmas. Grūtākais moments ir, kad virsotne jau ļoti tuvu. Tad tu nonāc pie secinājuma, ka spēcīgākais muskulis ir sirds un prāts, jo tieši tie liek celties un iet tālāk, arī, ja kājas, rokas un pārējais  ķermenis vairs neklausa.

Ceļošana dod brīvības sajūtu. Jau deviņpadsmit gados kopā ar labu draudzeni ar autostopiem izbraukājām visu Eiropu. Vēlāk arī Izraēlu un Ēģipti. Lielāko bauda man sagādā nevis komforta līmenis – lidmašīnas, viesnīcas, bet tieši ekstrēmāka ceļošana. Esmu izbaudījis gan alpīnismu, gan iekarojis nezināmas dabas takas. Meža taku iekarošanas laikā nejauši saskrējos ar savvaļas leopardu. Nē, es nepanikoju un neskrēju prom. Mūsu starpā notika kas maģisks – acu skatieni satikās, un jau pēc minūtes asinskārais zvērs devās tālāk savās ikdienas gaitās. Tajā mirklī šķita, ka sapratām viens otru. Iespējams, sagadīšanās, iespējams, liktenis vēlējās mani par kaut ko brīdināt.

Mīlestības dažādās formas

Gada laikā Ķīnā paņēmu visu, ko varēju paņemt. Vēlējos savas zināšanas izmantot mūsu pašu zemē. Arī ģimenes un draugu pietrūka. Turklāt pie mums nemaz nav slikti – melni sabiezinātās krāsas ir pārspīlējums.

„Es mīlu Tevi, Rīga” ideja radās pārlidojumā no Ķīnas uz Latviju. Man pašam ļoti patīk filmas „Paris, Je T'Aime un New York, I Love You” (Parīze, es  tevi mīlu; Ņujorka, es tevi mīlu – aut. piezīme). Īsi stāsti dažādās pilsētas vietās. Tā kā Rīga man ļoti tuva, sāku domāt – kāpēc pie mums nav tāda kino?! Šī doma ieurbās smadzenēs kā skabarga. Latvijas kinoindustrijā nevienu nepazinu, tomēr entuziasma pilns klāstīju visiem savu ideju. Tā pakāpeniski tapa projekts. Nevienam aktierim, operatoram, scenārija autoram, mūziķim, grimētājam netika maksāts, jo vienkārši nebija budžeta. Viss notika, balstoties ticībā, ka gala produkts būs foršs. Lielāko daļu aktierus meklēju, ievietojot sludinājumu „draugiem.lv”. Aicināju uz pārrunām un stāstīju filmas ideju. Pretimnākšana bija iespaidīga.  Nevēlējos samākslotību, kas diemžēl piemīt profesionāliem aktieriem, tāpēc devu iespēju jaunajiem talantiem sevi pierādīt. Vienīgie profesionālie aktieri filmā ir – Lelde Vikmane un Andrjus Mamontovs. Ar populāro Lietuvas aktieri iepazinos, kad palīdzēju režisoram Mārim Martinsonam rīkot filmas „Amaya” pirmizrādi Latvijā. Vēlāk viņam jautāju: „Kā tu tā piekriti bez naudas?” Un šis atbildēja: „Pirmkārt, tu esi sakarīgs čalis un, otrkārt, neviens jau man nekad nav piedāvājis filmēties par velti!” Galvenais ir pārvarēt latviešu kautrību. Sajaucot vienā kokteilī svaigos aktieru asnus ar pārīti profesionāļu, izveidojas brīnišķīgs un dabisks aktierspēles rezultāts.

Filmā stāstām par mīlestību, to, ka tā mēdz ieņemt visdažādākās formas un ir visu caurvijoša un visaptveroša.

Vienmēr iemīlējies klusais putniņš

Man pašam šķiet, ka mīlestība ir dzīves degviela – bez tās šajā pasaulē nekas netiek radīts. Jau bērnībā mans ceļš bija kaisīts mīlas jūtām. Atceros, kad man bija nieka 10 gadi, biju nometnē, sadraudzējos ar pāris puišiem un  izveidojām bandu. Viens puisis teica, ka nekad neprecēšoties: kam vispār tās meitenes vajadzīgas. Otrs – pārāk kautrīgs, lai pat iedomātos par pretējo dzimumu. Es gan biju vaļsirdīgs. Pastāvīgi iemīlējos visās meitenēs no klases, lai gan pēc dabas biju klusais putniņš. Nedarbus nedarīju. Biju romantiķis un esmu joprojām.

Mīlestība ir arī cieņa un rūpes par tuviem cilvēkiem. Man nav daudz labu draugu. Paziņu, jā, bet īsta draudzība ir jāsargā un jāvelta tai daudz uzmanības. Cilvēki nemaz neapzinās, kas viņiem ir īsti draugi un ka to ir mazāk, nekā viņi domā. Sevišķi šajā sociālo tīklu laikmetā. Man gan patīk satikt cilvēku aci pret aci, paspiest roku un sajust otru. Patīk apzināties, ka būs kāds foršs cilvēks, kam varu uzzvanīt jebkurā diennakts laikā, un mēs kopīgi pasmiesimies.

Gribētos dzīvot pasaulē, kurā mīlestība nešķiet banāla, nešķiet banāli iemīlēties. Mūsdienās šim vārdam ir piekabināta noniecinātības birka. Viss šķiet tik pašsaprotami, svinīguma sajūta pazudusi. Mani ārkārtīgi  iedvesmo sievietes. Viņas man pieaudzē spārnus, jūtos viegls kā putns. Lai gan varu atzīties, ka līdz šim man nav bijis pastāvīgas draudzenes. Parasti interese mistiskā kārtā beidzas divās nedēļās. Es laikam pārāk bieži iemīlos, lai uzmanību fokusētu uz vienu vienīgo. Tomēr esmu atvērts attiecībām un ticu, kad viņu ieraudzīšu – momentā sajutīšu  jūtu ķīmiju.

Filma “Es mīlu tevi, Rīga”

Dace Bahmane / Foto: Ernests Dinka, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva