Blondās Daces Dēnavas dzīvē kā Vidusjūrā. Tikai kapteiņa nav
Dace Dēnava ir viena no piecām blondīnēm, kas jaunajā TV realitātes šovā sešās dienās apbrauca apkārt Sardīnijai ar katamarānu, mācoties to vadīt un burāt. Laimīga bez gala – pēc lielā skumju perioda viņas dzīvē atkal atgriežas krāsas.
Dziedāšanas šovs jau bija sen (smejas). Toreiz nespēju atteikties, jo mans mūža sapnis bija stāvēt uz skatuves, turēt rokās mikrofonu un dziedāt. Visādi interesanti projekti atnāk ik pa brītiņam, bet Vidusjūras brauciens bija viens no tiem, kam nešauboties teicu – jā, gribu piedalīties! Galvenokārt egoistiska iemesla pēc – pārbaudīt sevi, ko pēc pilnas programmas arī izdarīju. Pirms brauciena domāju – jāpagatavojas, kaut kas jāpalasa. Un izlasīju: „Lieko grota daļu sarullē un, izmantojot rēvcaurumus, ar rēvbantēm piesien grotbomim. Rēvbantes sien vienā buras pusē ar rēvmezglu ar cilpu uz augšu. Kad rēvēšana pabeigta, novelk vajadzīgā stiprumā grota falli un vai nu atlaiž vaļīgāk topenenti, vai noņem to no bomja un piekabina mastam.” Sapratu, šis ir nopietns pasākums, atliks paļauties uz komandu, kapteini un sevi, jūra tomēr ir jūra. Tā arī bija – pieredzējām trīs metrus augstus viļņus un vēju, kas brāzās ar ātrumu – 20 metri sekundē. Arī jūras slimību dabūju – kā nokāpu no katamarāna, tā sāku šūpoties. Lidojot uz mājām, pirmo reizi lidmašīnā no spiediena asinis pa degunu sāka tecēt un fiziski jutos ļoti slikti. Pat asaras bija acīs – žēl sevis palika (smejas). Tāda šūpodamās ienācu mājās. Gribējās tikai dušu un gultu. Atvēru vannasistabas durvis, un manas brūnās flīzes uz sienas pēkšņi visas izskatījās dzeltenas. Domāju – ar manu uztveri visa šī iespaidā noticis kaut kas nelāgs. Aizvēru durvis un dzirdu, kā mana meita Rebeka smejas. Izrādās, mamma sarūpējusi pārsteigumu – kamēr es Vidusjūrā, viņa izremontējusi vannasistabu, un jaunās flīzes tiešām ir dzeltenas.
Daces Dēnavas dzīve
Tādu lielu pārsteigumu pašai par sevi nemaz nebija. Man ļoti iepatikās uz jūras. Nevarēju vien sagaidīt, kad atkal būs mana kārta divas stundas sēdēt „vačā” pie stūres. Mācījāmies atiet no krasta un ieiet ostā, siet mezglus, stūrēt, darboties ar navigāciju. Tiešām nebija viegli. Biju vienos zilumos, jo pamanījos kā īsta blondīne regulāri kaut kur aizķerties, nokrist un pat iekrist lūkā (smejas).
Tu esi slavena ar to, ka nekad neatklāj savu vecumu!
Vai tad? Bet kāpēc man to darīt? Es tik labi izskatos (smejas). Bijušas situācijas, kad kopā ar saviem brīvprātīgajiem jauniešiem smejos un jokojos, un, tiklīdz pasaku – mans bērns studē Holandē, tā visiem paliek lielas acis. Nezinu, vai to vajag tādā veidā izcelt. Nekad neesmu to gribējusi.
Kad piedzima Estere, bija pilnīgi citi laiki. Tagad retais astoņpadsmit gados dibina ģimeni. Bet nekad neesmu nožēlojusi savās agrās laulības, jo man taču ir divas kolosālas meitas. Varbūt tāpēc, ka esmu gados jauna mamma, komunikācijā ar bērniem izturos ļoti demokrātiski. Meitas vienmēr esmu uztvērusi kā personības, un tieši tas veicinājis viņās atbildības sajūtu, par ko man liels prieks. Es nekad neesmu uztraukusies par to, ka viņas skolā saņēmušas sliktu atzīmi, viņas pašas – gan. Mani mamma audzināja daudz stingrāk, toties tētis vienmēr uz mani paļāvās un deva man iespēju. Tieši tā arī ir forši būt ar bērniem kopā.
Pirms intervijas atrunājies, ka dzīvo normālu dzīvi un diez vai kādu tas interesē. Pastāsti, kā dzīvo!
Daudz laika pavadu kopā ar Rebeku, un pēdējā laikā – arī pati ar sevi. Man bija tāds skumjš periods, kad gribējās padzīvot vienai, tāpēc diezgan daudzām lietām uz ārpusi esmu pateikusi: „Nē!” Arī mūsu blondīņu pirts rituāliem Gaujas malā. Šis jūras pasākums bija pirmais, kam pēc ilgāka laika piekritu.
Blondīņu pasākums bija brīdī, kad man bija ļoti skumji. Tāpēc tā bija iespēja piespiest sevi darboties un nepalikt tikai skumjās. Bijām piecas meitenes, kas šo ideju atbalstīja, un nevienai no mums nebija ilūziju, kādu rezonansi tas izsauks. Toties zinājām, ko gribam izdarīt. Marika Ģederte blondīņu gājienu bija redzējusi Bulgārijā, un tur tas izraisīja grandiozas ovācijas. Tādu sajūsmu Latvijā, protams, neviens negaidīja, tieši otrādi, bet mums vienalga tā šķita superideja, jo tobrīd Latvija bija depresīva. Turklāt vēl radās ideja, ka varam ko labu paveikt plašākā mērogā, un sarīkojām nometnes mammām, kam ir bērni ar īpašām vajadzībām. Domājām – iedosim viņām baigo spēku. Ha, ha! Ar asarām acīs klausījāmies viņu dzīvesstāstus, un tur bija, ko spēku pasmelties.
Kad piedzīvo grūtus brīžus, ir baigi jāpiespiež sevi kaut ko gribēt. Vajag spēku, lai pēc šķiršanās atkal celtos un ietu. Attiecībās biju septiņus gadus – pietiekami ilgs laiks, lai pagūtu otram pieķerties. Tāpēc bija īpaši skumji. Esmu tomēr no tipiņiem, kam patīk būt attiecībās. Varēju pateikt – meitenes, Go Blonde, tas ir kolosāli, dariet; man pašai vajag palīdzību, kur vēl citiem palīdzēt – un nebūtu ne šis superīgākais laiks kopā ar meitenēm, ne smieklu. Katru reizi bija jāpiespiežas sapucēties un iziet ārā, jo tajā mirklī neko negribējās. Tādā ziņā apbrīnoju savas draudzenes, kuras sadod sev mazliet „iekšiņās” un tik iet uz priekšu. Droši vien man būtu daudz vienkāršāk, ja es nebūtu tik emocionāla. Bet es esmu tāda, kāda esmu, man viss iet caur sirdi. Laikam man tomēr vajadzēja vairāk pievērsties klavierspēlei, jo tad būtu, kur savas emocijas likt – varētu tās izspēlēt.
Ir, bet es nepiedodamā kārtā tās nespēlēju. Kad mācījos un katru dienu spēlēju, man pat teica – ja Dacei kreņķis, tad tik pie klavierēm, un drum, rum, rum, (imitē klavierspēli) visu izspēlē. Man patīk tā plaši spēlēt. Bēthovens ir man. Man vajag viļņošanos. Varbūt tas saistīts ar piedzimšanu pie jūras un vēju, jo manī ir lielas emocijās.
Ja mīli, tad neprātīgi? Ja dusmojies, tad no sirds?
Reti palieku dusmīga. Uz kuģa meitenes brīdināju – kad neizguļos, kļūstu kreņķīga. Visi gaidīja. Bet nepaliku. Ar bērniem arī esmu ievērojusi kādu interesantu parādību. Meitas atļaujas man teikt, ko domā, jo tā esmu viņas mācījusi – jābūt spējīgam pateikt savu viedokli, nevis domāt, kā nu tas tagad izskatīsies. Bet es varu pat nepacelt balsi – pietiek ar skatienu, lai viņas saprastu, ka kritiskais punkts ir sasniegts un vajag apstāties. Ja godīgi, brīnos, kā man, tik demokrātiskai mammai, ir tik prātīgi un paklausīgi bērni. Dzīvē vispār ir tā – kamēr uz kaut ko esi ļoti saspringusi un sakoncentrējusies, tikmēr mokies. Kaut vai ar tām pašām attiecībām. Tiklīdz baigi gribi atrast vienīgo un īsto, tā sēdi bez viņa. Tiklīdz gribi daudz naudas, tā nevari šo eksāmenu nokārtot. Kolīdz palaid problēmu vaļā, jo tāpat neko nevari izdarīt, tā atnāk risinājums. Klasika.
Mēģinu šīs lietas mācīties, jo tā ir vieglāk dzīvot. Grūti dzīvot tad, ja dzenies pakaļ lietām, jo domā, ka tev to noteikti vajag, vai nepārtraukti domā, vai tas, ko darīšu, būs pareizi. Man patīk Rietumu sabiedrība, jo tur cilvēki dzīvīgumu saglabā pat tad, kad mati sirmi. Mums senjori daudzi jūtas kā onkulīši un tantes. Tas ir skumji. Man abi vecvecāki nosvinēja zelta kāzas, no viņiem dzīva vairs tikai vecmāmiņa. Bet otra vecmāmiņa, pat, kad gaidīja opapu slimnīcā un redzēja, ka viņš nāk, teica – vai, Alberts nāk, un skrēja krāsot lūpas. Vai nav skaisti?
Tas ir ļoti mainīgi, jo pucēšanās nogurdina. Sen jau atļaujos likt savu komfortu priekšgalā. Manas draudzenes gan sevi kaut kā vairāk piespiež skaisti saposties.
Nedomāju gan, jo lielākā daļa jau satikušas (smejas). Bet atslābt jau nenozīmē, ka tev vairs galīgi nekam nav sevi jāpiespiež. Es citreiz palieku tāda mazliet slinka. Man vajadzētu sevi vairāk piespiest kustēties, darīt un gribēt, nevis izvēlēties būt ar sevi un justies tik komfortabli. Man nekad nav apnikusi būšana ar sevi, arī, ja neko īpašu nedaru. Tikai, kad uztraucos vai ir kas jārisina, man vajag staigāt.
Kāda tad īsti ir tava šībrīža dzīves sajūta?
Nekāda īpašā plāna man nav. Man joprojām mazliet palikusi sajūta – ja nezini, ko darīt, nedari neko. Tajā pašā laikā zinu – dzīve nepārtraukti kaut ko piespēlē, un, ja nāks piedāvājums, kas būs harmonijā ar manu sirdi, es to pieņemšu.
Ar attiecībām ir interesanti. Mēs gribam, lai tās ir skaistas, nopietnas un mīlestības pilnas. Bet mēs tās nez kāpēc gribam saņemt no tiem, kas mums tās nedod. Un, kad pēkšņi tās nāk pretim pašas no sevis, tad ir – ui, ui, ui, kas nu tagad būs?! Arī es neesmu izņēmums. Bet īstenībā – vai nu ir tas klikšķis, vai nav. Tagad trīs gadus esmu viena, un par vīriešu uzmanības trūkumu nesūdzos. Vienīgā bīstamā pakāpe, ka sāku traki labi justies ar sevi. Varu pārnākt mājās, cikos gribu, jārēķinās man tikai ar bērnu. Vienīgais, es noteikti zinu – vairs neļaušu otram ar sevi manipulēt. Mīļotā cilvēka viedoklis, protams, svarīgs, bet dažkārt arī sāpina. Tāpēc jātur acis vaļā un sava komforta zona jāsargā.
Tāpēc, ka tās blondīnes ir ienākušas manā dzīvē. Īstenībā esmu Latvijas pelēkā un nesen, laikojot parūkas, atklāju, ka man smuki izskatās arī melni īsi mati. Taču tagad ļauties tātad eksperimentam būtu bail. Man vispār patiktu, ja mēs tos smieklus un vieglumu vairāk ieliektu dzīvē. Pašiem būtu jautrāk. Tās nopietnības, atbildības un pienākuma apziņas mums nudien pietiek. It sevišķi sievietēm Latvijā, mammīt mīļotā! Tas mums ar gēniem iedots no paaudzes paaudzē. Mēs jau lielās devās to visu esam izpildījušas! Kaut nu būtu laiks vieglumam un smiekliem.
