Lolita Čigāne: „Nevēlos būt kopā ar Latvijas vīrieti”

Pēdējā laika skaļākais notikums ir prezidenta rosinājums atlaist Saeimu. No deputātiem neviens īsti nevar būt drošs, ka viņu pārvēlēs. Kā jūties šajā situācijā?

Par to, kā un kas būs, absolūti neuztraucos, jo politikā esmu jauns cilvēks. Pirms tam esmu strādājusi daudz un dažādās vietās, man ir ļoti laba izglītība, tajā skaitā, tā, kas iegūta ārpus Latvijas, tāpēc par savu nākotni neraizējos itin nemaz.

Negaidīti pavērsieni tavā dzīvē bijuši jau iepriekš?

Situācijas, kad viss jāsāk no nulles, man bijušas vairākkārt, un tās mani nebiedē. Pirms kļuvu par deputāti, pieradu pie lielas nenoteiktības un neziņas, arī vajadzības uzņemties risku. Tas, ka tu nezini, kas notiks rīt, ļauj notikumiem ar tevi vienkārši notikt – tu neieciklējies un nedzīvo vienīgi jau iebrauktās un drošās sliedēs. Vienmēr esmu rāvusies laukā no darbavietām, kur viss bijis paredzams. Kad beidzu studijas, sāku strādā vienā Zviedrijas uzņēmumā, kur kļuvu par ļoti novērtētu darbinieci. Taču es pametu šo labo un strukturēto darbu, lai darbotos pilnīgi jaunā un nezināmā vidē –  radio „Brīvā Eiropa”. Tolaik pirmās reizes, ejot uz Saeimu, man vispār nebija nekādas elementāras sajēgas, kas būs jādara un kas jāziņo, bet kaut kā ar vecāko kolēģu atbalstu galā tiku. Vienīgā darbavieta, kur nostrādāju piecus gadus, un tas man šķiet diezgan ilgs periods, ir sabiedriskās politikas centrs „Providus”. Tolaik bērni bija ļoti mazi, tāpēc dzīvē gribējās lielāku stabilitāti. Taču citādi – apzinoties pasaules plašumu un iespēju dažādību, gribas to izmantot un plašāk dzīvi dzīvot.

Dzirdēju, ka tu arī bērnus esi ņēmusi līdzi uz vietām, kur noritēja kara darbība.

2008. gadā man piedāvāja strādāt EDSO kā misijas vadītājas vietniecei. Man administratīvi un saturiski bija jāorganizē cilvēku kolektīvs, kas Maķedonijā novērtē vēlēšanu procesu. Tā sanāca, ka vīrs un piecgadīgie bērni varēja braukt man līdzi. Vēlēšanas izrādījās sarežģītas – ar asins izliešanām, naktī dzirdējām šāviņu troksni. Taču tobrīd sapratu, ka ir svarīgi neļauties  personiskai histērijai. Jo objektīvi bija skaidrs, ka albāņi cīnās savā starpā un aiztikt kādu ārzemnieku viņiem nav nekādas vajadzības. Līdzīgs gadījums arī Armēnijā, prezidenta vēlēšanu laikā. Arī tobrīd vardarbīgi tika kliedēti protestētāji, kas bija nemierā ar vēlēšanu rezultātiem, notika apšaude. Taču, ja neesi notikumu epicentrā, apdraudējums nav liels.

Tu esi bijusi nometnes abās pusēs – savulaik kritizēji politiķus, tagad pati esi viņu ādā. Kurā pusē atrasties grūtāk?

Protams, ka politikā. Nav viegli saskatīt ātrus risinājumus, un ir situācijas, kad risinājumus vispār ir grūti saskatīt. Saeimai cauri iziet milzīgs kvantums negatīvu ziņu; ne velti cilvēki, kas nonāk politikā, ļoti ātri nocietinās un kļūst ciniski. Katram jāatrod veids, kā sevi aizsargāt un distancēties no tā, ko pats personīgi nespēj ietekmēt. Lai gan šajā laikā esmu saņēmusi ļoti daudz atbalsta un mīlestības, esmu piedzīvojusi arī diezgan lielu attieksmes maiņu. Dažkārt tieku uzskatīta par vienu no „viņiem”, rēķinos, ka arī uz mani kāds var attiecināt tādus vārdus kā blēdis un nelietis, lai gan šajos septiņos mēnešos neesmu izdarījusi nevienu blēdību.

Taču arī ap tevi izcēlās skandāls tā sauktajā „lakatiņu lietā”.

Tas bija laikā, kad vēl nebiju ne deputāte, ne amatpersona. Jā, tā bija mana kļūda, man vajadzēja noskaidrot, kāds ir preču apjoms, ko Latvijā drīkst ievest, taču gribu uzsvērt, ka naudas izteiksmē pārsniegums bija minimāls. Tas, kas sekoja tālāk publiskajā vidē, bija ļoti skarbi un sakāpināti. Neapšaubāmi tā bija mana kļūda. Bet kļūda ir arī pārsniegt ātrumu, un arī tas man dzīvē gadījies. Kurš cilvēks gan dzīvi nodzīvojis bez kļūdām?

Tu viegli tiec galā ar kritiku?

Man kopš bērnības bija ļoti liels vecāku atbalsts, un jau tolaik sapratu, ka kritika ir jāuzklausa, bet nedrīkst ļaut, lai tā tevi izšūpo no līdzsvara. Iekšējais kodols jāatstāj vienots. Atceros, 6. klasē man bija gari mati un es valkāju tos, sasietus astē uz vienu pusi. Visas klases priekšā direktore par to mani kritizēja, arī vecāku sapulcē par to runāja. Bet es turpināju tā staigāt. Tā arī tagad – es uzklausu un atzīstu savas kļūdas, bet nešūpojos katram aizrādījumam līdzi.

Nekad neesmu bijusi lelles tips

Labi, prom no politikas. Pastāstīsi, kā satiki savu vīru?

Mēs iepazināmies darba sarunās. Tolaik palīdzēju vienam zviedru uzņēmējam, kurš nepārzināja angļu valodu. Kā tulce piedalījos biznesa tikšanās, kur bija arī mans tagadējais vīrs. Piefiksēju, ka viņš komunikācijā bija ļoti patīkams. Es viņu faktiski jau tad iegaumēju. Vēlāk Vecrīgā, viens otram garāmejot, sākām sveicināties, līdz nejauši nonācām kopīgu draugu kompānijā un tā satuvinājāmies. Mans vīrs ir Amerikas latvietis, un tas lielā mērā nosaka to, kāpēc mēs tik ilgus gadus esam kopā un kāpēc viņš mani tik ļoti uzrunāja jau no paša sākuma. Jo iepriekš biju kopā ar dažiem Latvijas puišiem un biju pieņēmusi stingru lēmumu, ka negribu būt kopā ne ar vienu Latvijas vīrieti.

Kāpēc tā?

Varbūt tā bija neveiksmīga sakritība, bet mani satrieca divas lietas. Vispirms mani nepameta sajūta, ka latviešu vīrieši ir ārkārtīgi centrēti uz sievietes izskatu un nevis tādā pozitīvā nozīmē, ka sieviete ir kā iekšēji un ārēji skaista būtne, kas dzīvo veselu, pilnīgu dzīvi, bet centrēti tieši uz sievietes lelliskumu. Bet lelle es nekad īsti neesmu bijusi. Nekad tā neesmu audzināta, bērnībā staigāju ar bizi uz vienas auss un saburzītiem svārkiem. Nekad neesmu bijusi lelles tips. Otrs – man šķita, latviešu vīriešiem katastrofāli nevar uzticēties. Visiem maniem īslaicīgajiem draugiem bija kāda paralēlā dienaskārtība, ja tā var teikt. Vai nu tās bija kādas nepabeigtas attiecības vai kaut kas cits man nesaprotams. Viņi it kā bija blakus un it kā nebija. Tāpēc stingri nolēmu, ka negribu būt kopā ar latviešu vīriešiem, jo vilšanās un pārdzīvojumi bija pārāk rūgti. Kad satiku tagadējo vīru, ļoti izbaudīju to, ka varēju atslābināties par abām lietām. Viņš bija ar mani šeit un tagad, es zināju, ka viņam nav citas dienaskārtības. Novērtēju arī to, ka viņš mani pieņem tādu, kāda esmu; viņam nebija svarīgi, lai pie sāniem būtu manikirēta lelle, kurai galvā tukšums.

Uzreiz sajuti, ka blakus ir īstais cilvēks, vai tomēr uzskati, ka attiecībām jāiztur laika pārbaude?

Man noteikti ir svarīgi, ka attiecības izturējušas pārbaudi. Mēs ar Nilu apprecējāmies pēc septiņiem kopābūšanas gadiem, kad pieteicās mūsu dvīņi. Jo, sākot dzīvot ar Nilu kopā, zināju, ka noteikti turpināšu mācīties. Tātad mums bija arī prombūtnes pārbaude: divus gadus studēju ārzemēs. Man bija pilnīgi skaidrs, ka ar tādu puisi, kurš mani pirmajā vakarā bildinās, es noteikti negribēšu būt kopā. Manuprāt, cilvēkam jāredz, vai otra klātbūtnē iespējams augt, vai otrs to ir gatavs atbalstīt un pieņemt. Mans tagadējais vīrs, toreizējais draugs, mani ļoti atbalstīja. Kad saņēmu stipendiju un zināju, ka nu varēšu braukt mācīties, viņš priecājās līdz ar mani. Protams, bija žēl uz laiku šķirties, taču nebija domas, ka mēs viens otru ierobežosim.

Nebaidījies zaudēt attiecības?

Nē, jo man šķiet, ka sievietes galvenais uzdevums ir atrast savu patību. Sieviete ir tā būtne, kurai ir tieksme izšķīst attiecībās, bet man bija svarīgi atrast to, kas esmu es. Ja tu izšķīsti attiecībās, agri vai vēlu pienāk brīdis, kad tu pazaudē pati sevi. Bet, ja ar cilvēkiem, ar kuriem esi attiecības veidojis, nedod Dievs, kaut kas ļauns notiek vai bērni aiziet savā dzīvē, tad paliek tikai tukšums. Nav vairs atskaites punktu, kas tad esmu es. Tāpēc domāju, ka tas ir ikvienas sievietes lielais izaicinājums – atrast savu es. Savukārt katra vīrieša lielais izaicinājums ir atrast sevi attiecībās. Jo vīrieši jau ir darītāji, racionālie tipi. Kā tajā teicienā – vīrietis vai nu iekaro, vai nogalina. Taču katram mūsdienu vīrietim, manuprāt, ir svarīgi iziet ārpus šīs lomas – iekaro vai nogalini. Arī viņiem jāmācās savstarpējo attiecību skaistums. Ja blakus ir cilvēks, kas dzīvo pēc minētā principa, sievietei savu patību veidot ir ļoti grūti.

Ko vīrā joprojām novērtē pēc daudzajiem kopā pavadītajiem gadiem?

To, ka spēju uz viņu paļauties. Protams, mums ir brīži, kad esam viens uz otru dusmīgi, bet lielos vilcienos es zinu, ka nebūs mirkļa impulsu, kas satricinās vai sagraus mūsu attiecības.

Pelnrušķītes sapni esmu piepildījusi

Sacīji, ka tev netīk uzsvars uz sievietes lellīgumu. Mūsdienu sabiedrībā raksturīgs arī jaunības kults. Vai tam turies pretim? 

Tagad man ir 37 gadi, un varu sacīt, ka iekšēji kā cilvēks, lai arī kādas grūtības ir bijušas, vienalga jūtos labāk nekā jebkad iepriekš. Kad man bija divdesmit gadu, un varētu teikt, ka mana jaunība bija pašā plaukumā, iekšēji biju pretrunu plosīta. Man bija ļoti grūti atrast iekšējo mieru, es arī nezināju, kur to meklēt. Visdrīzāk jau divdesmit gados tas nav jāatrod. Taču to iekšējo mieru, ko esmu sameklējusi pašlaik, es nemainītu pret jaunību.

Domāju, man jādara tik, lai es būtu labā formā un vesela. Tas ir labs veids –nevis, kā saglabāt mūžīgo jaunību, bet kā izskatīties tik labi, cik manā vecumā iespējams. Es mēģinu veselīgi ēst, jau desmit gadus esmu veģetāriete, skrienu, braucu ar riteni, nodarbojos ar jogu. Un mēģinu būt tik priecīga, cik vien tas iespējams.

Un kas tev palīdz tā, pa īstam, priecāties?

Vislielākā laime man ir bijusi spēja radīt bērnus. Es noteikti nebiju mātišķais tips, kas vienmēr plānojusi bērnus. Patiesībā, kad sapratu, ka gaidu dvīņus, tas mums abiem ar vīru bija diezgan liels pārsteigums. Bet tagad, atskatoties pagātnē, secinu – fakts, ka esmu varējusi radīt bērnus, viņus audzināt un viņu dzīvēs piedalīties, man kā sievietei ir visskaistākais vainagojums. Es ļoti izbaudu brīžus, kad varam būt kopā. Lieldienās sev uzdāvinājām lielisku dāvanu – visi četri aizbraucām uz Stokholmu, kur pavadījām vienu dienu, un tad devāmies uz Kopenhāgenu, kur bijām piecas dienas. Tā nepastarpinātā kopābūšana, kad nav telefonzvanu, e-pastu, ir tas skaistākais, ko varam viens otram uzdāvināt. To visi četri izbaudām. Vēl man patīk tas, ka mūsu kopābūšanas brīži ir maksimāli vienkārši. Pusdienās uzkožam līdzpaņemtās sviestmaizes, apsēžamies kaut kur taciņas malā, papļāpājam. To vienkāršību esmu iemācījusies novērtēt.

Tas bija jāiemācās?

Nu, skaidrs! Domāju, tas ir katram cilvēkam, kas nāk no Padomju Savienības un kam vispirms ir vēlēšanās izbaudīt materiālo pasauli. Arī man nebija sveši padomju pelnrušķītes sapņi – kā es kādā greznā restorānā sēdēšu uz terases un svinēšu skaistus svētkus. Bet mans pelnrušķītes sapnis ir piepildījies, jo bijušas brīnišķīgas tikšanās kā Latvijā, tā arī ārpus tās – ar brīnišķīgiem cilvēkiem skaistos kokteiļvakaros. Pašlaik novērtēju vienkāršību, turklāt visās dzīves jomās. Man patiesi ir vienalga, ar kādu mašīnu braucu, kāds man ir telefons un vai kleita ir dizainera darbs, vai pirkta second hand veikalā. Svarīgi tikai, lai tā būtu ērta un glīta.

Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Lauris Vīksne/ F64, Evija Trifanova/ LETA, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva