Eu, tu zini - viņš dzīvo kopā ar feministi!
Dažkārt šķiet, nav lielāka bubuļa par deviņu burtu vārdu – feminisms. Sievieškārtas pārstāve sauc: „Nē, es neesmu feministe!” Bet vīrieši nicīgi novelk: „Fe-mi-niste.” Bet kāpēc noliedzam to, kā izcīnītās privilēģijas pašas baudām?
Kādēļ arī mūsdienās vērts sekot feminisma idejām
Gundega Rupenheite, Labklājības ministrijas Vienlīdzīgu iespēju politikas nodaļas vecākā referente
Stereotipi dzīvi joprojām. Ar tiem esmu saskārusies arī privāti. Piemēram, kāds draugu draugs reiz ar neviltotu izbīli bija jautājis: „Eu, vai tu zini, ka Vaitnieks (Gundegas dzīvesdraugs – aut. piezīme) tagad dzīvo kopā ar FEMINISTI?” Šī epizode draugu starpā kļuvusi par leģendu, jo ar šo cilvēku nebiju personīgi pazīstama, bet acīmredzot kāds bija pastāstījis, ka strādāju Dzimumu līdztiesības nodaļā, un viņš nekavējoties bija izdarījis secinājumus.
Daudzas sievietes negrib sevi dēvēt par feministēm, bet pēc būtības tādas ir un bauda visu to, ko Rietumeiropas feministes savulaik izkarojušas: pirms un pēcdzemdību atvaļinājumu, tiesības vēlēt, tiesības uz sava ķermeņa neaizskaramību, tiesības iegūt izglītību. Par to vien es pret šīm sievietēm izjūtu dziļu apbrīnu, cieņu un pateicību.
Arī tagad ir vērts sekot feminisma idejām, jo no tā iegūtu gan sievietes, gan vīrieši.
Sievietes varētu īstenot savas iespējas, talantus un potenciālu, ja par vienādas vērtības darbu saņemtu tādu pašu atalgojumu kā vīrieši, viņām nebūtu jāpavada pensijas gadi vienām un precinieki jāmeklē ārzemēs, nebūtu jācieš no vardarbības ģimenē; viņas varētu pilnvērtīgi iesaistīties gan ģimenes, gan profesionālajā dzīvē, neizšķiroties par labu vienai vai otrai. Sievietes ķermeni neuzskatītu kā kaut ko pērkamu, pārdodamu, apgrābstāmu. Arī vīra vai dzīvesbiedra zaudējuma gadījumā sievietes nepaliktu bez iztikas līdzekļiem, jo būtu patstāvīgas, ar saviem ienākumiem un savu dzīvi ārpus mājas sienām.
Vīrieši varētu paildzināt savu mūžu, jo novecojušo stereotipu dēļ viņiem vairs nebūtu jāuzvedas vīrišķīgi, proti, ja visi finansiālie izdevumi tiktu dalīti līdzīgās daļās ar sievieti, viņiem nebūtu jābūt mūžīgajiem naudasmakiem. Viņi varētu nepamest skolu, lai nopelnītu naudu, bet iegūt augstāko izglītību, lai būtu līdzvērtīgi savām partnerēm (vairāk nekā 70% augstskolu absolventu ir sievietes). Vīrieši būtu veselāki, jo atmestu stereotipu, ka doties pie ārsta nav vīrišķīgi. Nevis kā pienākumu, bet kā bonusu viņi varētu izmantot iespēju auklēt savus bērnus un iesaistīties mājas dzīvē.
Mans novēlējums vīriešiem, ja viņi patiesi grib darīt sievietes laimīgas būtu šāds – nu nedāviniet tās sarkanās tulpes vienreiz gadā, bet labāk katru dienu paņemiet pusi no sievietes pienākumiem bērnu audzināšanā un mājās uz saviem stiprajiem pleciem. Un tad arī sievietes kļūs laimīgākas un skaistākas. Savukārt sievietēm 8. martā novēlu tiekties uz pašpietiekamību, lai vīrietis un bērni nekļūtu par galveno mērķi un vienīgo izdevušās dzīves mērauklu, un dzīvot ar prieku tā, kā pašām ir labi.
Kristaps Petermanis, sabiedrības par atklātību „Delna” direktors
Pret šo vārdu sabiedrība izturas neiecietīgi, bet tajā pašā laikā esmu novērojis – cilvēki bieži dzīvo iekšējā diskomfortā starp to, ko viņi vēlētos, un sabiedrības uzspiesto rāmi, kas pienākas vīrietim un kas –sievietei.
Pateicoties feminisma kustībai 20. gadsimta sākumā, sievietes, bērni un citas etniskās grupas vairs neuzskatīja par otrās klases pilsoņiem. Jo pirms tam, izrunājot vārdu „cilvēks”, tika domāts pilngadīgs un bagāts vīrietis. Vai tie, kas noliedz feminismu, būtu gatavi atgriezties šajā laikā?
Parasti, domājot par feminisma izkarotajām tiesībām, prātā nāk vēlēšanu tiesības. Bet panāca taču arī tiesības uz izglītību, tiesības pārvietoties bez otra kontroles, tiesības uz saziņu bez otra atļaujas, tiesības uz saviem finanšu līdzekļiem, tiesības uz laulības šķiršanu, kas nozīmē – sievietei nav visu mūžu jādzīvo kopā ar sadistu.
Kāpēc tagad būtu vērts sekot feminisma idejām? Sievietes joprojām par to pašu darbu saņem mazāku algu, vairāk laika velta bērnu audzināšanai un mājsaimniecības darbiem. Tātad sievietei ir grūtāk veidot karjeru – viņai ir mazāk laika un naudas, kas viņu iegrūž vēl dziļāk atkarīgās attiecībās.
Dzīvojot pēc stereotipiem, cilvēki ir neelastīgi, īpaši labi tas redzams ekonomiskajā krīzē. Kad cilvēks zaudē darbu, viņš uz iespējām skatās šauri: „To darbu nedarīšu, jo tas nav sieviešu/vīriešu.” Tas attiecas arī uz bērnu pieskatīšanu. Ja vīrieši vairāk iesaistītos, darba devējam vairs nebūtu izdevīgi neņemt darbā sievieti ar maziem bērniem, jo būtu jārēķinās, ka slimības lapas ņems kā sieviete, tā vīrietis.
Ukraiņu feministes kailām krūtīm pauž atbalstu „zilo spainīšu” kustībai Krievijā
Problēma ir arī vardarbība. Latvijā vīrieši ir agresīvi gan pret citiem vīriešiem, gan sievietēm. Pie mums vardarbību ģimenē risina, domājot, kur sievieti ar bērniem izmitināt. Taču tā vietā sabiedrībai un likumdošanai būtu jābūt daudz neiecietīgākai pret vīriešiem – varmākām. Ir virkne valstu, kur vardarbības gadījumā izolē vīrieti. Viņam nosaka aizliegumu tuvoties dzīvesvietai, un, ja varmāka to pārkāpj, viņam ir nopietnas problēmas.
Eizabete Pičukāne, dzimumu līdztiesības jautājumu speciāliste
Svarīgi saprast – feminisma kustības ir dažādas, un to vidū varētu atrast ļoti maz tādu, kuras raksturo naids pret vīriešiem (spēcīgākais stereotips par šo kustību). Es saucu sevi par feministi, jo vēlos atklātas un vienlīdzīgas attiecības ar vīriešiem un arī sievietēm. Es negribu pakļauties ierobežojumiem, ko uzliek pārsvarā nerakstīti likumi – kad jāprecas, kā jāizskatās, par ko ir vai nav jāinteresējas, kas jāprot vai kurā jomā būtu labāk strādāt.
Ar uzkrītošu attieksmi „kā pret sievieti”, kas neko neprot un nesaprot, bieži esmu saskārusies autoservisā. Esmu piedzīvojusi situācijas, kad tikai tāpēc, ka esmu sieviete, tiek pieņemts, ka man jāklāj galds, jāmazgā trauki. Dažas draudzenes man stāstījušas par gadījumiem darbā, kad vīrietim maksā vairāk tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis.
Feminisms sievietēm palīdzējis iegūt dažādas tiesības, bet tas ir aktuāls joprojām. Aizspriedumu dēļ pret sieviešu vai vīriešu vietu un iespējām strādāt dažās jomās (piemēram, vīrietis auklis vai bērnudārza audzinātājs), tāpat arī dzimumu diskriminācijas dēļ (ir tiesu gadījumi par mazāku algu sievietei salīdzinājumā ar vīriešiem, par nepamatotu atlaišanu no darba). Joprojām ir darba sludinājumi, kuros piedāvāts darbs administratorei un sekretārei un tajā pašā laikā – direktoram.
Kāpēc ir izplatīti aizspriedumi un kāpēc daudzās situācijās par pašsaprotamu pieņem nevienlīdzīgu attieksmi? Domāju – tāpēc, ka vēsturiski ir izveidojusies noteikta kārtība un ir ērti palikt pie ierastā, kaut tas reizēm ir absurds.
