Irēna Pulkinena: „Mani bērni ir man apkārtējie vīrieši”
Tādas kā Irēna Pulkinena otras pasaulē nav. Viņa ļooooti ātri runā, ātri domā, lauž stereotipus par biznesa sievieti un morāles normām. Nu sākusi celt māju jūras krastā, un, kamēr vēl nav devusies biznesa lietās, mēs varam parunāties.
Cik mums interesantas, gudras un skaistas uzņēmējas, tik dažbrīd neinteresanti šķiet vīrieši šajā lauciņā. Vari to izskaidrot?
Jau piedzimstot vīrietis automātiski ir priekšrocības dzīvē, bet sievietei sevi jāpierāda gan izskatā, gan attiecībās. Nav jau tā, ka visi vīrieši ir neinteresanti. Pie neinteresantas un garlaicīgas sievietes pulcējas garlaicīgi vīrieši. Mani draugi un biznesa partneri ir ļoti interesanti, gudri, atraktīvi un stilīgi. Viņu vidū jūtos kā savējais čoms. Varbūt vīrieši ir drusku pelēkāki, bet tas normāli. Tikai dzīvnieku pasaulē tēviņi ir krāsaini.
No nabadzības nebaidos, jo esmu dzīvojusi lielā nabadzībā. Zinu, kā ar to tikt galā. Man ir galva un rokas. Protu ravēt, uzkopt dzīvokļus, jaunībā šuvu draudzenēm līgavu kleitas. Ja šādi atkal vajadzēs pelnīt naudu, atsvaidzināšu zināšanas.
Katru vakaru gultā lasu grāmatu, bez tā nevaru aizmigt. No šī rituāla negribētu atteikties tāpat kā no smaržīgas putu vannas pēc stipri stresainas dienas. Kad 80. gados sāku dzīvot Eiropā, varēju arī neēst, lai nopirktu skaistas dārgas kurpes, somiņu vai apģērbu. Tagad tas ir pārgājis, vienlīdz labi jūtos baltā blūzītē, džinsos un zempapēžu kurpēs.
No atmiņas izdzēsušās visas bēdīgās bērnības atmiņas. Palikušas tikai labās. Kā audžumāte no lupatiņām šuva lelles un taisīja tām mēbeles. Viņa bija liela rokdarbniece, no audumiem, kas palika pāri pēc pasūtītājām (viņa arī šuva), sameistaroja man kleitiņas, blūzītes, pat drēbju kurpītes tika izšūtas ar pērlītēm no Jaungada rotājumiem. Skolā bērni gan mani apsmēja. Klusībā ilgojos, kaut man būtu tādas drēbes kā citiem. Daudzus gadus vēlāk sapratu šo lietu patieso vērtību. Arī manu līdzjūtīgo un emocionālo raksturu pilnībā ieaudzināja audžumāte. Viņa mīlēja visus. Cilvēkus, zvērus, putnus, lopus. Visus apmīļoja un pabaroja.
Bērni... To man, visticamāk, nav tāpēc, ka esmu ļoti atbildīga un visu gribu izdarīt teicami. Īpaši audzināt bērnus, kas ir katras sievietes lielākais un nopietnākais darbs.
Draugi vedinājuši adoptēt bērniņu, varbūt – divus, bet tā jau ir vēl lielāka atbildība, nekā audzināt savējos. Tāpēc palīdzu un skoloju radu un draugu bērnus, daži no viņiem mani mīl tikpat stipri kā savus vecākus.
Jūtos apbēdināta vienīgi par savu gļēvumu un aizņemtību, jo vienīgais nopietnais pārmetums sev pašai – neatradu laiku, lai visu izrunātu ar savu māti un pateiktu viņai, ka esmu piedevusi. Es taču nezinu apstākļus un iemeslu, kāpēc notika tā, kā notika. Kā varu viņu nosodīt?!
Ar savu dzīvesveidu, kad vienu dienu esmu tur, citu dienu – citur, to nevaru atļauties. Laikam esmu tik ar sevi un savu dzīvi aizņemta, ka man nekas cits dzīvē arī nav nepieciešams.
Man draugi vienmēr saka – mani bērni ir man apkārtējie vīrieši – biznesa partneri, draugi, vīrs. Viņi man uzkrauj tik daudz savu lietu. Laikam jūt, ka varu. Vai vienkārši neizdara, jo zina, ka izdarīšu. Tad es ar viņiem auklējos. Izlaižas pat tā, ka zvanu viņiem no rīta un atgādinu – tu zini, ka tev tikos un tikos biznesa tikšanās. Mēdzu teikt, ka man visu dzīvi ir vairāki dēli vecumā starp trim un 12 gadiem. Un tie vecumi brīžiem mainās – tas, kam trīs, mazliet pieaug, un tas, kam 12, paliek mazliet dumjāks.
Tev sanāca arī Oskara bērnus audzināt?
Tagad viņi jau lieli, bet, kad iepazināmies, jaunākajai meitai bija astoņi, vidējam puikam – 12, tieši audzināmā vecumā. Diemžēl mani pie audzināšanas Oskars nepielaida. Domāju, viņam šajā jomā kompleksi, jo vienīgās mūsu lielās domstarpības bijušas tikai par bērnu audzināšanu. Viņš neļāva ne man, ne apkārtējiem ko teikt vai aizrādīt. Citādi bija nenormāls skandāls.
Satiekoties teici – visu laiku skrienu, laikam pat nomirt nebūs laika…
Rīgā nemaz nevarētu būt slinka, jo kā šajā aukstumā paslinkosi (smejas)?! Man te vienmēr auksti, pat vasarā ar jaciņu staigāju. Tāpēc šī jau bija septītā ziema, kad trīs – piecus mēnešus esmu prom no Latvijas. Vienu gadu izbraukāju visu Dienvidameriku, otru – Jaunzēlandi un Austrāliju. Šogad četrus mēnešus bijām Taizemē un Kambodžā, jo tas ar biznesu saistīts. Dzīvoju jūras krastā bungalo būdiņā. Pirmo nedēļu vēl domā – jāzvana uz Rīgu, jānoskaidro, kas notiek, jāpaskatās meili. Otro nedēļu – jau mazāk, kādā ceturtajā nedēļā labi ja reizi atver laptopu. Ieslinkojos tik tālu, ka domāju – ai, peldēšu rīt, nākamajā dienā tas pats – ai, peldēšu rīt (smejas). Citreiz nedēļu nevaru saņemties nopeldēties. Spānijā, kur nav biznesa lietu, tikai atpūta, jau pēc nedēļas domāju – es tāpat nevaru ietekmēt to, kas notiek Rīgā. Kā būs, tā būs, un slinkoju (smejas).
Reiz vienā kompānijā prasīju – tas ir kompliments vai nopēlums, ka mani neuztver kā sievieti, bet runā ar mani vīriešu lietas? Visi vienprātīgi teica – kompliments. Vīrieši ar mani runā par nopietnām tēmām – biznesu, attiecībām. Viņiem interesē manas domas tieši tāpat kā man – viņējas. Zinu, ja prasīšu padomu Oskaram vai biznesa partneriem, atskanēs – ai, nu ko tu te atkal raudi!? Tad labāk piezvanu Pēterim Šmidrem vai Benitas Sadauskas draugam. Sievas vienmēr saka – tu jau nekad nezvani man, tu zvani manam vīram. Jā, jo tad zinu, ka saņemšu padomu par lietu – īsi un kodolīgi.
Pēc sieviešu sabiedrības neilgojies?
Ja godīgi, pat nezinu, vai manā vecumā var teikt – draudzenes. Viņas vairāk bija bērnībā un jaunībā. Mūsu vecumā ir cilvēki, kurus mīli un ar kuriem patīkami tikties. Ja arī varu viņas nosaukt par draudzenēm, tad vairāk redzu nevis Latvijā, bet Spānijā. Mums tur visām laiks papļāpāt.
Tev nav sirdsdraudzenes?
Astoņpadsmit gados bija sirdsdraudzene Tukumā, arī Irēna. Netālu dzīvojām, naktī viena pie otras skrējām, ja gribējās ko pastāstīt. Kopš tā laika esmu vairāk sevī vērsta. Es tāpat kā mana audžumamma cilvēkiem ļoti uzticos un viņus mīlu. Un diezgan daudz esmu apdedzinājusies. Varu papļāpāt, bet nav vairs vēlmes, kolīdz kaut kas ar mani noticis, skriet un kādam pažēloties. Tas tāpat neko nedos. Turklāt nekad nevari zināt, kas notiks pēc nedēļas un mēneša un kā otrs tavu raudāšanu var izmantot. Tāpēc labāk paraudāt spilvenā. Cilvēkmīlestība un uzticēšanās man ir maksājusi gan emocionāli, gan arī finansiāli vairākus miljonus esmu pazaudējusi. Bet es to nenožēloju. Ēst man ir, ko, dzīva esmu, bet visiem ap kaklu vairs nemetos, tieši otrādāk – vairāk klausos, mazāk runāju.
Man ir darbīgs raksturs, vismaz Latvijā, kur nekā cita nav, ko darīt, kā strādāt (smejas). Un, ja kaut ko dari, nauda vairojas. Tāpēc tas nenotiek naudas pelnīšanas dēļ, ka, lūk, man vajag lidmašīnu vai jahtu. Taču varu atļauties ceļot. Laikam palikušas kādas 40 valstis, kur neesmu bijusi. Ja divas nedēļas neesmu no Latvijas izbraukusi, kļūstu nervoza. Aizbraucu prom, un atkal ir okey. Kā citi saka – pat izskatos par 10 gadiem jaunāka (smejas).
Pirms desmit gadiem jau biju sagatavojusies iet. Toreiz visas analīzes uztaisīju, rīt astoņos jau man jābūt klāt ar zobu birstīti, bet laika trūkuma dēļ nebiju vēl līgumu izlasījusi. Paķēru to desmitos vakarā un lasu. Tur rakstīts – ja dabūju hepatītu C, tad es nesūdzos, ja dabūju aidu, tad nesūdzos. Zvanu ķirurgam, prasu, kāpēc tur tādi punkti? Tas esot standartlīgums, bet varot izņemt. Bet, ja tas uzrakstīts, tad tāda lieta pastāv. Domāju, pat ja iespējamība ir viena tūkstošā daļa, kāpēc man to vajag? Tā es toreiz neaizgāju. Gribēju plakstiņus pacelt, jo nokareni plakstiņi man iedzimti. Beigās tomēr saņēmos un pirms trim gadiem šo operāciju veicu Spānijā. Tur nebija to punktu līgumā, un man šķita, ka tur viss tomēr drošāk (smejas). Bet kādas man tās acis bija, tādas palika, vienīgi, ar roku novelkot, var rētu sataustīt. Par ātru diegus izņēma. Ārsts gan teica, ka taisīs tā, lai ir dabīgi. Un es arī – jā, jā, tā, lai ir dabīgi. Sanāk, ka esmu tikai naudu samaksājusi (smejas).
Mana bioloģiskā māte un vecāmāte nodzīvoja līdz sirmam vecumam, bija pie pilna saprāta un enerģiskas. Vecāmamma vispār nomira tuvu pie 90 gadiem. Strādāja par naktssardzi, un viņu mirušu atrada darbā. Tāpēc no bioloģiskā viedokļa domāju, ka vēl ilgi nevarēšu neko nedarīt.
Vēl neesmu satikusi tādu vīrieti, kuru gribētos sev blakus. Pārāk augsta šī latiņa. Man dzīvē vienmēr viss bijis otrādāk – ja vīrietis skrien pakaļ kā traks, kaut kā viņā tomēr pietrūkst. Ja viņā ir gandrīz viss, kas man derētu, tad viņš uz mani sākumā skatās rezervēti. No vienas puses, esmu ļoti emocionāla, bet, no otras, īsti nezinu, ko nozīmē iemīlēties, kad nez ko esi gatavs darīt.
Latvijā sabiedrībā izeju reti. Un arī tad no simts reizēm 99 esmu kopā ar Oskaru vai biznesa partneri Džonu. Neviens īsti tā klāt nenāk (smejas). Kaut gan ir bijuši gadījumi, šogad pat vienā pasākumā. Kamēr Džons ar Oskaru bariņā pļāpāja, man pienāca klāt vīrietis (tā – uz gadiem 35) un sāka kaut ko runāt, prasīt telefonnumuru... Sākumā pat nesapratu, domāju – varbūt darba sakarā kaut ko vajag. Prasu, kādā viņš biznesa jomā darbojas, viņš atbild – vai tad jums tas tik svarīgi? Nu nē, bet ko jūs no manis gribat? Viņš saka – nu tāpat, parunāt, sazvanīties... Lielām acīm pagriezos un gāju prom (smejas). Es pat nezinu, vai es iepatikos viņam kā sieviete, vai viņš zināja, kas esmu.
Kaut kā īslaicīgas dēkas mani nekad nav aizrāvušas. Laikam tāpēc, ka lēnām iedziļinos pilnīgi visā, arī attiecībās. Man vajag laiku, lai otru iepazītu, izdomātu, vai to gribu. Pirms apprecējos, man tikai divi draugi bijuši. Divus gadus – ar vienu, divus gadus – ar otru, un tad apprecējos ar trešo... Man nekad nav bijis katru nedēļu vai mēnesi cits draugs.
Sieviete ir savas ģimenes un sava vīrieša stiliste, interjeriste un psihoterapeite. Protams, vīrietis tā nedomā, bet tā ir. Lēnām, soli pa solim, viņš to pieņem. Viņš tiek sapucēts un sasmaržots. Šajā dzīves sadaļā sieviete ir vīrieša virsdiriģents. Gudra sieviete sasvīdušu kovboju var pārvērst smaržīgā un interesantā vīrietī.
Pastāsti, kā tev dzīvojas kopā ar Oskaru?
Esam tā pieraduši katrs pie savas patstāvības, ka kopā paguļam vienā gultā, kaut kur braucot un ceļojot. Bet citādi mums tā ir ļoti labi. Dzīvojam viens no otra 200 metru attālumā, no rīta sazvanāmies. Tad kopā cauri parkam ejam uz Vecrīgu, papļāpājam. Vakarā beidzam darbu un ejam paēst. Dažreiz Oskars kaut ko pagatavo, es – nē, es nemāku. Tā ka es viņu gandrīz katru vakaru redzu. Viņš mani pavada līdz durtiņām. Tāda mums komunikācija. Bet tas laikam labi, tāpēc mēs tik ilgi turamies kopā. Nav sadzīves un rīvēšanās. Vīrietim jau vienmēr gribas pār sievieti dominēt.
Nezinu, kā Oskaram, bet man šīs attiecības ir ļoti pieņemamas, jo visādas tehniskas un saimnieciskas lietas, kas man nepatīk, varu uzkraut viņam (smejas). Es arī neslēpju, ka pavisam slikti orientējos tehniskajās lietās. Nesen iemācījos ar laptopu apieties. Īsziņas telefonā iemācījos rakstīt un nosūtīt tikai pirms trim gadiem (smejas).
Precēties vēlreiz neplānoju, tāpēc man pilnīgi netraucē precētas sievietes statuss. Mans vīrs ir mans labākais draugs. Viņš nekad man nav melojis, vienmēr palīdzējis un atbalstījis. Es to ļoti novērtēju. Apzinos, ka viņš ir vienīgais cilvēks manā dzīvē, uz kuru varu pilnībā paļauties. Protams, ja viņš vēlēsies šķirties, es piekritīšu.
Iegādātais zemes gabals stāvkrastā daudzus gadus tāpat vien stāvēja, bet tagad uznāca vēlme kaut ko tur darīt. Draugi saka – Irēna, kāpēc tev māju būvēt? Vasaras pie mums trīs mēnešus, ja saskaita, cik vispār te esi, sanāk – mēnesis. Bet, ja es te esmu? Labi, dzīvoju pretim parkam, bet ko es parkā staigāšu? Tur rušinos pa zemi, laistu, saulīte spīd. Man patīk, kā diena paiet. Ozolu iestādīju, dīķi izraku, mājai pamatus ieliku. To daru savai dvēselei.
