Savu vīru uz randiņiem aicināju septiņas reizes

Flirts

„Tu droši vien arī pati saprati pēc pirmās iepazīšanās ar viņu, ka tādus kā Dzintars ir grūti savaldīt,” Agate smaida. „Ar Dzintaru pirmoreiz satikāmies, kad man vēl nebija pat 18 gadu. Viņš gan nebija mans pirmais vīrietis, bet savu īsto pieaugušās sievietes dzīvi sāku tieši ar viņu. Pirms tam kaķu izstādēs (pati iesmejas par paralēli) biju kaķu tiesnešu palīdze.

Kad iepazinos ar Dzintaru, mana aizraušanās kaut kā pamazām izplēnēja. Laikam pat uz septiņiem randiņiem es viņu saucu, bet viņš man atteica... Sākumā. (Smaida.)  Es gan uzreiz, kad viņu ieraudzīju, sapratu, ka gribu sev par vīru un saviem bērniem par tēti.” Kamēr runājam, pie mūsu galdiņa tā pavisam klusām pielavījies Agates vīrs Dzintars (jāatzīst, tie vīrieši tomēr ir ļoti ziņ-, zinātkāri).

„Agate mani „paņēma” ar savu smaidu. Un tu, protams, vari neticēt, ka vīrietis var atcerēties pilnīgi visu par savu sievieti, bet tā nu ir, ka var. (Dzintars mulsumā apgāž glāzi ūdens. Laikam jau atmiņu un jūtu uzplūdā, kā tad tolaik viss notika.) Redz, kā mani sanervozējāt. Ja vēl gribat redzēt, kā ūdens tek, vajag pacelt akmeni un...

Mazliet nomierināties.

Ar Agati iepazinos izstādē – tā kā jau divdesmit gadu viens no maniem biznesiem ir briļļu vairumtirdzniecība, izstādēs parādos samērā bieži. Tajā gadā viņa tirgojās Ķīpsalā blakus stendā. Nedomāju, ka mums kaut kas tā varēja uzreiz izveidoties, jo Agate tak ir 15 gadus jaunāka par mani. Bet es visu mūžu esmu strādājis kopā ar daudz jaunākiem cilvēkiem par sevi, un varbūt tāpēc man ar Agati bija diezgan viegli komunicēt. Ir tomēr svarīgi, kā tu pats iekšēji jūties, kādas krāsas sev apkārt krāso. Sākumā mūsu sarunas uztvēru kā flirtu – man blakus smuka meitene. Es koķetēju. Viņa mani aicināja un randiņiem, izdomājot visdažādākos iemeslus, un nekādi nespēja saprast, kāpēc gan es visu laiku ierodos kopā ar draugiem, nevis viens pats...” „Vienā no tādām reizēm, kad draugs aizgāja un Dzintars palika ar mani divatā, teicu: „Nu viss, tagad beidzot jāiet uz kino!” Pēc divām nedēļām sākām dzīvot kopā,” bilst Agate.

Viņš filmējās „Vai viegli būt jaunam”

„Es tev par savu dzīvi varētu tādu „UgunsGrēku” sastāstīt,” izsaucas liriskais tenors Dzintars Sprīvulis. Latviešu puiši, šķiet, pat neiegūstot aktieru profesionalitātes apliecību, ir dzimuši mākslinieki, kurus nereti paņem filmēties atzīti kinomeistari, kā Juris Podnieks, piemēram. Ieraugot Dzintaru Sprīvuli, pirmā doma bija – nu kas tad tas par latviešu vīrieti, drīzāk tāds karstasinīgs itālis, kuram vēl tagad meitenes nāk klāt uz ielas un grib buldurēt itāliski. Bet tad atcerējos savus skolas gadus un kādu filmu, kur jau biju reiz Dzintaru redzējusi.

„Esmu jūrmalnieks, Pumpuru vidusskolā gāju. Visu dzīvi kā alpīnists – lejup nedrīkstu skatīties, citādi nokritīšu. Tirgojos jau tad, kad man bija pieci gadi – dzīvoju Babītē, pie kaimiņienes saplēsu jasmīnzariņus, kurus pēc tam pārdevu Imantas tirdziņā. 14 gados sāku Jūrmalā pārdot saldējumu, man iepatikās. Bija savi plusi, tirgojot saldējumu tajā laikā. Varēja labi nopelnīt, un es pieradu pie tā, ka man ir nauda. 1987. gadā beidzu vidusskolu.

Aizgāju pie Māras Ķimeles, gribēju tikt aktieros. Bet neiestājos, jo biju samīlējies vienā meitenē un neierados uz eksāmenu. Arī Māra Ķimele teica, ka divi mīloši cilvēki nevar mācīties kopā, tur nekas nesanākšot. Un es aizgāju uz vokālistiem Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, bet arī tur uzstādīju savas prasības, ka gribu tikai pie sev mīļa pedagoga. Tā kā negribēju iet krievu armijā, iestājos proftehniskajā vidusskolā. Man vajadzēja kļūt par konfekšu sagatavošanas speciālistu. Pateicoties Jurim Podniekam un filmai „Vai viegli būt jaunam?”, tiku no turienes prom.

Podnieks man teica – nu izdari ko nelikumīgu, tad tevi izmetīs no tās skolas. Viņš man arī iemācīja būt tādam, kāds es esmu – dabiskam. Iedeva man īsto dzīves garšu. Bet ne jau tāpēc speciāli nozagu šokolādi un pēc tam padevos. Mani nosodīja lielajā komjauniešu sapulcē, es, protams, nožēloju savu rīcību, ka nozagu tās sešas šokolādes tāfelītes... Pēc tam teicu, ka nespēju savu rīcību „sagremot” un eju prom no skolas. Pēkšņi visi satrūkās, ka plāns tomēr esot jāpilda un kā tad tā – mani nedrīkst laist prom, visiem var gadīties. Es tomēr tiku no turienes laukā, jo nespēju iedomāties sevi pie konveijera, īrisus taisot.

Slidenajā 1991. gadā radās izdevība nopelnīt lielo piķi, un sāku braukāt pa Krieviju. Darbs saistījās ar to, ka vajadzēja slēgt līgumus, – izbraukāju visu Krieviju, Tālos Austrumus... Dzīvojot Habarovskā, netiku uz eksāmenu mūzikas skolā. Piezvanīju savai skolotājai, kura, mani mierinot, tik noteica: „Tu tikai nesasaldējies, uzvelc ko siltu, gan atbrauksi un noliksi savu eksāmenu.” Bet nauda mani paņēma savā varā.” „Vai tagad nenožēlo, ka nedziedi Operā?” pajautāju. „Nu citi iet uz kino, es skatos trešajā balkonā operizrādes. Tas man aizpildīja tukšumu, un tāpēc man nav tā, sāpīgi, it kā kāds ar nazi nogrieztu. Aizeju ar baudu uz Operu un tur labi jūtos. Starp citu, arī tagad man patīk staigāt pa kabinetiem, tas ir tāāāds azarts – kā ruleti spēlējot. Un sevi pie zudušās paaudzes nepieskaitu – ir jābūt kā vardei, kulies un tūlīt tiksi no burkas laukā. Ir, protams, depresīvi cilvēki, kas raduši dzīvot tajā padomju sistēmā, kad viss tika iebāzts mutē. Un tagad viņi nezina, uz kuru pusi iet.”

„Kad iepazinos ar Agati, viņai bija 13 kaķi. Kad sievasmāte aizbrauca uz Poliju, viņa atstāja mani mājās pieskatīt visus Agates kaķus. Biju nelaimīgs – katru dienu vajadzēja viņus barot, es pat nespēju viņus visus saskaitīt un pārbaudīt, kurš paēdis, kurš – ne. Nebija tā, uzreiz, ka mīlestība radās uzreiz, uz sitiena. Bet nebija arī ilgi uz to jāgaida. Gājām barot pīlītes ar baltmaizi uz Kongresnama kanālu, un tā mēs tur izrandiņojāmies. 2001. gadā apprecējāmies. Mūsu apaļā jubileja būs 21. augustā,” Dzintars turpina ģimenes stāstu.

„Arī savus sapņus esmu piepildījis – dziedāju pie Imanta Kokara korī, laikam 1987. gadā aizbraucām uz Vecpiebalgu – man tur tā iepatikās (es jau tāds mākslinieks pēc dabas) – tu ar laivu iebrauc ezerā, mēness ļoti smuks, vakars, pasēdēšana, pirts. No rīta – ūdensrozes. Pēc tam ietrāpīju sava drauga kāzās, kad Juris Rubenis laulāja viņus. Kad iepazinos ar Agati, uzreiz sapratu, ka šīs trīs lietas es varētu realizēt – apprecēties Piebalgā, kaut kur tur, kur ūdensrozes tuvumā...

Mani laulātu mācītājs Rubenis, un sieva būtu jaunāka par mani (nu ne jau tāpēc, ka večiem patīk jaunākas sievietes, bet tāpēc, ka es nekad neesmu gribējis savu līdzgaitnieci). Kāpēc negribēju vienaudzi?! Man vienmēr interesējis... Nē, nē, tā ir nepareizi teikt – interesējis; es nemeklēju, bet vienkārši zināju, ka tā tiešām būs. Varbūt man nepatīk tā stereotipiskā domāšana, kas maniem vienaudžiem, – tāds stulbs zīmogs. Vēl es ļoti gribēju meitiņu. Esmu Dievam un sievai par savu Keitu ļoti pateicīgs.

Atceros, kad Agatei taisīja sonogrāfiju un ekrānā grozīja viņas punci, iekšēji visu laiku domāju – ka tik nebūtu krāniņa! Ka tik nebūtu krāniņa! Protams, ka tā nevar domāt, un tomēr, kad man pateica, ka nav krāniņa, to brīdi nekad neaizmirsīšu! Nu nav man nekādu pretenziju pret krāniņu! Un taisnība arī tam teicienam, ka bērns vienmēr rodas mīlestībā. Manai Keitai tagad jau trīsarpus, un viņa ir kā šujmašīna.”

„Vai zini, kādā krāsā tavai meitai acis?” man gribas tētim Dzintaram pavaicāt. „Keitai ir zilas acis, un viņa manai sievasmātei Kristīnei vairāk līdzīga, bet bērni jau mainās... Un man nav tādas greizsirdības, ka meita varbūt vairāk kādam citam radiņam līdzīga,” Dzintars stāsta, neliekoties zinis, ka viņu gribēju eksaminēt. „Es meitai ļauju arī čipsus ēst, jo viņai tie garšo. Cenšos Keitu uztvert kā pieaugušu cilvēku. Ir tas, ko nedrīkst darīt, bet ir arī jāizskaidro, kāpēc to nedrīkst darīt. Meita arī mūs māk audzināt. Kad mums ar mammu Agati (kā jau visām ģimenēm) reizēm sanāk strīdi, viņa kušina: „Kuš, kuš, tēti! Kuš, kuš, mamma! Palasīsim tagad pasaku!”„

Nu un, ka ticu zīlniecēm

„Kad biju vēl stāvoklī, ziemā ar Keitu vēderā kāpelēju pa trepītēm salā un rotāju Vecrīgas tirdziņā mūsu mājiņas,” Agate atceras. „Tagad, kad no rītiem modinu meitu, parasti saku: „Mosties, mosties, tirdziņš jau jātaisa!” Keita ir tāda kā es un Dzintars kopā – zini, viņa ir pat trīskāršs tētis. Atnākot mājās no bērnudārza, viņai uzreiz gribas darboties, tāpēc aizsūtījām viņu gan peldēšanā, gan tikko pieteicām tenisu spēlēt. Patlaban viņa atpūšas vasaras nometnē.

Man arī pašai sava vaļošanās – Lielvārdē dārziņš, kur ikdienā gribas pabūt ar sevi divatā. Man patīk pļaut zāli ar pļaujmašīnu – kad tā rūc, zūd visi pasaules trokšņi. Reizi gadā noteikti cenšos izrauties pie savas māsas uz Ņujorku, viņai Manhetenā sava frizētava. Arī mana mamma tagad pārcēlusies uz Ameriku. Viņas gan mani vēl uzskata par diezgan maziņu un ik pa laikam uzpasē. Māsa apprecēja itāli, kas īstenībā ļoti līdzīgs Dzintaram. Kad esmu Amerikā, atslēdzos no visas pasaules, man nav nekādu pienākumu – telefons izslēgts, liels baseins un skaists dārzs. Žēl, ka Dzintaram vēl nav sanācis paciemoties Manhetenā.”

„Pirms iepazinos ar Agati, man bija visai problemātisks laiks – tas gan... Ilgi biju dzīvojis viens pats vai kopā ar māksliniekiem bohēmā. Sieva man bija tāds atbalsta punkts, kas mani mazliet aiz matiem parāva un teica – nu, Dzintar, attopies mazliet, lūdzu! Ja nebūtu Agates, viss varēja izvērsties citādāk,” Dzintars iespraucas pa vidu, jo ir atcerējies ko ļoti svarīgu. „Mēs nekad uz amatniecību neesam skatījušies no naudas prizmas. Zinām, cik grūti ir pašiem radīt, jo pārsvarā jau visi uzpērk un pārdod. Viņi mūs atrod, zini, amatnieki ir tāda liela ģimene. Ir bijis pat tā, ka kāda amatnieku sieviņa neko nav pārdevusi Jomenē un mēs ar Agati viņai esam iedevuši divus latus, lai var tikt mājās.”

„Es atkal nedomāju, ka izvēlējos sev vecāku vīru tāpēc, ka man pašai nebija tēva. Man ar vienaudžiem nebūtu bijis, par ko runāt,” Agate nekavējas reaģēt ar labu vārdu. „Vēl par attiecībām... Tikai nesmejieties – īstenībā es ļoti ticu zīlniecēm, mēdzu aiziet pie viņām un paprasīt: „Ko man, piemēram, darīt tagad – tā vai šitā. Vienu gan zinu skaidri – nekad nevajag sevi nolikt par zemu.”

„Draugi ar mums vairs nerunā, jo darbadienas mums ir piektdiena, sestdiena, svētdiena, kad viņiem visiem brīvs,” Agate sūrojas. „Mēs atkal viņiem pirmdien zvanām – nu ko tagad iesāksim?! Man patīk kaut ko padarīt virtuvē, īstenībā sāku cept un šmorēt, kad piedzima Keita. Tagad gatavoju ēst, ja ir laiks – man vairāk tādi sarežģīti ēdieni kā lazaņja tīk.” „Līdz Agatei man visu dzīvi bija pietrūcis mīļuma.

Mani fāters dauzīja bērnībā – par visu, kas notika, ļoti impulsīvs bija. Kad sāku dzīvot pie Agates un viņas mammas, saņēmu pretim tādu siltumu, kāda laikam man vienmēr bija pietrūcis. Jo man ne ar vienu cilvēku nav bijis tik labi, kā ir ar Agati. Iedomājies – manā dzimšanas dienā pusnaktī tiek ienesta torte ar svecītēm... (Dzintars smaida.)

Manai mammai manā bērnībā nekad nebija laika, viņa visu laiku bija skolā. Tētis arī strādāja skolā par darbmācības skolotāju. Protams, ir arī mums ar Agati bijušas nesaskaņas. Bet es mācos – pirmkārt, mācos piedot pats sev – ja tu piedod sev, tad vari piedot arī citiem. Jo vecāks kļūstu, jo labāk to saprotu,” Dzintars ar vecākā tiesībām pieliek mūsu stāstam treknu punktu. „Un nevajag tik drausmīgi skriet pa dzīvi. Apstāšanās punkts domāts mieram.”