Likteņa pamestie un viņu glābējas. Stāsti ar laimīgām beigām
Bez viņām pamesto cilvēka labāko draugu būtu daudz vairāk. Jo viņas — Laura Krastiņa, Ingūna Podžuka un Sandra Skulte — nepagāja garām tiem suņiem un kaķiem, kurus citiem apnika barot, mīlēt un lolot.
Lauras Krastiņas trīs kaķi – Aīda, Sāra un Nimue – ir citu cilvēku pamestie. Lauras pārliecība: tieši tādiem jādod pajumte, jo sugas kaķiem saimniekus atrast nav problēmu.
Jau pašu pirmo kaķeni paņēmu no patversmes. Kad viņa nomira, draugiem.lv domubiedru grupā „Kaķi” ieraudzīju mazas radībiņas, kas bija atrastas Doles salā. Visi trīs kaķi – māsiņa un divi brālīši – bija turp aizvesti un atstāti. Dzīvnieki bija pārbijušies, pa pusei mežonēni, kas ļoti baidījās no cilvēkiem. Vienu no viņiem paņēmu un nosaucu par Nimue. Kaķēns bija nervozs, ilgi slēpās zem gultas, taču pakāpeniski atvērās. Otro – Sāru – satiku pie savas mājas pagalmā, kur bija izveidojusies īsta kaķu kolonija. Viņa bija vienīgais mēnesi vecais kaķēns – tātad kāds to bija paņēmis, bet pēc tam atkal izsviedis no mājas. Tā Sāra, kad garām gāju, man gar kājām glaudās vienu dienu, otru, līdz mana sirds neizturēja un es viņu paņēmu pie sevis. Bija arī sajūta, ka neviens cits to neizdarīs, jo kā mazs kaķēns viņa nebija smuka – tāds īsts plušķis. Vēlāk izrādījās, ka kaķa paņemšana bija liktenīga, jo pēc laika viņai atklāja autoimūno saslimšanu: no galvas Sārai sāka noiet āda. Tā ir ļoti reta, bet nepatīkama un bīstama slimība, kuru neārstējot kaķītis aiziet bojā. Katru otro dienu dodu zāles, tāpēc viņai ir iespēja dzīvot ilgi.
Tā pie manis mita divi kaķi, un trešo nebiju pat domājusi pieņemt. Bet atkal jau minētajā domubiedru grupā izlasīju ziņu, ka Olaines rajonā zemē dzīvi aprakti trīs mazi kaķēni. Katrs bija ielikts savā maisā, un pēc tam vēl visi – vienā kopējā. Ir briesmīgi nogalināt dzīvnieciņus tūlīt pēc dzimšanas, bet šajā gadījumā kaķēni bija jau apvēlušies. To nespēju aptvert – konkrētais cilvēks taču bija ar viņiem kādu laiciņu kopā dzīvojis, bet pēc tam aukstasinīgi apracis... Kad ieraudzīju vienu no šīm kaķenītēm, zināju, bez viņas vairs nedzīvošu! Daudzi uzskata, ka dzīvnieki neko daudz nesaprot, bet es nepiekrītu. Aīda jūt pateicību. Viņa ir kā mazs bērns, kas no manis neatkāpjas ne soli, viņā ir neizmērojama mīlestība.
Sāra pirms trim gadiem ieklīda mūsu daudzdzīvokļa mājas pagalmā. Vairākas dienas redzēju, ka pagalmā staigā vientuļa krancīte un domāju, ka nu ir jāmeklē patversme. Apskatot suņuku, redzēju, ka pēc sterilizācijas operācijas viņai iekaisis vēders. Sāras austiņā atradu arī numuru un uzzināju, ka viņa reiz jau paņemta no patversmes. Bet jaunais saimnieks Sāru pēc laika atkal izmetis uz ielas, jo viņam, redz, „tādu stulbu kuci nevajagot”. Ar visām šuvēm vēderā viņš dzīvnieku bija padzinis ziemas aukstumā. Pabaroju viņu vienu, otru dienu un tad jau vairs neredzēju citu variantu, kā vien ņemt pie sevis, lai gan mājās mums jau bija taksis un kaķis.
Sāra sākotnēji bija asociāla – katra ēdienreize viņai bija kā pēdējā, viņa neprata uzvesties – istabās nokārtojās un grauza visu, kas vien bija sagraužams. Sākums bija ļoti grūts, bet ar pacietību pusgada laikā viss mainījās. Patlaban varu teikt, ka ieguvēji esam mēs visi – Sāra kļuvusi par īstu mūsmājas saulstariņu. Esmu pat ievērojusi – kad ejam pa ielu, cilvēki izliecas pa logu un saka – cik jums ir brīnišķīga suņu meitene. Viņa patiešām tāda ir – maiga, sievišķīga, koķeta, viņa prot citos radīt labu omu. Mana vīramāte ir ļoti slima, un, kad mazmeita iet viņu apraudzīt, viņa vienmēr saka, lai paņem līdzi Sāriņu.
Mīlestība pret dzīvniekiem mums vispār ģimenē raksturīga. Man ir pieaudzis dēls, kas dien Bruņotajos spēkos. Reiz braucām pa maģistrāli, un dēls teica: „Pa ceļu iet ezis, tev jāpiestāj!” Viņš savā formā izkāpa no mašīnas, pacēla rokas, lai apturētu satiksmi un nonesa ezi no ceļa, lai nesabrauc. Tad domāju – cik labi, ka man tik labs dēls, kas nepaies garām, ja redzēs, ka kādam kaut kas kaiš!
Par īru seteru Tomu uzzināju Juglas suņu patversmē. Viņš piesiets bija atstāts nomaļā vietā, un visas pazīmes liecināja, ka viņš dzīvojis pie narkomāniem. Viņa bailes ir ļoti specifiskas – viņš bīstas no dažādām smaržām: dezodorantiem, nagu lakām. Tiklīdz to sajūt, bailēs pamūk zem galda. Tā notiek joprojām, jo bērnības trauma saglabājas uz visu mūžu.
Kad viņu tikko atvedu mājās, suņuks bija stipri nervozs, daudz rēja, kas īru seteriem vispār nav raksturīgi. Toms bija nelīdzsvarots, reaģēja uz katru straujāku kustību, daudz ēda, jo acīmredzot bija badināts. Taču mani tas nebiedēja. Visu mūžu man bijuši suņi, es dzīvniekus labi jūtu un zinu, kā ar viņiem apieties. Tagad varu teikt, ka Toms kļuvis daudz mierīgāks. Lai gan uz vecumu, protams, līdzīgi kā cilvēkiem parādās dažādas kaprīzes. Piemēram, viņam visu vajag tūlīt un tagad. Ja gribas iet laukā, tad Toms ņemas tā, ka jāiet.
Zinu, sunim nedrīkst ļaut valdīt pār sevi, bet, ņemot vērā Toma stāstu, viņu tik ļoti lutināju, ka jāteic – mūsu mājās viņš kļuvis par situācijas noteicēju. Bet es no tā neciešu. Suns man devis ļoti daudz. Kad pirms vienpadsmit gadiem Tomu paņēmu, mani vecāki vēl bija dzīvi, arī dēls šeit dzīvoja. Bet nu vecāku vairs nav, dēls apprecējās un aizgāja dzīvot atsevišķi. Varu teikt, ka suns palīdz kliedēt vientulību. Lai gan man ir draudzenes un savas darīšanas, nekas nevar atsvērt to, ka tevi kāds mājās gaida. Un nevis kaut kā, bet ar īstu ceremoniju pusstundas garumā – lēkšanu, bučošanu un astes luncināšanu.
Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis
