Muktupāvela pārcēlusies uz Turciju. Par iemīlēšanos runā izvairīgi
Pirms diviem gadiem rakstniece Laima Muktupāvela (49) šķīra savu laulību un priecājās, ka kļuvusi par brīvu sievieti. Nu viņa pieņēmusi svarīgu lēmumu — pametusi darbu Latvijā un devusies dzīvot uz Stambulu Turcijā.
Brauciens uz Stambulu maina rakstnieces dzīvi
Laimas piedzīvojumu stāsts par Stambulu aizsākās pērnā gada novembrī, kad Turcijas pilsētā norisinājās Eiropas rakstnieku parlaments. „No Latvijas vajadzēja braukt Ingai Ābelei vai Norai Ikstenai, bet viņas aizbildinājās ar laika trūkumu, tāpēc aizbraucu es, Pauls Bankovskis un Ieva Kolmane,” atminas rakstniece. Šis brauciens pilnībā mainīja Muktupāvelas dzīvi.
Viņa iemīlēja šo zemi un, iespējams, arī kādu cilvēku. Taču rakstniece par iemīlēšanos runā ļoti izvairīgi, pagaidām paturot noslēpumā savas attiecības.
Pēdējā laikā Laima krietni mainījusies, kļuvusi dzīvespriecīgāka, daudz smaida un priecājas par pārmaiņām. Nebūt nevar pateikt, ka rakstniecei tuvojas 50. „Man taču tūlīt jau 50 gadu, nezinu, vai visi mani uzskata par kaut kādu skuķi? Es taču beidzot varu rīkoties, kā pati vēlos! Man ir lieli bērni, kuri sāk dzīvot katrs savu dzīvi. Ko tad es te sēdēšu mājās un visu laiku skraidīšu viņiem līdzi? Atgriezties savos laukos Gulbenes pusē Tirzā un dzīvot tur nākamos 20 gadus jau būtu ļoti skaisti, taču es vēl jūtos baigi labi. Un kad tad vēl, ja ne tagad? Tāpēc esmu savā dzīvē sākusi kaut ko jaunu. Es jau neesmu aizbēgusi un visu aiz sevis sagrāvusi. Pirms došanās prom sakārtoju savus īpašumus, tāpēc neuztraucos par to, kas notiks tālāk,” stāsta Laima.
„Stambulā jūtos gaidīta, bet kas notiek Latvijā? Šeit ir tā, ka paši savējos cilvēkus grūž ārā no valsts. Es to nespēju saprast?!” viņa ir sašutusi par ekonomisko un politisko situāciju valstī.
Esot eksotiskajā zemē, Laima aizvien vairāk sāk izpausties arī kā māksliniece. „Es taču esmu māksliniece, esmu beigusi lietišķos (Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu), bet kā māksliniece tikai dažas reizes esmu kaut ko radījusi. Iesniedzu fotogrāfijas ar saviem mākslas darbiem Sapandžas mākslinieku kolonijā, kas no Stambulas atrodas 60 kilometru attālumā, un nu regulāri dodos uz šo koloniju, lai nodarbotos ar mākslas darbu radīšanu,” viņa atklāj jauno aizraušanos.
Pagaidām ar vietējiem iedzīvotājiem rakstniece sazinās angliski, arī draugs palīdz komunicēt ar apkārtējiem. Taču Laima vēlas iemācīties vietējo valodu, tāpēc kaļ plānus par turku valodas kursiem. „Ciparus jau esmu apguvusi, varu noskaitīt kaut līdz miljonam, vajadzīgās frāzes arī esmu iemācījusies,” teic Muktupāvela.
Ēdiena izvēles ziņā Laimai Turcija esot tīrā paradīze, jo, kā zināms, viņa kopš 17 gadu vecuma ir veģetāriete, bet eksotiskajā zemē augļi esot tik sulīgi, ka rakstniece pat sākusi baidīties par liekajiem kilogramiem. „Gatavoju arī manus mīļos baklažānus, es varētu pārtikt tikai no tiem. Vienreiz uztaisīju arī auksto zupu — protams, viņiem nav kefīra, ko mēs lejam klāt zupai, bet ir kaut kas līdzīgs skābpiena produktam. Pārtiku lielākoties iegādājos vietējā veikaliņā un tirdziņā,” viņa piebilst. Šobrīd Turcijā ir arbūzu sezona, tāpēc Laima pārtiekot no arbūziem, ko ēd gan sagrieztus šķēlēs, gan spiež no tiem sulu.
Uz jautājumu, vai rakstniece jūtas materiāli komfortabli svešajā zemē, viņa atklāj, ka naudas pietiek. „Man ir jumts virs galvas, un dzīvoju pieticīgi, bet man tur ļoti patīk,” piebilst Muktupāvela.
Sievietes Turcijā staigā lakatos ar maksimāli apslēptu ķermeni, arī Laima pamēģinājusi iziet ielās ar lakatu, tomēr lielākoties no saules viņa slēpjas zem salmu platmales. „Garderobi neesmu nomainījusi, jo jau Latvijā staigāju garās kleitās,” paskaidro rakstniece. Gaišmatainā Laima atšķiras uz tumsnējo turciešu fona. Taču, lai pasargātu sevi no nepatīkamām situācijām, viņa apguvusi vietējās tradīcijas. Ejot pa ielu, Laima nepēta cilvēku sejas un neatskatās uz garāmgājējiem. Ja arī kāds vīrietis ir pamanījis šarmanto blondīni, viņa sakrusto rokas uz krūtīm, kas nozīmē, ka komunikācijas nebūs. „Var daudz ko teikt par musulmaņiem, bet musulmaņu vīrieši ir strādīgi. Lai nopelnītu ģimenei iztiku, viņi iet un tirgo kaut ūdeni vai bulciņas, Bet ko līdzīgā situācijā dara latviešu vīrieši? Ja viņiem piedāvā darbu par 100 latiem, viņi paziņo, ka par tādu samaksu strādāt neies,” prāto rakstniece.
Ja Laima precēsies un par savu dzīvesbiedru izvēlēsies turku, tad pilnībā mainīs gan savu vārdu, gan uzvārdu. „Parasti sievietes ap piecdesmit gadiem noraksta, bet man kļūst arvien interesantāk. Esmu pietiekami kalpojusi gan ģimenei, gan bērniem, gan darbam. Tagad īstenoju to, kas man pašai patīk,” par jaunajām pārmaiņām jūsmo Laima.
Santa Sergejeva / Foto: no Laimas Muktupāvelas privātā arhīva, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
