Viesturam Dūlem ar personīgo dzīvi viss ir kārtībā
Lai satiktu Viesturu, nākas izbraukt no Rīgas. Bet tas pat labi – pēc galvaspilsētas tveices Svētciemā kā svētnīcā – saule spīd, jūra viļņojas. Viesturs Dūle basām kājām un mazliet paspūris, iejucis jauniešu bariņā. Pilnībā pārņemts ar ideju attīstīt Latvijas intelektu. Saruna notika neilgi pirms viņa 38. dzimšanas dienas.
Pasaulē ir daudz labu piemēru, ko var mācīties un kā var mācīties. Vienkārši pagaidām tā visa Latvijā nav. Mums negribējās sēdēt ķēķī un par to sūkstīties. Sākām veidot Latvijas kompensējošo izglītības sistēmu. Jo pašreizējā uzliek par uzdevumu iemācīties uztrenēt atmiņu un reproduktīvo funkciju, proti, ka vari kaut kādas lietas atkārtot. Viss pārējais, kas saistīts ar maņām, komunikāciju, radošumu, sevis un savas atbildības izprašanu, izpaliek. Varbūt daudzi sacīs, ka tā nav, bet es teikšu – ja tu saki: „Jūs varat rakt grāvi!”, bet tas nav uzdevums, tad, visticamāk, grāvis netiks izrakts. Tādējādi kaut kādas prasmes paliek neapgūtas, tostarp, arī sociālā atbildība, un no tā cieš valsts kopumā.
Tātad tu tagad jūties sociāli aktīvs?
Šis radies kā vēlme pašiem būt sociāli atbildīgiem. Ja redzi, ka sabiedrībā, kurā dzīvo, notiek muļķības, tad nepuksti, bet kaut ko dari. Cik tad ilgi kritizēsim Izglītības ministriju? Priekš kam? Nu un tad? Ko tālāk?
Tas jau nav viena gada jautājums. Komunikācijas un sadarbības metodes mani interesējušas gadus desmit kā minimums.
Pirms sešiem gadiem mans uzdevums bija vienkārši izslēgties, jo biju kā pārkarsis motors, kas draudēja uzsprāgt. Un es tiešām atslēdzos. Sāku meklēt lietas, kas man pašam svarīgas, kas mani uzrunā. Ir tāds Kens Robinsons, izglītības pasaulē cienīts cilvēks, kurš saka – cilvēka lielākais uzdevums dzīvē ir atrast savus talantus. Vai to, ko tiešām gribas darīt. Man patika darbs „Mēmajā šovā”. Bija feini, bet televīzija man šķita kā īstermiņa risinājums cilvēku problēmām. Ja esi noguris, ieslēdz televizoru un atslēdzies. Ilgtermiņā tas neko labu nedara. Zinātniski izpētīts, ka jauniešiem, kas ilglaicīgi lieto šo mediju, vājinās smadzeņu aktivitāte un spējas darboties dzīvē.
Šos sešus gadus pārsvarā pavadīju, tiekoties ar cilvēkiem. Biju ne tikai Indijā, arī Ukrainā padzīvoju, Amerikā, Taizemē, Laosā, bet visvairāk Spānijas dienvidos, jo tur ir ļoti mierīgi. Man pašam patīk mācīties, un no gudriem cilvēkiem uzzināju efektīgas metodes, kā to darīt. Arī, kā būt līdzsvarā, kā būt mierā, kā būt omulīgam.
Gribi teikt, ka to visu reāli tagad pielieto?
Mums ir ilgtermiņa un īstermiņa risinājumi, lai varētu, piemēram, justies labāk. Jebkura sieviete zinās, ka dažkārt var palīdzēt rušināšanās dārzā, pirts, solārijs vai gulēšana pludmalē. Viena skrien, cita nodarbojas ar jogu. Katrai savi veidi, kā relaksēties. Pārsvarā tās divas lielās nometnes, kas jāsabalansē, jau arī ir darbs un atpūta. Ja nemāki balansēt, sanāk upurēt personisko dzīvi, lai labi izdarītu darbu. Bet kas notiek, ja smadzenes neatpūšas? Tu sāc būt destruktīvs pret sevi.
Tas ir tas pats. Es izmantoju visu, ko esmu iemācījies. Varu paņemt ģitāru rokā un patrinkšķināt, varu izskriet uzspēlēt tenisu vai futbolu ar čomiem, vai to pašu jogu palietot. Izmantoju visu iespējamo, kas mani līdzsvaro.
Biji pilnu koferi ar naudu sakrājis, ka varēji sev uzdāvināt greznību tik ilgi ceļot un skatīties, kas īsti tev patīk?
Man vienmēr bijusi sajūta, ka nauda būs. Varbūt tā sajūta palīdz. Mans uzdevums kā „Mēmā šova” nosacītajam vadītājam bija iemācīties cilvēkiem uzticēties un uz viņiem paļauties. Neesmu kontrolfrīks, un tā iemesla dēļ man bija daudz brīva laika. Cilvēki darīja to, kas viņiem patika, zināju, ka mūsu kopējie principi par darba kvalitāti tiek ievēroti un procesi virzās uz priekšu arī, kad pats esmu vairāk malā. Tāpēc arī varēju šiverēt riņķī.
Un visiem cilvēkiem, kas raizējas par naudu, varu teikt – tā atnāk, kad esi kaut bišķiņ, bišķiņ laimīgāks par savu dzīvi. Pat ja praktizē hobiju, ir vieglāk strādāt ne tik mīlamu darbu, jo caur to tu palaid vaļā stresu.
Viens pats pozitīvisms ir kā mašīna ar vienu riteni. Jābūt pozitīvam, kad pieņem lēmumus, bet pirms tam ir jābūt analīzei, sajūtu pētījumam un sapratnei, kādi plusi, mīnusi, riski un iespējas. Tu nedrīksti kā strauss iebāzt galvu smiltīs un justies pozitīvs. Tādā ziņā vārds „pozitīvs” ir tikpat nepilnīgs kā vārds „labdarība”, jo mēs ļoti daudz rūpējamies par slimajiem, labdarīgi ziedojam viņiem naudu, bet nedomājam, ka jāpalīdz arī veselajiem, jo viņi var palikt slimi, ja viņiem nepalīdz. Tas ir apburtais loks. Mums jāiemācās dot nevis zivis, bet makšķeres. Un pliks pozitīvisms ir dot zivi, makšķere ir tā, ko nometnē mācās jaunieši. Ja esi kaut ko nokritizējis, tad piedāvā kaut ko vietā vai ierosini, kā ideju uzlabot. Respektīvi, tas pozitīvisms ir svarīgs tāpēc, lai cilvēki paliktu atvērti.
Tā arī dzīvojas, kā redzi. Izglītības sistēmā nekādu revolūciju taisīt negribam. Vēlamies izdarīt tā, lai jaunākais, kas ir zinātnē, pedagoģijā, psiholoģijā – pasaulē aprobēts un pierādīts – nonāk mācību procesā. Šī ir pirmā nometne, nākamās būs oktobrī, februārī un maijā. Un tad mūsu uzdevums būs palaist pirmo jauniešu intelekta attīstības centru. Tad skatīsimies, varbūt mums Latvijā vajag 10 tādus, varbūt – 30.
Noprotu, tu dienām varētu par to runāt, cik pārņemts esi. Gadījumā neesi piemirsis, ka tuvojas tava dzimšanas diena?
Es nesvinu „šitās” lietas. Ja saglabā spēju analizēt visu, kas dzīvē tiek piedāvāts, tad ar ko gan dzimšanas diena ir tik sevišķa? No astroloģiskā viedokļa saprotu, ka dzimšanas diena ir svarīga cilvēka attīstībai, bet vai tāpēc jāsvin?
Redzu viņus katru dienu un arī saaicināt varu katru dienu. Dzīve ir tik krāsaina visu laiku, ka speciāli nekas nav jāsvin.
Draugu pikniks ar nosaukumu „gaļas cepšana” tev vispār nepastāv?
Laikam paēdu no sarunām un no cilvēkiem. Aliņš ir laba lieta, parunāties – viena no skaistākajām lietām.
Kas tas par ciparu – 38? Tik, cik gribu, tik man ir. Mēs novecojam atkarībā no tā, kā balansējam savu līdzsvaru, kā atbrīvojamies no stresiem un vai turpinām mācīties. Jo tajā brīdī, kad turpinām mācīties, mūsu smadzenes joprojām saglabā aktivitāti, un organisms ir tonusā. Man nudien šķiet, ka vecums saistīts ar mūsu konceptiem par dzīvi un kā ar sevi strādājam. Kad man būs 180, tad, man liekas, es būšu diezgan vecs. Pagaidām viss ir baigi kārtībā. Spēlējot ar astoņpadsmitgadīgiem un divdesmitgadīgiem puikām nometnē basketbolu, nejūtu nekādu baigo atšķirību.
Nepīpē un nedzer?
Ik pa laikam mājās alkoholu lietoju uz nebēdu. Dažkārt tā ir baigi labā lieta, lai runātos ar cilvēkiem. Šeit, nometnē, alkoholu nelietojam. Pīpēt nepīpēju. Bet mums ir tik daudz priekšstatu par to, kas ir labi un slikti. Būtu labi, ja mums izveidotos priekšstats, ka ir iespējama arī laba mācīšanās – forša, jautra, priecīga.
Bet tāds es esmu! Ja redzu idejai jēgu, to realizēju. Un tās realizēšanas laikā nāk baigi daudz prieka klāt.
Tev ir izskaidrojums, kāpēc smieklīgie cilvēki sāk kaut ko nopietnu darīt?
Bet es tev teikšu, ka taisīt jokus ir viena no nopietnākajām lietām pasaulē. Tas tāpat kā mātei ar bērnu – viņas atvase ir pati labākā pasaulē. Bet ir jāmācās saprast, vai arī citiem patiks tas joks, ko taisi. Jāmāk gan ķiķināties, gan redzēt to no malas, un tā nav pati vienkāršākā nodarbe pasaulē.
Brīžos, kad gribu atslēgties, skatos komēdijas. Joki jau baro. Banalizējot var teikt, vairo mūsos C vitamīnu, serotonīnu, dopamīnu un ko tik vēl ne.
Tev katra vārda galā – mācīšanās un attīstība. Tu pats jūties saprasts?
Man šķiet, esmu dumjš, bet es baigi mācos. Labi, es te tagad koķetēju ar to vārdu „dumjš”, bet esmu ieraudzījis cilvēkos mācīšanās rezultātus. To vērtību un spēku, kas tajā ir. Mācīšanās ir galvenā dzīvē. Ja pēkšņi šķiet, ka kaut kas vairs nav īsti labi, tad kaut kādā brīdī tā mācīšanās ir palaista garām. Tad vajag nomainīt darbu vai attieksmi pret cilvēkiem, vai izkāpt ārā no savas komforta zonas. Tas prasa laiku un darbu, bet to vajag. Citādi dzīve kļūst arvien grūšāka. Vienīgais nosacījums, lai tā nebūtu, –mācīties. Šis posms, kas tagad notiek, man atgādina laiku, kad sākās „Mēmais šovs”.
Cilvēkiem šķita, ka latviešiem nav humora izjūtas un pieci joki vien sanāks. Beigās bija četri vai pieci joku raidījumi. Respektīvi, to, ka man netic, esmu piedzīvojis. No tā absolūti nebaidos. Vienkārši vajag, lai apkārt ir cilvēki, kas māk redzēt baltos diegus, ar kuriem mēģini projektu uztaisīt, jo ar tiem laivu neuzbūvēsi. Un kas māk ne vien kritizēt, bet kaut ko ierosināt vietā.
Ar personīgo dzīvi viss kārtībā, tā ir personīga. Laikam nenovēlu nevienam palikt tādā līmenī, ka interesē tikai citu personīgās dzīves. Turklāt vēl ne tuvu neesmu nonācis līdz tam, lai varētu par savu dzīvi stāstīt citiem, zinot, ka mans personīgais piemērs ļautu kādam kaut ko labāk saprast.
Jādomā, tu tagad māki veidot attiecības un arī pats sevi saproti…
Vairāk vai mazāk man viss ir kārtībā. Galvenais atcerēties – miers baro, nemiers posta. Svarīgi, lai cilvēku starpā ir abpusēja saprašana par to, kas notiek. Abi ar mammu pagaidām vēl runājam. Man tiešām šķiet, ka viņa ir burve, jo uzdāvinājusi man burvīgu īpašību – pacietību. Viņa ir ārkārtīgi toleranta un pacietīga pret to, ko es daru. Šajā ziņā man ir paveicies.
Man patīk. Zini, ir tāds klasisks jautājums, kad piedzimst bērns: „Nu tev ir vieglāk?” „Nē!” „Tu jūties laimīgāka?” „Jā!” Man liekas – korelācija starp „viegli” un „laime” nenozīmē vienu un to pašu. Laime dažkārt ir būt tādā procesā, kas ir augšup ceļošs. Un man tas ir redzēt, ka neesmu centrēts tikai ap sevi un to, kā es jūtos.
Un tas nekas – kā pats teici – ka kādu laiciņu jau neesi zvilnējot atpūties?
Man tagad tāds dzīves posms, kad daudz risināmo jautājumu. Neesmu divus gadus kaitojis. Varbūt, kad nometne būs galā, beidzot paņemšu kaitu pie rokas.
Viestura Dūles dzīve bildēs
Puķu bērni. Dzied Livingstons (Viesturs Dūle)
