Rūdolfs Plēpis: par teātri, baznīcu un drauga Jāņa Reiņa aiziešanu

Viesnīcas vestibila kafejnīcā, kur esam norunājuši tikties, Rūdolfs ierodas mazliet nokavējies un enerģisks, darbadienai – pat uzposies. Saule kailsalā izstaigā parka peļķes un slidinās pa Katedrāles zeltītajiem kupoliem. Rūdolfā ir kas trausls, ko negribas salauzt. Viņš pats gan brīžiem šo sajūtu nojauc, dzirkstīgi iesmejoties un apsmaidot pats sevi. Ne žēlojoties, ne īpaši nosodot – dzīve ir dzīve.

Un atkal Pifs

–

Kādi bija jūsu aizvadītā gada lielie notikumi?

– Bija, bija... Mazmeita iestājās mūzikas skolā, izvēlējās saksofonu, deviņu gadu vecumā. Tas man ir ļoti liels prieks. Protams, arī visādas traģiskas lietas, nu, kā jau dzīvē. Bet katrā gadījumā kā pensionārs es nejūtos (smejas). Man katru dienu ir ko darīt. Kādreiz domāju – cik man gadu...

–

Ko darāt? Izdodas uz kādas skatuves uzkāpt, paspēlēt?

– Lielākais notikums bija, ka mēs trijatā – es, mana meita Viktorija un mazmeita Marija – izdevām disku Pifiņa atgriešanās. Visi man prasīja – kur Pifiņš? Saku – nu, Pifiņš ir radio īpašums... Mēs tās dziesmiņas ierakstījām 1983. gadā. Peteram bija vārdi dziesmām leļļu teātra izrādei Un atkal Pifs. Ivars Vīgners bija ģeniāls komponists, viens no nedaudzajiem, kam bija absolūtā muzikālā dzirde, laikam iedzimta no tēva. Man mājās bija pianīns, Ivars nāca bez notīm, apsēdās pie klavierēm un teica – nu tad dziedam! Un viņš spēlēja tā, ka tiešām nekādas notis nebija vajadzīgas.

–

Jūs tā uztvērāt to melodiju?

– Momentā! Tā kā radiostudija bija ļoti noslogota, mēs tur rakstījām pa nakti. Vīgners pats miksēja, sēdēja pie pults, spēlēja. Instrumentālais sastāvs bija ļoti mazs. Atceros, tas bija 1983. gada 22. janvārī. Būtībā Ivars bija tas, kurš iemācīja man dziedāt. Jo līdz tam es kaut kā tā nebiju domājis... Neuzskatīju, ka man ir dziedamā balss. Bet Ivars teica – tu tikai nedziedi kā operā! (Smejas.) Teicu – Ivar, bet es vispār nemāku dziedāt! Viņš man mācīja bišķi tādā franču šansonu stilā.

–

Parīzes skaņas Pifam piestāv.

– Jā, un tas aizgāja tautā. Bet palika radio īpašums, un to nedrīkst ne publicēt, ne pavairot. Šogad pavasarī zvanīju, vai drīkstu tiražēt, jo cilvēki prasa, izdevniecība Antēra, kura izdeva manu grāmatu Riču-raču, uzņēmās producēt disku. Prasu, vai drīkstu izmantot radio oriģinālu? Viņi atbild – ja jūs zinātu, cik jums būs jāmaksā par vienu minūti...

–

Autortiesības iedarbinātas, kaut pats dziedat.

– Summas fantastiskas, un sapratu, ka nedrīkstu ņemt no radio. Man vienkārši nav tādas naudas. Un tad Valdis Zilvers, ar kuru sadarbojamies jau gadus trīsdesmit, uzrakstīja savu instrumentāciju, un atkrita visas lūgšanās radio. Paldies Dievam, ka mana meita un mazmeita dzied, pielikām Zilvera dziesmas no citām teātra izrādēm, un disks iznāca. Uzskatu – tāds liels notikums.

–

Ja radio nebūtu prasījis tādu summu, jūs varbūt nebūtu saņēmušies šādam muzikālam darbiņam?

– Ir citi laiki! Vairs nevar tā paņemt. Bet tur, radio arhīvā, guļ oriģināls.

Teātrī ar āža kāju

–

Jums komunikācija ar bērniem no skatuves droši vien ir dabiska jau kopš Jaunatnes teātra laikiem. Lai gan tur bija izrādes arī pieaugušajiem – Pērs Gints, Sniegotie kalni, Trešās impērijas bailes un posts...

– Paldies Šapiro, kurš visu laiku centās rādīt nopietnu dramaturģiju. Viņš uzskatīja, ka jaunajai paaudzei nevajag rādīt tikai pionieru kaklautiņus. Nevaru apgalvot simtprocentīgi, bet man šķiet, tāpēc sākās konflikts, ka aktieri, kuri bija pieraduši spēlēt vieglās bērnu ludziņas, pēkšņi palika ārpus repertuāra. Teātrī ienāca Dina Kuple, Uldis Pūcītis, Šapiro uzskatīja – ja nav aktiera, kas var nospēlēt to lomu, tad izrādi vispār nevar iestudēt! Ja nebūtu Ulda Pūcīša, nebūtu tā Pēra Ginta.

–

Tāda megaizrāde, kas ilga visu dienu.

– Divi vakari tika spēlēti.

–

Es biju brīvdienā, kad spēlēja no rīta, pārtraukums, un pēcpusdienā. Man kā skolas bērnam bija grūti izturēt, pārāk nopietni...

– Man tajā izrādē bija sešas lomas, neskaitāmas ainas. Atceros brīnišķīgu Ilmāra Blumberga dekorāciju, 45 grādu slīpums skatuvei. Katrai ainai viņš bija radījis grīdas zīmējumu – nu, glezna!

–

Atceraties kādu no lomām?

– Jā, bija trakomāja, kur spēlējām vājprātīgos. Atceros pēdējo – es biju pogu lējējs ar velna kāju, sātans, kurš to Pēru Gintu grib pārkausēt. Ar Uldi smējāmies, ka grūti nostāvēt uz 45 grādiem, īpaši ar āža kāju. Domāju, galvenais iemesls, kāpēc teātris pajuka, bija tas, ka neviens neņēma vērā barikāžu laiku. Sāka mosties nacionālā pašapziņa, un ļoti daudzi gribēja pretendēt uz Šapiro vietu.

–

Tā bija gana silta?

– Jā, nu, zināt, kā cilvēkiem nacionālajā pacēlumā šķiet – tagad tas svešais neļauj izvērst latviešu dramaturģiju. Nožēlojami tas bija. Ļoti nožēlojami.

– To jau arī Šapiro gribēja! Lai nav tikai bērnišķīga ampelēšanās. Lai gan bija arī obligātās izrādes par godu uzvaras svētkiem. Gunārs Priede uzrakstīja Centrifūgu – par Kurzemes katlu.

–

Skaista izrāde, arī uz slīpas plaknes.

– Jā. Mēs ar Dinu Kupli finālā dejojām Vīnes valsti Pie skaistās, zilās Donavas. Priedes stils bija ļoti korekts, vienkāršs, viņš bija pedantisks, neļāva improvizēt. Par pēdējo ainu Šapiro teica, ka neko nesaprotot. Dina spēlēja saimnieci, kura savā mājā uzņēmusi vāciešus un kurai draud izsūtījums. Tad viņas skolnieks, čekists, ko spēlēja Arnis Līcītis, teica, ai, brauc prom uz Ļeņingradu. Pēdējā aina, jau šodiena, čekists ir izpildkomitejas priekšsēdētājs, un Dinas Kuples Irma atgriezusies no Ļeņingradas, viss norimis, viņi satiekas, bet Irma visu laiku runā par bitēm, ka vajag audzēt melisu... Šapiro saķer galvu un saka – es nesaprotu, kā to ainu lai spēlē! Kādas bites! Domāju, viņš laikam bišķi pietēlo... Viss apstājas, līdz pirmizrādei divas nedēļas, Dina nervozē. Un tad vienu rītu Šapiro ieskrien zālē pa pakaļējām durvīm, kur Smiļģis parasti nāca iekšā, bļaudams – Dina, Dina! Vi sošļi s uma! No tā nervu pārdzīvojuma... Un Kuple to izdarīja tik satriecoši – ka prātiņš sāk ļodzīties, nospēlēja uz naža asmens. Atceros, Jānis Peters sēdēja ceturtajā rindā un raudāja. Viena no spēcīgākajām izrādēm. Kaut tika iestudēta kā kārtējā – par godu uzvaras gadadienai.

–

To visādi varēja apspēlēt. Iemācījās gan aktieri, gan dramaturgi, gan režisori.

– Nu, tur jau tā lieta! Andra Freiberga dekorācija bija ģeniāla, viss tik perfekti nostrādāts, talantīgi. Varu iedomāties, kā mūsu, nu jau cienījamie, tolaik pusjaunie režisori to skatījās... Nu, man arī skaustu, ka nevaru uztaisīt tādu izrādi, ka Peters raud. To nevar kurš katrs! Turklāt par tādu tēmu... Viņš ar elementārām lietām darīja brīnumus. Kā Pērā Gintā, kad Oze mirst, – nebija ne gultiņas, nekā! Blumberga brīnišķīgais paklājs, un Dina Kuple vienkārši tupēja. Uldis Pūcītis staigāja pa priekšu un runāja savu ģeniālo monologu. Un tajā brīdī, kad viņa mirst, Šapiro no zāles kliedz – aizveriet acis, Dina, aizveriet acis! Mums, kas tajā brīdī stāvējām kulisēs, – nu, goda vārds, asaras bija. Viņa aizvēra acis, un... neko vairs tur nevajadzēja. Daudzās izrādēs bija tādas lietas. Tas noteikti skauda... Nu, kā jau te bija.

Greizo spoguļu karaļvalsts

–

Jūs kā mākslinieks bijāt ar lielo mākslu, personībām saindēts, vēlāk droši vien bija grūti, vandoties apkārt un nesastopot ko līdzvērtīgu.

– Jums taisnība. Man bija ļoti grūti. Lai piedod man mīļais Nacionālais teātris...

–

Lai gan arī tur jūs nospēlējāt spožas lomas.

– Jā. Nevienu nevainojot, vienkārši – katram teātrim ir sava skola, tradīcijas, tur neko nevar darīt. Šapiro uzlika latiņu divi metri, un te...

–

Zem metra?

– Ja ne zemāk. Nu, tad tā ir, kā ir.

–

Un ko lai aktieris dara? Rakstnieks, dzejnieks, gleznotājs starp maizes darbiņiem, kas varbūt neiet pie sirds, tomēr var atrast laiku tam, kas patīk. Bet aktierim ir grūti. Var kādu monoizrādi sagrābstīt, bet cik tādas taisīsi.

–

Ar Intu Tiroli bijām Amerikā ar Šampinjonu derību.

–

Jūs bijāt režisors?

– Jā. Veselu mēnesi viesojāmies pie latviešiem, un daudzi brīnījās – tikai viena aktrise? Kas tā par izrādi! Un tā ir šeit – kurš apmeklē monoizrādes? Visi pieraduši – ja teātris, tad teātris! Bet viens aktierītis... Bijām pieraduši – kad uz baznīcu nedrīkstēja iet, teātris bija kā baznīca, vienalga, ko rādīja. Tagad notiek diferencēšanās – kā ārzemēs. Ej, kur gribi, mazo teātrīšu tik daudz – vari izvēlēties! Nav obligāti jāiet uz Nacionālo vai Daili.

–

Daudzi jaunieši iet uz Dirty Deal Teatro, uz Ģertrūdes ielas teātri.

– Tur es neesmu bijis, bet esmu dzirdējis.

–

Viņi ir nominēti Spēlmaņu nakts balvai, labā līmenī.

– Jā, tur izaug ļoti talantīgi cilvēki. Ak tētīt, nerunāsim par Elzu Radziņu un Veru Singajevsku, kas nāca no Jelgavas teātra. Beigās ar to bija kāzuss – ceturtdienās bija tiešā Saeimas pārraide, klausījos un neticēju savām ausīm. Elza Radziņa bija slavena aktrise, bet deputāti spriež, ka viņai nav Konservatorijas diploma – vai var piešķirt pensiju. Nu, tālāk vairs nav kur iet! Nobalsoja, ka dos 30 latu. Prātam neaptverami! Varu garantēt, ka vismaz puse deputātu Radziņu nebija redzējuši uz skatuves (smejas). Bet es cenšos neiedziļināties. Tikai saku – greizo spoguļu karaļvalsts.

Kad divi buļļi satiekas

–

Vai jūs, pārciešot sava teātra zaudējumu, dzīvē esat juties kā uz 45 grādu plaknes?

– Teātri likvidēja, cik prasti vien iespējams. Pēdējā sapulcē bija tehniskie darbinieki, kas strādājuši kopš 1941. gada, aktieri. Visi sēdēja zālē, kad ienāca Pauls, kultūras ministrs... Viņi vienkārši bija sarīdīti! Es pat zinu cilvēkus, vārdā nesaukšu. Kad divus buļļus...

–... Paulu ar Šapiro?

– Tur lielu mākslu nevajag. Sāka nākt vēstules, Pauls izsauca mani un Imantu Skrastiņu. Iedomājos, ja es būtu ministra vietā...

–

Sūdzības par Šapiro?

– Jā. Fināls bija tāds, ka Šapiro nolēma iestudēt Hamletu un uzaicināja angļu scenogrāfu Timu O’Braienu, viņš skaitās pasaules klases. Makets perfekti nostrādāts, pirmoreiz redzēju tik sagatavotu cilvēku. Juris Birzvalks ļoti interesējās par Šekspīru, perfekti pārvaldīja valodu, pat angļu slengus, bija par tulku. Tims O’Braiens stāstīja savu ieceri. Viņam bija doma, ka visi cilvēki izrādē pamazām sāk ja ne trūdēt, tad ar rūsu pārklāties. Viņš arī slīpo skatuvi nez kāpēc bija izdomājis, finālā veras vaļā grīda, tur – skeleti. Nu, trūdošā karaļvalsts – kā saka Hamlets. Viņa koncepcija bija ģeniāla. Skatuves malās vecajā Dailītē bija, izrādās, butaforiskās kolonnas – no papjēmašē vai finiera. O’Braiens teica – būtu labi tās noņemt, viņš bija iecerējis likt kādas skulptūras. Un tad sākās pilnīgs bērnudārzs. Paulam nāca vēstules, ka žīds iznīcina svēto Smiļģa skatuvi.

–

Tad kolektīvā bija sūdzmaņi, nodevēji. Jūs zinājāt tos melnos zirdziņus?

– Protams, protams.

–

Starp aktieriem?

– Gan starp aktieriem, gan tehnisko personālo – pietiekami. Man šķiet, Pauls ļoti godīgi pateica – es nesaprotu, kas jums te notiek. Nu, Šapiro arī slīpēts, tāpēc saku – divi vērši. Viņš tajā laikā lasa avīzi, kamēr Pauls priekšā. Kad Pauls pasaka – kaut kas nav kārtībā ar to jūsu teātri, Šapiro mierīgā balsī – ministra kungs, vai Latvijā ar kultūru jums viss ir kārtībā? Pauls kļuva sarkans (smejas) un izskrēja no zāles. Pēc pusstundas pa radio ziņoja, ka notiek Jaunatnes teātra reorganizācija. Tas bija punkts. Ienāca jaunā direktore un pateica – paldies, jūs esat brīvi!

–

Tā vienkārši.

– Jā. Godīgi sakot, viena daļa aizgājām uz kafejnīcu Dailīte dzert. Citi palika stāvam uz ielas, vecie aktieri vispār nezināja, uz kuru pusi iet. Ļoti vienkārši – paldies, esat brīvi. Tā beidzās...

–

Tā sajūta daudziem vēl ilgus gadus palika. Reti kurš atrada vietu.

– Tieši tā. Runāja, ka baptisti esot teātri atņēmuši. Bet ne jau baptisti mūs izdzina! Saprotiet… Cilvēka raksturs sāka parādīties.

Mīlestības darbs

–

Ko jūs tagad darāt, ja sakāt, ka diena aizņemta?

– O, es braucu pa koncertiem baznīcās. Kompānija mainās, jo aktieri ir aizņemti mēģinājumos, bet katrā gadījumā tas ir mīlestības darbs.

–

Ne maizes?

– Nē, tikai mīlestības! Daudzas baznīcas brūk kopā.

–

Līdzekļi tiek vākti konkrētai?

– Jā, Sāpju dievmātes katedrālei Pils laukumā. Tie baznīcu koncerti ir pārpildīti. Un tad ar izdevniecību braucam prezentēt mūsu Pifa disku, tas veikalos nav dabūjams.

–

Varat atļauties tādu brīvestību un ļauties mīlestības darbam?

– Zināt, brīnišķīga sajūta. Skatos uz kolēģiem – tāds gaišums, nav neviena īgna vai dusmīga... Tas ir vienreizīgs koncerts, kopā sanāk tik dažādi mākslinieki. Sākot ar Jāni Paukštello, beidzot ar Rēziju Kalniņu un gospeļkori. Vienā koncertā bija Olga Rajecka, tad Operas solisti... Vārdu sakot, tāda laba, gaiša sajūta. Gan skatītājam, gan pašiem mums, kas uzstājas.

–

Jums pie žaketes atloka ir karodziņš...

– Pagājušogad valsts svētkos biju Skotijā, vecākā meita dzīvo Edinburgā, uzaicināja sniegt koncertu. Skotu latvieši pasūtīja šo nozīmīti, tā ir unikāla. Tā mēs ļoti jauki svētkus nosvinējām. Daudzi ilgojas atgriezties, mēs runājāmies... Lai gan kāda kundze pienāca un teica – es tur kāju vairs nesperšu. Nodibinājusi savu firmu, atsaukusi dēlu, saka – ko es darīšu Latvijā? Vispār traģiski. Bet godīgi.

–

Vēl jo vairāk tagad, kad mazie uzņēmēji jūtas nestabili.

– Tas ir murgs – nu, kā var nesaprast! Tā nav anekdote. Pirms gadiem intervēja Saeimas deputātu no Latgales. Viņš, cilvēks, bija ļoti patiess. Elegants, iesirms vīrietis, viņam prasa – kā jūs nokļuvāt Saeimā? Viņš – ai, vienkārši! Mana ciema vecenes aizgāja uz izbu čitaļņu...

–

Tā kā uz bibliotēku?

– Jā... I visas vecenes mani ievēlēja. Pirms tam uz benzovoza strādāju. Korespondente prasa, vai nav grūti pēkšņi nokļūt Saeimā? Viņš saka – ļoti grūti, dokumentu lērumi. Es viesnīcā kā dzejolīti no galvas iemācos... Stādāties priekšā? Vismaz godīgi cilvēks atzīstas. Bet kādus viņš var likumus pieņemt? Par ko tad mēs brīnāmies?

 Es viss esmu dzeltens

–

Diezgan lielu ažiotāžu sacēla aktiera Jāņa Reiņa traģiskā aiziešana, jūs arī tajā tikāt ievilkts. Nācās visādas valodas dzirdēt. Kāda jums ir pēcgarša šiem notikumiem?

– Kā lai pasaka... Ludmila Gurčenko savā pēdējā intervijā par dzelteno presi teica – ja uže vsja žoltaja. Tagad man nāk smiekls. Jānis pie manis atbrauca un teica – man vairs nav neviena, ar ko parunāties. Neviens nezināja, ka viņam ir tik nopietnas veselības problēmas, viņš jau nestāstīja.