„Likteņa līdumnieku” aktrise kliedē baumas par dzīvi klosterī
Sigita Jevgļevska (41) vasaru pavadīja, kalpojot Bruknas muižā. Seriāla „Likteņa līdumnieki” un Liepājas teātra aktrise šādi kopusi savu dvēseli un mācījusies būt pateicīga.
Cauri mākoņiem slīpi krītošie saules stari apspīd Bruknas saimniecības aitu baru, kas, gana dzīts, neapdomīgi joņo pa pļavu. Garām topošās baznīcas ieliktajiem pamatiem, riņķī šķūnītim. Un atkal atpakaļ. Kā pilnasinīga dekorācija Sigitas tobrīd dziedātajai dziesmai „Mazu brīdi pirms”, kas senajā muižas dārzā ieskanas dzidri kā zvaniņš. Novilkusi sandales, saulītē pievērusi acis un palaidusi vējā matus, viņa koncerta klausītāju lokā ļaujas emocijām.
Pēc uzstāšanās muižas Renesanses dārza svētkos aktrise paņem ābolu un nosēstas starp savējiem turpat zālītē. Laimīga atkalsatikšanās. Smaidi, sirsnīga apkampšanās un iejūtīga apvaicāšanās par otru, kāda raksturīga kristiešu kopienu ļaudīm, Sigitai nav sveša. Viņa Bruknas muižā pavadījusi pāris nedēļu, dodot pamatu baumām, ka populārā seriāla „Likteņa līdumnieki” aktrise — saimnieces Ievas lomas atveidotāja — iestājusies klosterī… Aktrise žurnālam „Kas Jauns” laipni izrāda Bruknas muižu, stāstot par iepazīšanos ar kopienas ļaudīm, saviem sapņiem un pienākumu Dieva priekšā.
„Biju domājusi, ka ravēšu, jo dārza darbi man patīk, vai vākšu tējas, taču, tā kā šeit tika rīkoti dažādi svētki, vairāk mana palīdzība bija nepieciešama virtuvē. Te ir tā — kas jādara, tas jādara. Tā arī es palīdzēju klāt galdus, gatavot ēst un krājumus ziemai, piemēram, konservēju garšaugus burciņās!” dzīvespriecīgi par šīs vasaras pienākumiem Bruknas muižā pirms koncerta stāsta Liepājas teātra aktrise Sigita Jevgļevska. Viņa mērojusi ceļu gandrīz līdz leišmalei netālu no Bauskas, lai Renesanses dārza svētkos atkal būtu kopā ar kopienas ļaudīm, ar kuriem jūlijā pavadījusi vairākas nedēļas.
Aktrises draudzība ar šejieniešiem sākusies ar nejaušu iepazīšanos. „Pirms pāris gadiem kāds pasākums, kā arī Saldus baznīcas apmeklēšana saveda kopā ar prāvestu Andreju Mediņu. Tā uzzināju par Kalna svētības kopienu, ko viņš vada Bruknā. Nesen biju atgriezusies no kopienas Francijā un Latvijā jutos ļoti slikti — izslāpusi pēc garīgas pilnveidošanās. Iepazīstot Mediņu, biju ļoti laimīga, jo sapratu, ka ir cilvēks, par kuru stāsta darbi, nevis vārdi,” pirmos iespaidus atceras Sigita. Pieminēdama darbus, aktrise ar roku māj uz skaistās muižas pusi, atklājot, ka padomju gados šeit bijusi… cūku ferma. Vēl tagad vairāki muižas pagraba kambari gaida rindā uz attīrīšanu. Bet vienā no tiem jau iekārtota skaista lūgšanu telpa ar apsildāmu grīdu. Pievedot pie altāra, kas mūrēts no ķieģeļiem, virsū liekot senu dzirnakmeni, aktrise klusi nočukst lūgšanu un uz brīdi ieslīgst pārdomās. „Te visiem patīk. Pat bērniem, kuri šeit kļūst mierīgāki,” viņa nosaka.
Muižas koši dzeltenā fasāde laistās saules rietā, bet otrā pusē saliktas stalažas — ēka jau vairākus gadus tiek remontēta ar kopienas iemītnieku un finansiālo labvēļu spēkiem.
Pamazām savu formu atgūst arī padomju gados ar mežu aizaugušais dārzs. „Viss, kas šeit redzams, panākts apmēram desmit gadu laikā smagā darbā. Kopienas cilvēki ar Mediņu priekšgalā strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Bet citādi nevar — Dievs, daba un darbs ir „zāles”, kas cilvēkiem ar dažādām atkarībām palīdz atgriezties normālā dzīvē,” par kopienas būtību teic Sigita. Tālāk redzami jaunās baznīcas pamati. Aktrise atklāj, ka šeit tiks būvēta baznīca pēc pirmās zināmās kristiešu virszemes baznīcas parauga. Tad tādas pasaulē būšot tikai divas.
Kad Jevgļevska pagājušā gadā viesojusies dārza svētkos, kas iekrituši vārdadienā, Mediņš viņu nosaucis par draugu. „Man tas ielija dziļi sirdī… Ar draugiem jāpavada laiks, un nevar saukties par draugu, no sevis nekā nedodot. Zinu, ka šeit vienmēr ir ļoti daudz darba un vajadzīgas palīdzīgas rokas, tāpēc izlēmu te padzīvot. Redz, mīlestība ir dalīšanās. Tad, kad mēs dalāmies ar otru cilvēku savā laikā, klātbūtnē un dzīvē. Būdama šeit, arī es mācos dalīties,” izvēli pievienoties kopienai pamato aktrise. Viņa ir pārliecināta, ka savu brīvo laiku labāk pavada Bruknas muižā, nevis vienkārši „cepinoties” pludmalē. Un lūdz to nejaukt ar dzīvi klosterī! Tieši tā — padzirdējuši, ka Sigita Bruknā kalpo, ne viens vien viņai steidzies jautāt, kāpēc izvēlēts klosteris…
Dzīve kopienā esot grūta, bet jauku atklājumu un pārsteigumu pilna. Ar lielu prieku Sigita atceras, kā jūlijā Bruknas muižā pie priestera Mediņa atnācis puisis ar meiteni, lai lūgtu viņus salaulāt. Uz ko mācītājs atbildējis: ja līgava un līgavainis izravēs trīs dobes kartupeļu, salaulās. Koncerta dienā Sigita, atklādama šo stāstu ciemiņiem, nosmej, ka beigās jaunieši izravējuši „padsmit” vagu. „Viņi pateica paldies par to, jo ravēdami bija izrunājuši lietas, par kurām iepriekš nekad nebija sanācis. Tā jau tas ir. Mēs jau tikai skrienam un vakarā satiekamies... Un cik daudzi apjauš, ka laiks ir dots, lai to patiešām izdzīvotu kopā?” retoriska ir Sigita.
Plašākai sabiedrībai Jevgļevska kļuva pazīstama pēc jau pieminētās lomas Likteņa līdumniekos. Kopš filmēšanas pagājuši gandrīz desmit gadi. Intervijās regulāri tincināta par attiecībām un ģimenes veidošanu, aktrise pratusi norobežoties no garākiem skaidrojumiem, vien bilstot, ka neesot sastapusi savu īsto cilvēku. Vai tāpēc Sigita pievērsusies kalpošanai?
Domājot par to, aktrise atceras, kā pirms 11 gadiem nokristījusies. „Jau dzīvodama padomju laikos, no mazotnes apzinājos, ka ir kāds augstāks spēks. Acīmredzot man ļoti pietrūka dievišķās apjausmas. Patiesībā nevis cilvēks atrod Dievu, bet Dievs atrod cilvēku. Un tā ir taisnība. Biju apmeklējusi vairākas baznīcas, bet nevarēju atrast vietu. Tad nejauši gāju garām Liepājas katoļu baznīcai. Tikko bija notikusi Kaupēna pirmizrāde. Lai arī iepriekš ar katoļiem nebija nekāda sakara, pēkšņi nodomāju: kāpēc ne šajā baznīcā? Kādu laiku pavadīju baznīcā, lūdzoties par tuvu cilvēku, kuram tolaik neklājās viegli. No visas sirds Dieva palīdzību vēlēju viņam, bet saņēmu pati. Tā mēdz būt — ja mēs lūdzam par kādu cilvēku, bieži svētību saņemam paši…”
Drīz pēc kristīšanās Sigitai nācis piedāvājums filmēties Likteņa līdumniekos. „Tāpēc seriālu uzskatu par Dieva dāvanu,” atklāj māksliniece, piebilstot, ka līdz ar to Dievs viņai devis arī spēju izdzīvot daudzveidīgu dzīvi, jo „atveidotās Ievas liktenī bijis ļoti daudz sāpju un attiecībās ar pirmo vīru — nepiepildītas mīlestības”. Sigita pārliecinājusies, ka aktiera profesijai piemīt brīnišķīgā iespēja savu dzīvi izdzīvot lomās. „Ne velti izdomāta psihodrāma — lai cilvēki tajā izspēlētu emocijas.” Seriāla nozīmi savā dzīvē Sigita ar pateicību atminējusies ikreiz, kad pārdzīvojusi par lielu lomu trūkumu. „Kad man nebija nekādu nopietnu un sirdi plosošu lomu, sākumā pārdzīvoju. Likās, esmu taču pietiekami talantīga un varu nospēlēt jebko. Taču kad mierīgi pasēdēju un pameditēju, sapratu, ka no sirds ticu, ka lomas, kas man paredzētas, tās arī nospēlēšu,” uzskata aktrise.
Tāpat — ar Dieva prātu — viņa skaidro attiecības. Par tām domājot, Sigita noliedz, ka būtu izvēlīga: „Iespējams, pati nemaz neesmu gatava laulībām. Jo tev ir jāprot dalīties it visā. Joprojām neesmu satikusi cilvēku, kurš gribētu it visā dalīties arī ar mani. Attiecības taču ir atkarīgas no diviem. Laulība, par kuru sapņoju es, ir iespēja ar otru cilvēku runāt vienā valodā.” Raksturojot vīriešus, Likteņa līdumnieku aktrise ir kritiska: „Sievietēm jāuzņemas liela atbildība par to, kā viņas audzina savus dēlus, diemžēl mūsu sievietes audzina pakalpīgus vīriešus. Iespējams, tāpēc, ka sievietes grib valdīt, viņas izaudzina vājus vīriešus.” Aktrise smej, ka labāk ir pēkšņs jautājums „precamies?!” nekā drosmes trūkums.
Sigita neslēpj, ka nebūt nejūtas perfekta, tāpēc nepieciešama draudzība ar Dievu, kurš palīdz apzināties, ka tieši viņu radījis „kā brīnišķīgāko un skaistāko”. „Kad tu to saproti un pieņem, kas ir visgrūtākais, tad iestājas miers. Mūsos ir tik daudz alkatības un kaisles pret lietām. Bet būt mierā ar to, kas tev ir dots, ir jāprot. Man gribas būt pateicīgai par šo dzīvi — par cilvēkiem, vecākiem, draugiem un darbu. Tiklīdz neesmu pateicīga, manī rodas nemiers — greizsirdība, skaudība, aizdomīgums un neuzticēšanās,” atklāta par sevis pilnveidošanu ir aktrise.
Vēl šā gada sākumā Sigita Jevgļevska plānoja atgriezties Francijā — kristiešu kopienā Cheminneuf, kurā pirms četriem gadiem pavadīja septiņus mēnešus, 300 cilvēku lūgšanās sagaidīdama arī Jauno gadu. „Sapratu, ka tā skaistā dvēsele, kas no Dieva, nekur nav pazudusi — viņa ir tevī un tikai jākopj, kas ir katra paša atbildība,” secina Sigita. Vaicāta, kādas izmaiņas sevī jutusi pēc kopienas dzīves, aktrise ir pārliecināta, ka tā ir iecietība pret cilvēkiem. „Man ar savu Kubaņas kazakietes raksturu bija grūti pieņemt cilvēkus. Pret visu bija izteikts kategorisms. Likās, ka vienmēr zinu, kā vajag labāk un pareizāk. Gribējās cilvēkus uz ielas nomazgāt un pārģērbt… Taču, kad atgriezos, spēju novērtēt katra cilvēka skaistumu un unikalitāti,” atzīstas Sigita.
Tomēr došanos uz Franciju šā gada pavasarī, ceļojuma laikā uz Medžugorjes draudzi Hercegovinā, aktrise pārdomājusi, priekšroku dodot Bruknas muižai. To stāstot, viņa pirkstos virpina kuloniņu ar Dievmātes attēlu. To pagājušajā gadā nopirkusi Aglonā. „Tā bija pati skaistākā Dievmāte, kāda Aglonā bija atrodama. Viņa daudz komplimentu dzirdējusi.” Par godu svētkiem Bruknā viņa pēc ilgiem laikiem pirkstā uzvilkusi gredzenu ar pērli. „Pērles man ļoti patīk. Bieži rotaslietas iegādājos pati, bet nu mazāk, jo ar tām jau pilna kastīte, vajag tik mantinieku, kam atstāt,” nosmej aktrise. Bet pārējās koncerta dienā izvēlētās rotaslietas viņa pārvedusi no Medžugorjes — gredzenu, kurā mikroskopiskiem burtiņiem iegravēta tēvreize un krustiņš, un rokassprādzi — rožukroni. „Rožukronis ir viena no manām mīļākajām lūgšanām. Jo Marijas lūgšana ir ļoti paļāvīga, man paļāvības dzīvē bieži pietrūkst. Tāpēc nēsāju uz rokas — ja gadījumā vajag, noņemu un palūdzos.”
Bet par gredzentiņu, kas līdzinās laulības gredzenam, Sigitai ir cits stāsts — to pārvedusi no Jaltas kā piemiņu no tēva dzimtās puses. „Tēvs nomira, kad man bija 23 gadi, un tikai pēc 16 gadiem atradu savu tanti Jaltā. Lai kaut kas paliktu par piemiņu no tikšanās, nopirku šo gredzenu.” Sigitas tēvs ļoti cerējis, ka meita kādreiz dziedās operā. Taču mūzikas vidusskolas skolotāja teikusi, ka meitenei neesot tik lielas balss. „Medžugorjē par to runāju ar kādu sievieti — viņa mani mierināja, sakot: ja dziedātu operā, tu nedziedātu Dievam. Tā laikam ir…” pieticīgi secina māksliniece, kuras vokālās dotības iespējams novērtēt pašas veidotos solokoncertos.
Līdz ar jaunās sezonas sākumu Liepājas teātrī aktrise ķērusies klāt jauniestudējuma Pūt, vējiņi! lomai. Mūziklā Sigitai piešķirta Ciepas loma: „Man ir spilgtā atmiņā, kā to atveidoja Antra Liedskalniņa, taču man ir pavisam cits temperaments, tāpēc domāju, ka spēšu atrast šajā tēlā pavisam jaunas nianses. Mūziku sarakstījis komponists Kārlis Lācis, un jāteic, ka šoreiz tā ir ļoti sarežģīta. Taču man tas patīk — ja ir pārāk vienkārši, tad ir garlaicīgi. Viņš ir paveicis lielisku darbu Liepājas teātrim!”
Sigitas Jevgļevskas dzīves mirkļi
