Ilzes Naglas brauciens bez bremzēm un karjeras smagākais brīdis
Politiķiem, kas piedalījās žurnālistes Ilzes Naglas vadītajās priekšvēlēšanu debatēs „Izvēlies nākotni!”, bija krietni jāpasvīst. Ja viņa kādam darbam pieķeras, tad velta tam pat dzimšanas dienas. Taču ekrānā tik nesaudzīgā Ilze atzīst, ka pēc dabas ir maigs cilvēks un darbs nereti sagādājot psiholoģisku diskomfortu. Žurnāls „Marta” ar Ilzi tikās saspringtajā priekšvēlēšanu laikā, kad pilnā sparā notika debašu gatavošana.
Patlaban darba skrējiens ir patiešām traks, jo debašu ciklam ir ļoti rūpīgi jāgatavojas, par katru deputātu jāuzzina maksimāli daudz, jāizrok dažādas nepatīkamas lietas. Tāpēc pašlaik kolēģi no „De Facto” strādā bez manis, es tik ik pa laikam ar kādu informāciju varu viņiem piepalīdzēt. Ar to jārēķinās – pirms vēlēšanām mums visiem darbs ir dubultā.
Kāda ir sajūta – vai būs, par ko balsot?
Redzu, ka deputāti, kas politikā bijuši gadiem, spēj daudz pārliecinošāk runāt, labāk arī pārzina kaut no tās pašas tautsaimniecības jomas, bet radikāli jaunu piedāvājumi nav.
Tāpēc jūtu, ka cilvēkos ir pagurums, daudzi uzskata – politiķi runā vienu un to pašu, viņos apnicis klausīties. Draugi bieži prasa, par ko lai balso. Es uz šādu jautājumu ne drīkstu, ne gribu atbildēt. Bet par sevi varu teikt, ka, izlasot visas programmas, runājot ar deputātiem diskusijās, 17. septembrī uz vēlēšanām noteikti neiešu mierīgu sirdi. Arī pēc pagājušajām vēlēšanām nevaru teikt, ka biju apmierināta ar izdarīto izvēli. Tāpēc nevaru pārmest cilvēkiem, kas nezina, par ko balsot, jo arī man ir grūti izdarīt izvēli.
Tevi nepārņem sajūta, ka tavam darbam varbūt nemaz nav jēgas?
Nē, es pa pilienam vien pilinu un ticu, ka nākotnē tas noteikti raisīs kādas pārmaiņas uz labo pusi. Ja neko nedarīsim, tad gan labāk nekļūs pilnīgi noteikti. Man ienāca prātā viens piemērs. Iedomājies, notiek karš, mēs visi sēžam ierakumos. Nāk virsū ienaidnieks, un es savas personīgās drošības dēļ izlemju, ka palikšu ierakumos vai vēl labāk lēnām lavīšos uz krūmiem. Ja arī mani biedri rēķināsies tikai ar savu labumu, mēs visi paliksim ierakumos, ienaidnieks mums pienāks klāt, iešaus pierē vai pakausī. Tas nozīmē, ka ilgtermiņā, ja mēs visu laiku rēķinām tikai savu personisko labumu, mēs visi varam kļūt par zaudētājiem. Cilvēki pamet ierakumus un iet kaujā tādēļ, ka viņi zina, viņiem jāizcīna ne tikai šī, bet arī citas kaujas un, ja ir šī solidaritātes sajūta, var izdarīt diezgan daudz. Jautājums, vai mums tā ir. Man šķiet, ka pašlaik viena liela daļa sēž ierakumos un rēķina tikai savu personisko labumu.
Jā, tā ir. Ilmārs Poikāns viens piecēlās, izgāja kaujā un dabūja tā, ka maz neliekas.
Tu jau arī pie viena dabūji...
Es arī. Bet, no otras puses, ir gandarījums, jo pēc Neo skandāla valsts institūcijās darbinieku algas kļuva publiskas. Tāpēc nevar teikt, ka viņa darbs bija bezjēdzīgs.
Kad Neo lietas sakarā manās mājās veica kratīšanu. Trīs policijas darbinieki, kā izrādījās, stundām mani bija gaidījuši pie mājām. Bet trakākais bija tas, ka viņi nevis pienāca man klāt un teica, ka viņiem ir kratīšanas ordenis, bet gan pagaidīja, kad atslēdzu dzīvokļa durvis, atrāva tās vaļā un iebruka dzīvoklī. Šī ienākšana radīja pamatīgu stresu.
Protams, var saprast arī viņus, to visu viņi apzināti izspēlēja. Viņi mani iedzina bailēs cerībā, ka pateikšu kaut ko lieku, apjukšu vai nespēšu adekvāti noreaģēt. Patiesībā viņiem tas izdevās, jo es gribēju zvanīt advokātam, bet viņi sacīja, ka kratīšanas laikā telefonu nevaru izmantot, tāpēc to neizdarīju. Ja viss būtu noticis mierīgāk, ja būtu varējusi apdomāt vēsu galvu, saprastu, ka zvanīt advokātam bija manas tiesības. Interesanti, kāpēc, piemēram, netika „kratīts” Jānis Domburs? Jo viņa raidījumā Ilmārs Poikāns bija tiešsaistē. Es toreiz to pajautāju policistiem. Viņi par to negribēja runāt, bet sajūta bija tāda, ka, visticamāk, ejot pie Dombura, kas savā darbā jau apēdis pudu sāls, viņi būtu saskārušies ar daudz nopietnāku pretestību. Tāpēc izvēlējās mani. Vieglāk, protams, iebiedēt sievieti nekā vīrieti, turklāt ņemot vērā arī Dombura fiziskos parametrus.
Tagad esi iesniegusi prasību Eiropas cilvēktiesību tiesā.
Jā, bet negaidu ātru rezultātu, jo rindas tur ir garas un zinātāji stāsta, ka būs jāgaida gadi četri vai pieci. Taču notikušais nesa savu labumu – situācija parādīja, ka neaizsargāts var būt jebkurš žurnālists, kurš darbojas šajā jomā. Jo jebkuram no mums ir avoti, kas var būt tiesībsargājošo instanču intereses lokā. Tāpēc neviens nav pasargāts.
Noteikti zināmam ideālismam un ļoti izteiktam kritiskumam. Tev pret visiem jāizturas vienlīdz kritiski. Bet tas nav viegli, jo vēlme paļauties uz kādu autoritāti ir cilvēcīga.
Man šķiet, pēc būtības esmu maigs un patiess cilvēks. Joprojām nav viegli, kad zinu: būs jābrauc uz kādu nepatīkamu interviju, kas noteikti izvērtīsies kašķī. Ja ir pierādījumi tam, ka amatpersona izdarījusi kādu pārkāpumu, ir darba apziņa, ka tas jādara, bet nevaru teikt, ka man tas neradītu psiholoģisku diskomfortu. Domāju, mums visiem, ja vien nepiemīt kādas specifiskas tieksmes, ir grūti citus redzēt sarežģītās psiholoģiskās situācijās.
Kā jau teicu, man pašai šķiet, ka pēc dabas esmu maiga rakstura cilvēks. Kolēģi saka: tiklīdz nonāku kameru priekšā, viss maigums pazūd. Draugi savukārt brīnās, kā tas var būt, ka kompānijā esmu tik mierīga, bet ekrānā tā pārvēršos. Domāju, ka cilvēciski neesmu mainījusies. Bet, protams, darbs cilvēku pārvērš. Tas, piemēram, palīdzēja pārvarēt manu kautrīgumu. Agrā jaunībā nespēju rast pamatojumu, ar kādām tiesībām zvanu cilvēkiem, lai sarunātu interviju. Es taču tērēju viņu laiku! Jau līdztekus studijām sāku piestrādāt, un man bija grūti saņemties kādam piezvanīt. Toreiz šķita, ka vieglāk būtu ielēkt Daugavā, nekā kādam lūgt interviju. Ar laiku gan sev iestāstīju, ka to nedaru sev, ka no tā ir arī kāds sabiedriskais labums.
Neesi domājusi, ka varētu dzīvē darīt ko citu?
„De Facto” vadu jau vairāk nekā četrus gadus un radošiem cilvēkiem ir vajadzīgas pārmaiņas, jauni izaicinājumi. Bet, ja atskatos uz šiem četriem gadiem, tad jāsaka, esmu ļoti gandarīta par to, kas ir paveikts. Jo vairāk tāpēc, ka esam tikai trīs žurnālisti, kas veido raidījumu.
Par to visi brīnās. Tāpēc informācijas daudzums, kam katru nedēļu jāizrokas cauri, ir milzīgs. Ja pirmdien raidījumu saplānojam, tad līdz nedēļas beigām kādi 60% vairs nav aktuāli, gan tāpēc, ka, sākot kādu jautājumu pētīt, saproti, ka tur stāsta nav, vai arī nevari savākt pietiekami daudz pierādījumu. Kādreiz darbā sēžam, galvas saķēruši, un, šķiet, šonedēļ tiešām raidījuma nebūs. Bet kaut kā vienmēr esam izkūlušies un sanācis labi. Taču spriedze ir liela. Lielākā daļa cilvēku priecājas, kad pienāk piektdienas vakars, bet mums tas ir ļaunākais murgs. Mums labākā diena ir pirmdiena, jo raidījums ir aiz muguras, tad varam sākt zvanīties, veidot nākamos materiālus.
Bet kura diena tev ir brīvdiena?
Teorētiski – otrdiena, jo trešdien sākas filmēšana. Bet praktiski otrdiena paiet, tiekoties ar dažādiem informācijas avotiem, darba režīms ir ļoti intensīvs.
Pārņem gan.
Es nemēģinu domāt šādās kategorijās, jo tā varam nonākt līdz absurdam un iedzīt sevi reālās sāpēs. Ja sadzirdi iekšējo balsi, ka ir jādara tā, kā jādara, tātad tā jābūt. Tādos brīžos nedrīkst domāt, ko esmu zaudējis. Bet mani draugi zina, ka tad, kad viņi piektdienas vakaros tiekas un izklaidējas, es strādāju. Kad viņi zvana: „Klau, mums šodien ir plāniņš!”, es atbildu: „Paldies, tālāk vairs varat nestāstīt.”
Nē, man ir labi draugi, bet, protams, viņiem nākas šo to paciest. Piemēram, par Zatlera rīkojumu atlaist Saeimu uzzinājām sestdienas vakarā. Man bija dzimšanas diena, un es jau iepriekš biju sižetus sagatavojusi, lai varētu izbrīvēt trīs dienas. Bija paredzēts, ka raidījumu vadīs Gestiņš (žurnālists Jānis Geste – red. piezīme) viens. Ar draugiem bijām jau aizbraukuši līdz Liepājai, tālāk plānojām braukt uz Lietuvu un manu dzimšanas dienu nosvinēt tur. Bet svētdien no rīta man zvanīja Gestiņš, ka raidījums jāvada mums abiem, un tas pilnībā jāpārtaisa, jo sagatavotie sižeti šādā brīdī nevienu neinteresēs. Neko darīt, lai arī bija citi plāni, atgriezāmies Rīgā.
Tev tas nekad nav pārmests?
Nē, jo tas jau nenotiek manas iegribas dēļ.
To man pārsvarā tikai vecāki teikuši, lai vairāk sevi pasaudzēju. Mamma prasa: „Cikreiz dienā tu ēd?” (Smejas.) Bet ar pārmetumiem neesmu saskārusies, apkārtējie tomēr respektē manu darbu.
Pilnīgi visu citiem nevaru izstāstīt. Kaut kāda iekšēja distance tomēr pastāv. Ir tuvi draugi, ar kuriem varu izrunāt ļoti daudz, bet ir daudzas arī tādas, kas ir tikai manas. Piemēram, ir kādas attiecību nianses, kuras ar draugiem nekad neapspriedīšu. Jo tās ir manas un otra cilvēka lietas.
Neko jaunu šajā ziņā neatklāšu – ja esmu laimīga attiecībās, kurās sajūtos mīlēta un novērtēta, ja ir darbs, kas sniedz gandarījumu, bet pats svarīgākais tomēr būt harmonijā ar sevi. Tas tāds filozofisks jautājums, jo tā laimes sajūta jānoenkuro sevī pašā. Tajā brīdī, kad to noenkuro ārējos apstākļos – cilvēkos, darbā, tu paliec ļoti trausls un neaizsargāts. Teorētiski ir jāspēj rast laimes sajūta sevī pašā.
Tu teici – teorētiski. Bet praktiski izdodas?
Es pie tā strādāju. Tas nav ne vienas dienas, ne gada jautājums, es pat nezinu, vai tas ir viena mūža uzdevums.
Tas man ir svarīgi, bet es par privāto dzīvi nerunāju.
Kāpēc?
Mans darbs ir tik ļoti publisks – kā manas veiksmes, tā kļūdas ir publiski redzamas. Tāpēc vēlos, lai man atstāj vismaz kaut ko, kas ir tikai mans.
Man patīk ceļot uz tālām zemēm – Indiju, Taizemi, Vjetnamu, Malaiziju, Kambodžu, Kubu – kopā ar draugiem, savā kompānijā. Tas ir īsts piedzīvojums, kad brauc ar savu mugursomiņu un nezini, kur paliksi pa nakti. Tas ir arī labākais veids, kā satikt vietējos, jo, braucot tūristu grupā, tā cilvēku kategorija, kas spieto ap tūristiem, nav tā pati labākā. Un par viņiem spriest par vietējiem iedzīvotājiem un valsti ne var, ne drīkst. Bet, ceļojot nelielā grupā, pašiem izvēloties maršrutu, ir daudz lielāka iespēja satikt interesantus stāstus, sajust reālo dzīvi un izbaudīt piedzīvojumus.
Atceros, mēs Kubā dzīvojām vienā ciematā un bijām sarunājuši, ka vietējie mūs aizvedīs desmit kilometrus tālāk uz kādu krokodilu fermu. Otrajā rītā gaidījām mašīnu, bet izrādījās, ka tā salūzusi. Ko darām? Mājās salasījām velosipēdus un braucām! Bet ceļā es konstatēju, ka manam velosipēdam nav bremžu – nekādu! Labi, ceļš tāds mierīgs un taisns, var braukt. Bet īsi pirms krokodilu fermas ceļš gāja no kalna lejā. Kā mēs pēc tam par to smējāmies, ka bija jāpaspēj nobremzēt, lai neiebrauktu pa taisno dīķī pie krokodiliem. Ja kaut kas neiet, kā esi iedomājies, bieži tas varbūt ir tāpēc, lai kaut kas notiktu citādi un bieži – pat labāk.
Bet gribas jau, lai notiek pēc paša prāta, kā iecerēts!
Mēs tā arī esam audzināti, ja tev nesanāk, tad centies vairāk un rūpīgāk, un tev izdosies. Bet ir situācijas, kurās tas ir traucējoši, jo tu nekad nevari zināt, vai tas notiek uz labu, vai sliktu, ja raugās ilgtermiņā. Tie, kas nokavēja prāmi Estonia, vēlāk varēja priecāties... Tā arī jāmāk paraudzīties uz apstākļiem.
