Adītais Barons, puskailā Zemene un citi mūslaiku partizānu varoņdarbi
Partizānu kustības nav palikušas pagātnē – joprojām ir saujiņa ļaužu, kas dara trakas lietas. Vieni apada pieminekļus, otri – patvaļīgi sastāda puķes, bet trešie palaiž puskailu meiteni futbola laukumā.
Sociālo mediju speciālistu Arturu Medni varētu dēvēt par pozitīvo huligānu – lai mūs iepriecinātu, viņš savulaik nesaskaņoti pārveda apgleznoto govi no Ventspils uz Liepāju, bet futbola laukumā izsūtīja puskailo Zemeni.
Dažādas nekomerciālas akcijas sākām jau 2000. gadā – bijām četri džeki, kas nodibināja apvienību „Jaffa Riga”. Sākotnēji organizējām netradicionālas ballītes, vēlāk veidojām dažādas akcijas. Viens no skaļākajiem pasākumiem bija Zemene – meitene, kas puskaila izskrēja Latvijas-Portugāles futbola spēles laikā. Lai gan tas varēja šķist kā vandālistisks akts, mūsu galvenā ideja bija padarīt futbola spēli interesantu pēc iespējas daudziem cilvēkiem. Pat tie, kam neinteresēja futbols, uzzināja, ka Latvija spēlē pret Portugāli. Zemene tobrīd kļuva gluži vai par Portugāles nacionālo varoni: lielākajā laikrakstā ik nedēļu tika publicēta viņas sleja, žurnālists katru nedēļu zvanīja un prasīja, kas jauns Zemenes dzīvē.
Sekoja akcija „Saldējums Jaffa”. Par savu naudu iegādājos nelielu busiņu un kopā ar dažām meitenēm katru nedēļas nogali braucām uz citu Latvijas pilsētu, kur bērniem dalījām saldējumu. To darījām vienīgi, lai radītu citiem prieku.
Savulaik aizraušanās ar adīšanu man sākās kā praktiska nepieciešamība – veikalos neko nopirkt nevarēja, tad bija jāada, lai būtu, ko mugurā vilkt. Ar laiku sāku skatīties: varbūt ir vēl kaut kas, ko apadīt bez cilvēka. Piemēram, mājās ir vecs, bet mīļš ķeblītis no bērnības – ne pēc kā vairs neizskatās, tātad jāapada, un tas iegūs citu tēlu. Tā atliek tikai iesākt, un, kad to novērtē arī citi, idejas rodas viena pēc otras. Piemēram, pērn uz Siguldas pilsētas svētkiem Krišjāņa Barona piemineklim noadīju 11 metrus garu šalli. Tā kā Baronam tobrīd apritēja 175 gadi, šalli adīju no 175 dažādu novadu rakstu joslām. Cilvēku reakcijas bija dažādas. Vieni bija sašutuši –Barona piemineklis šādi tiek zaimots! Bija arī daudz atbalstītāju, kas novērtēja šo ideju. Jo Barons sēž parka stūrī liepu paēnā, cilvēki iet garām, un faktiski viņu sen vairs neievēro. Tiklīdz šalle piemineklim bija aplikta, pēkšņi ļaudis viņu atkal pamanīja, kaut kas bija ne tā kā pierasts.
Nupat Turaidas skolai esmu apadījusi siltumizolācijas caurules. Tās kaut kādā veidā bija jāpaslēpj, un skolas direktore sacīja, lai es kaut ko izdomāju. Iepriekš caurules bija aplīmētas ar tapetēm, un bērniem bija niķis tās paurbināt, līdz tās ieguva pavisam nebaudāmu izskatu. Un tad izdomāju, ka caurules apadīšu, lai tās izskatās kā koka stumbrs ar ziediņiem, vēl kādu taureni. Caurules iet cauri trim stāviem, tāpēc tās nodēvējām par garo pupu, kas stiepjas uz debesīm.
Tā apadīšana kļuvusi gluži vai par slimību, tāpēc pieļauju, ka, ieraugot kādu noplukušu vietu, pati uz savu galvu varētu ko izmēģināt. Jau šajās lieldienās kokos iekāru apadītas lieldienu olas un redzēju, cilvēkiem patīk – viņi kāpj laukā no mašīnām, lai tās nofotografētu.
Par partizānu dārzkopību esmu iedegusies jau labu laiku. Man daudz sanācis dzīvot ārpus Latvijas, kur šādas kustības ir ļoti izplatītas. Respektīvi, tiek organizētas darbnīcas, kurās cilvēkus apmāca pašiem izgatavot sēklu bumbas, kuras izmest noplukušās vietās. Šopavasar, atbraucot mājās, iedomājos, kāpēc par šo jauko lietu nepastāstīt arī šeit. Iegāju kafejnīcā Taka, pavēstīju ideju, un tā drīz vien noorganizējām pirmo darbnīcu. Mans mērķis bija citiem parādīt, ka mēs katrs kaut ko varam paveikt, lai dzīvi darītu skaistāku. Parasti kaut ko gaidām no citiem, bet man gribējās pateikt: tu pats, ieguldot mazumiņu darba, vari paveikt ko feinu!
Nav noteikti jānāk uz darbnīcu, katrs to var darīt savās mājās. Jāņem zeme un māls attiecībās 5: 3, apmēram 8-10 augu sēkliņas, nedaudz ūdens un tas viss jāsamīca kopā. Bumbiņu diametram vajadzētu būt apmēram diviem centimetriem. Kad tā savelta, bumbiņu noliek uz diennakti izkaltēties. Nākamajā dienā jau to var izmest kādā vietā, kur nekas neaug. Tiklīdz uzlīs lietus, bumbiņa izšķīdīs, un sēklas iesēsies zemē. Svarīgi nepārspīlēt ar mālu, jo tad bumbiņa sanāks par cietu. Sēklām jābūt videi draudzīgām, lai neievazātu invazīvas sugas. Protams, Latvijā ir visai mazs risks, ka šeit nekontrolēti varētu izplatīties nepiemēroti svešzemju augi, tomēr augi ir spēcīgs dabas instruments. Sēklu bumbās parasti iestrādāju zvaniņu, neaizmirstulīšu, vijolīšu, atraitnīšu sēklas. Rīgā šādas bumbas cītīgi izmētāju ceļa malās, kad gāju no mājām uz darbu (no Avotu līdz Čaka ielai). Problēma gan ir tā, ka ne vienmēr var sagaidīt rezultātu: ja ilgāku laiku nav lietus, bumbas neizšķīst, un apzinīgās sētnieces tās vienkārši aizslauka. Tāpēc drošāk sastādīt jau izaugušus augus.
