Meiteņu trakās izklaides: ledainā ūdenī, aiz spēka robežām
Laura, Madara un Aiga nav kā visi normāli cilvēki, kam labākā atpūta – ar ēdienu šķīvi mierīgi padirnēt pie TV ekrāna. Viņas izklaidējas, izaicinot savus spēkus un pārvarot bailes.
Viena no trīs trakajiem
Laura Kalniņa (30), juriste. Reizi mēnesī savus spēkus pārbauda piedzīvojumu sacensībās „xRace”. Bet ko ekstrēmu izmēģina ik pa laikam. Piemēram, nirt kopā ar haizivīm Galapagu salās.
Esmu no Carnikavas, kas slavena ar savu sportisko garu, īpaši, orientēšanās sportu, ar ko skolas laikā visi bijām aizrāvušies. Pirms desmit gadiem draugi pierunāja pamēģināt kaitbordu, un ar to pašu mirkli bija cauri – man iepatikās sevi pārbaudīt un piedzīvot mazliet ekstrēmus mirkļus. Pirmās bija 24 stundu piedzīvojumu sacensības.
Distance – gara, tā jāveic arī naktī, skrienot, orientējoties, peldot, braucot ar laivu un kalnu divriteni un meklējot kontrolpunktus. Vienu gadu rudenī veloposms bija naktī, vajadzēja braukt gar upi. Sanāca velosipēdu visu laiku nest, jo ceļš bija neizbraucams.
Jau aust gaisma, zāle – noraso, kad sasniedzam vietu, kur jāšķērso upe. Drēbes maisos, un kopā ar riteni laižamies aukstajā ūdenī. Toreiz sapratu, kādu baudu gūst „roņi”, kas peldas āliņģī. Izkāpjot otrā krastā, ķermenis bija tik dzīvs, uh! Tās sajūtas dēļ vien bija vērts. Nez vai no laba prāta kādreiz mestos tik ledainā ūdenī, bet sacensības varu pārbaudīt, ko patiesībā varu. Sacīkstēs Liepājā vajadzēja izšķirties, kurš no komandas nakts tumsā peldēs gar molu, meklējot kontrolpunktus starp akmeņiem, un kurš ies gar jūras krastu, meklējot tos vecajos dokos. Nakts – auksta, vējš, viļņi...
Nogurums pēc tam bija tāds, ka vari aizmigt, kolīdz apsēdies. Lai sasildītos, pirmo reizi ietinos folija segā. Tagad smejos – cilvēks nevar tikai tad, kad ir paģībis, visos citos veidos viņš vienkārši negrib. Ja godīgi, pēc šīm sacensībām, kurās 24 stundu laikā nominies ar riteni vairāk nekā 100 kilometru un kādus 40 vēl noej kājām, vajag nedēļu atpūsties. Tagad esam trīs cilvēku komanda (TT jeb Trīs Trakie), kas reizi mēnesī piedalās „xRace” sacensībās, kas nav tik garas. Komandā esmu vienīgā sieviete. Arī te ir jāskrien, jābrauc ar riteni un laivu, vasarā jāpeld. Jāveic speciāli uzdevumi, lai tiktu pie kontrolpunktiem. Ir gan kokos jākāpj, gan alās jālien. Daugavpils cietoksnī kontrolpunkts bija ūdenstornī. Lai to sasniegtu, puiši iekarē mani uzvilka augšā. Pērn Ķeizarmežā bija jālec pūslī no triju stāvu augstuma. Tagad es zinu – nevar stāvēt pie malas un skatīties, ir jāaiziet līdz malai un jālec, citādi bail. Man ir labs vīrs, kurš pieskata bērnus, kamēr atpūšos (smejas). Man tas tiešām nav sports, bet izklaide un sevis pārbaudīšana. Tāpat katru pavasari braucu pa Amatu. Tur arī ir fantastiskas sajūtas, kad, iekrītot upē, vajag tikt ārā no straumes un saķert laivu. Esmu Slokas karjerā nirusi zem ledus. Domāju – būs bail, bet nebija (smejas).
Madara Jurgelāne (24), valdes asistente. Trešo reizi skrēja „Stipro skrējienā”, jau sarunāts lidojums ar deltaplānu un pašai ar sevi – lēciens ar izpletni.
Viss sākās ar to, ka uzņēmums, kurā strādāju, saņēma piedāvājumu atbalstīt „Stipro skrējienu”. Izlasīju aprakstu, un šķita – es arī varētu šajās sacīkstēs piedalīties. Tas būtu izaicinājums pierādīt pašai sev, ka varu vairāk, nekā domāju varam. Tā kā pavisam noteikti esmu komandas cilvēks un individuāli nekad mūžā pat nemēģinātu šādās sacīkstēs startēt, sāku meklēt domubiedrus. Taču visi draugi kā viens nez kādēļ atteicās (smejas). Gadu ilgi pūliņi vainagojās ar to, ka trīs savus kolēģus tomēr pierunāju. Mēnesi pirms sacensībām sāku no rītiem skriet (un skrienu joprojām), lai uzdzītu sportisko formu. Un tā pērn maijā pirmo reizi nostājāmies uz starta līnijas.
Šajā skrējienā bez apstājas līkločiem ir jānoskrien septiņi kilometri, pārvarot vairāk nekā 30 šķēršļu. Skriet sanāk gan pa dubļainu ūdeni pilnu grāvi, gan pār „svaigi” uzraktu lauku, kur salikti baļķi, gan vecu riepu klājienu. Trasē viens pēc otra septiņi mālaini uzkalniņi, un katrā pakājē – ūdens un dubļi. Šķēršļiem bija pāri jālec, pāri jārāpjas un pat peldus jāmetas. Šopavasar sacensības iekrita maija visaukstākajās dienās, ūdens temperatūra bija tikai plus astoņi grādi. Kad tāds slapjš, dubļiem aplipis un pārguris sasniedz finišu, ir tāāāds gandarījums! Vispār jau tas ir pamatīgs izaicinājums. Jo es taču zinu, cik daudziem saviem – nē, nu es vairs nevaru – skrējiena laikā esmu tikusi pāri. Man pat šķiet – ja mums būtu pašiem savs „Baiļu faktors”, es piedalītos! Man prasās asāku izjūtu. Pērn pirms „Stiprā skrējiena” oktobrī sezonas noslēgumā ar komandas biedriem aizbraucām uz Tarzāna trasi Siguldā. Lija kā no spaiņiem, trasē – neviena cilvēka, tikai mēs. Koki – neprātā slideni, bet mēs izgājām. Rokas gan pārsala. Esmu Siguldā arī ar katapultu lēkusi, tagad gaidu, kad varēšu tandēmā izbraukt ar deltaplānu, vēl padomā izlēkt ar izpletni no helikoptera. tas ir reāls, īsts un dzīvs adrenalīns.
Ar klinšu kāpšanu aizraujos jau 14 gadus. Draudzene gribēja iet uz sporta tūrisma pulciņu, kurā bija gan orientēšanās, gan ar virvēm laišanās no kokiem. Lai vienai nebūtu bail, sauc mani līdzi. Viņa drīz vien atmeta, es paliku. Laikam tomēr man no sākta gala patika sacensību gars. Kad gūsti pirmos rezultātus, gribas tos uzlabot. Tāpat kā kalnus tagad – arvien augstākus un grūtākus. Tas ir sevis apliecinājums. Latvijā klinšu kāpšana notiek iekštelpās – zālē, bet aizbraukt uz kalniem – tā ir cita lieta. Alpi, Tatri, Pamirs Kirgizstānas un Kazahstānas pusē...
Visekstrēmākās sajūtas piedzīvoju pirms diviem gadiem, kāpjot Ļeņina smailē (vairāk nekā 7000 metri) Pamirā. Ceļā uz to man iekaisa apendicīts. Glābšanas helikopteru, kā to rāda filmās, jau nav, vajadzēja vien saviem spēkiem ātri tikt lejā, bet arī lejā tu esi kalnu vidū. Kāda slimnīca?! Vietējais šamanis veda mani uz tuvāko ciematiņu (ja tā to vispār nav nosaukt) un pats arī operēja, jo līdz rītam nebūtu izdzīvojusi.
Gan klinšu kāpšana, gan alpīnisms prasa nopietnu fizisko sagatavotību. Tas noteikti nav viena gada jautājums. Cita lieta, ja cilvēks vēlas pastaigāties pa dolomītiem kalnu takās. Jo lielāks augstums, jo lielāku sagatavotību vajag. Bieži tas nenotiek, taču ir gadījumi, kad kalnos sievietes izrādās stiprākas par vīriešiem. Mēs varbūt neizceļamies ar fizisko spēku, bet labāk tiekam galā ar skābekļa badu. Visi apkārt, mammu ieskaitot, uztraucas un saka – bīstami, vīrs arī vienmēr pārdzīvo, bet man vajag sevi pamocīt. Turklāt cilvēka ķermenis jau pie visa pierod – gan pie slinkošanas, gan pie slodzes.
Stipro skrējiens 3
Stirpo skrējiens 2
Stipro skrējiens 2010
Aiva Alksne, žurnāls „Marta” / Foto: no personiskā arhīva
