No „Pūt, vējiņi!” Baibas līdz „Cīrulīšu” Zelmai… Aktrise nenoveco!
Ir neiespējami noticēt, ka jauneklīgajai, trauslajai aktrisei ir jau pāri 50 un ka patlaban viņa kāpj uz Dailes teātra skatuves, lai spēlētu „Cīrulīšu” Zelmu Laura Gundara iestudētajā Harija Gulbja lugā.
Šoruden Esmeralda Ermale ir redzama ne vien uz skatuves un ierastajās raidījumu „Dzīvīte” un „Daudz laimes!” vadītājas lomās, bet arī LNT seriālā „Tikai nesaki man Bizu”. Kā aktrisei izdodas apvienot daudzos pienākumus, vai viņa ir atradusi iekšējo harmoniju un par ko viņai sāp sirds, par to – šajā sarunā.
Vispirms ir visu labi jāsaplāno, vienkārši jācenšas paspēt un nav briesmīgi jāstreso, ja kaut ko neizdodas paveikt, jo tur tāpat neko nevar līdzēt. Un viss. Jāmēģina saglabāt līdzsvaru. Atpūšos tāpat kā visi cilvēki – saceļu kājas gaisā, pavingroju. Izguļos, ja ir laiks. Patiesībā es esmu vasarā ļoti labi atpūtusies. Visu vasaru bija brīnišķīgs laiks – manuprāt, ideāla vasara Latvijai. Paguvu padzīvoties savos laukos, izbaudīt karsto laiku
Jā, lauki ir ļoti tuva, mīļa vieta. Es tur gan nostrādājos, gan atpūšos, jo nodarbību maiņa arī ir atpūta. Tur es redzu sava darba augļus, ko ne vienmēr ieraugu savā darbā, tā kā tā man ir ārkārtīgi laba pārmaiņa.
teikt, ka loma pie jums atnākusi brīdī, kad pati visvairāk varat ar to identificēties?
Jā, tā ir. Man tiešām tas ir ļoti saprotami. Man nav nekādu jautājumu par to, kā viņa tur jūtas, ko domā, kāda ir viņas ikdiena... Turklāt loma ir atnākusi laikā, kad es pati esmu gandrīz precīzi dramaturga norādītajā vecumā. Lai gan visi mani paziņas un kolēģi saka: „Nevar būt – tu spēlē „Cīrulīšu” Zelmu?! Tu taču esi par jaunu!” Es neesmu par jaunu, es esmu tikai divus gadus jaunāka kā dramaturga norādītais šī personāža vecums. Un viss, kas ar šo cilvēku notiek, ir manā redzeslokā.
Kādēļ ir svarīgi iestudēt šo izrādi no jauna tieši tagad?
Ja „Romeo un Džuljeta” ir jāiestudē katrai paaudzei, kāpēc gan „Cīrulīšus” nevarētu iestudēt no jauna? Mums traucē tikai iepriekšējie iespaidi un stereotipi, vairāk nekas. Ja klasiku varam iestudēt gadu desmitiem un simtiem, tad kāpēc gan mēs nevarētu iestudēt mūsu pašu dramaturgu darbus, kas ir tā vērti? Varbūt režisors jums teiktu ko citu, bet man šķiet, ka ne jau lauku vide un māja ir nozīmīgākais šajā lugā. Pats svarīgākais ir attiecības ģimenē, starp tuviniekiem, vispār cilvēkiem. Tā ir lielum lielā vairuma dramaturģisko darbu galvenā tēma, un šī arī ir luga par to. Kamēr vien cilvēce pastāvēs, tikmēr šī tēma būs aktuāla. Jo mums kaut kā ir jāsadzīvo ar dažādiem raksturiem, dažādiem uzskatiem, vēlmēm, interesēm...
Kāda ir sadarbība ar režisoru Lauri Gundaru? No sava studiju laika Kultūras
pārliecību.
Manuprāt, viņš ir ļoti jauneklīgs cilvēks. Viņš paņem darbu, par kuru ir izveidojies zināms priekšstats, kādam tam ir jāizskatās. Cik vecišķai tai sievietei tur ir jābūt un kā viņai ir jācieš. Un viņš pieiet tam no šīsdienas viedokļa, ar savu vitālo skatījumu un pavērš to pilnīgi savādāk – nekādu ciešanu, vitāla darbība, dzīvas, spraigas attiecības. Šī nav pirmā reize, kad strādāju ar Lauri Gundaru, un man ļoti patīk ar viņu strādāt tieši tāpēc, ka mēģinājumos viņš uzliek noteiktu rāmi, kurā tev jābūt iekšā un jārada pilnasinīgs tēls. Visgrūtāk ir, ja režisors atnāk un saka – nu, parādiet man desmit variantus, es pateikšu, kurš man liksies visderīgākais. Nu ko mēs te tā muļķosimies? Var tā, var šitā, var vēl nezin kā... Protams, meklējumi notiek arī tad, kad režisors zina, ko viņš vēlas sasniegt. Bet tas ir ārkārtīgi atvieglojoši aktierim – ka viņu kāds vada mērķtiecīgi, ar pārliecību. Atliek tikai saprast, pieņemt un iemiesot sevī.
Lauris Gundars ir tik ļoti relaksēts, savā veidā rotaļīgs. Es jau to piedzīvoju, viņa „Indrānos” spēlēdama, liekas, viss tik nenopietni top – vai dieniņ, te jau laikam būs tāda kā komēdija, nevis nopietna izrāde. Bet nopietnība ir iekšā darbā, no tās nevar izbēgt. Mēs vienkārši nepārspīlējam to, nepadarām ļoti smagu. Un man liekas, ka tas ir ļoti labi.
Tas ir ļoti grūts jautājums. Visi bija tik nelaimīgi, ka jāiet uz vēlēšanām, jo nav par ko balsot. Mani ārkārtīgi tracina, ko žurnālisti, visādi apskatnieki un politologi saka – paši esat vainīgi, ievēlējāt! Es kādu laiku centos saprast šo apgalvojumu, mēģināju analizēt, kur es esmu vainīga, jo es esmu balsojusi par dažādām partijām. Ne vienmēr par vienu un to pašu, bet par to, kas man tajā brīdī likusies visuzticamākā, viskonsekventākā, visreālistiskākā, vissaprātīgākā un cerību pilnākā. Un esmu ticējusi, ar zināmu skepsi, bet tomēr gājusi un domājusi – nu varbūt šoreiz. Esmu visus savus paziņas aicinājusi būt aktīviem, nesēdēt mājās. Un, kad mēs esam aizgājuši un nobalsojuši, tad mums saka – muļķi tādi, nu kāpēc jūs tā balsojāt? Redziet, kas sanāca! Es balsoju par tiem, kuri man liekas cerīgi, bet viņi vienmēr dara kaut ko citu, nekā solījuši. Man ir ārkārtīgi grūti saprast, ko darīt. Droši vien jāpieņem, ka tā ir normāla lietu kārtība, ka ir jāizglītojas, jāapgūst demokrātija un jāmācās vadīt valsti. Droši vien tam ir vajadzīgs laiks un gadi. Un tam ir vajadzīgas arī visas šīs kļūdas, muļķīgi pieļautās likuma nepareizības.
Laikam jau tā ir. Bet tā cīņa ir skarba. Tiem, kuri dibina savus uzņēmumus un mēģina kaut ko ražot un veidot, viņiem nav viegli. Raidījumā „Dzīvīte” esmu satikusies ar daudziem cilvēkiem, kuri ir samērā veiksmīgi, kuriem ir uzņēmumi, un viņi ir tik pārguruši no cīņas ar nemitīgajām likumu un noteikumu maiņām. Valsts vienkārši liek šķēršļus tam, lai viņi attīstītos. Es nesaprotu, kāpēc tas viss tik nepareizi notiek, kādēļ ir tik ļoti grūti ietekmējama valdība, kurai vajadzētu vienkārši reaģēt uz ražotāju vajadzībām, prasībām un lūgumiem. Nu kāpēc tas ir tik greizi? Es to dzirdu no tik daudziem kompetentiem cilvēkiem, dažādu ražotāju apvienībām, ka domāju – tas nav vienkārši mans priekšstats, tā tas tiešām ir.
Mani tas ārkārtīgi interesē, es daudz ko uzzinu, saprotu. Mani tiešām iedvesmo šīs tikšanās.
Tas ir ļoti jauki, es priecājos, ja tā ir! Es gan nelietotu tik cēlus vārdus, es to neuzskatu par īpašu misiju. Tev taču jāsagādā cilvēkiem prieks, tu viņus apsveic svētkos. Viņi ir pelnījuši tos labos vārdus, ko par viņiem raksta tuvinieki. Nekad nav par daudz teikt labu. Man ir diezgan daudz publiskās dzīves, es pietiekami daudz saņemu atdevi no sava darba. Bet cilvēki, kuri dzīvo visu mūžu savā ciematā un apgrozās tikai tajos dažos simtos vai tūkstošos cilvēku, – viņiem ir ārkārtīgi nozīmīgi un saviļņojoši izdzirdēt savu vārdu TV ekrānā, no kura to dzird visa Latvija. Un par viņu pasaka – tu esi ļoti labs, paldies tev, tu brīnišķīgi dari savu darbu, tu mums palīdzi, un mēs bez tava padoma nevarētu iztikt... Vai tad tas nav brīnišķīgi?! Es pieņemu, ka daudziem ir vieglāk uzrakstīt un aizsūtīt uz televīziju, nekā pateikt, piemēram, – paldies, mammu, tu man esi tik daudz devusi! Reizēm ir ļoti grūti to pateikt, jo mēs neesam tā audzināti. Nav tās amerikāniskās audzināšanas desmitreiz dienā teikt – es tevi mīlu, es tevi mīlu, es tevi mīlu, kamēr tas neko vairs nenozīmē.
Jā, man ir zināmi cilvēki, kuri aizbrauc. Viņiem iet dažādi – kam labāk, kam ļoti slikti. Tagad vēl grūti pateikt, kā tēma tiks izvērsta seriālā – jūs jau zināt, ka tie mēdz sazaroties neskaitāmās sižeta līnijās, un pavērsieni var būt negaidīti un ārkārtīgi pārsteidzoši – tas arī man vēl migā tīts, un es ar interesi gaidu, kas notiks, bet domāju, ir ļoti labi, ka šī tēma ir aizskarta. Skatītājam gribas identificēties ar to, ko viņš redz, un daudzi noteikti redzēs ko līdzīgu savai dzīvei un sāks domāt, kā būtu, ja darītu tā, kā būtu, ja darītu citādi... Seriāls, tāpat kā jebkurš mākslas darbs, var būt tikai ierosme pārdomām un situāciju risinājumiem, nevis paraugs vai shēma, kurā mēs paskatāmies – ā, tā jādara! Kāpēc iznāk tā? Kas tev ir pieņemamāk? Kas tev ir vērtīgāk? Kā dzīvojot, tu jūties vairāk līdzsvarā? Mēs visu mūžu nodarbojamies ar to, lai saskaņotos ar pasauli un cilvēkiem, justos līdzsvarā, justos labi. Dzīve mums to nemitīgi neļauj, piespēlē jaunas situācijas, apstākļus un pagriezienus. Mākslai ir uzdevums likt domāt un izjust dažādas situācijas. Ne vienmēr vajag tikai no savām kļūdām mācīties, der pavērot arī citu kļūdas.
Seriālā mēs turklāt ar Pēteri Gaudiņu esam laulāts pāris... Tas ir interesanti! Bet man patīk strādāt ar Pēteri, jūtos droši un stabili ar viņu. Situācija Baibai ir diezgan neapskaužama, jo vīrs viņu mazlietiņ krāpj un māna, neciena tik daudz, kā viņa vēlētos. Es gaidu interesantus pavērsienus – vairāk pašapziņas vai situācijas, kurās viņai būs jāizvēlas, kā rīkoties, bet iesākums ir diezgan skumjš. Tā gan bija arī „Svešajā dzīvē”, kurā piedalījos pirms dažiem gadiem, un tas pārvērtās par kaut ko gluži citu. Es ceru, ka arī šeit viss mainīsies.
Pat ja es nebūtu izšķīrusies, dzīve ir bagāta dažādām situācijām, kas liek visu laiku būt gatavībā, vērtēt katru frāzi, katru jaunu niansi attiecībās. Domāju, pat ja es būtu joprojām laulībā, man būtu ļoti viegli spēlēt šo lomu. Jo mazas vilšanās mēs piedzīvojam ārkārtīgi bieži. Nav obligāti jāzaudē draugs vai jāizšķiras, lai sajustos nenovērtēts, apkrāpts vai neievērots. Mēs bieži pārspīlējam dažādas tuvinieku reakcijas, iztēlojamies vairāk, nekā ir. Tas atkarīgs no tā, cik stabili un harmoniski jūtamies paši sevī. Ja pats neesi īsti mierā ar sevi un to, kā rit tava dzīve, tu mēģini vainot apkārtējos un prasīt no viņiem vairāk – jo man taču jājūtas laimīgākam! Nu kāpēc tu neizturies pret mani tā vai nedari citādi, kā man patiktu labāk? Tas teiciens, ka laime meklējama sevī pašā, liekas banāls, bet ir dziļi patiess. Un uzreiz to nemaz nevar tā pieņemt un atzīt. Tas nāk tikai ar ilgu prātošanu un mēģināšanu izprast, kā tas īsti darbojas.
Pārsteidzošā kārtā – jā! Tā patiešām ir – es jūtos apmierināta ar dzīvi. Man ir veselība, man ir kur dzīvot, es varu nopelnīt iztikas līdzekļus un dzīvoju skaistā zemē. Es esmu priecīga.
sajūtu Latvijai, ģimenei? Kā to atgūt?
Tur patiesībā teikt gandrīz neko nevar. Kā skolā – nu, Pēterīt, tev vajadzētu uzvesties labāk, jo tu vecākiem dari kaunu. Ko tas tam bērnam dod? Viņš jūtas norāts, noniecināts, un viņam tagad vienkārši gribas, ārā ejot, kādam iesist, tāpēc ka viņam vajag izlādēt savas negācijas. Man ir ārkārtīgi mīļa šī zeme, man viņa ir vajadzīga un ļoti daudz dod. Muļķīgi būtu, ja visi latvieši aizbrauktu no Latvijas un šeit iebrauktu citu nacionalitāšu pārstāvji, kuriem šī būtu vienkārši vieta, kur eksistēt. Es domāju, viņi nekad tik ļoti nemīlētu šo zemi un neizturētos ar tādu atbildības, piederības sajūtu, kā mēs to varam. Bet tā arī ir jākopj – ne tikai ģimenē, bet arī skolā, valsts līmenī. Piederības sajūta veidojas no daudzām mazām lietām, no tā, kā mēs jūtamies, kā izturamies viens pret otru. Tādēļ es priecājos par visām sabiedrisko organizāciju aktivitātēm – piemēram, talkām, kas rada kopības sajūtu.
Domāju, ir labi, ka mēs sākam mākslā, kultūrā smelties un no reālās dzīves – kā šis seriāls. Var jau teikt – tas ir tikai seriāls, bet to skatās ļoti daudzi cilvēki. Tas patiešām viņus var ietekmēt. Arī izrāde tiek veidota par tēmu, kas ir aktuāla... Šķiet, ka arī „Cīrulīši” mūs vienos pārdomās par sevi un savu dzīvi.
Lauris Gundars ļoti balstās pašreizējā situācija un realitātē. Visas viņa lugas tiek veidotas no pozīcijas, kas ir sabiedrībā aktuāls – sajūtas, situācijas. Izrāde katrā ziņā liks vēl un vēl domāt – kā tad pareizāk izturēties, kā labāk dzīvot, lai visiem būtu vieglāk, ne tikai pašam. Es domāju, tas ir tas, par ko mēs domājam katru dienu, jo mēs visu laiku esam mijiedarbībā viens ar otru un nevaram no tā izbēgt. Tāpēc jau mēs lasām grāmatas, ejam uz teātri, skatāmies filmas. Mēs skatāmies, kā citi cilvēki kaut ko uztver, kā viņi tiek no situācijām ārā. Un sakām – jā, tas ir pareizi, tas ir tieši tā kā man. Tas ir pats jaukākais, ka vari identificēties, iedvesmoties – jā, man patīk tā, es arī tā gribētu, es arī tā rīkošos. Neko labāku mēs nevaram paveikt, kā aizskart cilvēku jūtas, saviļņot iekšējo pasauli un piedāvāt variantus, lai viņš izvēlas. Nekādas dogmas teātrī nav vajadzīgas.
Un ticēt labākam, ka cilvēks tiešām mācēs izvēlēties sev pareizo ceļu.
Un, ja ne pirmajā reizē, tad vēlāk – pēc gada, pieciem, desmit. Tas ir mūžīgs process un mūžīgs ceļš, un mēs visu laiku ejam līkločus un krītam bedrēs, kļūdāmies un atkal ceļamies augšā, un ejam. No tā sastāv dzīve. Un dzīve ir ārkārtīgi interesanta tieši tāpēc, ka nav vienmuļa un visu laiku mūs pārsteidz.
Esmeraldu Ermali ceļ gaisā 53 reizes
Sanita Grīna (žurnāls “Rīgas Viļņi”) / Foto: no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva
