Elza Leimane: par baletu, sāpēm un nākamo dzīves lomu
Elza Leimane šogad saņem Latvijas Gāzes gada balvu kā labākā Latvijas Nacionālās Operas baleta soliste. Teātrī piedzīvojusi gan intrigas, gan par panākumiem maksājusi ar fiziskām sāpēm un negulētām naktīm, viņa atzīst: tas tomēr ir to vērts.
Tas noteikti ir mana darba novērtējums. Patiesībā tāpēc jau mēs strādājam, lai mūsu pūles tiktu pamanītas. Bet, lai arī novērtējums man nozīmē daudz, cenšos no tā sevi attālināt, jo, pasarg’ Dievs, māksliniekam pieļaut domu, ka tagad jau visu esi sasniedzis. Laikam baletdejotāji vispār tā audzināti drīzāk redzēt to, kas nesanāk, nekā priecāties par to, kas sanāk.
No citu novērtējuma nekļūstat atkarīgi?
Tā var notikt, bet, cik tad to balvu Latvijā, īpaši, baletdejotājiem, vispār ir.
Tajos var piedalīties tikai līdz zināmam vecumam. Es, piemēram, tiem jau esmu par vecu (smejas). Bet citu atzinība ir ļoti svarīga. Katrs cilvēks, ko izrādē esi aizkustinājis vai saraudinājis, arī ir zināma balva. Pirms divām nedēļām biju Somijā, pēc koncerta kā māksliniekiem, tā skatītājiem, uz kuģa tika organizēts plezīra brauciens. Tā laikā man pienāca klāt nepazīstama sieviete un teica: „Ja jūs nākamgad koncertā piedalīties neuzaicinās, braukšu jūs skatīties uz Latviju!” Viņa bija asarās, man pat vienu brīdi kļuva tā kā neērti.
Kāda ir sajūta būt vienai no vadošajām baletdejotājām Latvijā?
Tā ir milzīga atbildība. Patiesībā, paliek nevis vieglāk, bet grūtāk, jo tu ieņem statusu, kas nepārtraukti jāattaisno.
Nē, domāju, ka pašlaik Operā konkurence ir veselīga; tāda, kas veicina to, lai tu piepūlētos. Pirms gadiem, kad ienācu šeit, jutu, ka klimats ir briesmīgs: destruktīvs un iznīcinošs. Par laimi, tā vairs nav: ja divas balerīnas dejo vienu lomu, tad nesarunājas.
Kur konkurence, tur nevarēja būt normālas attiecības?
Jā, tā bija. Tagad ir citādi, varam pat konsultēties viena ar otru, dot padomus. Mums nav, kā stāsta mana labākā draudzene Anna (baletdejotāja Anna Laudere – aut. ), kas patlaban ir Hamburgas operas dižākā baletdejotāja un kura ikdienā darbā staigā ar pleijeri uz ausīm, lai tikai nedzirdētu, kas apkārt notiek. Viņu trupa izslavēta kā ļoti draudzīga, taču, kad reāli nonāc šajos „siltajos ūdeņos”, paveras pilnīgi cita aina. Pie mums pierasts, ja tev kāds nepatīk, ar viņu nekontaktējies. Tur ir gluži citādi: cilvēki lišķējas! Bet tas ir vēl nepatīkamāk, nekā dzirdēt nejaukus vārdus.
Es negribēju šeit ilgi palikt, domāju par došanos prom uz kādu no ārzemju teātriem, kur mani neviens nezina, lai nebūtu tās birkas, ka Operā ienākusi galvenā baletmeistara meita. Gan vecāki, gan vecmāmiņa jau teica, ka es nespēju mainīt citu attieksmi, tikai savējo, bet... Man tas izdevās vien, kad sagājām kopā ar Raimondu (Elzas vīrs baletdejotājs Raimonds Martinovs – aut.).
Viņam jau stāsts līdzīgs, Raimonda tēvs taču arī ir operas solists.
Raimonds vienmēr ļoti lepojies ar savu tēvu un viņa uzvārdu, kaut kā to ļoti veselīgi uztvēris. Viņa situācija tomēr ir drusku citādāka, jo tēvs ir dziedātājs, bet viņš dejotājs.
Vispār ieiešana teātrī pēc skolas bija ļoti grūta, jo skolā tu visu laiku tiec auklēts. Teātrī tevi vienkārši iemet kā kucēnu ūdenī. Es arī nedomāju, ka tajā laikā biju savā labākajā formā. Tomēr nu jau dejoju desmito sezonu. Tobrīd teātrī bija arī zināma „ģedovščina”, ja tā var teikt, jaunajiem bija jāievēro daudzi likumi, kurus diktēja vecākie kolēģi. Pašlaik visi esam daudzmaz viena vecuma un tas klimats, iespējams, pat ir pārāk mierīgs.
Kas jums bija jāievēro attiecībā pret vecākajiem kolēģiem?
Vai dieniņ, ļoti daudz bija noteikumu. Piemēram: ja nesasveicinies, vari vispār iet laukā no zāles! Šajā garderobē tu nesēdēsi, jo es to nevēlos! „Gulbju ezerā” tev vajag gulbīšu spalviņas? Es tev tās nedošu, ej pati tās meklēt! Ko vispār iedomājies, man neviens neko nedeva, kāpēc lai es tev dotu?!
Savukārt patlaban operā ir otra galējība, daļai no jaunajiem nav vajadzīgā respekta pret galveno solistu. Piemēram, uz skatuves viņi var nostāties tev priekšā. Tas ir nerakstīts likums: pat ja ir tikai mizanscēna, vadošajam solistam apkārt jābūt gaisam, nedrīkst nākt par tuvu! Tāpat agrāk tas bija neiedomājami, ka mēģinājumu laikā varētu skaļi runāt. Tās ir elementāras lietas, kas tagad diemžēl bieži netiek ievērotas.
Katrs dejotājs ar to spiests sadzīvot. Laimīgas ir tās dienas, kad esi lieliskā formā un tev nav nekāda diskomforta. Visiem ir kādas traumas, operācijas bijušas, mums ir līdzīgi kā sportistiem.
Jums slodze uz pirkstgaliem, tas jau nav visai dabisks veids, kā cilvēkam kustēties.
Viens no mūsu ārstiem sacīja, ka pēc anatomijas balets ir pats neveselīgākais sporta veids. Ļoti daudz ķermenim tiek pāri darīts, piemēram, gūžas tiek izgrieztas. Tāpēc daudzām baletdejotājām vecumā tās jāoperē. To zinot, par veselību jau laikus jādomā. Mums ar Raimondu ir princips, lai cik daudz mēs arī strādātu, trīs nedēļas vasarā vajag atpūsties. Šovasar gan šajā ziņā grēkoju, jo bija dažādi privāti uzaicinājumi, no kuriem negribējās atteikties. Tāpēc tikai nedēļu sanāca palaiskoties.
Dīvaini, bet uztraucos krietnu laiku pirms, taču, jo tuvāk uzstāšanās brīdis, jo vairāk nomierinos. Tāda izteikti paniska sajūta man bijusi tikai pirms „Gulbju ezera”, tad gan šķita, ka ir jau problēmas ar galvu (smejas). Kulisēs no bailēm raudāju... Bet jebkurā gadījumā ir tik muļķīgi tā uztraukties! Jebkurš dejotājs kādreiz uz skatuves ir nokritis, taču arī tas nav iemesls, lai panikotu.
Protams! Bet mani tās kā reizi piemeklē pēc ļoti emocionālām izrādēm: „Kamēliju dāma”, „Romeo un Džuljeta”. Tā ir norma, ka pēc tām aizmiegu četros, piecos no rīta. Pēc pēdējās „Romeo un Džuljeta” izrādes Raimonds negulēja līdz septiņiem rītā, bet nākamajā vakarā atkal ir izrāde...
(Smejas). Viss atkarīgs no cilvēka uzbūves. Ja skatītājs dažkārt redzētu, ko balerīnas ēd, viņam paliktu ļoti jocīgi. Ņujorkā reiz neticēju pati savām acīm. Mūs aizveda uz restorānu, un tur bija arī viena brazīliešu balerīna – viņai viduklis bija kā lapsenei, bet ko tik viņa sevī nevarēja iedabūt! Apēda pamatīgu gabalu gaļas, melnās pupas, un tik teica, ka nevar aizmigt, ja vakarā nav kārtīgi paēdusi (smejas). Man tā nav, man ir jāieturas. Bet tu jau pierodi pie tā, ka jāēd veselīgi, tas ir tik ierasti, ka par to vairs nedomāju.
Badošanās ir kādreiz nomocījusi?
Jā, skolas laikā, jo mums lika tievēt, nepaskaidrojot, kā tieši to vajag darīt. Bet meitenes pusaudžu gados ne tikai tic visam, ko viena tante teica, bet vispār ļoti jūtīgi uztver visu, kas saistīts ar viņas izskatu un svaru.
Protams, starp citu, bijuši ļoti bēdīgi gadījumi, kad meitenes vispār pārstājušas ēst. Mūsu horeogrāfijas skolā – nē, bet Pēterburgā bija gadījums, kad meitene „aizgāja” un viņu glabāja Žizeles kostīmā…
No otras puses, ja esi šajā profesijā, tā ir tava atbildība izskatīties labi un rūpēties par to, lai partnerim nebūtu grūti tevi celt.
Es bezgalīgi mīlu skatuvi, mūziku, dejošanu. Es to pat neuztveru kā darbu. Katrā ziņā dejot baletu nav, kā iet uz darbu un atsēdēt stundas. Tu izvirzi sev mērķi, jaunu pakāpienu un ar milzīgu darbu to piepildi. Tas vienmēr ir to vērts.
Bet nonākšana šajā profesijā taču tev nebija piespiedu variants?
Gribot negribot, vecāku, arī vecvecāku darbs kaut kādu nospiedumu atstāj. Mans brālis Gusts negribēja būt saistīts ar mākslu, bet ģitāru vienā grupā tomēr viņš spēlē. Tā kā ģimenes skatuves gēns arī viņu nav apgājis.
Man neko neuzspieda, vecāki pat bija domājuši, vai mani vispār laist horeogrāfijas skolā, jo no dabas fizisko dotību man nav, taču es tik ļoti to gribēju! Man neko citu nevajadzēja! Brālis bērnībā dusmojās: ko tu vari visu laiku dejot, mani „besī” tas, ka tu mājās visu laiku pļirinies! Manā gadījumā tā bija apzināta izvēle.
Dejo Elza Leimane un Raimonds Martinovs
Dejojot kopā, vispār notiek kaut kāda maģija, tajā brīdī ar otru cilvēku ir izteikti liela tuvība. Un patlaban mums ar Raimondu vispār viss savijies kopā: mūsu dzīve, darbs, mācības. Esam tā saauguši, ka pārdzīvoju katru komandējumu, kad mums jāšķiras.
Tu nepiebalsosi tām sievām, kas saka: nav ne vainas, ka vīrs ik pa laikam aizbrauc, tas palīdz attiecībās noturēt dzirkstelīti!
Noteikti – nē! Šodien esmu labā garastāvoklī, jo zinu, ka Raimonds vakarā atbrauc, bet iepriekšējās dienas biju nekāda. Jo katrreiz man ir sajūta, ka kopā ar Raimondu aizbrauc daļa no manis. Mums ļoti sarežģīti būt atsevišķi, tad jūtamies tādi nepilnvērtīgi. Uz mums attālums itin nemaz neiedarbojas pozitīvi. Jo vairāk esam kopā, jo labāk!
Es to pat fiziski izjūtu. Dažkārt pat līdz pilnīgam absurdam, piemēram, es kaut ko zinu un automātiski pieņemu, ka arī Raimonds zinās, ka man tas nav jāstāsta (smejas). Pārsvarā saprotamies no pusvārda. Uz skatuves ne reizi vien bijis, ka gadās kāds misēklis, piemēram, ar kādu priekšmetu kaut kas notiek vai mūzikā kaut kas iztrūkst, un mums sekundes laikā jāiziet no šīs situācijas. Bet to esam varējuši izdarīt, jo reaģējam identiski!
Kā saprati, ka Raimonds ir tavs īstais cilvēks?
Tas nebija ātri! Kad sākām draudzēties, vairs nebija divu domu, bet līdz tam ceļš bija garš. Mēs viens otru jau skolā zinājām, taču neko labu viens par otru nedomājām (smejas). Es viņa acīs biju iedomīgā Elza, savukārt man Raimonds šķita pārāk nekomunikabls. Bet, kad „tie putni jau aizgāja”, bija briesmīgi, jo varēju ar visiem uzsākt sarunu, tikai ne ar viņu. Un tad dusmojos uz sevi, kas ir ar mani, cik man gadu, kāpēc tā uzvedos? Dejojām kopā, taču nerunājām.
Piemēram, viņš bija saslimis, es pat nevarēju aizsūtīt īsziņu, lai pavaicātu, kā tu jūties? Lai gan tas būtu pilnīgi normāli, ka interesējies par savu deju partneri. To nevarēju izdarīt, bet vienlaikus pati uz sevi dusmojos, cik tas ir stulbi! Raimondam savukārt šķita, ko viņš vispār var man piedāvāt... Pagāja trīs sezonas, ko kopā nodejojām, kad neko no otra vairs noslēpt nespējām. Bet laikam jau, kas ilgi nāk, tas labi nāk. Mums bija ļoti ilga iemīlēšanās un klusēšanas stadija, taču kopš tā laika esam kopā. Vēl vakar runājām, cik joprojām esam vienoti un cik dažkārt grūti ar citiem, kas reaģē citādi, nekā mēs gaidām.
Es jau arī agrāk domāju, ka tā ir kaut kā pierādīšana citiem. Bet, kad pats apprecies, saproti, ka ir ļoti, ļoti labi. Mēs bijām nodzīvojuši kopā sešus gadus, kad apprecējāmies. Jocīgi, ievēroju, ka citu attieksme pret mums mainījās. Piemēram, ārzemēs vārdam „sieva” ir cits svars nekā vārdam „draudzene”. Reiz lidostā man vajadzēja mediķa palīdzību, un Raimondu negribēja līdzi laist, taču, tikko viņš pateica, ka esmu viņa sieva, iebildumu vairs nebija. Ar šo jauno sievas un vīra statusu, izrādās, mums ir arī vairāk tiesību, un tas nav mazsvarīgi.
Par bērniem vēl nedomājat?
Par to jāsāk domāt. Es ar tādu balto skaudību skatos uz dejotājām, kurām bērni piedzimuši 19 vai 20 gados. Tev ir bērns, un tad tu vari sākt dejot. Zinu, ka man tas būtu bijis dikti par agru, bet jebkurā gadījumā domāju, ka ir brīnišķīgi, ja bērnam ir jauna māmiņa. Bet man tā būtu nākamā dzīves loma, kas jāpiepilda.
„Latvijas Gāzes” Gada balvas operai pasniegšanas ceremonija 2011
