Patmalnieces māsa Ilze nedzīvo slavenās Elitas ēnā
Vai zinājāt, ka pazīstamajai tērpu māksliniecei Elitai Patmalniecei ir māsa? Turklāt arī tērpu māksliniece! Tikai, kā apgalvo Ilze Patmalniece, tērpi ir viņas sirdslieta —atpazīstamība būtu vien nasta.
Ilze Patmalniece ir tērpu mākslinieces Elitas Patmalnieces jaunākā māsa un par savu profesiju arī izvēlējusies tērpu radīšanu. Ilze sarunā ar Kas Jauns atklāj, ka abas ar māsu ir ļoti atšķirīgas, tomēr jau kopš mazotnes dzīvo saticīgi un viena otru atbalsta un papildina. Tas, ka abas kļuvušas par tērpu dizainerēm, ir tikai likumsakarīgi — ģimenē ar šūšanu savulaik aizrāvusies mamma, un abas meitas tērpu darināšanu uztvērušas kā pašsaprotamu. Nu katra dzīvē atradusi savu ceļu, tomēr laiku pa laikam mēdz strādāt arī kopā, piemēram, radot LienesCandy skatuves tērpus „Jaunā viļņa” konkursam.
Pucēties iemāca mamma
„Mamma mūs bērnībā pucēja, bet pēc mammas nāves Elita kā vecākā māsa sāka pucēt mani. Tā mēs viena pēc otras pa šo tērpu darināšanas taciņu arī aizdevāmies,” stāsta Ilze.
Meiteņu mamma mūžībā aizgāja, kad Elitai bija desmit gadu, bet Ilzei tikai pieci. „Mamma aizgāja agri — 36 gadu vecumā smagas slimības dēļ. Tagad viņa droši vien būtu slavena modes māksliniece, jo mēs allaž bijām sapucētas un satērptas pašdarinātās kleitiņās — katru dienu mamma izdomāja ko citu. Vēlāk par mani atbildību uzņēmās Elita. Mums palika mammas šujmašīna, audumi, un Elita jau sāka visu ātri apgūt. Atceros, kad gāju ceturtajā klasē, bet māsa devītajā, viņa šuva manas skolas formas. Man nekad tās nebija pirktas, lai gan pašai ļoti gribējās igauņu variantu — viņiem tas kleitu „zilums” bija citāds. Pēdējā dienā pirms skolas atbraucu no laukiem, un māsa man ātri uzšuva jauno skolas formu. Jau tajā laikā es atšķīros no citiem, jo mums ar māsu patika eksperimentēt un likt lietā savus radošos prātus,” atceras Ilze Patmalniece.
Ilze kopš bērnības bijusi liela zīmētāja, to viņa darījusi nepārtraukti visus skolas gadus, tāpēc loģisks bija meitenes lēmums pēc pamatskolas mācīties Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. „Tas man vienkārši ļoti patika, zīmēju nepārtraukti, tāpēc turpinājums lietišķajos bija neizbēgams. Pēc tam iestājos Tallinas Mākslas universitātē, jo Rīgā apgūt modes dizainu vēl nebija iespējams. Tur gan bija milzīgs konkurss, tik viegli nemaz nevarēja iestāties, tāpēc vienkārši nolēmu paeksperimentēt, noskaidrot, kādas ir iestājeksāmenu prasības. Es laikam šo domu tik viegli pieņēmu, ka viss gāja no rokas, un galu galā vienkārši ņēmu un iestājos,” par studiju uzsākšanu stāsta Ilze.
Topošā tērpu māksliniece divus gadus pavadīja Tallinā, tomēr šajā laikā katru sestdienu mēroja ceļu uz Latviju. „Es braukāju katru sestdienu uz mājām, tā ka īpašā saikne mums nezuda un mēs it nemaz neattālinājāmies,” saka Ilze. „Vēlāk man piedzima meitas, un studijas turpināju jau Latvijā — beidzot tāda iespēja radās arī šeit, Mākslas akadēmijā.”
Ilze tā arī neizbaudīja vētrainās studentu dzīves burvību, jo ātri bija jākļūst pieaugušai un jāuzņemas atbildība par bērniem. „Varbūt, ja būtu mamma, varētu iet, trakot, izbaudīt visu to radošo bohēmu, bet man bija ģimene — mācījos un audzināju bērnus, tāpēc visu dzīvi esmu bijusi tāda samērā mierīga, neesmu tiekusies būt notikumu epicentrā,” par sevi saka Ilze Patmalniece.
Kaut arī viņa ir strādājusi ar Latvijā zināmiem cilvēkiem, viņai pārsvarā ir sava klientūra, kurai veido tērpus. „Protams, neaprobežojos tikai ar ikdienas svārkiem vai biksēm, kas noteikti ir apģērbs ar odziņu, kas katram ir citāds, individuāli piemeklēts un kopīgi radīts. Manā kontā ir vairāk nekā trīsdesmit kāzu kleitu, gan lakoniskas, gan izšūtas ar pērlēm un ziediem — tas man tāds vasaras saldais ēdiens. Patiesību sakot, es nesaprotu, ko var iegādāties tajos dažos Rīgas apģērbu veikalos, kur principā iepērkas viss vidējais slānis. Visu laiku pastāv iespēja, ka tev ik pa laikam nāks pretī dāma tādā pašā kleitā,” saka Ilze un piebilst: „Ir tik daudz skaistu, brīnišķīgu audumu, var izdomāt simtiem variantu, kā atšķirties un izcelties. Man vienmēr ir svarīgi atrast individuālu kontaktu ar cilvēku, kam darinu tērpu, tāpēc bieži mani klienti kļūst par maniem draugiem. Mēs pie jaunā apģērba strādājam kopā, neuzspiežu, bet palīdzu atrast pareizo virzienu.”
Ilze zina, ka ir gandrīz neiespējami mūziķus fotosesijas laikā apģērbt no masu produkcijas veikaliem. Un uzskata, ka viņu skatuves tērpam jābūt īpaši radītam vai īpaši atlasītam. Tāpēc sevišķi augstu modes dizainere vērtē māsas Elitas spēju jau ilgstoši strādāt ar vadošajiem Latvijas māksliniekiem un joprojām radīt unikālus skatuves tērpus.
„Savā ziņā apbrīnoju Elitu, kā viņa spēj iznest to popularitāti, būt priekšplānā. Man šķiet, ka tā ir samērā smaga nasta — būt atpazīstamam, slavenam. Ja kādam šķiet, ka tas ir baigi forši, man vienmēr bijusi sajūta, ka cilvēkam ir jābūt „spēcīgai iekšai”, lai stāvētu pretim ne tikai apbrīnai un uzslavām, bet arī publiskam nopēlumam un sabiedrības negatīvajai attieksmei,” par popularitātes nastu pārdomās dalās Ilze. „Domāju, ka mūsu mazajā valstī populāram kļūt ir samērā viegli, tam cilvēki izmanto jebkurus paņēmienus — galvenais, lai būtu kāds apvērsums vai skandāls. Tas nav man,” spriež Ilze, tomēr arī viņai nācies saskarties ar publisku vērtējumu, jo tērpu māksliniece darinājusi skatuves un izejamos tērpus vairākiem Latvijā labi zināmiem skatuves māksliniekiem.
„Sāku laikam ar Putnu balles tērpiem, kad viņi vēl bija pavisam mazi un „zaļi”. Atceros — tikko bija parādījusies dziesma Spārni un vējš. Piepalīdzēju pirmajās fotosesijās, sagādāju tērpus koncertiem,” atceras Ilze Patmalniece.
Lai cik dīvaini tas arī šķistu, sākumā pat neviens nav zinājis par Ilzes un Elitas radniecību. „Sadarbība ar māksliniekiem un grupām vienmēr izveidojusies pati no sevis, nevienam nemaz neteicu, ka esmu Elitas Patmalnieces māsa. Vienmēr esmu iepazīstinājusi ar sevi kā Ilzi, un es daru to, ko es daru. Vēlāk palīdzēju Ellai šova Dziedi ar zvaigzni laikā. Ar viņu man strādāt bija ļoti viegli, jo viena otrai uzticējāmies — es izdarīju savas apsolītās lietas, bet Ella savas. Viņai vienmēr bija skaidrs, ko vēlas, un mēs ātri atradām kopīgu valodu. Mans viedoklis ir tāds, ka arī sīkās lietās var apjaust cilvēka būtību un novērtēt rakstura īpašības.”
Ilze ģērbusi arī Valteru Frīdenbergu un žurnāla redaktori Džinu Brišku LNT šovā Divas zvaigznes. „Valteram tajā laikā bija stipri vienalga, ko un kā es daru, — man kā tērpu māksliniecei tika atļauts viss, bet man savukārt šķita, ka nevar būt vienalga — katram tomēr ir jāzina, ko vēlas. Tagad, kad viņš izlēmis iet politikā, es to atceros un ceru, ka laiki mainījušies un viņam tomēr ir savs viedoklis,” smejas Ilze.
Lielākie pārdzīvojumi Ilzei Patmalniecei bijuši gadījumos, kad nežēlīgu kritiku nācies saņemt nepelnīti. „Mums ir izveidojusies ļoti jauka sadarbība ar dziedātāju Aiju Andrejevu. Esmu veidojusi arī tērpus vairākiem viņas Eirovīzijas priekšnesumiem. Pašai vistuvākie man bija 2009. gada Eirovīzijas tērpi dziesmai Hey Hey Hey, kur Aija ar grupu G Point bija pārģērbtas par mazām panku meitenēm. Veidoju arī tērpus 2010. gada konkursam, pēc kura gan man nācās šo to pārdomāt par darbošanos šovbiznesā. Kā jau tas bieži gadās, parasti lielie sagatavošanās darbi notiek pēdējā brīdī. Sākotnēji dziesmas What for? vizuālo tēlu bija paredzēts veidot tādā kā ziedu pasakas stilā — ar ziedu projekcijām. Vēlāk noskaidrojās, ka meitenes tomēr mazgās veļu, un kaut ko mainīt jau bija par vēlu. Tā nu bija laumiņas, kas mazgā veļu,” pasmaida tērpu māksliniece.
Toreiz kritika bijusi nežēlīga. „Pēc dažādiem speciālistu komentāriem man vispār vairs negribējās darīt neko tādu, kas nonāktu publiskā vērtēšanā. Gandrīz vai pateicu sev: „Nekad vairs!” Mazliet aizskāra arī Maestro Raimonda Paula vērtējums par Aijas frizūru, kura viņam šķita „nemoderna” vai „vecmodīga”,” atceras Ilze un izstāsta, kā tapusi šis matu sakārtojums: „Esmu kāra stila un modes jaunumu apskatniece. Sekoju jaunumiem gan stylecom, vogue mājaslapās, tomēr žurnāli ir žurnāli. Un man ir brīnišķīgas draudzenes, kas vienmēr padomā par mani un atved jaunākos kolekciju žurnālus. Vismīļākais man ir spāņu MODA, bez reklāmām. Studējot jaunās kolekcijas, ļoti iepatikās Chloe kolekciju matu sakārtojumi, kas arī iedvesmoja Aishas frizūrai, kuru Pauls atzīmēja kā vecmodīgu, bet nu katrai otrajai meitenei galvu rotā bizes un bizītes. Šādas situācijas ir grūti komentēt, tāpēc šķiet, ka labāk šajā sfērā nemaz nejaukties,” prāto modes māksliniece.
Tomēr jūnijā, kad gatavošanos jauno vokālistu konkursam Jaunais vilnis uzsāka dziedātāja LieneCandy, Ilze atkal iesaistījās skatuves tērpu veidošanā, tiesa, roku rokā ar māsu Elitu Patmalnieci. „Gan ņēmām vērā Lienes pašas vēlmes, gan arī īstenojām mūsu skatījumu. Situāciju beigās atkal sarežģīja tas, ka vienmēr viss notiek pēdējā brīdī — Lienei tika nomainīts repertuārs, līdz ar to arī tērpi vairs neatbilda dziesmām. Sarkanais tērps, kurā Liene izpildīja Raimonda Paula dziesmu Putj k svetu, bija domāts pirmā vakara iznācienam uz sarkanā paklāja, bet bijām spiestas to izmantot trešajai dienai, jo tērps, kas bija paredzēts latviešu dziesmai Rīts ir tālu vēl, nebija piemērots. Šādus sīkumus publika nezina un neredz, bet, paldies Dievam, viss izdevās godam. Man par pasākumu palika pozitīvs iespaids,” apmierināta ir Ilze.
Pašas tērpu mākslinieces skapī drēbju ir gaužām maz. „Es nevaru vien nobrīnīties par tām draudzenēm, kuras nemitīgi iepērk arvien jaunas drēbju kārtas. Kam tas vajadzīgs? Es spēju kombinēt no visvienkāršākajām lietām, citreiz pat dažs labs ir pārsteigts, ka manas jau desmitreiz uzvilktās bikses ievērojis tikai tagad, — acīmredzot esmu labi novērsusi uzmanību,” smejas Ilze.
Lai gan tērpu māksliniece savu profesiju apguvusi vairāk nekā desmit gadu, viņa uzskata, ka joprojām ir daudz dažādu lietu, ko mācīties, un veidu, kā pilnveidoties. „Šis process nekad neapstājas. Mūsdienās daudziem jaunajiem censoņiem patīk mētāties ar skaļiem vārdiem un nosaukumiem — esmu modes mākslinieks. Tas, ka ir tapusi tērpu kolekcija, uz kuru ierodas preses pārstāvji, vēl neko nenozīmē. Tas ir tas, kas mani neinteresē. Tam visam ir jābūt ar kvalitātes zīmi, citādi tā ir tikai plika piecu minūšu slava. Bet man ir liels prieks par modes studentiem un jaunajiem modes māksliniekiem, kuri atrod iespējas, naudu un veido savas kolekcijas, ar lielu interesi sekoju līdzi. Es mīlu savu darbu un daru to no sirds, un tie, kam esmu nepieciešama, mani atrod,” saka tērpu māksliniece Ilze Patmalniece.
„Es gribu sievietēm palīdzēt ģērbties skaisti,” saka māksliniece Ilze Patmalniece. „Bieži esmu saskārusies ar sieviešu „bēdu” — skapis pilns ar drēbēm, bet vienalga nav ko vilkt. Tas liecina, ka pastāv kāda problēma, ka sieviete iepērkoties dara kaut ko nepareizi!” Šādās situācijās Ilze nākot talkā ar ļoti praktiskiem padomiem — stāsta un māca, ka, piemēram, desmit lēto džemperīšu vietā ir jānopērk viens kvalitatīvs, ko ir iespējams kombinēt ar citām skapī esošajām drēbēm. Un šādas gudrības viņa stāsta ģimenes portāla
.
„Es mācu, kā veidot savu garderobi, lai skapis nav pilns ar daudzām dažādām, savstarpēji nesaderīgām lietām. Stāstu katrai sievietei individuāli, kāds apģērbs viņām piestāv un kāds nav īsti piemērots, skaidroju, kā saskaņot somiņu ar apaviem un aksesuāriem,” klāsta Patmalniece.
Viņa atzīstas, ka pati izvairās valkāt džinsa bikses: „Es tajās nejūtos labi...” Māksliniece smaidot teic, ka arī citām mammām grib iemācīt izlīst no džinsiem. Jo izskatīties sievišķīgi — tas nebūt nav nedz neērti, nedz apgrūtinoši.
