Elīna Dzelme: es Džilindžerā atradu vīrieti, ko tik ilgi meklēju

Kas pašlaik aizņem tavu laiku un domas?

Jaunā izrāde „Dullais” un izstāde, kas pēc mēneša būs skatāma Vīna studijā. Izstādes tematiku varēju izdomāt pati, bet, ja reiz izstāde būs šajā vietā, nolēmu – kāpēc gan lai gleznas nebūtu par vīna tēmu? Jo vīns nav tikai apreibinātājs, uz to var paraudzīties arī kā uz auglības dzērienu, asinsrites uzlabotāju. Ir tik daudz asociāciju un fantāziju, ko var apspēlēt… Tā ka man ir interesanti.

Tava iepriekšējā izstāde, kas bija skatāma Rīgas Mākslas telpā, šķita tāda emocionāli sāpīga...

Man pašai par to grūti spriest. Darbi tapa jaunu attiecību veidošanās sākumā, un, iespējams, ka tobrīd izlīda laukā kas tāds, kas agrāk bija sāpējis. Acīmredzot tā bija kā attīrīšanās. Taču vienalga, kad gleznoju, mans mērķis ir, lai darbi būtu labu raisoši. Spilgti atceros, kad biju uz Goijas skiču izstādi. To izstaigāju, līdz vienā brīdī apjautu, ka tiešām slikti paliek... Man gribas, lai, skatoties darbus, pat ja to tēma ir skumja vai sāpīga, darbi cilvēkos raisītu labu.

Ko tu gribēji gleznot no sevis nost?

Nevar tā konkrēti pateikt, jo sajūtas, ko ielieku gleznās, rodas neapzināti. Vienlaikus tā bija milzīga atļaušanās, jo ko tikai cilvēki manās bildēs neieraudzīja!?

Droši vien kādam jau arī tavi tēli uz skatuves saplūst kopā ar tevi pašu...

Varbūt. Lai izspēlētu lomas, nākas daudz ko izjust, lai uz skatuves tas būtu organiski, ticami.

Tas palīdz cilvēkus labāk saprast?

Noteikti, abas manas profesijas raisa jūtību, kas palīdz ātri uztvert un saprast cilvēkus. Bet tas gan man ir raksturīgi – cilvēki man ļoti ātri apnīk. Es nerunāju par tuvākajiem, bet kā sarunu biedrs man interesants ir retais. Varbūt tāpēc arī draugu man ir maz, jo man patīk, ka mani pārsteidz. Bet ar vairumu cilvēku ir tā, ka iepazīstamies, runājamies, līdz vienā brīdī piefiksēju, ka otrs vairs neko jaunu nespēj pateikt. Tad šķiet – kāpēc gan pazīšanos turpināt? Esmu informācijas vampīrs, tāpēc, jo cilvēks pieredzes bagātāks, jo vairāk mani interesē. Laikam tāpēc manām draudzenēm ir jau pāri 40.  

Tu pati arī, lai gan esi vēl ļoti jauna, jau tik daudz esi paspējusi izdzīvot! Kāds lūzuma punkts tevī notika, ka izteikti garīgo dzīvi ar domu iet klosterī nomainīji pret ļoti aktīvu laicīgo dzīvi?

Domā, teātris ir laicīga dzīve? Tā taču ir diezgan garīga!

Bet teātris tomēr paredz arī ļoti aktīvu pašas dzīvošanu.

Tas jau gan. Ar mani nebija tā, ka pēkšņi izdomāju: vienā dienā metīšu ticības jautājumus pie malas un nu tik dzīvošu nost. Ar to saistīta milzīga vilšanās katoļu baznīcā. Tas jau arī notika pusaudžu gados, kad visu saskati melnu vai baltu. Bet jā, lēmums stāties klosterī savulaik bija pilnīgi nopietns. Laikam jau pats Dievs negribēja, lai tas notiktu, tāpēc piedzīvoju vilšanos.

Kas to izraisīja?

Es biju kā apmāta ar harismātiskajām kustībām. Dievkalpojumi, svētā mise, liturģija, grēksūdze – tas ir labi, taču ap baznīcu veidojas vēl dažādas grupiņas, kurās pulcējas cilvēki, lai slavētu Dievu. Atrodoties vienā no šīm grupām, man vienā dienā radās jautājums, kāpēc šeit esmu. Sapratu, ka tajā vājprātā varu iet bezgalīgi, ka ar Dievu tam vispār vairs nav nekādas saistības, ka notiekošais ir paša cilvēka nervu šūnu uzbudināšana. Bet tā nav ticība, ja tu pats sevi uzvelc un mākslīgā veidā uzkačā. Taču bija laiks, kad biju pārliecināta, ka tieši šeit slēpjas ticība Dievam. Kad no tās sevis uzkurbulēšanas atteicos, man kļuva ļoti viegli un trakoti smagi vienlaikus. Pirms tam katru rītu un vakaru gāju uz baznīcu, attiecīgi tā vietā palika tukšums. Jutu, ka man īsti vairs nav, kurp iet, ka esi viens pats kā tāds muļķis un nezini, ko darīt. Apmēram pusgadu baznīcā negāju, līdz viss „salikās” pa plauktiņiem.

Ko darīji to pusgadu – kriti otrā galējībā un dzīvojies pa ballītēm?

Arī, taču nekādās pārmērībās tas neaizgāja. Drīzāk iekšēji bija jātiek ar sevi skaidrībā. Jo sevi nokodēt uz to, ka esi Dieva kalps, kura vieta ir klosterī, un pēc tam no tā pārslēgties un atrast dzīvē citu ceļu viegli. Par laimi, man blakus bija mamma, ar kuru par to varēju runāt bezgalīgi.

Saprotu, ka tavi vecāki ir ticīgi cilvēki, bet lēmums aiziet klosterī viņiem nešķita pārāk galēja izvēle?

Nē, mamma neiebilda, tētis nezināja. Es vienmēr esmu varējusi izvēlēties, ko darīt. Nedomāju, ka mamma būtu īpaši apbēdināta, ja savulaik būtu izvēlējusies to ceļu. Muļķīgi pretoties, ja cilvēkā ir šāds aicinājums. Manā gadījumā tas vairāk bija manis pašas izdomāts nekā patiess aicinājums no Dieva. Arī par lēmumu atteikties no domas iet klosterī mamma nesaskuma, viņa tikai sacīja, lai tagad neiekrītu otrā grāvī. Tā parasti notiek. Esmu lasījusi vairākas liecības par to, ka prostitūtas un dzērājas kļūst par svētajām, bet mūki un svētie pusmūžā nonāk pretējā galējībā. Par laimi, varu teikt, ka man šī izvēle jau notikusi, ka tā man ir aiz muguras, nevis priekšā. Tā vilšanās, ja tev viss bijis pa īstam, ir liela trauma. Svētceļojumā uz Bosniju braucu sešas reizes un ļoti labi atceros pēdējo braucienu. Redzēju, kā cilvēki, slavējot Dievu, lūgšanās cilā rokas, es biju tajā pūlī, un man lija asaras no tā, ka uz visu skatos no malas. Iepriekš taču kā tāds maziņš narkomāns arī es biju uz šī viļņa, bet pēkšņi manī bija tikai sāpes un skumjas. Pašlaik esmu kļuvusi par konservatīvu baznīcas piekritēju. Pareizticīgo baznīcā runā par tādu grēku kā „preļestj” – tā ir cilvēka jūsmināšanās par savām ticības atklāsmēm. Tas, kas ar mani iepriekš notika, bija šī „preļestj”.

Kas tev palīdzēja neiekrist otrā grāvī un nesačakarēt dzīvi?

Tā bija kaut kāda iekšēja zināšana, ka nedrīkstu ar izlaidīgu un neapdomīgu dzīvi sevi pilnīgi iznīcināt. Tādā absolūtā „bezpriģelā” nekad neesmu iekritusi. Man vispār šķiet, ka Dievs mani sargā. Ir tik daudz dažādu nejaušību... Kaut tā pati stāšanās aktieros! Šī bija vienīgā fakultāte, kur vēl varēju paspēt iesniegt dokumentus. Bet es taču neko nepratu. Nekad neesmu ne dziedājusi, ne dejojusi. Konkurss bija milzīgs, cerību nebija, bet bija interesanti – pret iestājeksāmeniem attiecos kā pret joku, jo tur bija dejotājas, modeles, meitenes, kas jau bija apritē. Bet izrādījās, ka viņiem vajag tādus tīrradņus.

Liktenīgi ir arī tas, ka teātrī satiki savu nākamo vīru, kurš tobrīd bija precēts. Baznīca taču strikti aizliedz iecerēt citas sievietes vīru. Kā ar to sadzīvoji?

Bieži apkārt šādas situācijas esmu redzējusi, un mani tas vienmēr kaitinājis.

Protams, es būtu bijusi priecīgāka, ja viņš būtu bijis brīvs vīrietis. Bet, kad ar tevi notiek tā lielā mīlestība, nu ko tu vairs vari izdarīt? Es nedomāju ne kādai vīru ņemt nost, ne viņai ko teikt, pats viņš ir pietiekami gudrs, visu nokārtoja samērā laikus... Protams, bija arī nepatīkamie mirkļi, tāpēc man ļoti negribētos, ka vīra bijusī sieva uz mani naidu turētu. Es visām vīra bijušajām sievām esmu ļoti pateicīga, jo viņas jau daļēji manu vīru ir uzaudzinājušas.

Toreiz nebaidījies, ka būsi Džilindžeram vien īslaicīga draudzenīte?

Nē! Es ļoti ātri sajutu, ka esmu satikusi īsto vīrieti. Tādi cilvēki kā viņš apkārt nemētājas. Un kad beidzot pretim sēdošajā vīrietī ieraudzīju ko tādu, ko tik ilgi biju meklējusi, neko ar sevi vairs nespēju izdarīt. Tā bailes vai kāda koķetērija atkrita pati no sevis. Attiecības vienkārši sāka dzīvot savu dzīvi.

Ko iepriekš meklēji un neatradi citos vīriešos?

Man ir ļoti, ļoti grūti iemīlēties. Parasti aizgāju uz diviem randiņiem, un ar to viss beidzās.

Kāpēc? Secināji, ka vīrietis vairs nav tev interesants?

Jā! Vēlos, lai vīrietis būtu gudrāks un vismaz dažās jomās pārāks par mani, lai man ar viņu ir interesanti. Es varu parunāt par mašīnām, par sportu, bet, ja visas sarunas aprobežojas vien ar to,  man kļūst neinteresanti. Man patīk pafilozofēt, varu stundām un dienām iegrimt kādā jautājumā. Un kad es ieraudzīju vīrieti, kurš man to visu varēja dot, protams, ka man gribējās runāties! Mīlestība nāca vēlāk.

Džilindžers vienā intervijā sacīja, ka joprojām jūs runājaties līdz sešiem rītā, nemanot, kā stundas iet...

Jā, tā ir joprojām, un tā mūsu attiecības vispār sākās. Apsēdāmies, sākām runāt, un pēc tam tik skaties: ārprāts, jau rīts pienācis! Un tas bija bez jebkādām izklaidēm, vienkārši sēdējām pie galdiņa un runājāmies. Man bija tik interesanti! Tā bija tik ilgi nebijusi sajūta! Bet galvenais, ka tas nebeidzas, jo viņš arī visu laiku attīstās, uzsūc jaunu informāciju, lasa grāmatas, skatās filmas, taisa izrādes. Es arī daudz ko daru un vēl no vīra mācos.

Sacīji, ka tev ir ticīgi vecāki. Jūsu attiecību sākumā viņi nemēģināja tevi atrunāt, lai ar šo trako režisoru labāk neielaidies?

Es mūsu attiecības diezgan ilgi slēpu.

Vai tad varēja noslēpt?! Dzeltenajā presē par jums taču diezgan daudz rakstīja!

Jā, bet vecākiem teicu, lai viņi nepievērš uzmanību, mums teātrī tā ir visu laiku. Bet galu galā, ja viņi arī nepiekristu, es savu izvēli nemainītu un no dzīvošanas neatteiktos. Turklāt no agra vecuma izvēles esmu varējusi izdarīt pati. Vecāki zina, ka sev par sliktu lēmumus nepieņemšu. Man vispār šķiet, ja dzīvo pa īstam, tevi neviens nespēj pievilt, jo tu vienkārši jūti, kādi vēji un no kurienes pūš. Ir tikai jābūt „pieslēgtam” pasaulei, tā jājūt. Viss notiek tepat, acu priekšā, tāpēc, ja tu dzīvē piedalies, nekas tāāāds nevar notikt. Ja vieglāk ir neko nedzirdēt, neredzēt, tad gan pēkšņi var nākt lielais krahs...

Ir tev kāds riktīgi mietpilsonisks sapnis?

Tie mietpilsoniskie sapnīši man nemitīgi mainās, bet domāju, ka man kādreiz būs darbnīca gleznošanai ar koka grīdu un pelēkām betona sienām.

Bet bērnu bariņš?

Bariņš vai ne bariņš, bet kādu vienu vai divus noteikti gribētu. Bet tas jau ir Dieva rokās!

Tev nebūs grūti atiet no skatuves?

Beidz! Domāju, ka bērns dod tik lielu jaunu pieredzi un saprašanu par dzīvi, ka pēc tam vari jau citā kvalitātē atgriezties teātrī. Kādreiz jau Smiļģis aktrisēm neļāva precēties un bērnus laist pasaulē, bet... Nebūšu starp tiem cilvēkiem, kas teiks: karjera ir pirmajā vietā. Mums pašiem varbūt kādreiz šķiet, ka esam ļoti svarīgi, baigie giganti, bet paskaties, cik mazi esam pasaules mērogā! Piekrītu, ka jāstrādā daudz un maksimāli labi, bet nav mums tiesības domāt, ka tas, ko mums Dievs dāvina – mīlestību, ģimeni, bērnus, ir jānoliek uz karjeras altāra. Protams, ir cilvēki, ar kuriem tā notiek, kas ir pasaules grandi, kas piedalās pasaules kultūras procesu veidošanā, un viņiem ir īpaša apziņa par to, ko viņi dara. Man arī radīšanas process ir svarīgs, es varu naktīm gleznot un to darīt ar lielu prieku, bet vārdi – visu mākslai – man šķiet kā koķetērija, kas, pārvērtusies īstenībā, kļūst par traģēdiju. Nereti iedomājos, cik Visums ir liels un mēs – salīdzinoši tik maziņi, ka šermuļi noskrien. Bet tā mazuma apziņa bieži ir ārstējoša, tā parāda, cik patiesībā nozīmīgs esi. Tur līdz svarīguma apziņai tālu...

Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Rūta Kalmuka/ F64, Aigars Hibneris, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva