Mana meitiņa nomira nepiedzimusi. Stāsts bez laimīgām beigām...

Mana grūtniecība noritēja ļoti veiksmīgi, strādāju, mācījos, dejoju deju kolektīvā līdz 4. grūtniecības mēnesim, nekas neliecināja par gaidāmo traģēdiju. Man bija jau 24. grūtniecības nedēļa, kad sajutu, ka vēders savelkas stigrs kā akmens, bet tas neatkārtojās bieži, tāpēc nodomāju, ka tas noteikti ir tikai tonuss, bet, kad tas turpinājās arī nākamajā dienā nolēmu zvanīt savai dakterei. Diemžēl viņa neatbildēja, zvanīju uz klīniku, bet izrādījās, ka viņas pieņemšanas laiks ir beidzies, man nekas cits neatlika, kā doties pie viņas tikai nākamajā dienā. Taču nākamo dienu es jau nesagaidīju mājās, jo naktī sākās stipras sāpes, izsaucām ātro palīdzību. Braucot uz slimnīcu pie sevis domāju, ka viss būs labi, jo es taču neesmu pirmā uz šīs pasaules, kas guļ slimnīcā uz saglabāšanu.

Sestajā mēnesī sākas dzemdības

Atnāca daktere apskatīja mani un teica: ”Jums sākušās dzemdības, atvērums ir 2 cm, bet mēģināsim apturēt procesu”. Man tas bija kā sitiens ar āmuru pa galvu. Pie sevis domāju - kā sākušās dzemdības, man ir tikai nepilni seši mēneši, kādas dzemdības? Mani aizveda uz palātu, noteica gultas režīmu, atnāca māsiņa pielika pie sistēmas un iešpricēja. Visu nakti negulēju. No rīta nodaļas ārste, pasauca mani uz apskati, kuras laikā pateica, ka dzemdes kakls ir atvēries un no tā izlīdis augļa pūslis, ka glābt neko nevarēs, bērniņš nebūs dzīvot spējīgs, jo grūtniecības laiks ir pārāk mazs.

Ārste gan piedāvāja veikt operāciju, pūsli likt atpakaļ un mēģināt to visu aizšūt, bet nedeva garantijas, turklāt brīdināja, ka  var rasties nopietni sarežģījumi, infekcijas, kas var apdraudēt manu dzīvību, bet es riskēt nedrīkstēju, jo man jau aug dēliņš, kura dēļ jādzīvo. Tā es ar trīcošām rokām aizgāju uz palātu, mani pārņēma stipri drebuļi, bija iestājusies panika, es nezināju, ko darīt.. Atbrauca vīrs, viņš mani mierināja, kaut redzēju, ka pašam asaras birst. Pagāja kādas 15 minūtes, man no nervu saspringuma atkal sāka sāpēt vēders. Atbrauca vīrs, viņš mani mierināja, kaut redzēju, ka pašam asaras birst. pie sistēmas un aizveda uz USG apskati. Bija gaidāma meitenīte, viņas svars - 700 gr. Daktere nolēma sūtīt mani uz dzemdību nodaļu, tās es līdz pusdienām biju citā nodaļā, atnāca citi ārsti, teica visu to pašu, bet viņi teica, ka centīsies saglabāt manu grūtniecību vismaz līdz 32. nedēļai.

Runājos ar meitiņu puncī, stāstīju, kā pīšu viņai bizes...

Domas pa galvu šaudījās, kā bultas, visu laiku domāju, ko es izdarīju ne tā? centos nomierināties, bet tas bija grūti izdarāms. Labi, ka ārsti atļāva vīram pie manis būt, tas atviegloja manus pārdzīvojumus. Sāka veikt procedūras, ik pēc trīs stundām deva zāles, kas stiprināja bērniņam sirsniņu un palīdzēja attīstīties plaušiņām, špricēja muskulī, tā pagāja otrā nakts. Jutos salīdzinoši labi, vēderu nevilka, es visu laiku runāju ar meitiņu, glaudīju vēderu, domāju kā es viņai bizes pīšu, vizināšu ratiņos, spēlēšos, centos sevi mierināt, lūdzos, lai viņa vēl nedzimst, lai ir kopā ar mani.

Pienāca vakars, sāka vilkt vēderu, atnāca māsiņa pievienoja sistēmu. Lūdzu, lai atnāk ārsts, viņš ieradās tikai pēc stundas, veica apskati un teica, ka atvērums ir jau 4 cm - būs jādzemdē, ka apturēt dzemdības vairs nav vērts... Man asaras bira kā pupas, nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani. Pie manis atnāca bērnu ārste, pastāstīja, ka pēc teorijas un prakses bērniņi, kas dzimuši tik mazā laikā, nedzīvo, bet, ja arī izdzīvo viņi ir invalīdi, un piebilda, ka reizēm daba pati izvēlas, kam jādzīvo un ārsti nav spējīgi glābt dzīvībiņu. Labi, ka vīrs visu laiku bija blakus, bez viņa atbalsta tas būtu neiedomājami smagi..

Bērniņš visiem spēkiem cīnījās par dzīvību

Dzemdību sāpes kļuva arvien spēcīgākas, trijos naktī tās atkārtojās ik pēc trīs minūtēm un tad pēkšņi kontrakcijas beidzās, izsaucām māsiņu, viņa teica, lai guļot, tas viss esot normāli (man visu laiku bija asiņaini izdalījumi). Protams, man atkal sākās panika, bija ļoti bail par tādu nestabilu procesu, kad dzemdības sākas un beidzas.. Tā es negulēju jau trešo nakti. Deviņos no rīta man atsākās sāpes, atnāca ārste un teica, ka būs jābrauc uz priekšdzemdību palātu, bet pirms tam nolaidīs ūdeņus. Lūdzu, lai atļauj vīram doties līdzi, bet daktere neļāva. Vīriņš iedevu atvadu bučiņu un mani aizveda. Nolika gaitenī, pie dzemdību zāles durvīm, jo baidījās, ka var nepagūt uzlikt mani uzlikt uz galda, tādēļ, ka bērniņa svars tik mazs. Tā es tur gulēju kādu laiciņu, un domāju, ka tūlīt būs jādzemdē bērniņš, kurš nedzīvos...

Tas bija ļoti smagi, liekas es pat nejutu dzemdību sāpes, domājot par savu meitiņu. Pēc kāda laiciņa atnāca dzemdību nodaļas galvenā ārste un lika, lai mani aizved uz priekšdzemdību palātu un lai pasaucot vīru pie manis. Biju tik laimīga, ka viņš būs man blakus. Līdz pašam pēdējam brīdim jutu, kā bērniņš kustas vēderā, likās, ka viņa ar visiem spēkiem cīnās par savu dzīvību. 14.30 mani aizveda uz dzemdību zāli, sagaidot pirmo sāpīti, es bez piepūles izspiedu savu meitiņu, viņa bija tik maziņa, tik trausla, svēra 700 gramu, garums 32 cm. Dzirdēju, kā meitiņa izdvesa dažas kunkstieniem līdzīgas skaņas, ko es atcerēšos visu dzīvi, jo tas bija vienīgais, ko dzirdēju no savas meitiņas lūpām... Man uzreiz iedeva narkozi, jo veica tīrīšanu ar roku. Kad pamodos no narkozes, jautāju, kas ir ar manu bērniņu, viņi teica, ka bērniņš ir aizvests uz intensīvo palātu, bet patiesībā viņa jau bija mirusi.

Par bērniņa nāvi man pateica vīrs, kad biju aizvesta uz pēcdzemdību palātu. Man tik ļoti sāpēja sirds, ka nav mūsu bērniņa, ko ielikt gultiņā... Vīrs mierināja, ka tā nav mūsu vaina, un ka neko glābt nevarēja. Bērniņu tajā pašā dienā aizveda uz Bērnu klīnisko universitāti veikt sekciju. Sākām domāt par bēru organizēšanu, es joprojām nespēju noticēt, ka tas notiek ar manu ģimeni. Mani izrakstīja no slimnīcas ceturtajā dienā, bērniņu atveda tikai pēc nedēļas, vajadzēja bērniņam dot vārdiņu, reģistrēt gan dzimšanu, gan miršanu. Vīrs kārtoja dokumentus, vecāki pieteica zārku un nopirka drēbītes, jo es nespēju, man asaras visu laiku bira kā pupas. Pienāca bēru diena, braucām pakaļ meitiņai uz dzemdību namu ar zārku un drēbītēm, bija neizturami smagi. Atpakaļ ceļā uz mājam visu laiku raudāju, nespēju noticēt, ka savu bērniņu vedu zārkā uz mājām. Mājās atvērām zārku, gribēju viņu redzēt pēdējo reizi un atvadīties, viņa bija tik smukiņa, maziņu deguntiņu, lūpiņām, kā princesīte. Pagāja bēres, tagad braucu ciemos pie savas meitiņas uz kapiem, kad paliek skumji. Es zinu, ka viņa ir man blakus, sargā mūsu ģimenīti un viņa vienmēr būs manā sirdī. Esmu laimīga, ka man ir dēliņš, kurš man dod spēku un motivāciju dzīvot tālāk!

Dzīve pēc tam

Jau pagājis krietns laiciņš, tomēr joprojām neesmu nomierinājusies. Es cenšos turēties un lieki neizrādīt savas emocijas, jo saprotu, ka mana ģimene pārdzīvo tikpat stipri kā es. Pēc bērēm bija diezgan smagi, kaut gan visi teica, ka pēc apglabāšanas paliks vieglāk. Naktis bija vissmagākās, jo tad nāca atmiņā visi tie notikumi slimnīcā. Naktīs raudāju, lai nevienam netraucētu, gāju uz citu istabu, ieslēdzu televizoru un klusībā šņukstēju.. Joprojām nespēju pieņemt un saprast, kāpēc tā notika. Īsto iemeslu tā arī nenoskaidrojām, diagnoze bija - priekšlaicīga placentas atdalīšanās. Ārsti minēja, ka iemesls varētu būt tas, ka pirmais dēliņš dzima liels: 4100 gramu, varbūt dzemdību laikā tika traumēts dzemdes kakls. Es pati domāju, ka iemesls varētu būt arī nelielā avārija, kurā mēs ar vīru iekļuvām tieši nedēļu pirms dzemdībām, jo es ļoti pārbijos! Bet patiesos iemeslus varam tikai minēt....

Mani ļoti atbalstīja vīrs, draugi un kolēģi. Pēc bērēm zvanīja viena darba biedre, jautāja, kā jūtos? Protams, pastāstīju, ka raudu, naktīs neguļu, un viņa sacīja: ”Tu nedrīksti raudāt, tev jālaiž meitiņa prom, viņai ir grūti, kad tu raudi, viņa vienmēr būs tev blakus un sargās tavu ģimenīti”, šie vārdi man lika aizdomāties... Es sapratu, ka Dieviņš mums sūtīja meitiņu, lai viņa kļūtu par mūsu sargeņģeli, es pie šīs domas arī cenšos turēties. Mans četrgadīgais dēliņš arī ļoti gaidīja māsiņu, katru dienu runājās ar manu apaļo punci, kad uzzināju par savu grūtniecību uzreiz pastāstīju dēliņam, ka ir gaidāms mājās mazs bērniņš, viņš uzreiz teica, ka būs māsiņa. Par māsiņas nāvi dēliņam neko neteicām, jo uzskatījām, ka tas ir par daudz smagi bērniņam. Pēc bērēm viņš pats pajautāja, kur ir viņa māsiņa, es trīcošā balsī atbildēju, ka māsiņa ir debesīs, bet dēls prasīja: "Kāpēc es viņu neredzēju?" Ir grūti atbildēt uz tādiem jautājumiem, sirds tādos brīžos sažņaudzas. Esmu laimīga un pateicīga, ka man ir puikiņš, viņš man ir liels atbalsts, neļauj iekrist smagā depresijā, vienmēr izmet kādu joku, kas liek uzsmaidīt. Viņš ir manas dzīves jēga. Kad dēls piedzima, es biju ļoti laimīga, bet es tikai tagad saprotu cik LIELA laime ir, kad piedzimst bērniņš dzīvs, vesels un noteiktajā laikā. Tā jau laikam ir mums ir jāpiedzīvo nelaime, lai mēs izjustu laimi. Pēc meitiņas dzemdībām domāju, ka vairāk bērnu man nebūs, jo iedomājos, ka es nespētu vēlreiz ko tādu pārdzīvot, bet tagad es pieļauju domu, ka mums varētu būt vēl viens bērniņš. Es ļoti ceru, ka meitiņa mani sargās un neļaus dzīvei izspēlēt ar mani tādu joku vēlreiz.