Žurkas skrien pa istabu. Drīz te dzemdēšu bērnu

Jau kopš brīža, kad sevi atceros, esmu bijusi nevērtīga... Dzimusi daudzbērnu ģimenē - kopā esam 5 bērni, kurus mamma audzināja viena. Cik nu audzināja – viņa ļoti bieži bija aizņemta ar nākamo mīļāko – katram no mums ir savs tēvs...

Visu bērnību centos labi mācīties, perfekti uzvesties - lai tikai mamma lepotos ar mani. Bet nekā - šķita, ka viņa mani nemaz nepamana, ka es esmu neredzama  -neatceros nevienu labu vārdu, glāstu, samīļojienu no mammas, kuru es tā  vēlējos...

Pienāca mani tīņa gadi - lielākā daļa vienaudžu gāja uz disenēm, lietoja alkoholu, satikās ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, bet es mācījos, jo man bija mērķis labi pabeigt vidusskolu un iestāties augstskolā, tikt budžeta grupā.

Ziemā, kad mācījos 12. klasē, māsa, kas ir 3 gadus jaunāka par mani, taisījās uz diskotēku. Mamma negribēja māsu vienu laist, pierunāja, lai es dodos līdzi. Mammai pretim runāt nedrīkst - gāju. Diskotēka izvērtās super jauka - iepazinos ar fantastisku puisi... Pus diskotēku bijām nodejojuši, kad viņš piedāvāja izvizināt mani ar savu jauno auto. Aizvedām māsu mājās. Kaut kā dīvainā kārtā uzticējos viņam - kā nekā pirmais puisis, kas man tā pa īstam uzmanību pievērsa.

Visu nedēļu sazvanījāmies, rakstījām viens otram bezgala mīļas sms – iemīlējos viņā.... Sestdien viņš atbrauca pie manis ciemos, piedāvāja pabraukāt ar viņa mašīnu atkal – piekritu. MAN VIŅŠ TĀ PATIKA!

Viņš mani aizveda uz savu dzīvokli. Viņš piedāvāja iedzert. Teicu, ka nedzeru, bet viņš atbildēja, ka tā jau nav dzeršana – vienu glāzīti kompānijas pēc. Pirmajai glāzei sekoja otrā, ātri noreibu un zaudēju kontroli - vienkārši neko vairs neatceros.

No rīta pamodos svešā gultā (viņa gultā) kaila - konstatēju, ka tur, lejā, bija asinis, kustoties sapratu, ka man sāp visas malas, apsēdos uz gultas malas – tur, lejā, nenormāli sāka sāpēt. Nepieļāvu pat tādu domu, ka viņš būtu varējis mani piedzirdīt un pamest. Viņš taču bija ļoti godīgs!

Mieru man nedeva jautājums, kāpēc lejā man ir asinis – mēnešreizes bija pirms kādas nedēļas. Nevienam par to nestāstīju, īsti nebija kam... Pēc pāris dienām mans Mīļums atsūtīja man sms – AIZMIRSTI MANI, TU NEESI MANĀ GAUMĒ, NEKAS STARP MUMS NAV BIJIS.

Uztaisīju ģimenei kaunu – man ir bērns bez tēva

Es ļoti pārdzīvoju. Pēc mēneša mēnešreizes tā arī neparādījās, arī pēc diviem nē. Aizgāju pie ārsta – jā, esmu stāvoklī. Bet no kā?! Sekss man taču nav bijis!!! Par grūtniecību pateicu tikai vecākajai māsai. Viņa man iedeva naudiņu abortam, teica, ka tas nekas drausmīgs nav, ka esmu jauna utt., nu nevajag man mazo. Gāju uz abortu smagu sirdi, taču... man nepietika dūšas nogalināt savu bērniņu. Māsai pateicu, ka abortu izdarīju... Bet neviens jau nav muļķis, auga mans vēderiņš - radinieki redzēja un saprata, ka man būs mazais, sākās ķengāšana un zākāšana - es esot padauza utt., ka ģimenei kaunu uztaisīju, jo man bērns bez tēva.

Piedzima superīga meitiņa, kurai nu jau ir 6 gadi. Dzīvoju tolaik pie mammas – viņai ir lauku māja. Tā kā mamma bija bez darba, viņa no gadiņa vecuma sāka pieskatīt manu meitu, lai varu strādāt.

Pagāja 3 gadi, iepazinos ar fantastisku cilvēku – mīļu, saprotošu, iejūtīgu. Viņš ļoti ātri pieņēma manu meitiņu kā savu un arī meitiņai viņš iepatikās. Viņš man bija pirmais vīrietis pēc mazās tēta. Ātri sapratām, ka vēlamies būt kopā un uzsākām kopdzīvi. Pēc laika pieteicās mūsu dēliņš. Noīrējām dzīvoklīti skaistā vietā, bijām laimīga ģimene. Protams, bija pa kādam sadzīves ķīviņam, bet nekašķējāmies daudz. Šoziem pieteicās mūsu otrs dēliņš, kuram jādzimst 25.oktobrī. Viņš bija sajūsmā – fantastisks tētis abiem mazajiem!

Vienu rītu, kad pamodos, konstatēju, ka nav ne vīra, ne somas, ne viņa dušas želejas, ne drēbju, ne bārdas putu... Skatījos, taču nesapratu, ka viņš no mums ir aizgājis. Aizgājis, kamēr mēs gulējām.

Ko nu? Mēģināju viņam zvanīt, rakstīt sms, bet atbildes nebija. Nākamajā dienā ieradās mūsu īrētā dzīvokļa saimniece un paziņoja, ka mums par dzīvokli ir parāds tuvu Ls 250 apmērā, ka man ir 5minūtes laika saģērbt mazos un atstāt dzīvokli. Domāju, ka tas ir joks – mums nekad parādu nav bijis!

Palūdzu kaimiņienei mobilo, cerot, ka no tā izdosies vīru sazvanīt. Izdevās. Teicu, ka mani ar mazajiem liek no dzīvokļa ārā, uz ko viņš atbildēja – man vienalga, dari, ko gribi. Esi pieradusi, ka visu daru un kārtoju es, tev sava pakaļa nekam nav jāpakustina.

Ko tādu es no viņa negaidīju.

Kamēr bijām izgājuši, kāds vīrietis nomainīja durvīm atslēgu. Paliku ar bērniem uz ielas ar to, kas mugurā. Ārā lija lietus, nepatīkams vējš. Makā man bija 10 lati, metu kaunu pie malas un ar mazajiem braucām pie mammas. Izstāstīju mammai savu bēdu, šķita, ka saprot un atbalsta mani, par ko es biju ļoti priecīga.

Sāku meklēt īrēšanai dzīvokli. Atradu mājīgu, vienistabas dzīvoklīti par ļoti labu cenu. Tā kā man ir trūcīgā statuss, izpētīju info internetā un sapratu – ja man nav apgādnieka ģimenē un mani ienākumi ir tika bērnu nauda, es varu pretendēt uz gmi pabalstu, kas ir 45ls mēnesī bērnam un 40 pieaugušajam. Paņēmu vajadzīgos dokumentus un gāju uz pašvaldību. Man atbildēja - tā kā man iepriekšējā vietā ir trūcīgā statuss līdz 31. oktobrim, viņi man neko nemaksās. Kaut ko varu iet kārtot pēc 31. oktobra. Vaicāju, ko man darīt līdz tam laikam? Man atbildēja, ka man pienākas 1 pārtikas paka katram ģimenes loceklim, bet kā lai ar tos cilvēciņus veselu mēnesi?

Nebija pagājusi ne nedēļa, kad no mammas jau sākās pārmetumi - bērni pārāk daudz maizi ēd, es pārāk daudz cukuru lieku pie tējas, par biežu mazgāju drēbes, jo ātri veļas ziepes iztērējas, bērnus arī par biežu mazgāju – malka tērējas.

Tagad vienu dienu kartupeļus, otru dienu cepu, vāru auzu pārslas... Skumji acīs mazajiem skatīties – kas es par māti, ka neesmu spējīga pat saviem bērniem normālu pārtiku nodrošināt? Par ko liktenis soda tās mazās dvēselītes?

Kolīdz izslēdzam gaismu, tā žurkas skrien

Mazais arī kuru katru dienu var piedzimt, bet man nav ne puse to lietu, ko vajag līdzi uz slimnīcu, nav mazajam pat autiņbiksīšu. Kas es par mammu, ka pienācīgi neesmu spējīga savu mazo sagaidīt? Varbūt tiešām atteikties no mazulīša - atstāt viņu slimnīcā – varbūt viņu adoptē situēti cilvēki un viņš ir laimīgs? Bet ar domu, ka mans bērniņš aug kaut kur citur, nevarēšu sadzīvot nekad...

Jāpiebilst – te ir antisanitāri apstākļi. Cenšos jau tīrīt un mazgāt visu, bet cik tad uz šo brīdi varu – grūtniecības pēdējais posms. Ar visām blusām, žurkām, kas skraida pa istabu, tiklīdz izslēdz televizoru un gaismu. Es tagad neņerkstu, patiešām spēka nav... 

Tētis. Ak, jā, tētis mums neraksta, nezvana, citādi nepalīdz - dzīvo kopā ar sievieti, ko uzskatīju par savu draudzeni. Un izskatās, ka ir laimīgi. Bērni pārdzīvo. Meitiņai pastāstīju, kas un kā bija, bet dēlam pagaidām neieskaidrosi – viņš vēl arvien uz katru mašīnu, kas brauc garām pa ceļu, cer ka brauc tētis. Un visiem, kas atbrauc ciemos, prasa, lai atved „tete”. Skumji. Pietrūkst viņa ļoti, ļoti arī man.

Paldies, mīļie, ka uzklausījāt... :)

Diskusiju ģimenes portāla mammam.lv/tetiem.lv forumā lasi šeit

Mammam.lv/tetiem.lv / Foto: Bulls Press