Varžu, pūču un žirafu neprāts. Kolekcionāru stāsti
Kamēr citi kolekcionē markas vai mākslas darbus, viņi visās pasaules malās meklē konkrēta dzīvnieka vai putna figūriņas. Kolekcionāri paši smej, ka tā ir zināma apsēstība, taču bezgala jauka.
Sēž Lilija ar savām vardēm
Žurnālistes Lilijas Leherovskas varžu kolekcija sniedzas pāri simtam. Tajā ir gan figūriņas un rotas, gan dvieļi, spilveni, krūzes, magnētiņi, dzēšgumijas un daudz kas cits vardes formā vai ar tās zīmējumu.
Mana varžu kolekcija sāka veidoties 90. gadu sākumā, kad laikrakstā „Atmoda atpūtai” biju uzrakstījusi interviju ar rotkali Valdi Štrālu. Pēc tam, kad materiālu publicēja, viņš ieradās redakcijā un uzdāvāja brīnišķīgu sudraba gredzentiņu ar divām vardītēm. Biju apstulbusi, ka man pēc publikācijas vispār kaut kas tiek dāvināts, bet rotkalis uzsvēra, ka tas no tīras sirds. Ar to arī sākās. Turpmāk te viens, te otrs kolēģis uzdāvināja kādu vardīti, un tas aizgāja tādā ģeometriskajā progresijā, ka varu teikt: kolekcijai ar mani pašu nav nekādas saistības (smejas)! Patlaban trūkst vienīgi varžu no Austrālijas un Ziemeļpola. Bet kādas tik man tās nav?! Figūriņas no stikla vai metāla, kartītes, dvieļi, pulkstenis, vizītkaršu turētājs, tējkanna, greznas piespraudes, arī dzēšgumijas, krūze, monētas un lipeklītis. Filigrānākās vardīšu figūriņas man dāvājusi meita Sandija. Savulaik viņa strādāja Tokijā – japāņiem varde ir miera un pārticības simbols. No turienes ir viens unikāls eksemplārs: uz izšūta zīda spilventiņa īkšķa naga lielumā sēž divas mikroskopiskas porcelāna vardītes. Ir arī milzu tērauda varde, kas tup pretim durvīm, un es ticu: ja varde vai krupis sargā ārdurvis, viņš ļaunumu mājā neielaidīs.
Ar vardēm saistās dažādi nostāsti. Piemēram, pirms vairākiem gadiem strādāju Tukuma rajona laikrakstā, un tur viena labi zināma, respektabla persona pēkšņi apciemoja mani darbā kopā ar dekoratīvo spilvenu vardes formā, kas bija vests no Vācijas. Bija aizkustinoši iedomāties, kā respektablais kungs pērās pa lidostu ar lielu varžu spilvenu.
Reiz kolēģi no „Neatkarīgās Rīta Avīzes” kādā veikalā pie sienas ieraudzīja plakātu ar skaistu zaļu vardi. Viņi bija kārtīgi diņģējušies, līdz pierunājuši veikala darbiniekus to plakātu atdot. Un tā tas pārcēlās uz redakciju, karājās pie mana kabineta durvīm un visi zināja – tur sēž Lilija ar savām vardēm.
Var jau teikt, ka tā ir sava veida varžu vājprātība (smejas), bet tomēr skaista vājprātība!
Kad mācījos septītajā klasē, vecāki feini izremontēja manu istabu. Taču pie sienas prasījās kāds dekors. Staigājām pa veikaliem, līdz ieraudzījām milzu plakātu, uz kura bija žirafes mamma ar mazuli. Izskatījās, ka lielā žirafe mazajam dod buču. Tas plakāts bija tik sirsnīgs, ka manā istabā tika novietots goda vietā. Tā neapzināti sāku pievērst uzmanību visām lietām, uz kurām bija žirafes. Pēc neilga laika plakātam pievienojās spilventiņš ar žirafes attēlu, arī gultasveļa. To ievēroja draugi un radinieki un sāka dāvināt vai nu žirafes figūriņas, vai lietas ar tām. Starp citu, nav nemaz tik viegli tās atrast! Toties to darīt ir liels azarts! Īpaši atmiņā palicis brauciens uz Prāgu pirms sešiem gadiem. Toreiz apmeklējām Zooloģisko dārzu, un es secināju: šis dzīvnieks patiesi ir ļoti skaists, graciozs un miermīlīgs. Varējām nopirkt suvenīrus ar žirafēm, un visa saņemtā nauda tika ziedota to uzturēšanai. Tāpēc bija īpaša sajūta.
Savulaik krāju pilnīgi visu ar žirafēm – burtnīcas, pildspalvas, klades, fotoalbumus, taču, kad pēc pēdējās kolekcijas skaitīšanas secināju, ka man ir vairāk nekā 200 lietu, izlēmu, ka turpmāk jāiegādājas tikai vērtīgi un neredzēti eksemplāri. Man patīk šos dzīvniekus redzēt ikdienā sev apkārt. Var sacīt, ka tas rada prieku man un pārsteigumu ciemiņiem.
Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas valdes priekšsēdētājam Borisam Kurovam ir divas vērienīgas kolekcijas: pūču un viskija! Abas mērāmas simtos.
Pūču krāšana man sākās šādi: augstskolai vajadzēja ģerboni, un bija jāizdomā, kāds dzīvnieks tajā būs ietverts. Tobrīd biju augstskolas rektors. Visiem devu iespēju izteikties, un variantu bija bezgala daudz: zirgi, tīģeri, lauvas. Kad ieminējos par pūcēm, vienīgais iebildums bija fakts, ka tā dienā guļ, uz ko atbildēju, ka lauvas arī paēd un guļ. Paliku pie tā, ka ģerboni rotās pūces. Šis ir īpašs putns: mierīgs, nosvērts, bet vienmēr pamana medījumu. Man pašam kopīgais ar pūcēm ir tas, ka nopietnākos lēmumus pieņemu naktī. Tad prāts atslēdzas no sīkumiem, un es varu ieraudzīt būtiskas lietas. Darbā vienmēr saku: galīgais lēmums būs no rīta.
Kopš brīža, kad augstskolas ģerbonī iekļāvām pūci, tās sāku kolekcionēt. Nu man mājās ir vairāk nekā 120 priekšmeti ar pūcēm: glezna, puķupods, lampa, neskaitāmas dažādu materiālu figūriņas. Piemēram, viena ir ļoti skaista pūce, ko var atvērt un tur iekšā noglabāts pūces kareklītis zelta ķēdītē. Pūces ļoti mīlu – kad kādu nopērku, sajūtos, it kā bērnu būtu atvedis no dzemdību nama. Sliktā lieta ir tā, ka pūces nopērkamas ļoti daudz. Zinu cilvēku, kam mājās ir vairāk nekā 1000 pūču, un viņš vairs nezina, ko ar to iesākt. Tāpēc arī pats ar krāšanu nedaudz piebremzēju: pērku tikai īpašas pūces, kurām līdzīgu mājās vēl nav. Skaistākās ir Venēcijā nopērkamās, bet tās ir ļoti dārgas.
Ar to krāšanu ir dīvaina lieta. Man ir 68 gadi, saprotu, ka laiks iet uz beigām un man jādomā, kam kolekcija paliks. Teicu dēlam, lai vismaz daļu ņem, bet viņš: „Nu ko tu man te ar tām pūcēm!?” Turklāt pūces jau nav vienīgā mana kolekcija. Man bija arī vairāk nekā 120 viskija pudeļu! Jaunībā pazinu vienu kapteini, kuram jau bija šāda kolekcija. Un es toreiz neizpratnē viņam vaicāju: „Paklau, ja gadījumā noslīksi, tava sieva kopā ar mīļāko visu viskiju izdzers. Kāpēc tad vispār krāt?” Bet trakākais – neilgi pēc tam es pats viskiju sāku krāt. Vairs gan neko klāt nepērku un palēnām to dzeru, bet vienalga kādas 95 neskartas pudeles ir.
Laikam esmu krājēja tips, jo dzimu pēckara laikā, kad cilvēkiem klājās grūti, un kopš tiem laikiem man vienmēr mājās ir labklājības simbols – sarkanie ikri un viskijs. Un visapkārt uz mani noraugās mīļie putni – pūces!
Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis, no personiskā arhīva
