Kāzas ar čečenu, karš un asinis. Latvietes Maijas kriminālie piedzīvojumi

Spraiga gan ir ne tikai romāna, bet arī pašas Maijas dzīves sižeta līnija. Maija ir pieredzējusi gan karu, gan noziedznieku draudus, taču, Maijasprāt, ja ar cilvēku kas nelāgs notiek, tad pārsvarā tikai viņa paša stulbuma dēļ.

„Savā ziņā traka un arī izturīga esmu bijusi vienmēr. 18 gados iepazinos un apprecējos ar Čečenijā dzimušu un augušu vīrieti. Nolēmu, došos vīram līdzi un Latvijā vairs neatgriezīšos. Biju jauna, un atrunāt mani nevarēja. Vēl paspēju redzēt Grozniju, pilsēta bija tiešām skaista.

Taču Čečenijā sākās karš... Tās ir atmiņas, ko nelabprāt cilāju, taču jau tolaik sapratu – viss atkarīgs no attieksmes. Ja dzīvo ar domu: „Tiklīdz kaut kas notiek, tā esmu panikā un krītu gar zemi”, tad nu tiešām ir švaki… Bet, ja pieņem situāciju tādu, kāda tā ir, un aukstasinīgi domā, ko darīt, vari izkārpīties gandrīz jebkurā situācijā. Piemēram, abi mani puikas piedzima mājās bez ārsta palīdzības. Tobrīd dzīvoju Stavropolē, apgabalā, kas robežojās ar Čečeniju, karadarbības nebija, taču zināju, ka „nemierīgajās vietās” bijuši gadījumi, kad slimnīcā apšauti cilvēki, arī grūtnieces saņemtas par ķīlniecēm un nogalinātas. Nevēlējos neko tādu piedzīvot, tāpēc izlēmu – mazāks risks būs pašai ar visu tikt galā. Izpētīju medicīnas grāmatas un laidu bērnu pasaulē, mājās būdama viena. Pēc diviem gadiem tādos pašos apstākļos dzima otrs dēls un pa starpu vēl palīdzēju dzemdībās draudzenei. Lai gan biju jauna, man neradās jautājumi, ko ar bērniem iesākt. Un tas emocionālais kontakts starp mums saglabājies joprojām, lai gan vienam patlaban ir jau 18, otram – 16 gadu. No vīra gan izšķīros.

Karā, protams, klājās grūti, brīžiem nebija ko ēst un pietrūka pat tīra dzeramā ūdens. Tikpat kā neko nevarēja nopirkt, tāpēc bērniem visus autiņus, krekliņus, rāpulīšus pašuvu no tehniskā kokvilnas baķa, kas vīram bija mājās vēl no miera laikiem. No nemierīgajiem gadiem dienvidos atmiņā palikušas epizodes, kas atgādina filmu kadrus: puse mājas, kurā dzīvoja vīra krustmāte, bija „nonesta”. Viņas dzīvoklim neskarta palikusi viena siena ar logu, pie kura vējā plīvoja aizkari. Vai, piemēram, izpostīta pilsēta, kur nav ne ielu, ne ceļu, bet pēkšņi parādās balts limuzīns, kādos Latvijā brauc kāzinieki, kas izgrozās caur pilsētas drupām. Atmiņā iespiedusies epizode, kur uz nopostītas ēkas melnajām krāsmatām sēž spilgti balts kaķis, ne spalviņa viņam nav nosmērējusies. Kad to laiku atminos, tieši no šiem kontrastiem paliek slikta dūša, tās ir reāli riebīgas atmiņas, kas ilgstoši spēj vajāt.

Kara laikā tu dzīvo no dienas uz dienu, jo negaidīti brīži ir ik uz soļa. Piemēram, brauc caur kontrolposteni, bērns sāk raudāt, un tu domā – ja raudas saniknos vīriešus, mūsu liktenis nav paredzams.

Kad pēc trim gadiem izdevās atgriezties Latvijā, kas, starp citu, nemaz nebija viegli, sāku darināt rotas no pērlītem. Tā man bija terapija, jo naktīs no klusuma uzdeva nervi, nevarēju gulēt – tās ir normālas posttraumatiskā sindroma sekas. Tur dzīvojot, biju pieradusi, ka naktīs kaut kur apkārtnē šāva, cilvēki kliedza. Reiz gadījās visu nakti klausīties, kā monotoni kliedza sieviete, kurai tikko nogalināja dēlu. Viņa neraudāja. Vienkārši gaudoja kā dzīvnieks. Toreiz biju tik ļoti nobijusies un nogurusi, ka galu galā aizmigu, turot savu bērnu cieši piespiestu sev klāt, otro tobrīd vēl tikai gaidīju. Ja iestājās klusums, uzreiz pārņēma „strjoms”, jo atkal gaidīju, kas un kurā vietā notiks.

Informēto nogalināt pagrūti

Taču šiem notikumiem nav saistības ar manu izvēli strādāt kriminālžurnālistikas žanrā. Kad atgriezos Latvijā, pamēģināju rakstīt par dažādām tēmām. Mani interesēja arī sociālā joma, taču nebija sajūtas, ka varēšu ko mainīt. Tāpēc kriminālistika bija loģisks solis. Jo tu vari mēģināt lietas atšķetināt, saprast noziedznieku motīvus. Vairākkārt tiesās esmu bijusi liecinieces statusā, jo, vācot informāciju, uzdūros faktiem, kas noderēja izmeklēšanā. Dilemma vienmēr bija – par atklāto uzrakstīt vai sniegt ziņas policijai, kas neļaus tās kādu laiku publiskot. Parasti izšķīros par otro variantu, jo šādi daudzus labus cilvēkus ieguvu par informatoriem saviem rakstiem un varēju braukt policistiem līdzi gan uz aizturēšanām, gan zināmā mērā piedalīties viņu darbā, kas savukārt lieti noderēja manā darbā. Mums bija vienošanās: redzēt un zināt drīkstu daudz, bet rakstīt tikai tik, cik tas netraucē izmeklēšanai, ko strikti ievēroju. Mani pašlaik skumdina fakts, ka nereti preses slejās kāds konkrēts cilvēks tiek „notiesāts”, pirms viņa vaina vispār pierādīta.

Savulaik iegūtā uzticība un iespēja būt klāt policijas darbā palīdzēja grāmatas tapšanā. Viens ir rakstīt par policiju, raugoties no malas, pavisam kas cits, ja zini tās „virtuvi”, savstarpējās attiecības, jociņus, esi ar policistiem izdzīvojusi konkrētas situācijas. Darbam, protams, bija arī sava ēnas puse. Tu nekad nezini, kā rīkosies tie, kam būsi uzkāpusi uz varžacs, vai, piemēram, kāds aizkaitināts suteners nemēģinās ar tevi izrēķināties. Reiz vienā vēlā vakarā, kad šķērsoju ielu pie zaļās gaismas, mani centās notriekt kāda mašīna. Tā kā vienmēr skatos, kas notiek apkārt, paspēju palēkt atpakaļ, taču, ejot tālāk, ievēroju – auto brauc atpakaļ uz „otro raundu”. Normāls cilvēks būtu skrējis pa trotuāru, bet es aizslēpos aiz citām mašīnām, lai viņi netiktu klāt. Nogaidīju. Tikai, kad viņi bija pabraukuši garām, skrēju mājās un pa ceļam zvanīju saviem draugiem policistiem. Izrādījās, ka mašīna ar tādu numuru neeksistē. Tāpēc ierosināt lietu bija bezjēdzīgi. Taču tas gan – ja apzinies, ka tevi var nogalināt, principā citiem to izdarīt ir diezgan pagrūti.

Fragments no Maijas Pohodņevas un Modra Pelša filmas „Apturēt šūpoles” – par līdzatkarības problēmām

Uzmanīšanās man ir jau asinīs. No cilvēkiem vienmēr turos vismaz trīs soļu attālumā, jo tā ir distance, lai varētu pagūt palēkt sāņus, gadījumā, ja būs uzbrukums. Saviem dēliem saku – varat iet uz tusiņiem, bet nenāciet mājās vienos, divos, nāciet starp pieciem un sešiem, jo šajā laikā būs daudz mazāka iespēja uz kādu uzrauties. Ja ej viens, izvēlies labi pārskatāmas vietas. Saviem puikām neteikšu: „Tikai, bērniņ, nepiedzeries klubā!”. Sacīšu: „Kad ieej klubā, apsēdies vietā, kur tu redzi divas izejas (rezerves izeja jānoskaidro obligāti!), un gadījumā, ja sāksies ugunsgrēks, ej uz tuvāko.” Arī pati vienmēr novērtēšu apstākļus un apsēdīšos vietā, no kuras varēšu visu telpu pārredzēt un vajadzības gadījumā arī visātrāk izkļūt. Tu vari baudīt piedzīvojumu, taču tikai tad, ja esi uzvilkusi drošības vesti. Tas ir mīts, ka ārkārtas situācijā tevi kāds glābs, neviens neglābs! Esmu pārliecināta – lielākā daļa negadījumu notiek pašu cilvēku stulbuma dēļ. Nu, piemēram, ja ielaidies gadījuma dzimumsakaros, lieto ne tikai prezervatīvu, bet arī noskaidro, uz kurieni tevi vīrietis ved. Lai neiziet kā vienai manai paziņai, kura diennakti nezināmā dzīvoklī tika turēta par seksuālo ķīlnieci. Gadījās tā, ka tieši man viņa bija jāizpestī. Meitenei izdevās man piezvanīt un pēc tā, ko viņa redzēja pa logu – Centrālcietuma ēku, nelielu veikaliņu iepretim – diezgan ātri noskaidrojām, kur viņa atrodas. Taču, ja viņa nebūtu tikusi pie telefona, lieta varēja beigties arī citādāk.

Tāpat visu laiku jābūt vērīgiem. Piemēram, pirms vairākiem gadiem pāris rītus pēc kārtas konstatēju, ka mana dzīvokļa ārējās durvis ir vaļā. Mamma vēl teica – bet tu varbūt aizmirsi aizslēgt. Nu nē, tādas lietas es neaizmirstu! Nomainīju atslēgas, bet no rīta atkal tas pats: iekšējās durvis aizslēgtas, ārējās vaļā! Turpmāk ik vakaru uz nakti durvis aizbarikādēju: ja kāds lauzīsies, būs troksnis, no kā pamodīšos. Pēc laika tika konstatēta vērienīga dzīvokļu apzagšana manā rajonā, ieskaitot manas kāpņu telpas pretējos kaimiņus. Zagļi bija perfekti izzondējuši, kam ir suņi, kas taisīs traci, kuri pamana ko nelāgu, bet kuri vispār faktam, ka durvis stāv vaļā, nav pievērsuši uzmanību vai vainojuši savu aizmāršību.

Tikai vājajam krahs

Mani ļoti apbēdina, ka lielākoties daudzās situācijās cilvēki iet bojā tādēļ, ka nav to, kas uzreiz sniegtu pirmo palīdzību. Jo, pat ja viņi zina, kas jādara, ir kāda barjera, kāpēc izlemj, ka labāk nemēģinās palīdzēt. Bet nedrīkst gaidīt tikai uz citiem, arī katrs no mums ar savu attieksmi veido šo sabiedrību.

Kad uzņēmām filmu „Ilūzijas cena”, kas bija par narkotiku atkarību, ar kolēģi pa naktīm braukājām kopā ar ātrās palīdzības dežūrbrigādēm. Reiz tika saņemts izsaukums: kāpņu telpā cilvēkam palicis slikti. Bijusī draudzene puisi bija izmetusi no dzīvokļa, un viņš kāpņu telpā aiz niknuma bija zvēlis pa loga stiklu. Sitiens bija neveiksmīgs, jo stikli plīstot viņam faktiski nogrieza plaukstu. Tā turējās vien uz pāris cīpslām un kaula. Visas ievainotās rokas artērijas un vēnas bija pārgrieztas, puisis smagi asiņoja. Abas dakteres izmisīgi centās viņa rokas jau saplakušajās vēnas ielaist zāles. Man pasniedza marli, sakot, lai apturu asinis.

Apturēju. Saliku roku kopā, kas tur no tās bija palicis, un kārtīgi nosaitēju. Ja apzinies, ko dari, emocijas var „atslēgt”. Šādos brīžos mani kaitina vaimanāšana – vai man, dieniņ, ko nu lai dara?

Ja tavs prāts ir atvērts un gatavs jebkurai situācijai, tu visdažādākajos brīžos apzināsies savas iespējas, un tev būs krietni lielākas iespējas izdzīvot nekā tam, kas vaimanās. Es dzīvoju ar domu – stiprs cilvēks krīzes situācijas var uztvert kā piedzīvojumu, kamēr vājajam tas ir krahs.

Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis