Jaunā seriāla zvaigznei Ingai Siliņai attiecībām der tikai aktieris
Ingu Siliņu jau brīdināja – seriālu spēlmaņiem ir jārēķinās ar kritizēšanu. Bet viņa pat nemēģina klausīties, jo galvenais, ka draudzenēm patīk. Atšķirībā no savas varones Inga neiemīlas no pirmā acu skatiena un attiecībās pāri visam vērtē to, ka otrs cilvēks spēj saprast viņas aktrises dzīvi.
Ar Ingu satiekamies Elijas ielas nama piektajā stāvā, kur filmē seriālu „Tikai nesaki man – Bizu”. Pēc tam viņa dosies uz grimētavu, vilks mugurā savas varones Laumas drēbes, tad saradīsies filmēšanas grupa un citi aktieri. Bet pagaidām esam tikai mēs divas un kaut kur pa gaiteni uz priekšu – seriāla autore Sandra Landorfa. Nesteidzīgi izstaigājam visus stūrus un kaktus un nolemjam palikt Laumas mājas hallītē – tur kā reizi smuks zils dīvāniņš. Katra savā stūrī arī ieritināmies.
„Teātrī man pašlaik nav jaunu iestudējumu, tāpēc nav mēģinājumu, jāspēlē tikai jau gatavās izrādes. Nav tās trakās braukāšanas. Varu dzīvoties Rīgā un filmēties,” smaida Inga. Piekto sezonu viņa ir Valmieras teātra aktrise un sāk jau aizmirst, ka reiz bijusi rīdziniece. Esot pat tādi periodi, kad viņa uz galvaspilsētu vispār neatbrauc. Ja nu vienīgi apciemot vecākus, radus un draugus.
Nosmejos, ka tad jau tagad Inga var atsvaidzināt seno dzīvi lielpilsētā. „Filmēšanas grafiks diezgan saspringts, un nekur īsti aiziet nesanāk. Esmu arī liela guļava, rīti man neaptīk. Daži kolēģi filmēties tiek tikai pēc izrādēm, un tad gadās, ka ievelkas līdz naktij. Bet arī te es jūtos, pietiekami izklaidējusies,” saka Inga. Gluži pirmo reizi ar pīpi uz jumta viņa nav – pirms tam filmējusies „Likteņa līdumniekos”, „Neprāta cenā”, kā agrāk sauca UgunsGrēku, arī pāris studentu filmās un pat vienā krievu seriālā.
Bet par tagadējo viņa saka: „Vēl nevar saprast – patīk vai nepatīk. Pašlaik man vēl pašai daudz visādu atklājumu, kā panākt, lai skatītājs nolasa manas emocijas vai to, ko es daru. Pierasts, kā lomu vai izrādi veido teātrī. It kā tas pats, bet kaut kas pilnīgi cits.” Bet ar skūpstīšanos kameras priekšā gan nekā sarežģīta, jo viņas mīļotais Ralfs seriālā ir Ingas kursabiedrs Jānis Āmanis.
Inga Siliņa Viestura Meikšāna izrādē „Vīns un nezāles”
Inga dzīvē neļauj sev kāpt uz galvas. Katrā ziņā – ne tik ilgi un ne tik daudz. Ja nu varbūt brīžos, kad jūtas vainīga tāpat kā viņas varone. Viņa ļoti augstu vērtē cilvēkus, kuri spēj savaldīties. Pat ja otrs šausmīgi kaitina vai krīt uz nerviem. Un arī par savu dzīvi viņa var teikt – tā tikai no malas šķiet, ka dzīvojam mierīgi ikdienišķu dzīvi.
„Ir nācies just visu ko un pārdzīvot. Tos, kuriem veicas, vienmēr apskauž tie, kam varbūt nav tik labi paveicies. Bet tas ir cilvēcīgi. Neuzskatu, ka tas būtu šo cilvēku šausmīgākais ļaunums. Cenšos nedzīvot ar sajūtu, ka mani tagad baigi apskauž vai liek spieķus riteņos. Es zinu, ka tā notiek, bet tas netraucē man strādāt. Nevienā brīdī neesmu iedomājusies, ka esmu nez kāda aktrise. Un, godīgi sakot, pat nezinu, kāpēc mani sauc par Krodera aktrisi. Vai tāpēc, ka viņam iepatikos un mana pirmā loma bija uzreiz pie viņa Evitas Sniedzes izrādē „Līdz pavasarim”. Patiesībā tikai tagad saprotu, cik liels tas bija pārbaudījums man kā jaunam un zaļam skuķim. Tā, pa īstam, par Krodera aktrisi sevi pat nesauktu. Un man automātiski netiek visas galvenās lomas,” smejas Inga. Ja viņa ko nolemj, tāpat kā viņas varone metas tajā iekšā ar visām četrām rokām. Tad lai ir! Lai notiek! Es daru!
„Man bieži agrāk vaicāja – kāpēc tu izvēlējies aktrises profesiju? Tāpēc ka bija sajūta – tā ir pareizi. Vienmēr uzticos savai intuīcijai. Vai arī – kāpēc tu aizgāji strādāt uz Valmieru? Bet kas te, Rīgā, labāks? Savu izvēli neesmu nožēlojusi. Man nevajag, lai viss būtu šausmīgi nodrošināts. Man tikai jāsaprot ēnas puses, lai zinātu, vai tikšu galā. Man svarīgas attiecības, arī darbā – lai ir kaut formālas, bet labas. Man tā šķiet lieka enerģijas tērēšana – ar kādu speciāli naidoties. Man nav neviens jāpārliecina, ka tikai mans viedoklis ir pareizais.”
Inga smejas – viņu jau brīdināja, ka tagad visi viņu pazīs un visi, kam vien nav slinkums, par viņu izteiksies. Nav jau noslēpums, ka daudziem šis seriāls kārtējo reizi liekas pilnīgs sviests. Un vispār – aktieri spēlēt nemāk. „Man pat stāstīja, ka šis seriāls salīdzināts ar Dakteri Hausu. Tāpēc man šādi izteikumi šķiet vienkārši nepamatoti asi. Tie lielie kritizētāji taču paši neko nav darījuši, lai kaut ko zinātu un varētu spriest. Tad lai iet un dara, ja uzskata, ka visi dara slikti. Lūdzu, savācieties un uzblieziet savu seriālu. Un paši spēlējiet! Bet es pat nemēģinu klausīties, ko apkārt runā. Galvenais, ka manām draudzenēm patīk! (Smejas.)
Vienmēr paturu prātā – katram vajag darīt savu darbu un pēc labākās sirdsapziņas. To arī cenšos. Citādi? Tā īpaši nestaigāju un nepētu – vai uz mani tagad skatās, vai neskatās. Ļoti mierīgi uztveru to, kas ar mani tagad notiek. Turklāt Valmierā tāpat visi mani pazīst. Un pagaidām esmu saņēmusi tikai komplimentus. Seriālu paskatās arī mani kolēģi Valmieras teātrī, laikam arī viņiem šķiet, ka pieklājīgi tieku ar visu galā, jo pagaidām neviens necenšas vilkt mani maliņā un pamācīt.”
Inga nav no tām, kas iemīlas no pirmā acu skatiena un uzreiz gatava lidot kā viņas varone seriālā. Kaut palidojusi viņa, protams, ir. Tik tas periods jau aiz muguras. Tagad, kā mēdz teikt latvieši, viņai ir nopietnas attiecības, ko Inga ļoti sargā. „Mans draugs ir aktieris, un par to esmu ļoti daudz domājusi. Jo pirms tam ir bijuši arī ne aktieri. Tā profesijas īpatnība ir tāda, ka nevaru iedomāties dzīvot kopā ar kādas citas profesijas pārstāvi. Tas ir nenormāli grūti.
Ja cilvēks pats to nav pieredzējis, viņam ir neiespējami saprast, ko nozīmē mēģinājuma process, šīs pašas filmēšanās seriālam; kā ir tad, kad nāk ārā izrāde vai tev ir smaga loma. Ka nav svētku, ka tu nevari pabūt kopā ar saviem tuvajiem Ziemassvētkos. Tomēr laiks, ko pavadi kopā ar otru, ir ļoti svarīgs attiecībās. Vismaz man tā šķiet. Bet, ja otrs tevi nesaprot, ir ļoti liela rīvēšanās. Jo tev pēkšņi var būt viena brīva diena un tad mēnešiem nav... Kurš normāls cilvēks ar to var sadzīvot? Tikai tāds pats.
Man svarīgi, ka saprotam viens otru. Es tāpat kā viņš zina – ja tu gatavo lomu, tad nevajag vispār runāt. Protams, ir jau viegli to stāstīt, tāpat savu reizi egoistiski gribu paģērēt sava drauga uzmanību tad, kad esmu brīva es,” stāsta Inga. Bet bez otra cilvēka sev līdzās viņa nevarētu. Tas arī piedien dzīvei, kad zini – viss ir labi, otrs ir blakām, visi tuvie un mīļie ir veseli, visiem darbs un pašai arī galvā domas pa plauktiņiem saliktas. Inga neaizraujas ar mega dzīves plānošanu – tikai lielos vilcienos, lai nav jāpārdzīvo, ka kaut kas nav izdevies tieši tā, kā iecerēts.
„Šis gads man ir absolūti skaidrs, citi teātrī jau to saplāno manā vietā,” viņa spurdz. Jā, Ingai patīk sapucēties, kad kaut kur jāiet. Jo, skrienot maršrutā: Valmiera – Rīga – Valmiera vai mājas – darbs – māja, starp citiem cilvēkiem īsti būt nesanāk. Brīvdienās viņa liek uz sejas kumelīšu kompresi un izbauda to mirkli, ka „esi izņemts no aprites”. Un laimīga viņa jūtas, kad viss ir kaut cik līdzsvarā. „Kā vakar. Ar draugu bijām uz džeza dziedātājas Ingas Bērziņas koncertu Valmierā. Nākam mājās caur parku, jau vēls, mazliet pat deguns salst, lapas sakritušas. Viņš ievelk gaisu un nosaka: „Rudens.” Tikko esi dzirdējis labu mūziku, kaut mazliet skumju, iedzēris glāzi laba vīna... Tāda melanholiska laime. Tik patiesa.”
Aiva Alksne, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis, Matīss Markovskis, Aigars Hibneris
