Lelde Vikmane zina, ko nozīmē abpusēja mīlestība
Tāpat kā bišu stropā, katrā no mums ir šūnas – kā kāres, kurās sviest visu dzintaraini saldo un laimīgo – lai tad, kad nav viegli, varētu pielavīties un našķēties. Tā ir Leldes Vikmanes starojuma formula.
Lelde Vikmane zina, ko nozīmē abpusēja mīlestība – ik pa brīdim sabučoties. Un tā viņas dara – abas ar Dzīvi.
Kad pirms neilga laika kino pasaule svinēja padomju kulta filmas statusā ieceltās „Vajadzīga soliste” dzimšanas dienu, daudzi atcerējās – jā, tā taču bija Lelde! Patiesībā tāds sīkums vien ir, jo bija taču arī lomas uz Dailes un arī Jaunā Rīgas teātra skatuves... Spēlēts nav sen, bet Leldi atceras. Un tas ir fenomens. Man šķiet – tā starojuma dēļ, un tas ir tik spēcīgs, ka cilvēki to nekļūdīgi jūt, pat ja Leldi nekad dzīvē nav satikuši.
Mēs tiekamies viņas dzīvoklītī, kurā ir īpaša romantika – aiz balkona industriāla ainava ar spožu rietošu sauli fonā, otrā – klusi, seni kapi. Dzīvoklis ir pārbūvēts un – starp citu – ļoti līdzīgs tam, kādu Lelde rasēja savu sapņu māju, kad bija vēl skolniece.
– Jā, izdevās, un paldies, ka tev ir tāds iespaids. Šī vasara paskrēja neprātīgi ātri. Domāju, gandrīz visiem ir šī sajūta. Tā sanāca, ka dzimšanas dienu sagaidīju netālu no Londonas, pie Temzas, tas nav man raksturīgi, pēc tam man bija uzdāvināts divu nedēļu ceļojums pa Bretaņu, Luāras ieleju – pa Franciju, kuru vispār nepārzinu. Bretaņa ir kas īpašs – ar jūras smaržu, cilvēkiem, mūziku, vēju, ar tādām vienkāršām un īstām lietām. Tās vietējās kundzītes – visas melnā, baltām mežģīņu aubītēm ar lentēm. It kā visas vienādas, tomēr katra citādāka.
Un arhitektūra – mums, piemēram, nav raksturīgi, ka mājai abos galos ir skursteņi, bet tur sajutu, ka tieši tā ir jābūt, ka tie it kā aizsargā. Mājas būvētas no pelēka, ļoti cieta akmens, izskatās skarbi, bet skaisti. Tur ir lieli vēji, ziemā vajag kamīnus, un tie tur ir milzīgi. Es tajā visā iemīlējos. No klintīm jūrā ar nazi urbināju īstas austeres. Divas dienas gāju uz jūru, kad ir bēgums un jūra atkāpusies 14 kilometru tālu... Es gan negāju tik daudz, bet dažus kilometrus noteikti. Klintis, kur bijusi jūra, ir mitras, un to iedobēs ir sava pasaule, arī austeres. Tur dzīvo arī jūras augs, puķe, kas pārtiek no sīkām jūras radībiņām. Ir likums, ka austeres varot ēst mēnešos, kuros ir burts r. Augustā, protams, r nav, un es baidījos tās austeres ēst. Bet pirmo austeri, kuru atšķēlu no klints, bija žēl tā vienkārši izmest, jo pirmā austere dzīvē – tas ir kas īpašs, un tad es to izbaroju tai puķei, un viņa to apēda. (Smejas.) Es pat nofilmēju. Ļoti jautri un nežēlīgi. Bet skaisti. Vēlāk vietējie skaidroja – ja austere ir tik svaiga, ja neesi to glabājis trīs dienas, bet ēd uzreiz pēc atrašanas, tad tai nav nekādas vainas.
– Un vietējie arī tā dara?
– Jā. Tur ir austeru audzētavas, bet tās, kas jūrā, – ej un brīvi lasi. Līdzi jābūt kārtīgam nazim un citronam. Interesanti, ka tur nevar kā pie mums – ilgi sēdēt jūras malā –, jo jūra visu laiku staigā. Liedags ir ļoti tālu – upes malā, un upe ir sāļa. Tajā visu laiku nāk iekšā jūras ūdens, un mazi puikas uz mola iet vakarā garneles ķert, ar tīkliņiem velk ārā un nes mājās. Garneles, kamēr nav izvārītas, ir caurspīdīgas, tās grūti redzēt, un tad nu viņi pa tumsu ņemas. Amizanti, un viss tik smaržīgi, forši, man ļoti patika. Braucām arī pa Žannas d’Arkas vietām.
Būt blakus sārtam, kurā viņu sadedzināja, tā bija šausmīga sajūta. Netālu uzcelta moderna baznīca, bet tajā vietā – sens akmens un vienkāršas puķītes, maliņā – svētbildei līdzīgs piemineklis, taču ne kā daudzviet Francijā, kur Žanna attēlota bruņās un zirgā. Es pat nevaru aprakstīt to klātbūtnes sajūtu – kā ir elpot to visu, deviņpadsmitgadīgās meitenes enerģiju... Vēl tagad tur mājas ir drošā attālumā – lai ugunskurs tās neaizdedzinātu – senas, šķības, strīpās gar ieliņām. Visam tam iziet cauri – sajūta ir fantastiski jocīga. Luāras ielejā sanāca būt pilī, kurā Žanna pierunājusi Šarlu VII, karali, ļaut viņai vadīt karaspēku un pašu – piekrist kļūt par karali (jo viņš vēl nebija kronēts). Izjūtas bija īpašas, jo pati esmu spēlējusi Šarla vecmāmiņu, karalieni Jolandu. Kad Rīgā bija Markusa Conera meistarklases, Jaunajā Rīgas teātrī iestudējām Žana Anuija vēsturisko drāmu par Žannu d’Arku „Cīrulītis”. Vita Vārpiņa bija brīnišķīga Žanna, viņa bija perfekta. Es biju vecmāmiņa, ar „alcheimeru”, kas ik pa brīdim nokrīt špagatā. Šarls mani cēla augšā, bija ļoti jautri un neparasti – ar kustībām un improvizāciju...
– Normandija ļoti lepojas ar savu kalvadosu un sidru – vai tu pagaršoji?
– Sidru pagaršoju, bet neesmu tā cienītāja. Kalvadoss gan man ziemā ļoti garšo. Mēs iedzērām kādu baltvīnu, bet vairāk baudījām visādus jūras zvērus, arī milzu krabi.
Sēravota šampanietis
– Pasaule ir tik milzīga... Ceļojumi man ir dāvināti ļoti, ļoti reti. Reizi, varbūt pāris. Parasti es pati izvēlos, ko apskatīt. Tad cenšos ko uzzināt pirms tam, un pārsteigumam it kā nevajadzētu būt, bet tas tomēr ir. Jo dzīve ir dzīve. Pavisam cits ir zināt, kā izskatās Kilimandžaro fotogrāfijās, bet, kad esi tā malā, redzi sniegu tur augšā un ziloņus, kas saulrietā noiet garām, nu, tas ir sirreāli, un tam nu nekādi nevar sagatavoties.
– Tev vajag labu kompāniju, lai ceļotu? Vai arī vari viena?
– Nenoliedzami daudz patīkamāk ir dalīties ar kādu... Bet man ir sanācis braukt arī vienai, un pat kādas krīzes pārvarēt ceļojumā. Reiz aizbraucu uz Grieķijas saliņu Kosu. Grieķiem katra sala veltīta kādai dievībai, un Kosa pieder medicīnas un ārstniecības dievam Asklēpijam. Man bija... slikti tobrīd. Mani vajadzēja ārstēt. Nu, varbūt vairāk garīgi. Un tā nu es tur esmu, un pēkšņi sākas nenormāli slikts laiks. Maijs, jābūt saulei, bet ir vētra un lietus. Es par spīti noīrēju divriteni un braucu pa kalnu ceļiem – uz vietu, kur, uzzināju, jūrā ietek karsts sēravots. Tam nav tā smaka, kas Ķemeros, bet arī ļoti veselīgs sastāvs. Un tie grieķi ir traki – nekas nav norobežots, nekādas ieejas maksas, cilvēki izmanto visu, ko daba dod... Ak, dievs, kad es braucu ar to divriteni, šoferi brauca garām, pie deniņiem klauvēdami – sieviete pa traku lietu un vēju kalnos!
Bet es ļoti priecājos par tām izjūtām. Pats avots ir dabisks džakuzi – ūdenim regulāri mainās temperatūra, un, kad minerālūdens saiet kopā ar jūras sāļo ūdeni, tas veido reakciju kā šampanietis. Un tu jūti, ka visas problēmas aiziet, ūdens tevi auklē, visu lieko noņem nost un dod to, ko tev vajag. Kaut arī līst un ir auksti, tu sēdi kā siltā vannā un baudi temperatūras maiņas. Pavadīju tur stundas trīs un, kad ar riteni minos atpakaļ, jutos jau pavisam citādi... Es daudz kur esmu bijusi viena. Domāju, cilvēkus vajag, pat ļoti, bet ne vienmēr. Ir jābūt arī vienam pašam.
– Tev ikdienā izdodas izvēlēties būt vienai? Vai ir tev tāda problēma?
– Mazliet ir. Jā, tev taisnība. Bet īstie draugi jau nepazūd, pat ilgi neredzēti un nesajusti. Un, kad satiec, tad ir tieši tāpat, kā bija bērnībā. Mums tikko bija klases salidojums – tie ir cilvēki, kas mani pazīst no deviņu gadu vecuma, no Emīla Dārziņa un Horeogrāfijas vidusskolas. Četrdesmit gadi ir pagājuši, pat vairāk, bet tas ir fantastiski, ka cilvēki dziļākajā būtībā ir palikuši tādi paši. Mēs redzam, ko kurš var, esam pārsteigti, ko cits dabū gatavu, kādas krāsas pēkšņi vēl citā ir parādījušās. Daži no viņiem dzīvo ārzemēs – Zviedrijā, Kanādā – kas var, atbrauc. Katru gadu rīkojam tādus salidojumus. Pagājušogad visa klase izgājām pa Vecrīgu, viena no meitenēm ir gide – izstaigājām visas takas – kā tādi vācu vai japāņu tūristi.
– Mūsu klasē bija ne tikai baletnieki, bet arī mūziķi – stīdzinieki, vienu gadu arī pūtēji. Dejotājas bijām tikai septiņas meitenes. Arī es sākumā biju mūziķos, bet pēc tam pārgāju uz baletskolu, man vairāk patika kustēties. Pirms tam Pāvila Jurjāna mūzikas skolā spēlēju vijoli.
– Kāda tev ir iekšējā sajūta, atceroties sevi kā bērnu?
– Viss kopā, tāds jauks murskulis – no gaišuma, prieka, blēņām, kurioziem, mācībām, pārkāpumiem, viltībām... Piemēram, ierindas skatē izdabūjām cauri, ka dziedam „Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros”... Tajā laikā bija problēma ar apaviem, bet atzīmi ierindas skatēs deva arī par to, ka kurpes visiem vienādas. Nu, kas mums visām bija vienāds – baleta čībiņas! Es biju komandieris, un septiņas meitenes soļojām baltās čībiņās dziedot „Mirdzot šķēpiem”... Daudzi rēc, citi turas, lai nerēktu. Mēs, protams, sapratām, ka tas ir mazliet bīstami un varam norauties, bet bija patīkami. Ceturtdienās mums vispār nebija formas, tāds franču režīms. Mums bija tas foršums, ka nebijām vienpusīgi, visu laiku bija mūzikas klātbūtne, skaņas, dejas, klavieru improvizācijas starpbrīdī, ko nedrīkstēja darīt. Viss bija tāds dzīvs, ar skaņu. Un arī tas, ka mums bija izrādes. Uz Operas skatuves biju jau no deviņu gadu vecuma. Bija balets „Sprīdītis”, kur biju malduguns un bērns mežā, Lutausis biedēja, Sprīdītis glāba. Brīnišķīgs bija balets „Riekstkodis”. Es sapņoju būt Marija, bet nebiju tik pareiza un perfekta, tad biju Sniegpārsliņa un Rozā lelle – bet tas viss bija uz puantēm un ar riktīgu ņemšanos, svīšanu, mācīšanos, tērpiem un grimēšanos.
– Jā, kārtīgi, ar prožektoriem, es tur visu zināju, mācēju ieslēgt, izslēgt. Mums grimētavas bija gandrīz vai bēniņos, pašā augšā, kā jau maziņajiem, un tur bieži nebija ūdens. Ļoti stilīga opera bija Gēršvina „Porgijs un Besa”, tur visi bijām melnie. Uz sejas bija īstais grims, bet uz ķermeņa – ūdens grims, kā guaša krāsa. Īsto tīrīja nost ar vazelīnu vai atgrimu, kas stāvēja lielos spaiņos. Bieži vien notīrīju tikai seju un braucu uz savu tālo rajonu. Kad trolejbusā pastiepu roku, cilvēki skatījās, jo starp cimdiņu un mēteli āda bija melna. Ņemšanās bija pamatīga – ar visiem stiķiem. Operā, piemēram, guļ uz skatuves mūsu tēvs, kurš it kā nogalināts. Mēs viņu apraudam un tajā pašā laikā zem palaga kutinām viņam kāju pēdas. Jau kopš pašiem pirmsākumiem viss bija lustīgi.
– Un tomēr nebija āķis lūpā, lai saslimtu ar horeogrāfiju tik ļoti, lai to nepamestu.
– Man bija āķis lūpā, un vēl tagad ir, man tas nenormāli patīk. Bet es ļoti reālistiski skatījos uz savām iespējām. Biju gara, mans tēvs bija metru 94 garš, nebija iespējams būt maziņai. Un balerīnai, kura ir pāri metram 70, nekad nebūs partnera, kas varētu viņu izcilāt. To es sapratu un 9. klasē pārgāju uz parasto skolu.
– Nē, aizgāju ļoti priecīga, jo iestājos Kinoaktieru studijā, un mani uzreiz šausmīgi aizrāva viss, ko tur darījām. Pieraudāti spilveni bija pēc tam.
– Par aktiermākslu?
– Jā, man likās, ka neko nevaru. Cīnījos ar visu baletisko sevī, lai dabūtu no sevis ārā graciozitāti un kļūtu iespējami robustāka.
– Jā. Tolaik dzīvoju Vecmīlgrāvī un speciāli kāpu ārā vienu pieturu pirms mājām, tas ir ostas rajons, milzīgi garas pieturas – lai skrietu. Pēc baletskolas nemācēju skriet. Man tas šķita nereāli, jau pēc 60 metriem miru, nevarēju paelpot. Redz, bija izkoptas pavisam citas muskuļu grupas. Un tā es sevi trīs gadus trenēju. Un iemācījos.
Lelde Vikmane, Dainis Porgants un Jānis Jarāns epizodē „Zvejnieka dēls” (LTV raidījums Imanta Babīte)
Un atkal tevi izmet
– Tu jau kopš mazotnes proti sevi lauzt?
– Acīmredzot. Pielāgoties.
– Ja to dari brīvprātīgi, tad ne. Ja tev tas patīk. Un man patika. Es arī vijoli spēlēju tāpēc, ka man patika.
– Un tad tā patikšana, lai arī iet caur pūliņiem, sviedriem, tulznām...
– ... caur asinīm un puņķiem. Tieši tā.
– Jā, tad tā ir kā balva – kad kaut kas izdodas. Tad esi vienkārši laimīgs. Jo bez sāpēm tādu īstu laimi izjust nevar.
– Kad tu pēdējoreiz esi tā nopietni ar sevi strādājusi – vai tad, kad aizgāji no aktrises darba un kļuvi par menedžeri? Tur arī nācās sevi audzināt, skriet ar mugursomu plecos?
– Jā, tur man nācās krietni daudz sevi lauzt. Kad jutu, ka ar teātri nu nekā vairs neiet, sāku kaut ko darīt reklāmas biznesā, un sanāca tā, ka man viss bija jādara krievu valodā – jāraksta, jātulko, jārunā un jādomā. No rīta jau jāceļas krieviski. Un tas notika 95. gadā – laikā, kad nevarēja ienākt prātā, ka tā būs. Bet nebija citas izejas.
– Jā, un sabiju gandrīz septiņus gadus. Tas bija diezgan grūti. Tāpēc ar lielu prieku daudz ko paralēli darīju arī teātrī... Jā, esmu lauzusi sevi daudz. Pēdējoreiz, kad no „Rīgas Laika” nācās mainīt visu uz brīvo režīmu un bija jākļūst par sava uzņēmuma veidotāju.
– Tas bija pavisam nesen, pēdējā gada laikā.
– Jā, kad no darba ņēmēja kļūsti par darba devēju, arī tad ļoti daudz jāmācās. Dzīve laikam tā vienkārši neapstājas, visu laiku kaut kas jāmaina.
– Tu to nedrīksti, jo tev kā tam kaķim jāprot uz četrām nogāzties. Un met tevi ik pa brīdim – ārā no kāda stāva. Un tad centies darīt visu un noķert to lidojumu... un zemi pareizajā brīdī. Un nesalauzt muguru. Nezinu. Domāju, tas ļoti daudz man dod, un droši vien jebkuram, ka neiet vienkārši tā gludi, pa asfaltētu celiņu, skaisti – Oksforda, savs juristu birojs, tagad sēdēsi tur, visi nāks pie tevis, un nekas vairs nebūs jādara.
– Un nāks tik piķis, bankas konts augs.
– Jā, un nu tik ceļosi apkārt pasaulei.
– Jā, Šveices bankas īpašnieku vai princi... Nu, tas ir smieklīgi.
– Ar veiksmi ir līdzīgi kā ar visiem maniem sapņiem – es nedrīkstu tos gribēt pārāk ļoti. Man tie jāpalaiž vaļā. Tu nevari veiksmi noķert aiz astes, ielikt krātiņā un iebarot katru dienu. Tai jābūt brīvai.
– Veiksme ir brīvs putns.
– Pilnīgi brīvs. Un tieši tāpat ir bijis ar visām manām lomām. Skaidrs, ka kādreiz ir bijis sāpīgi, ka neizdodas tas, ko gribēju. Tā, piemēram, bija ar „Agro rūsu”, pietrūka pavisam maz, man kaut kas nesaskanēja ar Dunkeru.
– Jā, biju par mata tiesu no tās. Cilinskis redzēja manī Elzu, bet kaut kāda ietekme bija Dunkeram, un mākslas padome bija nolēmusi, lai es vēl drusku paaugos. Lai gan man bija 18 gadu, tieši tāpat kā Elzai. Es biju viscaur izaugusi ar to lomu un krietni pārdzīvoju, ka to nedabūju. Taču tad sapratu, ka biju to pārāk gribējusi, man vajadzēja to palaist vaļā. Vēlāk, ja es ko gribēju, izturējos pilnīgi citādi. Zināju, ka man jāpieņem tas, ka es to nedabūšu, ka tā nebūs mana un ka man viegli uz to jāskatās. Un tad es to arī saņēmu. Jo tas, ko tu par katru cenu šausmīgi gribi, dažreiz tiešām pārāk lielas sirdssāpes sagādā. Sanāk, ka es tā – sevi aizsargājot, bet es arī tāpēc atsakos, ka zinu – kāds cits izlemj, vai man tas ir vajadzīgs. Paļaujos uz to. Kāds labāk zina.
– Ir lietas, kuras vari izdarīt, bet viņš saliek pēdējās pieturzīmes likteņa fragmentā.
– Jā, un, ja viņš ir uzmūrējis sienu, ka netiec pāri, tad nav vērts ar pieri sisties vai spridzināt... Tas nozīmē, ka tev ir cits ceļš, un tas ir tikai labāk. Bet visnejaukākie ir brīži, kad tu nesaproti, ko vispār darīt, kad tu it kā ķer melnu kaķi tumšā istabā, bet izrādās, ka tā tur nemaz nav. Tas ir visstulbākais.
– Jā, bet arī tas laikam ir vajadzīgs. Ik pa brīdim mēs nokļūstam tādā... krēslas stundā. Paldies Dievam, ja tas nav pārāk ilgi un ir spēks atrast durvis.
– Tu tomēr esi tas kaķis, vai ne?
– Jā, noteikti. Man ļoti patīk visi kaķveidīgie.
– Viņus nemaz nevar saprast. Vienkārši jāmīl.
– Vakar skatījos, kā viens balts kaķis mācēja baudīt sauli... Šķiet, mēs tā nemākam, esam tādi... savilktāki.
– Nu, drusku jau daži mākam gan! Un es gribētu novēlēt visiem pamācīties, tas ir ļoti vajadzīgs. Gluži kā vingrošana. Ja visu laiku veiksi tikai vienādus pietupienus, tu sabeigsi ceļus. Bet, ja skatīsies, kas vajadzīgs visam ķermenim – elastība, un, ja to apgūsi, ielaidīsi sevī, jutīsies pavisam citādāk.
– Ai, man šķiet, ka visi satiktie... Nopietni. Bija man, piemēram, mans otrais vijoles skolotājs Kacnelsons, ebrejs, kurš man atgādināja filmas „Krusttēva Toma būda” galveno varoni. Viņš man bija tik mīļš, varēju ar viņu visu izrunāt. Viņš teica – ja tu domā, ka tev jāiet dejot uz to baletskolu un tev tā vijole nav vairs mīļa... Man arī vairs nebija instrumenta, es izaugu, manu mazo vijolīti atdeva, vietā nopērkot fabrikas vijoli, no veikala – bez dvēseles. Katrā vijolē ir dvēsele, bet tajās – štancētajās – nezinu, kas to tur varētu ieaudzināt. Un man vairs nebija vēlmes vijoli spēlēt. Man nepatika to turēt rokās. Bija cita skaņa, cits koks, viss cits. Lociņš mani glāba – no balta zirga astriem. Tam jābūt no balta zirga. Nezinu, kāpēc ne melna. Lociņš skanēja. Bet tu nevari spēlēt vijoli, ja tev ir tikai lociņš. Esmu pateicīga, ka skolotājs mani uzmundrināja – droši ej uz savu baletskolu, mazais, un tu tiksi... Mēs tajā laikā varējām darīt, ko gribam. Nezinu, kā citiem, varbūt man bija tāda privilēģija. Mani tiešām no sirds atbalstīja vecāki, neprotestēja, ja es izmēģināju, teiksim, mācīties šaut vai ko tamlīdzīgu – man neko neliedza. Es ļoti labi mācījos, visu varēju pagūt. Par to gan brīnos, jo reizēm pilnīgi pazūdu laikā. Telpā ne gluži, ģeogrāfiski labi orientējos, bet laiks man reizēm tā plūst, ka es pat nevaru izskaidrot, cik nenormāli daudz dažkārt varu izdarīt īsā mirklī, un man nekad nav sajūtas, ka ir bijis tikai tas laiks. Reizēm liekas, ka ir pagājušas 10 minūtes, bet ir pagājusi stunda. Laika izjūta aktierim jātrenē, un es esmu trenējusi, taču neļaujos šai kontrolei, cik vajadzētu. Labāk dodu priekšroku organizētam haosam nekā organizētai kārtībai.
– Jā...
– Tad neesi viena?
– Nē, neesmu gluži viena. (Noslēpumaini smaida.)
– Teiksim tā – tas nu lai paliek mans noslēpums. (Smejas.)
– Tu atbildēji, arī neatbildot.
– Reizēm var arī tā. Domāju, ka nebūšu tā – galīgi viena...
– Tā ir pilnīga taisnība. Un arī milzīga dāvana, kas nav mūžīga. Diemžēl. Nekad nevari būt drošs – izžūst, un strauta vairs nav. Tas ir nežēlīgi, bet redzu apkārt, ka ar cilvēkiem tā notiek, pati brīnos, kāpēc. Mīlestība ir fantastiska dāvana. Tomēr tas ir arī nežēlīgs darbs, lai to uzturētu. Tur ir jāiegulda, jākopj tas strautiņš. Nevar cerēt, ka tas tāpat vien visu laiku čurkstēs, tecēs un mēs tik dzersim un dzersim.
– Tik daudzi ir teikuši to... bet kāds tad ir tas darbs? Ko tad tu vari darīt?
– Vai ne? Jautājums vietā. Bet ir jāgrib darīt. Vienkārši – ļoti jāmīl un arī ļoti jāgrib. Un tas jau arī ir tas darbs. Nav tā, ka tev excel tabulās jāplāno, kaut kādi režīmi jātaisa.
– Nē, tas ir brīvais putns. Kā vējš, ūdens, visi elementi, kas ir brīvi. Tos nevar iesprostot, tu to vari baudīt, vari no tā mācīties, vari nezaudēt. Man noteikti ir tuvāks ūdens, es negribētu dzīvot Sahārā, bet mīlestībai laikam nav tikai viens veids, tā jau ir mūsos iekšā. Un, ja mēs ļoti zinām, ko mīlam, ja mēs to darām no visas sirds, tad... tas, kas pazūd – nav bijusi īsta mīlestība. Domāju, patiešām īsta mīlestība nepazūd. Un pieļauju, ka tā, kas pazūd, ir bijusi... tie bijuši tavi liktenīgie cilvēki. Mani vecmāmiņa un vectētiņš, lai arī nav ar mani kopā, es viņus vienalga mīlu. Tātad tā mīlestība ir.
– Bet tā nav ar vīriešiem.
– Nu, jā, bet arī vīriešu nav tik daudz... Es nezinu, cik vienas dzīves laikā var dot mīlestības. Pārāk daudz nevar, es domāju. Un ir jau cilvēki, kas vispār nesatiekas.
– Vai arī realizēta – kā Māte Terēze mīlēja visus.
– Mēs jau nezinām – varbūt viņa mīlēja arī kādu vīrieti. Tikai ziedojās cilvēcei.
– Jā... tas paliek noslēpums.
– Ir patriotisms. Viņai bija aicinājums – dabūt angļus ārā. Tas bija jāizdara, un no tā kaisle arī radās. Viņa sevi personificēja ar Franciju. Un arī kļuva par Franciju. Jo tiešām atbrīvoja. Darīja visu, kas valstij tajā brīdī bija vajadzīgs. Tas viņai bija svarīgāks par visu pasaulē. Un tad viņa ļāva sevi sadedzināt, un tajā bija ārprātīgi kaislīga mīlestība. Pret visu, kas bija ap viņu, kas viņai bija jāaizstāv, kam jāatdod visa sava enerģija, spēki, pēdējā elpa. Un arī nežēlīgas sāpes jāizcieš.
Stāsta, Māte Terēze beigās esot bijusi vīlusies – kāpēc tikai šie pūžņojošie ķermeņi, smirdīgie pārsēji, tikai šīs sāpes... Viņai beigās pat esot bijis tāds kā rūgtums. Par daudz nežēlības un smaguma, varbūt viņa to gaismu vairs nespēja sevī uzturēt. Ja Žanna d’Arka būtu spīdzināta 70 gadus, varbūt arī viņa neizturētu. Cik nu ir cilvēka spēkos...
Tomēr man liekas, ir svarīgi turēt sevī šo gaismu, spēt dalīties, lai tā nepazūd. Jo tas ir brīnums, ka tā it kā atnāk atpakaļ. Tu pats to uguni visu laiku uzturi – ar to, ka to atdod. Man gribas ticēt, ka Māte Terēze tomēr nomira laimīga, jo savā dzīvē bija tik daudz izdarījusi, daudziem palīdzējusi, izglābusi. Tāpat kā Žanna – caur sāpēm... Un tomēr tajā ugunskura vietā zied lauku puķītes, kur bijuši pelni, tās laužas no zemes ārā.
Šīm abām sievietēm tomēr bijusi laime – izdarīt ko lielu. Mēs esam citā pasaules malā, tūkstošiem kilometru – nu, nav cilvēku, kas viņas nezinātu. Vajadzētu to novērtēt, un pašiem sevi cienīt un mīlēt, savus varoņus meklēt. Mēs taču esam tik forši, talantīgi, kaut kā vajadzētu sev piedot, atteikties no skaudības, alkatības, no visa, kas traucē. Un sākt – nu, tā – pa tīro, pa skaisto.
– Kas tev nepatīk sevī?
– Ai, tas pats jau arī nepatīk! Nu, labi – skaudības manī tiešām nav. Nemāku skaust, man ir prieks, ja cilvēks uzmirdz.
– Pat ja konkurents. Es tiešām priecājos par visiem saviem kolēģiem, pilnīgi no sirds. Man nav skaudības arī pret to, kas negodīgi ko panācis. Tu vienkārši redzi, ka tas nav tā – pa īstam, un kritiski uz to skaties. Kas man tiešām sevī nepatīk? Nesavaldība. Tā, starp citu, reizēm mijas ar pārāk lielu piekāpšanos. Nezinu – kaut kādas galējības. Tās nepalīdz. Traucē.
Es varētu. Vēlāk. Pēc tam
– Es domāju, viņos skan jau cita mūzika... tas ir cits līmenis.
– Tu gribētu tādu mieru?
– Nu... varbūt kaut kad daudz vēlāk. Krietni vēlāk. Pēc gadiem četrdesmit četriem. Tad es varētu.
– Jā. Nu, ļoti! Mēs abas te, man šķiet, ik pa brīdim sabučojamies. Jo man pašai ārkārtīgi patīk dzīve.
– Tu māki kādā pudelītē ieliet vasaru un nolikt plauktiņā. Jo tagad tavas acis mirdz daudz vairāk nekā, kad tikāmies ziemā.
– Domāju, ka varu paņemt šo un arī citas savas vasaras, dažas no tām bijušas ļoti skaistas. Nu, gadās dzīvē arī kāda smaga un drausmīga vasara, tās gan es gribētu aizmirst. Bet man patīk rudens. Ir lieti, bet arī saule ir īpaša. Un tā pavasara smarža gaisā. Rudenī. Ir momenti. Katru rudeni kādā brīdī – tikai jāprot noķert. Es jau kopš agras bērnības stāvu un krītu par rudeni. Laikam tāpēc, ka latviete.
Rudenī ir vairāk smaržu, augļu, un rudens ziedi ir ļoti īpaši. Arī nozīmīgi notikumi man bijuši tieši rudenī. Kaut nu arī šogad būtu kas skaists! Jābūt. Un tiešām – jāmāk priecāties par katru dienu. Jāatrod vieta savā iekšējā krātuvītē, savā pieliekamajā – lai ieliktu ko tādu smaržīgu, garšīgu, kas ir saglabāts, paņemts, sasūkts, samests kārēs – savs medus. Jātur tādas rezerves šūnas. Lai būtu. Nebaltai dienai.
