Ainārs Rubiķis: "Trakākā lieta, ka ar Rēziju vispār esam kopā"
Starptautiski atzītais diriģents, aktrises Rēzijas Kalniņas vīrs Ainārs Rubiķis modes māksliniekam Dāvidam atzīstas, kāpēc jūtas kā Antiņš, savukārt mīlestību pret Rēziju viņš sauc par Ziemassvētku brīnumu mūža garumā.
Bildēs tu nudien izskaties vecāks! Dzīvē liekas, ka esi pavisam jauniņš.
Tas tāpēc, ka pirms diviem gadiem...
Uztaisīji plastisko operāciju?!
Nē, Dāvid, uzaudzēju bārdu. Man ir 38 gadi.
Ja nebūtu diriģents, tu dziedātu?
Jā. Uz Dārziņiem aizgāju dziedāt zēnu korī. Un tajā laikā bija pieņemts: kolīdz tev ir balss lūzums, tā automātiski tavs liktenis ir būt kora diriģentam.
Bet tajā laikā taču ikviens kārtīgs puika gribēja kļūt vai nu par kosmonautu, vai ugunsdzēsēju.
Ā, nu kādreiz mana sapņu profesija bija trolejbusa vadītājs.
Tam tev vēl ir daudz laika. Bez darba nekad nebūsi. Bērnībā biji palaidnis?
Biju. Lielākie nedarbi? Nu jau laikam drīkstētu par tiem pastāstīt...
Jo liecinieki nomiruši? Tāpat kā Lembergam?!
Noilgums. Man bija viens draugs, bērnudārza biedrs Juris Zālītis. Vispār viņu dikti gribētos satikt. Jura tēvs tai laikā bija prokurors, mamma Dzintra – ļoti spēcīga advokāte. Jura ģimene dzīvoja vienā no tā sauktajiem Ķīnas mūriem Purvciemā. Viens no jaukākajiem mūsu podiem bija dažādu priekšmetu pārnešana no viena balkona uz otru. Uzkāpām uz deviņstāvenes jumta, mums bija striķis ar āķīti, un tā mēs makšķerējām – no viena balkona nocēlām katliņu, pārcēlām uz citu, tad atkal no tā cita izmakšķerējām kādu lietu, pārcēlām uz nākamo vai aiznākamo. Tas bija riktīgi jautri.
Labi, ka krūšturus un apakšbikses nepārcēlāt. Būtu greizsirdības drāma pa visu Ķīnas mūri!
Toreiz jau vešu žāvēja pagalmos. Vēl atceros, kā mēs ārkārtīgi karstās vasaras dienās no balkona mēdzām mest laukā jēlas olas. Un viena ola trāpīja uz melnas volgas kapota un piecepās. Tad mēs dabūjām no Jura mammas pamatīgu brāzienu.
Oi, es arī bērnībā trakas lietas darīju. Zagām zemenes no kaimiņdārza, čiepām olas no kūtīm, cepām kūkas it kā bezpajumtniekiem, bet īstenībā sētas bērniem...
Bet tā ir tā lieta, kas mūs padara dzīvus un īstus. Lai arī tikām biedēti ar miliciju. Reiz vienā raidījumā kāds vieds kungs teica – jo agrāk bērnībā dabū pa purnu, jo labāk. Piekrītu, jo tajā brīdī tu sāc domāt. Bet mūsdienās maz bērnu var redzēt ārā dauzāmies, spēlējam bumbu. Man ir ļoti žēl, ka tagad liela daļa bērnu savu laiku izšķiež nereālajā pasaulē, iegrimuši telefonos, planšetēs. Bērnam nav dabiska ādas krāsa, viņš ir balti zils. Ne viņš pietiekami uzņem pārtiku, ne garīgo maizi.
Un svaigu gaisu!
Jā, diemžēl daudzi nenovērtē, cik daudz pašsajūtai sniedz svaigs gaiss. Kad ar Rēziju sākām strādāt Novosibirskā, iekrita, ka tai laikā iegādājāmies māju. Parasti atpūsties mēdzām citviet – aizbraucām uz Rodu, uz Krētu, lai divas nedēļas vienkārši nedarītu neko. Bet, kad pēc Sibīrijas jūnija beigās atbraucu mājās, divus mēnešus ņēmos pa dārzu. Un septembrī biju ideāli atpūties.
Kā jums kurmju epopeja beidzās? Rēzija man aizpagājušajā vasarā stāstīja, ka esat plēvi ieklājuši zem zāliena, jo citādi galā netikāt.
Kurmju nīdēšana mums beidzās šausmīgi dārgi! Tajā laikā man mainīja vārtu mehānismu, lai tas darbotos ne tikai ar elektrību, bet arī ar akumulatoru. Redzi, mums Mārupē Sadales tīkls bieži norauj elektrību, un reiz Rēzija nevarēja aizbraukt uz mēģinājumu, jo vienkārši elektrības neesamības dēļ nebija iespējams atvērt garāžu. Nu, lūk, mums tur forši studenti no Lauksaimniecības akadēmijas palīdzēja tos vārtus taisīt, un reiz runājoties viens no viņiem jautāja, cik tad izmaksāja atbrīvošanās no kurmjiem. Es ar smagu nopūtu atbildēju: „6000 latu.” Un viņš saķēra galvu: „Tu nevienam nedrīksti teikt, cik naudas esi noracis zemē!”
Tos kurmjus ar zeltu apbēri, vai?
Līdz ar kurmju noindēšanu diemžēl tika noindēta arī zāle un zeme. Zeme ir jāmet ārā, to nevar atkopt. Tad bija jāatved jauna, dzīva zeme, kur neaug sēnes un pirmajā gadā, kad iesēj mauriņu, nesaaug nezāles. Jābūt tīrai zemei. Tāpēc no meža pārvestā zeme tiek atsijāta, un tas šajā visā pasākumā bija visdārgākais.
Krietnu laiku pavadīji, strādādams Krievijā. Ko bez profesionālās pieredzes esi guvis, tur darbojoties un dzīvojot?
Pacietību. To lieliski stiprināja sēdēšana Novosibirskas sastrēgumos. Atceros, kā kādreiz, braucot pa Rīgu un sēžot sastrēgumos, pamatīgi uzvārījos. Laiks taču iet, tu, protams, kā vienmēr steidzies. Sāc pie sevis pukoties: „Kas ir ar tiem cilvēkiem? Nu brauciet taču!” Bet pēc Novosibirskas ar četrām joslām katrā virzienā vai vēl ļaunāk – Maskavas, kur no lidostas līdz viesnīcai ceļā reiz man pagāja četras stundas, skaidrs ir viens – cepties nav jēgas. Tajā brīdī pieņem, ka tā ir un ka neko nevari mainīt. Tikai čakarē savu karmu, lamādams to, kas pa kreisi un kas pa labi.
Manuprāt, vistrakāk, sēžot sastrēgumā, ir tad, kad savajagas čurāt.
Tas jau ir cits jautājums. Reiz viens mans kolēģis dejotājs pēc pamatīgas sēdēšanas sastrēgumā teica: „Labi, es saprotu, kā mašīnā var nokārtoties pa vieglam – pieliek pudeli vai kā. Bet ko viņi dara, ja savajagas pa smagam?”
Arī Rīgā, piemēram, braucot ar sabiedrisko transportu, nesaprotu, kur cilvēki nokārtojas.
Tāpēc laikam ir uztaisītas sabiedriskās joslas.
Super, tagad zināšu, kam domātas sabiedriskās joslas. Bet pastāsti vēl par Krieviju – tev kultūršoka nebija? Es jau tur jaunību pavadīju, bet tu esi cita paaudze.
Man, tāpat kā Rēzijai, nekā tāda nebija. Gluži pretēji – bija tāda bērnības sajūta, ļoti silti, kā ierāpties mammas klēpī.
Man tādas pieredzes nebija. Pirms sākās politiskās un ekonomiskās peripetijas, es tos tukšos plauktus neredzēju. Bet tas, ko jūtami pamanīju, bija cenas. Novosibirskā vienā ēstuvē paņēmu mazu bļodiņu pelmeņu, vienu kausu alus un par to samaksāju summu, kas, pārrēķinot latos, sanāca 15 latu. Tad gan man žoklis atkārās. Toreiz sapratu, ka naudu tur rēķināt un bojāt nervus nevajag. Vienkārši pērc un maksā. Tas pats tagad arī Šveicē, kur strādāju. Dārga valsts.
Kā tev ar krievu valodu? Es, pēc paša domām, krieviski runāju perfekti, bet, kolīdz nonāku Maskavā, uzrodas izteikts akcents.
Mans akcents ar laiku pazuda. Bet Maskavā, strādājot Lielajā teātrī, piefiksēju, ka tur visiem ir pilnīgi cits akcents, nevis kā Novosibirskas iedzīvotājiem. Piemēram, vārds spasibo. Maskavieši izlaiž burtu s un saka: pasibo. Un tas s kaut kur pazūd.
Nav noslēpums, ka diriģenta darbā ir nepieciešama liela fiziskā izturība. Vai ej speciāli uz sporta zāli, lai uzturētu sevi formā?
Esmu slinks šajā ziņā. Lielākā sporta zāle man ir vasarā. Tas ir liels spēks, ko gūstu, – Latvijas zeme man sniedz neizmērojamu enerģijas lādiņu.Bet darba sezonā mana sporta zāle ir pie diriģenta pults, vienalga – uz skatuves vai orķestra bedrē. Man ar to pilnīgi pietiek. Diriģējot man ir slapji krekli, zaudēju kilogramus. Pēdējā laikā atkal esmu nokrities par diviem kilogramiem.
Tāpēc domāju, kāpēc tāds švakiņš izskaties. Jau nospriedu, ka Rēzija tevi mājās nebaro.
Oi, nē. Viss vienkārši iztek laukā. Daudz jālieto ūdens, jo, tik intensīvi kustoties, ķermenis ļoti atūdeņojas. Bet tas ir arī ļoti veselīgi – man nav jālieto kaut kādas detoksikācijas vannas, jo liekie sāļi regulāri iznāk ārā.
Varbūt jādzer šķidri cūku tauki, lai pavisam neizdiltu?
Iztiksim. Es lietoju kosmonautu pārtiku.
Tūbiņās zobu pastas ēd?
Nē, tabletēs. (Smejas.) Rēzija ļoti seko līdzi vitamīnu lietām un baro mani veselīgi. Bet, par sportisko formu runājot, bija viens gadījums, kas man parādīja, kas ir un kas nav ar mani labi. Kad atgriezos no Japānas, laika zonas maiņas dēļ jutu, ka ik pa laikam nolec sirds. Aizgāju pie mūsu drauga Kārļa Trušinska. Viņš mani aizsūtīja pie citas dakteres, kura mani uzlika uz riteņa un lika mīties. Toreiz secināju – jā, rokas man ir spēcīgas, bet kāju man nav.
Vajadzēja mīties ar rokām.
Es jau dakterei teicu, lai ļauj mīties ar rokām, un tad es visu izdarīšu, kā vajag.
Tev laikam ir daudz drēbju mājās. Kā baņķierim, uzvalku droši vien pilns skapis. Operā jau jums drēbes diez vai izsniedz.
Nē, darbā mums apģērbu nedod. Drēbes tiek diezgan regulāri mainītas. Reizi pa diviem gadiem visi skatuves tērpi ir jāmaina. Krekli jāmaina daudz biežāk.
Tas taču ir dārgi! Neticu, ka diriģentiem ir kādas piemaksas.
Protams, ka piemaksu nav. Bet man sanāk labi ietaupīt. Paveicies, ka man ir ļoti labs dizainers un ļoti labs šuvējs, kas ir saistīts ar skatuves mākslu. Ja jāpaskaidro sīkāk, tad manu tērpu dizaineri sauc Rēzija, bet šuvējs ir Andrejs no Dailes teātra. Man jau parasti, veikalā nopērkami uzvalki diriģēšanai neder.
Nē, ar tērpiem nav nekas gadījies. Bet biežākais eksidents man ir tāds, ka zizlis aizlido zālē. Šad tad esmu ar to aizķēris aiz pults, sevišķi bieži tā gadījās Novosibirskā.
Pasarg’ Dievs, tā jau kādam aci var izdurt! Vai skatītājos sēdošos pārvērst par krupjiem! Piedod, man tā dīvaini fantāzija darbojas... Bet cilvēki jau tāpat domā, ka man nav pilns rublis.
Viss kārtībā! (Smejas.) Vienā Mūzikas gada balvā taču es video biju parādīts kā Harijs Poters.
Ziemassvētkos atkal kopā ar Rēziju un citiem mūziķiem sniedzāt koncertus. Esi kādreiz piedzīvojis kādas pavisam neticamas, trakas lietas, kad nepārprotami nākas noticēt brīnumiem?
Trakas lietas... Trakākā ir tā, ka ar Rēziju vispār esam kopā. Joprojām reizēm paskatāmies viens uz otru un brīnāmies – kaut kā neticas, ka esam kopā. Iepriekš nekad dzīvē nevarētu iedomāties, pat ne uzdrīkstēties sapņot... Ja pirms desmit gadiem man kāda zīlniece pateiktu: „Tu būsi vīrs Rēzijai Kalniņai!”, es atbildētu: „Tu neesi nekāda zīlniece. Tā nevar notikt.” Mūsu mīlestība, manuprāt, ir tāds īsts Ziemassvētku brīnums mūsu mūža garumā. Priecē, ka šis brīnums nebeidzas. Ticu, ka tas nebeigsies. Tāpēc, ka zinu, ka attiecībā pret mīļoto cilvēku ir jāpievērš uzmanība jebkuram sīkumam.
Inta Mengiša, žurnāls "Kas Jauns" / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva
