„UgunsGrēka” Donats: „Esi vīrišķīgāks, jo kačājies vairāk? Absurdi!”
Seriāla „UgunsGrēks” Donats jeb Dailes teātra aktieris Aldis Siliņš nešaubās, ka reiz pievienosies Latvijas copmaņu daudzgalvainajam pūķim, bet tikai tāpēc, lai makšķerējot varētu vadīt laiku kopā ar dēlu. Viņā ir diezgan pretrunu. Spēj sev ikdienā uzdod neskaitāmi daudz nevajadzīgu jautājumu no sērijas – kāpēc tas ir tā un ne citādāk. Viņam reāli patīk braukt, patīk ceļš, jo tajā ir kas ļoti patiess. Un pats par sevi saka: „Ar mani nekad nav vienkārši, tas ir pats interesantākais, kas ar mani ir.”
Darbā kaut kādā ziņā esmu realizējies, jo šis tas jau nospēlēts. Kaut kas labāk, kaut ne tik labi. Vismaz nojausma ir. Man ir burvīga sieva. Gudra, skaista, saprotoša. Ar raksturiņu. Man ir dēls. Saprotu jau, ka bieži vien manā profesijā ir labi ciest, jo uz tā kreņķa vari pat labāk izdarīt. Bet lielos vilcienos tiešām esmu laimīgs cilvēks. Man viss ir.
Kāpēc, stāstot par sievu, uzsvēri tieši to, ka ar raksturiņu?
Man patīk sievietes ar raksturiņu, viņām ir savs pasaules redzējums. Man pat nav sanācis dzīvot kopā ar tādu, kurai patiktu izpatikt. Laikam zemapziņā izvēlos tā, lai pašam ir interesanti. Protams, ir jomas, kurās ar sievu esam ļoti atšķirīgi, bet tad viņa jautā par to, kas viņai nav saprotams vai šķiet nepareizi, un man jāformulē savs viedoklis. Tas ir interesantāk. Sievietei jābūt savai prizmai, lai es no tā arī varētu smelties. Un, ja kopā nonākam pie kopsaucēja, tas uzreiz paver lielu, plašu spektru.
Vienmēr zināju, ka man tā būs. Tikai laika jautājums. Mēs esam kopā jau gandrīz desmit gadu. Bet šajā ziņā nejūtos sens (smejas). Sens sajūtos, skatoties uz bērniem, tad saprotu, ka tas laiks paiet nenormāli ātri. Ne-nor-mā-li! Tāpēc novērtēju brīžus, kad esam visi kopā. Puikam tūlīt būs četri gadi, bet viņš tāpat ik pa laikam izspiež, ka es viņu panesu. Protams, pašam jāiet kājām, pašam jādara – to visu saprotu, bet tajā pat laikā – pienāks taču brīdis, kad viņš vairs to neprasīs.
Bērns tavā dzīvē kaut ko ir mainījis?
Viņš atklāj to pasauli, kas ir manī. Dod impulsu pamodināt to, ko esmu aizmirsis, vēlreiz paskatīties uz to, kam ikdienā paskrienu garām. Kaut ko sevī formulēt. Jo viņam jau arī ir jānoformulē. Varbūt esmu kļuvis drusciņ atbildīgāks. Bet tas nu skaidrs, ka ar bērna piedzimšanu sākas pilnīgi cita dzīve, taču es to gribēju. Kaut kur jau sāka apnikt tas ritenis, kas bija līdz tam, kad jau skaidrs, kas tālāk būs.
Formulas nav. Tas tāds iekšējs stāvoklis. Man bija skaidrs, ka es gribu ar Sabīni būt kopā. Atlikt jau vienmēr var, bet ir kaut kāds mirklis, kad tev jārīkojas. Tajā brīdī zini – tā tas ir un tas ir patiesi. Tas, ka pēc kāda laika kaut kas var mainīties, ir pavisam cits stāsts. Vai visi meklē absolūto laimes formulu uz mūžību? Droši vien, ka tāda ir, bet to zina tikai Dievs. Taču, ja esi drošs un zini – un to taču jūt – tad vai nu dari, vai nedari. Vienmēr jau var atrast attaisnojumu gan, ja dari, gan tad, ja nedari. Tā ir katra brīva izvēle.
Atkal jau vecais triks ar psiholoģiju, bet tomēr domāju, ka tikai divi ir viens vesels mēs. Man ir svarīgi, ka blakus ir cilvēks, kam ir viedoklis, kurš var mani atbalstīt un arī atturēt no kaut kā. Man ir svarīgi, ka mani mīl. Man svarīgi, ka man ir, ko mīlēt, ka varu dot. Vienam ir vienam. Vienam visi plusi un mīnusi skaidri. Divatā vienmēr jautrāk.
Tas atkal ir par to – kurš ko izvēlas. Ja ir labi vienam, nu tad ir labi. Es principā esmu kaut kādā ziņā vienpatnis, bet viņa ir sieviete. Tā ir pilnīgi cita pasaule. Un tā strādā uz tevi. Ne vienmēr tev tas var patikt, bet tā ir tā pasaule, kas man liek radīt, kustēties. Kas liek darīt gan vienkārši praktiskas lietas, gan arī varoņdarbus. Tas man ir impulss, lai es vispār kaut ko darītu.
Cik skaisti!
Es par to esmu domājis. Jo principā viens es nevarētu.
Droši vien, ka pēc kāda laika arī tas man apniktu. Es taču padzīvoju viens pirms tam. Tagad vairs negribu.
Otru nesāpināt. Paliekot vecākam, manī iezadzies viens tāds konkrēts vārds, kas iet roku rokā ar mīlestību – cieņa. Lai vai ko es darītu, tas nedrīkst sāpināt viņu, jo es viņu cienu. Dzīvē ir visādi, bet atskaites punktam jābūt.
Visi jau flirtē. Tā ir komunikācijas sastāvdaļa. Tanī nav nekā negatīva. Starp vīrieti un sievieti principā strādā kaut kāda enerģija. Tāpēc jau viņi ir vīrietis un sieviete. Ja starp viņiem ir patīkama komunikācija, tas jau ietver nelielu daļu flirta. Citādāk mēs visi esam cilvēki, bet pretējais dzimums modina tevī vai nu vīrišķo, vai sievišķo. Un man svarīgi, lai Sabīne manī pamodina vīrieti. Visās plāksnēs, kādas sabiedrībā eksistē. Protams, flirtam jābūt ar zināmām robežām. Tas nekādā gadījumā nedrīkst sāpināt tavu tuvāko cilvēku. Bet melos tas, kurš noliegs, ka neflirtē, ka neredz skaistas sievietes. Ja jau viņš neredz apkārtesošos cilvēkus, jautājums, cik viņš vispār spēj no dzīves uztvert.
Tici draudzībai starp vīrieti un sievieti?
Starp citu, man ir draudzene, un mums ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nebūsim pāris un mums nebūs seksuālo attiecību. Bet garīgā izpratnē mums tiešām saskan. Var jau spiest uz to, ka viss iet caur gultu, bet nu nē... Viņa dzīvo citā pasaules malā, viņai ir ģimene, bet, kad atbrauc uz Latviju, vienmēr satiekamies. Varbūt cits stāsts ir par to, ka tas klikšķis tomēr var notikt, jo jebkurā gadījumā ar cilvēku, kurš tev tuvāks, šī barjera ir daudz trauslāka. Jo tu jau komunicē ar šo cilvēku tāpēc, ka viņš tev simpatizē. Bet tad tālākais atkarīgs no tā, ko tu dari. Problēmas jau sākas, kad sāc darīt.
Fiziski maz laika. Un tas mazais laiks, kas man ir, jāvelta ģimenei un sev.
Tu pats reiz teici – ģimenes Latvijā drīzāk izšķirs darbaholisms un nevis neuzticība.
Cilvēki vispār dzīvi kaut kā palaiž garām. Arī attiecības ar sievu, vīru, saviem bērniem. Faktiski mums ir piespiedu brīvprātīgi kultūrvēsturiski izveidojies, ka mēs te visi nenormāli skrienam, pelnām lielo piķi. Bet tā ir mana dzīve, tā paiet... Mēs visu laiku to aizmirstam. Domājam pensijas kategorijā. Bet kurš tev teicis, ka tu līdz pensijai nodzīvosi? Visi tā iedomājušies – „davilkšu”, un tad. Aizmirstam, ka dzīve ir nogrieznis.
Man ar viņu ir ļoti cieša saite. Desmitos vakarā esmu mājās un ieraugu mazo, kurš mani gaida, un kaut kas manī pamostas. It kā saprotu, nav labi, ka viņš sapriecājas, atkal būs nemierīgāks, un atkal atkāpjamies no grafika, cikos jāiet gulēt. Pats arī noguris, bet tajā visā tomēr ir tāds neaprakstāmais spēks. Ir lietas dzīvē, par ko var runāt, runāt, bet jautājums faktiski ir tikai par to – vai tu tās piedzīvo, vai ne. Protams, brīžiem nav viegli, bet kurš teicis, ka dzīvot viegli? Vienīgi vecākam paliekot, arvien mazāk ir vilšanās. Tu vienkārši saproti – tā ir. Bet es negribu atnākt mājās tā, lai dēls neapskauj. Negribu un viss! Jo arī man tēvs ir iedevis – šo apskāvienu.
Man kā vīrietim svarīgi, lai mājās viss būtu labi. Tā ir mana vīrišķības identitāte – nodrošināt to. Tā ir mana sfēra – praktiskās sadzīves lietas, kur galapunkts jāpieliek man. Un tās atkal ir attiecības – tu jau nevari to neuzņemties (smejas). Tev vienkārši tas jādara un viss, jo vecis tā dara. Protams, sanāk sagrēkot – noslinkot, kaut ko neizdarīt. Jo vai tad grūti bija kaut ko pateikt, aiznest? Nē, taču! Varbūt atkārtošos, bet vīrietis ir vīrietis, pateicoties sievietei. Tāpēc tie vīrišķīgie sabiedrības etaloni šķiet tik absurdi. Tie ir kā modes kliedzieni, ar kuriem ieinteresētas personas dziļākajā būtībā bīda savas lietas. Vai vīrišķīgs tāpēc, ka sakačājies vairāk? Tāpēc, ka naudas vairāk? Dzīvē laikam jāiziet kam cauri, lai tā atziņa pie tevis nonāktu, ka vīrietis rīcībā ir vīrietis. Vai nu tu esi vecis, vai ne. Un, ja esi, tad rīkojies, kā uzskati par pareizu.
Bet zini – jo vecāks palieku, jo mazāk runāju. Tagad es te daudz runāju...
