Vai skaistām sievietēm dzīvot vieglāk?
Vai glīts ģīmītis sola laimi dzīvē? Kas uzspiedis skaistuma kultu? Uz ko cer pārpucētās un pārbotuksētās? Ir, par ko parunāt, vai ne?! Vēl jo vairāk, ja sarunā iesaistās trīs skaistules – aktrises Elīna Dzelme un Dagmāra Legante un māksliniece Ieva Bondare.
Kāda sieviete jūsu acīs ir skaista?
Ja sieviete ir laimīga, ja viņai mirdz acis, viņa ir skaista. Katrs cilvēks, kas ir pašpietiekams, kas patīk pats sev, kas iztaisno muguru, paceļ galvu un ir ar smaidu uz lūpām, ir skaists. Mani kaitina, ja man liek pateikt – tu esi skaista, tu gan tāda neesi. Mums, māksliniekiem, vispār labākie un skaistākie modeļi ir tie, kas apaļi, ar formu. Viņus bauda zīmēt. Jo tās, kas iekļaujas modeles parametros, pirmkārt, ir ļoti grūti uzzīmēt, otrkārt, viņas uz audekla ir nesmukas. Ne velti Borisam Bērziņam ir fantastiskas sievietes ar skaistiem liekumiem. Kurš pateiks – viņas nav skaistas?
Man skaists ir cilvēks, kurš raisa pozitīvas emocijas. Pat ja kādam viņš ir neglīts vai kāds neizvēlētos viņu savam produktam kā reklāmas seju. Vai viņš neatbilst konkrētiem štampiem un modeļa figūrai. Skaists ir tas, uz kuru gribas skatīties. Reizēm tas var būt šķībs cilvēks. Protams, ir tie, kas ir vienkārši vizuāli glīti. Skatos uz viņiem, un man patīk, un es tur neko nevaru izdarīt. Un arī tas sagādā estētisku baudījumu.
Man ļoti patīk Laima Vaikule. Viņa kā sieviete šķiet fantastiska, kaut personīgi viņu nepazīstu. Ar apbrīnu skatos uz Viju Zariņu, man viņa ir sievietes iemiesojums. Tāpat Ieva Iltnere. Mākslas Akadēmijā abas vienmēr perfektas līdz pēdējai vīlītei. Un abām – bērni izaudzināti, ģimenes labas, sasniegumi radošajā darbībā. Tas nav viegli. Džemmai Skulmei arī ir viss – inteliģence, skaistums, gudrība.
Es tā skatos uz Regīnu Razumu. Un arī sešu bērnu māmiņa Una Gavare šķiet ļoti skaista. Man jau šķiet – smuks, pliks ģīmītis ātri apnīk.
Dagmāra, tu biji pirmā, kas satiekoties sauci – es oponēšu, ja kāda teiks – ārējam skaistumam nav nozīmes!
Dagmāra: Nu, protams, ka nevajag to noliegt! Tas piesaista aci. Tajā pašā laikā, tās sievietes, kuras uzskata par skaistām, sava skaistuma dēļ nedaudz arī kautrējas. Jo viņām to nepārtraukti bāž virsū – ai, nu tu jau droši vien tur tiki tāpēc, ka tev tas smukais ģīmis. Es arī nevaru sūdzēties par to, kā izskatos, taču tas nav mans nopelns. Māte, tēvs, gēni, un vēl kāds tur, augšā, to visu radījis. Par to varu tikai pateikties, un mans uzdevums ir to kopt. Man vispār skaists cilvēks nāk komplektā ar vārdu – kopts. Istabu taču arī varam darīt skaistāku, to vienkārši sakārtojot. Tāpat varam sakopt ķermeni un seju, sākot ar tīriem matiem, tīrām rokām un tīrām drēbēm. Tas neprasa ieguldījumus, tikai pašcieņu pret sevi. Zini, kas ir ģeniāls piemērs – pašmāju pārvērtības televīzijā. Viņām jau tur nenogriež degunu un nepielīmē citu. Sakopj matus! Uzkrāso acis, vaigus! Nav neglītu sieviešu, ir tikai sievietes, kas nemāk sevi pasniegt.
Ieva: Tas ir no tās pašas sērijas – piedzimst bērns, un es vispār nekur nerādīšos, neiešu pie friziera, nolaidīšos. Man tas nav saprotami. Man ir trīs bērni, un es visu paspēju. Visu izdarīju un labi izskatījos ar vēderu un bez vēdera. Tas ir jautājums pašām – cik gribi sev patikt un labi justies? Ne jau tam vīram vai vīrietim.
Jūs tiešām domājat, ka sievietes cenšas galvenokārt sevis dēļ?
Sievietes viennozīmīgi ģērbjas vīriešiem. Protams, ir lietas, kas ir patīkamas, ērtas, labas, bet, izejot uz ielas vai kaut kur ejot, tu vienalga uzvelc tos papēžus. Es nevaru atrast tam citu skaidrojumu. Arī tie visi sarežģītie tērpi... No vienas puses, jā – Dagmāra uzvelk smuku kleitu, un man arī patīk. Bet kaut kur zemapziņā vienalga ir tas, ka tev vajag būt labākai par citām sievietēm un tiem vīriešiem. Tā dabā iekārtots. Man, piemēram, riebjas papēži. Ja zinu, ka visu dienu būs jāstaigā, vai man vajag tās mokas? Bet mums iepotēts, ka vīriešiem tie papēži dikti patīk.
Bet kur paliek pašcieņa? Kāpēc mums jāsacakojas tā, kā ārzemēs sevi cienoša sieviete nekad pa ielu nestaigātu? Kur tik paklausies, visas saka – svarīgāka ir dvēsele un iekšējā pasaulē, bet pašas to tikvien dara, kā šķiež naudu par apģērbu un botoksa injekcijām?
Elīna: Sarunas biedrenes varēs labāk izstāstīt par to laiku, kad mūsu latviešu vidējai sievietei nebija pieejams tas, kas bija pieejams sievietēm ārzemēs. Tur tam ir tiks pāri. Te tas ir nesens – ka vari vilkt, ko gribi, krāsoties, kā gribi, nopirkt visu... It kā esmu citas paaudzes, bet vienalga jūtu caur mammām un omēm, ka tai šmotkai un tai kurpei ir tik milzīga nozīme. Brīžiem tas tā kaitina. Tai pat laikā nevar noliegt, ka tas ir vajadzīgs, jo uz tevi skatās, par tevi runā un parunā, tev ir jāiekļaujas.
Ieva: Mani netraucē tās pārpucētās. Nezinu, kur es dzīvoju un ar ko braucu, bet es viņas neredzu. Varbūt tām meitenēm kaut kā pietrūkst? Viņas uztaisās – un visi paskatās.
Bet jūs pašas nepiekūstat no tā, ka sabiedrība pieprasa jums labi izskatīties?
Es, piemēram, nesaprotu, ko nozīmē no rīta nepagūt uzkrāsoties. Braucot kaut vai mašīnā uzliec skropstu tušu. Vai ieskrien tualetē, pirms parādies pārējiem. Tas nav attaisnojums, ka tev bērni uz skolu jāved vai vēl kaut kas. Uzskatu, ka visu var paspēt – mazāk guli!
Un kas notiks, ja nebūs tās skropstu tušas?
Ja tas sievietei pašai nav svarīgi, viņa par to nepārdzīvo. Bet, ja kāda tik ļoti pārdzīvo, ka citas pucējas un viņai nesanāk, lai pārdzīvo.
Es katru dienu uzkrāsoju acis un lūpas. Pat mājās staigājot. Nevaru piecelties – o, cik labi, man nekur nav jāiet, varēšu nekrāsoties. Tieši otrādi – uzkrāsojos un vēl uzsmaidu. Arī svētdienā. Sevis dēļ, ne kāda cita.
Es arī skropstu tušu vienmēr lietoju! Man būs patīkami uz sevi paskatīties, vīram būs patīkami uz mani paskatīties, bērns būs priecīgs, ka mamma skaista.
Man gan ir dienas, kad nekrāsojos.
Bet ar augstpapēžu kurpēm nestaigāšu ne mājās, ne ikdienā.
Bet kā? Vīram taču patīk! Un bērniem – arī!
Neteikšu, ka manam vīram tīk papēžu kurpes. Viņš pat citreiz saka – nu nevelc tos papēžus, uzvelc bez papēžiem, arī tās ir skaistas.
Man gan patīk pucēties. Jo īpaši – pēc bērna. Sakarinu sev visu kaut ko, pati nezinu, kāpēc (smejas). Man vienkārši gribas rotāties. Kad kaut kur kopā ar vīru izejam, tad izvelku tās savas špiļkas, uzvelku gredzenus un krelles. Man gribas.
Tieši tā! Vajag dzīvot tā, kā gribas, tieši tas ir skaisti. Un tas posms, kurā atrodies, tas arī to attaisno.
Jo agrāk es pat tušu neliku... Bet es joprojām sēžu un domāju – vai es ģērbjos vīrietim vai sev (smejas)?
Pareizāk būtu domāt, ka sev, tas attaisno. Jo stulbi atzīt – tas ir vīriešu dēļ.
Bet, ja eju kopā ar vīru, es viņam paprasīšu – kuru kleitu labāk gribi, lai uzvelku. Jo viņam uz mani jāskatās, man – uz viņu. Un viņš man pateiks – uzvelc to! Vai šos svārkus. Viņš arī man prasa, kādu kreklu uzvilkt.
Vistrakāk, ja pienāk mirklis, kad vienalga. Tad esi zudusi, mirusi. Nevar būt vienalga!
Jūs visas sakāt – skaistais ir personībā, bet kāpēc tik daudz esat gatavas investēt tajā ārējā, ne sevis bagātināšanā?
Elīna: Es vienmēr nopirkšu grāmatu. Īpaši mākslas albumus. 80 lati gabalā.
Ieva: Es tieši tāpat. Bet man prieks, ka man vīrs to novērtē un saka – ļoti labi. Ļoti laba grāmatiņa.
Savā skaistumā daudz ieguldāt?
Domāju, ka ļoti maz. Man vajag tikai, lai nagi būtu kārtībā. Man ļoti patīk franču manikīrs, bet redzat – es tagad gleznoju, man te zils, zaļš, sarkans apakšā... Franču manikīrs man neder.
Ir brīži, kad tomēr ne tik daudz jāieklausās sevī, cik sabiedrības viedoklī, bet tas vienalga nedrīkst būt pret mani. Nekas nevarēs mani piespiest iepotēt lūpās botoksu. Tomēr joprojām nepiekrītu, ka visu 100% darām tikai sevis dēļ. Taču ieguvējas vienalga beigās esam mēs.
Banāli, bet, kad paskatos bildes, pirms satiku savu vīru un bildes pēc tam, redzu atšķirību. Un nav tā, ka iepazinos un nenormāli apzināti sāku skraidīt pa saloniem un pucēties, jo man tagad vīrietis. Bet man pat nāca klāt un teica: „Vai, kā tu esi mainījusies! Tu tāda starojoša! Pilnīgi citādāka! Tāda sievišķīga!” Man šķiet, tas tāds prieks par to, ka tev ir kāds cilvēks blakus. Uzreiz pašapziņa.
Vai skaistums pats par sevi jau negarantē lepnuma sajūtu par sevi!?
(Visas trīs sirsnīgi smejas.)
Negarantē vis! Un arī mazvērtības kompleksi mums ir tāpat kā ikvienam mirstīgam cilvēkam.
Vienmēr jau gribas uzsvērt, ka mums ir mazliet vairāk nekā tikai tas skaistums.
Tam, kurš nav skaists, tam vieglāk pierādīt, ka viņš ir iekšēji skaists.
No vienas puses, skaistums, protams, ir bonuss. Skaistās sejiņas dēļ tevi pamana, kaut ko ātrāk vai vairāk piedāvā. Vai kaut kur paņem. Bet tad ir divtik jāpierāda, ka tu jau tur neesi tikai tāpēc, ka tev tas ģīmis. Ja nemācēšu nospēlēt lomu, sorry. Otrreiz pie lomas vairs netikšu.
Turklāt man vēl vīrs slavens. Man pieckārtīgi jāatstrādā, kamēr tauta noticēs, ka gulta nav bijusi noteicošā. Lai gan nevaru jau noliegt, daļēji jau tā sanāk (smejas). Bet ticiet man – teātrī man noteikumi astoņas reizes skarbāk nekā citiem. Neviens neauklējas.
Skaistuma vistumšākā ēna – citu skaudība?
Dagmāra: Un vēl apmelošana. Pēc dabas esmu ļoti miermīlīga, bet jau bērnībā saskāros ar to, ka runāja apkārt kaut kādas muļķības, un es ilgi nevarēju saprast – kāpēc. Es taču nevienam neko sliktu neesmu izdarījusi. Tagad zinu savu vietu, savu mērķi, man nekas vairs nav jāpierāda. Jo viss tāpat ar laiku pierādās – vai tas smukais ģīmītis ir tikai smuks ģīmītis... Un esmu jau pieradusi pie tā, ka agrāk biju par resnu, tagad – par tievu.
Bet ko tad visas tā dzenas pēc tā skaistuma?
Tur jau tā pretruna. Daudziem šķiet, ja būsi skaista, tev visu piedos un viss būs. Darbs, vīrs, bērni vai ko nu kurai gribas – tikai vīru vai tikai naudu. Skrien pēc tā mākslīgā skaistuma, sataisa viskautko un saprot – tas patiesībā nemaz nebija tas, kas vajadzīgs, jo ar to jau nekas nemainās. Protams, Dievam nevajag spļaut acīs, bet ar to jau nepietiek.
Ne velti bagāti vīrieši bieži neizvēlas tās skaistākās un vēl nez kādas. Viņi izvēlas pelēkās pelītes, kas būs uzticīgas, labas sievas.
Viņi var atļauties paņem tādu, kura der dzīvei un kuru viņš mīlēs. Tas, kurš nevar atļauties, tas kā reizi dzenas pēc botoksiņa.
Tas jau arī tāds vīrieša komplekss. Kad redzu vīrieti ar zaķi blakus, kuram tur un te (Dagmāra rāda uz seju un krūtīm – aut. piezīme) – viss mākslīgs, pati iet kā stabs un acīs – tieši nekas. Nesaprotu, kas viņus vispār saista? Tas ir kāds dīls? Zaķis – rokassprādzes vai pulksteņa vietā? Un viņai par to mēnesī atskaita? Bet laimes jau nav. Ja cilvēkam sajūk, ko gribas, ar to, ko vajag, tad lieks – būs man tādas lūpas un šitādas krūtis un ir vēl lielāka depresija, tāpēc ka – bāc – nekas jau nemainās. Pats smieklīgākais – ieliek krūtis un tad saka: „Nē, es ar krēmiem!” Ja es ieliktu krūtis, es pateiktu.
Tāpat pieaudzēti mati, bet nē – pieauguši no šampūniem... Gadās jau pozitīvi piemēri, kad krūšu operācija pacēlusi sievietei pašapziņu un pēkšņi dzīve nokārtojas. Bet tas notiek tāpēc, ka pati ar sevi jūties apmierināta. Un tad iemirdzas tās acis. Uz etiķi pat mušas neiet.
Kas jums liek tām acīm mirdzēt?
Sievietēm acu mirdzums ir no tā, ka otrs cilvēks ir blakus. Principā tavās acīs ir tavas mājas, tava vīra vai vīrieša atspulgs.
Agrāk vienmēr spurojos tam pretim, bet tas, ka tas cilvēks blakus dod tādu spēku un pārliecību.
Galu galā sieviete piedzimst ar uzdevumu radīt bērnus un turēt siltu pavardiņu. Ja tev tas ir, tu vienkārši nevari nebūt ar mirdzošām acīm.
Varu runāt tikai no savas pieredzes. Diezgan ilgi man bija posms, kad nestaigāju mirdzošām acīm, mirdzošiem matiem un nagiem un augstpapēžu kurpēs. Man viss bija diezgan vienalga. Gāju ārā ar domu – tā, es tūlīt satikšu to vīrieti un man viss atrisināsies. Es pat laikam staigāju ar tādām izmisušām acīm, ka man vajag to vīrieti. Ilgi tā dzīvoju, un tas vīrietis kā nenāk, tā nenāk. Tad nospļāvos – ja nav, nav – sakārtošu un dzīvošu pati savu dzīvi. Iestājos fotokursos, izdomāju vēl ko darīt... Kad pati biju ar sevi apmierināta, tad arī pēkšņi viņš uzradās.
Atkal pretruna ar to, ko vērojam dzīvē. Cik daudzas tad sāk ar sevi? Tikai spiež uz ārējo un pašas nelaimīgas, ka jūtas kā preces tirgū.
Ieva: Bet varbūt kādai tā ir pēdējā un vienīgā iespēja?! To jau mēs nezinām. Pats trakākais, ka tās meitenes, kuras tā aiziet uz klubu, jau neviens kā savas nākamās sievas neizvēlas. Tas ir vienam vakaram!
Dagmāra: Kad paklausos, kas notiek klubos, gribas teikt – saņemies, nepazemojies, neej pirmā klāt! Pašas zvana, pašas aicina... Pašcieņa ir pazudusi. Filmas saskatījušās? Hops, viens kokteilis un gatavs.
Elīna: Svarīgai jābūt brīvībai, ka vari ģērbties tā, kā gribi. Un kam gribi. Varu ķirbim ģērbties, varu sev, varu vīram. Un varu ābolus karināt ausīs. Bet pie mums ir tā skatīšanās un tā vērtēšana. Kaut kāda nepamatoti saasināta uzmanība. Jo kāpēc runājam par pārpucētajām? Pārbotuksētajām? Ir viens slēdzenis, kas mums vēl nav atslēdzies. Cilvēkiem pietrūkst uzmanības, mīlestības, un katrs spiež, uz ko var. Sanāk vai nesanāk – tas ir jautājums, cik sieviete talantīga. Kāda, kura ir mazliet gudrāka nekā cita – bezgaumības kalngals, par to naudu iztaisās tā, ka viņa jau pēc mēneša brauc labā mašīnā un dzīvo labā dzīvoklī. Mēs visas pēc kaut kā tiecamies, katrai ir savi mērķi, mērķīši un vajadzības.
