Latviešu Kerija Bredšova - kurpju pavēlniece Vanda
Izrādās, arī mums ir sava Kerija Bredšova, īstajā vārdā Vanda Baumane. Tāpat kā Ņujorkas līdziniecei viņas dzīvesstāsts riņķo ap kurpēm. Taču sākās viss pavisam citādāk.
„Kad man bija pusotrs gadiņš, mamma aizveda māsu uz dejošanu,” savu pirmo bērnības atmiņu tiekoties piesauc apavu salona „Madam Bonbon” saimniece Vanda. „Tur es esot sākusi raudāt, ka arī gribu palikt un dejot, lai gan vēl pa pusei rāpoju. Skolotāja teikusi, lai tak atstāj. Un tā atceros, ka savā nodabā rāpoju pa zāli, kamēr pārējās meitenes dejoja. Jocīgi – atminos tikai to, ka rāpoju un viss...”
Indiāņu meitene Uniona
„Bērnībā mēs katru vasaru kā atpūtnieki braucām uz sporta nometni „Ronīši” Klapkalnciemā. Tas bija brīnišķīgs laiks.
Pamazām mums bija izveidojusies sava kompānija, kas ik vasaru tikās. Īstenībā bija divas kompānijas – meiteņu un puišu, kas it kā savā starpā naidojās. Saku – it kā, jo tādas naidošanās pamatā vienmēr ir savstarpējas simpātijas. Mēs ar māsu bijām katra savā frontē – viņa pie meitenēm, es – pie puišiem.
Man ar puikām bija vieglāk saprasties jau no bērnības, jo ar viņiem viss vienkāršāk. Pirmā mīlestība man bija jau astotajā klasē. Viņš bija mans klasesbiedrs. Nodraudzējāmies divus gadus, pēc devītās viņš no mūsu skolas aizgāja, un kontakts pazuda.
Un tā nu puiši spēlēja indiāņos. Mums bija sava cilts. Katram bija indiāņu vārds, man iedeva – Uniona. Bija mums arī savs vigvams un cilts dārgumi – katrs no mājām bija atnesis kādu rotiņu. Dārgumu lādīte tika slēpta konkrētā vietā mežā. Vienu dienu gadījās tā, ka mūsu pretinieki (meiteņu kompānija) bija nospiegojuši, kur dārgumus glabājam, un nozaga tos.
Tā tik bija traģēdija, domājām neskaitāmas stratēģijas, kā varētu atgūt dārgumus vai piespiest atzīties, kur tie noslēpti. Man bija tā priekšrocība, ka dzīvoju vienā mājā ar „ienaidnieku” – savu māsu. Tad nu atceros, ka gan ar draudiem, gan ar labu, gan ar viltu tomēr pierunāju viņu dārgumus atdot.
Katru gadu puiši rīkoja sacensības, lai izvēlētos virsaiti – vajadzēja šaut bultas mērķī, mest šķēpus, nazīšus, cīnīties. Vienu reizi stāvēju pārāk tuvu mērķim, un man iemeta šķēpu vēderā. Paldies Dievam, pārāk liela skāde netika nodarīta, bet vainīgo kopš tā brīža sāka dēvēt par Šķībo Roku.
Kad kāds prasīja, kāpēc tāds indiāņu vārds, visi sazvērnieciski klusēja, jo nedrīkstēja, lai tas nonāk vecāku ausīs. Vispār dzīve „Ronīšos” bija superīga – saule, jūra, mežs, sportiskas aktivitātes, draugi. Laimīgas dieniņas... Arī tagad savā radošajā vizītkartē noteikti rakstītu – esmu nelabojama optimiste,” saka Vanda.
Vandas omamma no mammas puses, dzimusi poliete, 20 gadu vecumā atbrauca uz Latviju strādāt saimniecībā. Pirmskara laikā Polija bija ļoti nabadzīga, un tāpēc daudzi meklēja darbu ārpus dzimtenes. Tā omamma nokļuva Skrīveros.
Vandas opaps piedzima Rietumukrainā, no kurienes viņu izsūtīja uz Sibīriju. Pirmajās kara dienās nokļuvis gūstā, pabijis daudzās nometnēs, viņš nonāca Latvijā, Salaspilī. No turienes viņu sūtīja lauku darbos uz Skrīveriem. Tur tad viņš arī satika omammu un iemīlējās viņā.
„Viņi tika šķirti, bet pēc kara tomēr atrada viens otru un palika kopā,” Vanda turpina dzimtas stāstu. „Mamma un viņas brālis piedzima Moldovā un 1952. gadā atbrauca uz Latviju – vispirms uz Ventspili, pēc tam – Rīgu. Vecaistēvs no tēta puses bija vācu izcelsmes, bet vecāmāte – latviete. Viņi dzīvoja Latvijā. Vecotēvu pēc Kurzemes katla izsūtīja uz Sibīriju, pēc tam vairs nekādu ziņu par viņu nebija.
Pati esmu dzimusi, augusi un mācījusies Rīgā. Ģimenē no dzimšanas runājām paralēli latviešu un krievu valodā, jo opaps latviski neprata neviena vārdiņa. Pie mums katru gadu brauca radi no Polijas, tāpēc arī poļu valodu abas ar māsu apguvām diezgan agri.”
Omamma un Princis
„Mums bērnībā neļāva turēt mājdzīvniekus, jo omamma uzskatīja, ka tiem jāaug ārā, nevis dzīvoklī. Tad vidusskolā izstrādājām ar māsu tādu triku – uzdāvinājām mammai skaistu, rudu persieti, ko nosaucām par Princi. Atpakaļceļa vairs nebija.
Viņš kļuva par mūsu ģimenes mīluli. Omamma sākumā gan nebija pārāk apmierināta, bet vēlāk tieši viņai ar Princi bija tās īpašākās attiecības. Viņa visu dienu bija mājās un pārsvarā pie šujmašīnas. Princis savukārt gulēja blakus zem galda lampas.
Viņš bija gudrs kaķis, ar viņu varēja parunāties. Vienreiz pieredzējām tādu gadījumu: omamma sēdēja pie galda, atspiedusies pret palodzi, Princis uzlēca uz loga viņai aiz muguras un ar priekšķepām sāka masēt galvu. Sākumā viņa sabijās, jo domāja, ka viņš varētu viņu saskrāpēt, tomēr tā nenotika. Tā Princis viņai ņēma nost galvassāpes.
Kad omamma nomira, viņš vairākas dienas sēdēja zem viņas gultas. Šogad mēs ar vīru paņēmām britu īsspalvaino kaķenīti. Tagad mums mājās ir neizsmeļams prieka avots vārdā Pollija. Viņa ir tik smieklīga un mīļa. Kaķis patiesi ienes mājās īpašu enerģētiku...”
„Līdz 12. klasei domāju, ka studēšu vācu filoloģiju, bet beigās pārdomāju un iestājos Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas koledžā vokālistos. Tolaik bija jāmācās pieci gadi. Klasesbiedri bija ieguvuši bakalauru, kamēr es – tikai otru vidējo izglītību. Tad jau nāca konservatorija, un drīz vien operdziedātājas diploms bija kabatā. Kādu brīdi pēc tam vēl uzstājos, uz lielās skatuves gan neesmu kāpusi.
Tagad dziedāšana atlikta malā: vai uz laiku, vai mūžu – to nevaru pateikt. Vispār manā dziedāšanas mācību ceļā ir daudz skumja, tomēr vienlaikus arī interesanta, bet tā jau ir atsevišķa saruna. Kāpēc? Laikam tāpēc, ka negribas par to tagad runāt... Drīzāk varētu pastāstīt par savām melodijām.
Bērnībā mums mājās bija „lentinieks”, mūziku klausījāmies daudz – visspilgtāk atmiņā palikusi itāļu estrādes klasika, „Abba” un „Boney M.” Skolas laikā laikam viena no spilgtākajām asociācijām ir „Roxette” un „Snap”. Studiju gados – klasiskā mūzika. Godīgi sakot, līdz tam nebiju ar to pārāk pazīstama. Konservatorijā sāku nodarboties ar jogu, ļoti daudz klausījos mantras. To daru arī tagad. Jā, gandrīz piemirsu – pirms pāris gadiem atklāju Borisu Grebenščikovu, ļoti patīk...”
Operdziedātāja?! Tas ir interesanti
„Nebija jau tādas krasas nodarbošanās maiņas, jo, kā jau teicu, uz lielās skatuves nekāpu un dziedāšana nebija mans darbs. Jana Ezeriņa, kas ir salona „Madam Bonbon” īpašniece, bija izlolojusi sapni par apavu veikala radīšanu. Kādā saulainā rītā, dzerot kafiju ar mūsu vizuālā tēla dizaineri Everitu Upenieci, radās doma par salonu kā dzīvokli.
Vietu, kur dzīvo pati Madam, kas dievina kurpes, un tās atrodas pilnīgi visur – virtuves skapī, guļamistabā uz gultas un pat pūderistabā. Kad bija radusies koncepcija, vajadzēja sameklēt lomu izpildītājus. Tā Jana palaida ziņu, ka ir vajadzīga apavu veikala vadītāja. Caur piecu cilvēku ķēdīti viņa nonāca pie manis, un es pie viņas. Atceros, stāvēju auduma veikalā, kad telefonā iezvanījās svešs numurs. Izdzirdēju Janu, kas izstāstīja, ka meklē vadītāju savam apavu salonam. Tad nu es atcerējos – pareizi, pirms diviem mēnešiem man viens puisis prasīja, vai negribētu darīt ko tādu. Toreiz vēl strādāju vokālajā studijā par pedagoģi un nodomāju – kurš gan gribētu vadītāju uz pusslodzi un vēl bez ekonomiskās izglītības. Bet teicu, lai iedod manu numuru – kas zina?!
Laiciņš pagāja, un es par to aizmirsu. Jana sāka prasīt par manu izglītību, es, diezgan nobažījusies atteicu, ka esmu operdziedātāja. Viņas reakcija pārsteidza – nevis atzina, ka tas nekur neder, bet tieši otrādi – teica, ka tas tik interesanti!
Piedāvāju iepazīties klātienē. Tad arī atklāti viņai izstāstīju, ka man principā nav nekādas darba pieredzes. Dzīvē bija sanācis tā, ka man nebija jāstrādā, lai nodrošinātu iztiku, un es varēju mierīgi mācīties. Un atkal Jana pārsteidza. Viņa teica, ka tas ir labi, jo varēšu darīt šo lietu nevis naudas dēļ, bet tāpēc, ka man tā patīk. Ja liktenis lēmis cilvēkiem satikties, tad tā tam būs būt. Mums ar Janu uzreiz bija konekcija. Nekad nebiju jutusi, ka viņa sašaubītos par savu izvēli un nekad nebiju jutusies tik ļoti savā vietā kā „Madam Bonbon”.”
Apģērbt no galvas līdz Madam Bonbon
„Apavu salons ir mans pirmais pastāvīgais darbs. Kopš tur strādāju, esmu vairāk iepazinusi modes un kurpju pasauli, ieraudzījusi tās aizkulises. Arī pašai mājās ir stipri vairāk kurpju. Visas, ko iegādājos, man ir īpašas un mīļas.
Protams, ir tās, kas morāli noveco ātrāk un citas – lēnāk, bet visas ir īpašas un vajadzīgas. Neko nepērku pirkšanas pēc, ja neesmu pārliecināta, vai vispār to vilkšu. Man ir tā īpašā laime – varu sevi apģērbt no galvas līdz Madam Bonbon, nav jāstaigā pa veikaliem un kaut kas jāmeklē.
Bet cenšos lietām nepieķerties – ja vismaz gadu neesmu vilkusi, dodu projām. Vajag taču atbrīvot vietu kaut kam jaunam. Salona ciemiņi galvenokārt ir sievietes, kurām patīk īpašas lietas, patīk pats process, nevis tikai rezultāts. Pie Madam Bonbon viņas var mājīgā un nepiespiestā atmosfērā izlaikoties visu pēc sirds patikas. Reizēm sievietes nāk ar draudzenēm, un tad tusiņš iet vaļā.”
„Ak Dievs, Džeralds Darels, šī teiciena un grāmatas autors, ir viens no maniem mīļākajiem bērnības rakstniekiem!” es pat fiziski sajūtu Vandas pūkaino prieku, atminoties zvērudārza apdziedātāja grāmatas. Bet Madam Bonbon nemaz neliekas zinis un tik turpina: „Dievinu viņu! Atceros, kā, lasot viņa piedzīvojumus, smējos līdz asarām. Īpaši smieklīgi, protams, ir viņa ģimenes apraksti. Nesen iedevu vienu grāmatu palasīt vīram. Vīrs tā smējās, ka man nāca smiekli, vienkārši atrodoties viņam blakus. Visu laiku līdu pie viņa grāmatā, lai uzzinātu, kurš notikums tad viņu smīdina.
Ar vīru esam kopā četrus gadus, šogad nosvinējām viena gada kāzu jubileju. Kosmoss bijis ļoti labvēlīgs, ļaujot mums satikt vienam otru. Kad iepazināmies, uzreiz bija skaidrs – kādā iepriekšējā dzīvē esam bijuši kopā un šajā viss tikai turpinās. Mums nebija jāiepazīst vienam otru, mēs uzreiz visu zinājām.
It kā, no vienas puses, esam tādi divi palieli egoistiņi blakus, bet tikai katrs pats sev – viens otram esam iemācījušies neprasot dot to, kas tajā mirklī visvairāk vajadzīgs. Laikam mēs vienkārši to jūtam… Un labi, ka nav vārdos jāizsaka.”
