Skarbais romantiķis Kivičs: „Mani var pārdot tikai skandalozā mērcē”
Mūziķis Andris Kivičs (34) nule uzrakstījis autobiogrāfiju un izdevis to grāmatā „Mana privātā dzīve”. Skandalozos notikumus, kur savulaik bijis iesaistīts, viņš tajā atklāj no līdz šim nezināma skatupunkta. Kad tiekamies, grāmatas nosaukumu Andris vēl tur noslēpumā, bet par dzīvi gatavs patērzēt vaļsirdīgi.
Tas sākās 2005. gadā, kad „Vakara Ziņām” uz vāka uzlika Danas (bijusī draudzene, stiliste Dana Dombrovska – aut. piezīme) bildi, viņa tad bija 6. grūtniecības mēnesī. Man ar Juri Milleru („Vakara Ziņu” toreizējo redaktoru – aut. piezīme) toreiz sanāca tas konflikts, kad es viņam tā ļoti maigi iedevu pa degunu. Manā dzīvē tolaik viens pēc otra bija interesanti gadījumi un likās, ka tie jāpieraksta. Pret mani tika izvērsta tāda melnā PR kampaņa, dažbrīd jutos, ka esmu viens pret kaut kādu veselu armiju. Tā es divus gadus pierakstīju visu piedzīvoto. 2008. un 2009. gadā neko nepierakstīju. Šī gada pavasarī iedzīvojos sirds aritmijā, pārstāju dzert alu, un man parādījās šausmīgi daudz brīvā laika. Sāku pamatīgāk rakstīt. Ik pa laikam draugu tusiņos iedevu uzrakstīto palasīt, draugi teica – nu, vecīt, šito noteikti vajag izdot. Kad mēnesi biju rakstījis, nāca piedāvājums no izdevniecības „Zvaigzne” izdot grāmatā. Sēdēju laukos un intensīvi rakstīju – katru dienu no kādiem sešiem rītā līdz diviem pēcpusdienā. Tā tapa 22 nodaļas 368 lapās.
Vai rakstīt par sevi ir grūti?
Nemaz tik grūti nav. Tādā interesantā manierē uzrakstīju gan par bērnību, gan basketbolu. Man rakstīšana patīk. Skolā sacerējumos gandrīz vienmēr bija desmitnieki. Esmu pārliecināts, ka daudzi domā, nu, ko tad tas Kivičs ir sarakstījis, bet esmu sarakstījis, piemēram, tekstus pieciem albumiem. Man arī dzejoļu krājums ir gatavs un, iespējams, kaut kad arī tas tiks izdots. Es pēc savas būtības esmu tāds stāstnieks, un rakstīšana ir tas, kas man padodas. Es gan nezinu, kā tas būtu – rakstīt romānu, bet rakstīt par savu dzīvi, atcerēties notikumus un tos interesanti pasniegt, jā, tas man patīk un sanāk. Turklāt man jau nekas īpaši tur nebija jāizpušķo, jo kādus divus gadus man patiesi ļoti interesanti gāja.
Tā ir iespēja komunicēt ar sabiedrību bez žurnālistu starpniecības. Tas, kas ar mani noticis publiskajā telpā – tā ir ļoti liela netaisnība un to zina visi mani tuvie cilvēki. Tā nu sanācis, ka mani var pārdot tikai kaut kādā skandalozā mērcē. Man vieglāk ir uzrakstīt grāmatu, izdot to 3000 eksemplāros, nekā 3000 cilvēkiem kaut ko par sevi ieskaidrot.
Un kas tad ir bijušas šīs skandalozās mērces galvenā sastāvdaļa?
Kivičs kārtējo reizi šķiras, tas, ka man ir bijušas šausmīgi daudz attiecību. Patiesībā - tikai trīs nopietnas attiecības, divās no tām esmu bijis precējies. Vai 34 gados tas ir daudz? Saviem draugiem šajā ziņā ne tuvu nestāvu.
Ja es ar cilvēku dzīvoju kopā, rūpējos par viņu, lutinu un mīlu. Tagad man četrus mēnešus ir jaunas attiecības. Tā ir milzīga atšķirība - satikties četrus mēnešus vai dzīvot kopā. Mēs to sākām darīt uzreiz. Ja tu aizbrauc ciemos, aizejat uz kino kopā, šādā modelī jau līdz galam nemaz neinteresē, kā otram iet un kā viņš jūtas.
Domāju par lietām, kas varētu otru iepriecināt. Reizēm tie ir pavisam ikdienišķi sīkumi, par kuriem otrs nemaz neaizdomājas. Piemēram, veikalā sapērc paiku, un neaizmirsti nopirkt arī otra cilvēka mīļākās konfektes. Darīt visu tā, lai būtu forši.
Man neko daudz nevajag – galvenais, lai mani saprot, lai mājās būtu mierīga un mīļa gaisotne.
Kāpēc precējies tās divas reizes, vai tad nevarējāt tāpat kopā padzīvot?
Pirmkārt, tā bija abpusēja mīlestība. Otrkārt, tās ir lietas, kuras ne vienmēr var izdarīt ar prātu, tās atnāk ar sajūtu. Precēšanās taču ir vairākus tūkstošu gadu tradīcija visā pasaulē, un tas noteikti nav absolūti racionāls lēmums. Man ir ļoti žēl to cilvēku, kas kāzu dienā slēdz laulību līgumus. Tātad viņi pieļauj domu, ka agru vai vēlu, bet izšķirsies, pie tam ar skandālu, kuram piederēs sekcija, kuram stūra dīvāns. Man tas šķiet nožēlojami. Cilvēkiem, kas vēlas precēties, es ieteiktu kopā aizstopot vismaz līdz Itālijai. Citādi ir tā, ka abi dzīvo kaut kādā komforta zonā – kotletes, teļuks, gulta. Tad kādu dienu ar draugiem aizbrauc laivu braucienā un šausmīgi sastrīdas. Tu pēkšņi esi laivā, kur nevari ne normāli pačurāt, ne paēst, kā ierasts, apkārt vēl piedzērušies draugi, skujas un skudras. Izrādās, ka tie divi cilvēki spējīgi būt kopā tikai rutīnā.
Jā, diemžēl neaizstopojām gan. Bet pirmajās attiecībās ar Ilzīti mēs vienkārši atsvešinājāmies, pamazām aizlidojām prom viens no otra. Pienāk tāds brīdis, ka neko vairs nevari izdarīt, ka starp mums kāds neredzams cilvēks ir uzbūvējis ledus sienu. Vari mēģināt kaut kā visu saglābt un sākt nodarboties ar to, ko sauc par strādāšanu pie attiecībām, bet arvien vairāk jūti, ka tas paliek tā dikti mākslīgi. Mēs varam kontrolēt iemīlēšanos, kaisli, bet, kad spontānās emocijas ir atkāpušās, sākas kopējas intereses, spēja pieņemt vienam otru un sajūta, cik tad tā mīlestība ir patiesa un dziļa. Es nepiekrītu tam, ja mīlestība beidzas, tad tā nav mīlestība. Mīlestību var iznīcināt, piemēram, ar greizsirdību, kā tas bija manā otrajā laulībā. Esmu pārliecināts, ka izšķirties ir bijuši manas dzīves pareizākie lēmumi.
Abas reizes apprecējos aiz mīlestības un man likās, ka tā būs. Tās ir lielas sāpes, kad tā nesanāk. Attiecībās sieviete un vīrietis paši var ietekmēt 70%, pārējais ir mistiskais spēks x, kas cilvēkus tomēr arī izšķir. Reizēm cilvēki mēdz pārmest – tu taču teici, ka šī ir īstā. Bet vai tad attiecību sākumā var teikt – man ir tāda sajūta, ka mēs izšķirsimies?
Gribētu, protams. Man tagad ir cilvēks, ar kuru kopā man ir labi, viens otru mīlam un rūpējamies viens par otru. Tomēr es nesaprotu, kā cilvēki, piemēram, 23 gados var teikt, ka mēs kopā nosirmosim, novecosim. Ir jāpriecājas, jāmīl un jācenšas attiecībās darīt visu labāko. Kāpēc vienmēr ir jārunā par mūžu? Es ļoti uzmanu attiecības. Varbūt tieši tāpēc, ka neesmu laidis nekādus sīkumus garām, attiecības ir izjukušas. Ja es nejustu nianses un man būtu vienalga, iespējams, mēs visu dzīvi nodzīvotu. Kā mana vecmāmiņa savulaik teica – vīrietis? Ka tikai tīrīgs, pārējo jau var pieciest.
Viņa piecieta?
Jā, viņa ar vectēvu nodzīvoja kopā 50 gadus, un visu laiku strīdējās. Visvairāk Ziemassvētkos, kaut arī abi bija kristīgi cilvēki. Viņi nenormāli strīdējās, nu kaut vai par to, vai likt eņģeļu matus eglītē vai nē, tad vēl par to, kā pareizi gultu klāt. Ja man ar cilvēku, ar ko esmu kopā, rastos strīds par tādām lietām, tas būtu signāls, ka starp mums kaut kas drūmi nav kārtībā. Ja kaut kas regulāri sagādā negatīvas emocijas, tad tas vienkārši ir jāpārtrauc.
Es domāju, ka drīzāk jau manī nekas nevar nepatikt. Reiz ar otro sievu Elīnu runājām, ka esmu bijis enerģētiski ļoti liels un spēcīgs, tāpēc beigās viņai nebija nekā sava un viņa dzīvoja manu dzīvi.
Ko tu nevarētu pieciest sievietē?
Ja mīlu cilvēku, varu viņā pieņemt visu – dzer vai pīpē, man tas ir vienalga. Smagās narkotikas gan nevajadzētu lietot. Vienīgais, ko es nevarētu pieņemt, kā dēļ esmu arī izšķīries – greizsirdību. Tā parasti mājās rada nervozu gaisotni. Patiesībā jau pēc dabas esmu mierīgs, man patīk, ja mājās viss mierīgs, tīrs, galds nokopts, svecītes deg. Esmu skarbais romantiķis.
Pēdējoreiz kāvies esmu astotajā klasē, kas bija gandrīz pirms divdesmit gadiem. Bet jau no bērnības man ir ļoti sakāpināta taisnības izjūta, vienmēr esmu aizstāvējis vājākos – gan bērnudārzā, gan skolā. Es nevaru noraudzīties uz netaisnībām arī tad, ja tās neskar mani. Piemēram, nesenais notikums Kalkūnos – gultā guļ līdz 20 kilogramiem novārdzināts čalis, bet kaut kāda resna tante stāsta, ka viņi ir visu darījuši puiša labā. Man gribējās sejā viņai iespļaut, goda vārds. Mani tracina tā tēlotā inteliģence, kas bieži vien ir latviešos.
Cik daudz naudas tev vajag, lai tu justos labi?
Tik, lai varu rēķinus samaksāt, lai man ir labas drēbes, lai varu kaut kur aizbraukt, pārāk nesaspringstot. Ja man vajag mašīnu, es nopirkšu sedanu, es neņemšu kaut kādu nenormālu džipu uz nomaksu. Man labāk patīk arī mazs dzīvoklis - omulīgs, mīļš un silts. Ļoti svarīgs ir cilvēks, kas iedod to mājas sajūtu. Savā grāmatā es rakstu par to, cik svarīgi ir cilvēkam piedzimt priecīgam. Tiem priecīgajiem jau tāpat ir labi. Ja piedzimsti bēdīgs, tev vajag daudz naudas, lai tiktu pie prieka. Aizej uz lielveikalu un paskaties, cik daudz priecīgu seju tur redzēsi? Tur taču klīst vienas rūpju sejas ar lieliem iepirkumu maisiem. Kaut arī sapirkušies, viņiem vienalga ir sūdīgi, jo tik daudz mantas vēl palikušas nenopirktas. Labāk vajag iet uz baznīcu, iedegt svecītes, vairāk paļāvību mācīties. Tiklīdz iedomājies, ka esi galvenais, krutais, visu lemsi un noteiksi, un divi pirkstiņi lēnām gaisā sāk atliekties, tā tiec atsēdināts. To nu esmu dzīvē sapratis.
Andra Kiviča grāmatas prezentācijas ballīte
