Leonarda Ķestere: „Latviešu sieviete ir pati sevi iegrūdusi purvā”

Īstā Francijas gaisotnē, skanot Diānas Pīrāgs dziesmām un baudot franču vīnus un delikateses, restorānā „La Villa” tika atzīmēta apgāda „Kontinents” jaunās franču romānu līnijas izdošana. Franciski smalkajā atmosfērā divas sabiedrībā populārās dāmas – psihoterapeite Aina Poiša un kultūras producente Leonarda Ķestere-Kļaviņa – dalījās pārdzīvojumos, kā viņas iedvesmojusi nesen iznākusī grāmata „Krokodilu dzeltenās acis”, un salīdzināja mūsdienu sieviešu pasauli Latvijā un Francijā.

Radošo industriju eksperte, Latvijas kultūras ministres ārštata padomniece Leonarda Ķestere-Kļaviņa, aizdomājoties par sieviešu pašapziņu, sarunā ar portālu kasjauns.lv atzina, ka latviešu sievietēm vajadzētu vairāk novērtēt savu potenciālu.

„Sieviete no malas nevar izanalizēt, kas ir viņas vērtības, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka ir vistuvākie cilvēki, kuri uzmundrina. Savukārt dažreiz gadās, ka tieši vistuvākie cilvēki visu mūžu nav ļāvuši sievietei apzināt savas vērtības,” skaidro Ķestere. Viņa gan nepieder pie daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras lasa sieviešu romānus.

Ķesteres mīļākais rakstnieks ir Ginters Grass, bet franču rakstnieces Katrīnas Pankolas romāns „Krokodilu dzeltenās acis” viņai iepaticies vien tādēļ, ka iedvesmojis pārvērtēt un izanalizēt savu sievišķo pasauli. Leonarda Ķestere norāda, ka jebkurš šobrīd var zaudēt ticību saviem spēkiem, ir sevišķi pēc pēdējā laika trakajiem notikumiem, kas Latvijas iedzīvotājiem jāpārdzīvo par banku lietām. „Tas ir tas pats kā tad, kad bija Otrais pasaules karš un mūsu vecmāmiņas un vectētiņi zaudēja pilnīgi visu. Tad kā viņi varēja izdzīvot pēc kara? Tikai ar to, ko mācēja, prata un realizēja. Šobrīd mēs pārdzīvojam finanšu karu. Palīdzība no malas nenāks, pašām ir jābūt ļoti gudrām – jārunā vairākās valodās vai jābūt speciālistei kādā jomā,” pārdomās dalās Leonarda.

Viņa arī norāda, ka latviešu sieviete sevi ir iegrūdusi purvā. „Viņa ir hipertrofējusi savas spējas. Latviešu sieviete domā, ka diennaktī ir 48 stundas un to viņa ir iestāstījusi gan savam darba devējam, gan ģimenei. Viņai vajadzētu operatīvi pāriet uz divpadsmit stundu sistēmu un drošsirdīgi pateikt, ka pārējās 12 stundas pieder pašai,” skaidro Ķestere.

Aina Poiša: „Sievišķīgai sievietei vajag plūst un ļauties. Un necepties!”

Arī psihoterapeite Aina Poiša atzīst, ka viņas dzīve nebūt nesastāv pēc psihoterapijas definīcijām un neizdodas sashēmot, kā pareizi dzīvot un rīkoties dažādās situācijās. „Dzīvē neko nevar izshēmot! Mēs dzīvojam savā dzīves traukā un neredzam visu no malas. Ja mēs aktivizējam skatu no malas uz savu dzīvi, reizēm redzam, kas notiek,” prāto Poiša. Viņa norāda, ka sievišķīgai sievietei vajag plūst un ļauties, un saprast, ka reizēm dzīvē esi veiksminiece un reizēm neveiksminiece. „Galvenais ir necepties,” viņa piebilst.

Savukārt Ķestere atzīst, ka viņai ir pilnīgi vienalga, ko par viņu baumo sabiedrība. „Es nekaunos par to, ko es daru un gribu darīt. Es nekaunos, ka sešas stundas garo operas uzvedumu „Dievu mijkrēslis” esmu noskatījusies divas reizes. Esmu gatava Vāgnera operas iestudējumus skatīties mēnesi pēc kārtas, jo man tas sagādā patiesu gandarījumu. Es tādēļ neesmu jukusi, nenormāla vai veca! Vāgneru nemīl tikai veci cilvēki, bet gan tie, kuri kaut ko saprot no dzīves. Ja cilvēki nespēj šīs asociācijas sameklēt, tad ir traki, jo šī virspusējā grābstīšanās noved pie totālas recesijas,” viņa prāto.

Savā attīstībā Leonarda nedomā apstāties, šobrīd viņa biznesa augstskolā „Turība” strādā pie doktora disertācijas, kur pēta Latvijas un Somijas nacionālās operas. Viņa teic, ka iet loti smagi, jo trūkst laika. Ietekmējoties no izlasītās franču grāmatas „Krokodilu dzeltenās acis”, Leonarda atzīst, ka sievietes daudz vairāk varētu paspēt, ja viņām nebūtu mobilā tālruņa, ar kura palīdzību mēs kļūstam viegli sasniedzamas, nelietotu internetu un neskatītos TV. „Pretstatā latviešu sievietei mūsdienu franču sievietes gan atļaujas būt nesasniedzamas un mobilo tālruni vienkārši neizmanto,” viņa bilst.