Kliedzoša parūka, apģērbs kā seksa dīvai. Kāpēc viņas mūs šokē?
Kas vada sievieti brīdī, kad viņa izdomā visus pārsteigt ar savu ārieni? Staigāt ar milzu mākslīgām skropstām un neprātā sarkaniem matiem. Ierasties pasākumā ar kliedzošu parūku galvā. Ģērbties kā seksa dīvai un nemulst no skatieniem? Kaut kā negribas ticēt, ka tas ir tik naivi un nevainīgi, no sērijas: „Bet es tāda esmu!” Tev tagad ir visas iespējas uzzināt, kā ir patiesībā.
Samanta Tīna: „Man patīk, ka mani pamana”
Dziedātājas Samantas Tīnas firmas zīme – ugunīgi mati un pieaudzētās skropstas. Gatavā sintētika, bet cik ekstravaganti. Nepamanīt nevar.
„Atglaustus matus nēsāju jau skolā. Tā kā bija neierasti, mani iesauca par dinozaura galvu. Bet neesmu no tām, kas var tā – hops, un radikāli mainīties. Ilgi visiem stāstīju, ka gribu sarkanus matus, līdz salonā iesēdināja krēslā un nokrāsoja. Citi saka – ja tev ir sarkani, tad tev bijuši visādi. Patiesībā no saviem gandrīz dabiski melnajiem kļuvu blonda un pēc tam – sarkanīgi ugunīga. Bet tas ir mans. Mati atklāj manu personību, tāda esmu. Varbūt ar tiem pat mazbērnus sagaidīšu. Domāju, viņi būs sajūsmā. Un man patīk, ka tie ir gari, tāpēc pieaudzēju. Darbs gan nenormāls, žūst veselu ēru – 3 stundas, pēc tam vēl jātaisno. Kur vēl profilakse, ikdienas kopšana... Toties visi zina, ka bijuši ar mani kopā. Pat mans aģents vienu rītu zvana: „Samanta! Es kaut ko nesaprotu. No rīta ģērbjos, un manās apakšbiksēs sarkani mati!” Smejos: „Bet es taču vakar biju pie tevis ciemos!”
Pieaudzētās skropstas man ir sešus gadus, jo man riebjas lietot kosmētiku. Turklāt tas ir tik ērti – piecelies, iztīri zobus un ej. Tāpēc man nāk smiekli, kad kāds uzraksta, ka esmu pārmālējusies. Pašai vairs neliekas, ka tās ir mākslīgās. Kad jānoņem, lai paaugas savējās, sajūta, it kā uzacis būtu nodzītas. Nevaru no mājas iziet.
Man saka – tu esi efektīga. Jo arī ģērbties man patīk ekstrā. Kopumā latvietim pilnīgi nepieņemami. Bet nedaru to tāpēc, ka, lūk, tagad būšu citādāka. Tā ir mana personība, kas izpaužas. Ja pašai nepatiktu, es tā neizskatītos. Savā virzienā vērstus skatienus jūtu nepārtraukti, taču nepievēršu tiem uzmanību. Bet, ja pavisam godīgi – laikam tas man patīk! Tomēr es nekad nestāvēšu pie skapja: „Ar ko šodien visus varētu šokēt?” Ja ir pasākums, kurā ar izskatu gandrīz vai visi jānogalina, tad lai ir – vau!
Zinu, ka tiek kopēti mani sarkanie mati. Kad matus izskuvu, arī citiem parādījās tāpat. Atzīšos, pati noskuvu to pavisam pliko galvas ādu pie deniņiem un ausīm. Pirms tam bija visādi rombi, domāju – es taču pati varēšu. Bet man tikai skuveklis un robs matos. Nekas neatlika, kā noskūt visu sānu. Izskatījās tik labi, ka bija jāskuj arī otrs (smejas). Nopietni! Atnāk draudzene: „Samanta, tu esi normāla? Kaut ko tādu izdomāt vari tikai tu!” Pēc tam bija – ārprāts, ārprāts, kā var meitene izskūt pilnīgi pliku galvu? Iespējams, ka to visu daru tāpēc, ka tiešām esmu traka.”
Uz skatuves Agnese Rakovska ir latviešu Lēdija Gāga, bet ikdienā viņai vienkārši sanāk izpausties. Un tieši tas jau arī ir lielais pārsteigums.
Salīdzinājumu ar ekscentrisko popdīvu Agnese neuztver nedz kā komplimentu, nedz pārmetumu. „Visi, kuri kaut mazliet iziet ārpus rāmjiem, automātiski tiek salīdzināti. Tā vietā, lai iedziļinātos konceptā, kas zem tā slēpjas, viņi brutāli izdomā, ka viss ir tā, kā viņiem izskatās. Tāpēc bieži cilvēki atnāk uz kādu no mūsu koncertiem un jūtas patīkami pārsteigti,” stāsta Agnese. Arī viņas grupa sākotnēji veidojās tāpēc, ka tam mazajam pankam, kas sēdēja viņā, gribējās ļaudis sapurināt. Tādējādi arī skatuves tērpiem vajadzēja šokēt, jo „es gribu būt citādāka!” „Varbūt man pat nepiestāv, bet vienalga! Sevi neuztveru ne kā meiteni ar zaļiem, ne ziliem, ne sarkaniem matiem. Sevi uztveru kā siltu vasku. Pieņemu formu un pēc tam atlienu atpakaļ.
Mums nevajadzētu tik daudz nosodīt vienam otru. Ja kādam patīk ģērbties spilgtāk, tad viņam tā patīk! Un arī vērtēt cilvēkus vajadzētu pēc tā, ko dara, nevis, ar ko kopā guļ.”
Agnese dzīvo tieši tāpat, kā domā – tu šajā pasaulē vari būt, kas vēlies. Kāda jēga lauzīt galvu, ko kāds par tevi domā, ja šo cilvēku jau rīt vairs neredzēsi.
„Uz skatuves tas tā neizpaužas, bet ikdienā man ļoti patīk garderobē mazliet pārņemt „šitkora” elementu. Negribu teikt, ka tas ir avangards, bet kaut kas mazliet ironisks. Protams, šo izvēli ietekmē bezbudžets. Bet cilvēks viskreatīvākais ir tieši, kad ierobežota nauda. Tad sāc domāt, kā no diviem kociņiem uzbūvēt māju. Nekad arī neesmu teikusi, ka esmu fashion. Nē, drīzāk cienu cilvēkus, kas stāv aiz šīm kolekcijām un ir spējīgi ar savām kreatīvajām idejām virzīt uz priekšu veselu industriju. Bet tas nenozīmē, ka es katru sezonu iešu uz veikalu pirkt aktuālās tēmas. Ikdienā man patīk kaut vai šie mazliet klucīgie zābaki, kas tagad kājās. Tas nav nekāds „fešens”, nopirku humpalās, bet man tajos ir ļoti ērti un mazliet ne tā, kā citiem. Katra lieta garderobē pie manis atnākusi īpašā veidā. Daudzi dizaineri man kaut ko atdod vai atdāvina, sakot: „Oi, Agnese, tev tik labi izskatījās, ņem un nēsā!” Viena no manām mīļākajām lietām ir žaketīte norautām piedurknēm, pārgriezta uz pusēm un nokrāsota ar akrila krāsām, ko man uztaisīja Jānis Šnē. Principā – lupata, bet man tik ļoti mīļa. Un nemaksā ne 200, ne 500 latu.” Agnese nesaprot, kāpēc tik daudzi ieciklējušies uz to, ka rudenī jānēsā tikai melnas drēbes. Kāpēc neļauj sev vaļu izpausties? Viņai, piemēram, ir divas vienādas „kurtkas” – viena zaļa, otra – oranža... Tas arī esot foršs process – izdomāt: „Šodien būs oranžā! Nē, labāk vilkšu zaļo.” „Tāpēc man tas „šitkoriņš” patīk! „Triānas parka” CD prezentācijā Agnese Narņicka uzšuva man kleitu ar ļoti dziļu izgriezumu, un pāri krūtīm bija nospiedums: „Made in Triana.” Lāgā pat salasīt nevarēja, bet tas tur bija.
Varbūt kāds iesmiesies, kādam šķitīs: „Oi, kāda viņa tur izskatās!”, bet es daru to tikai tik lielā mērā, cik tas man. Ja vienā brīdī tas šķitīs kas pilnīgi vienaldzīgs, pavisam noteikti visam atmetīšu ar roku. Bet es jau jūtu – jo dziļāk mežā brienu, jo vairāk malkas.” Agnese cieši pārliecināta, ka skatuve ir tā vieta, kur viņa izpaužas, nevis ikdienā skrienot no punkta A uz punktu B. „Varbūt no malas izskatās, ka es pie sava vizuālā tēla baigi piedomāju, bet īstenībā tas ir tikai tāds mazs atspulgs tam, kas notiek manī.”
„Nezinu, kāpēc visi man saka – tu esi seksīga. Man pašai šķiet – meitene kā meitene. Pie savām krūtīm esmu pieradusi,” pasmejas Elīna. „Man pirmajai no klases meitenēm tās sāka augt, par ko ļoti kautrējos. Pirmajai bija krūšturis, kas šķita – ārprāts. Bet tagad ir tā – skatieties, ja gribat. Man taču nav žēl. Vairs šos skatienus pat nemanu. Ja krūtis nosegtas, sajūta, ka grūti elpot. Tāpēc ir tie lielie dekoltē, un jau no pamatskolas laikiem.” Viņu drīzāk izbrīna, cik nepieklājīgi mēdz būt vīrieši. Pat tad, ja mugurā blūze, līdz zodam aizpogāta, atradīsies kāds, kurš nepakautrēsies Elīnas apaļumus apčamdīt. Par šādu rupjību pļauku sejā no viņas saņēmis neviens vien. Varētu domāt, ka pēc TV šova laikā piedzīvotā pornoskandāla ar savu ārieni tik ļoti izcelties nevajadzētu, bet Elīna saka: „Nestaigāju kaila, vienkārši ģērbjos citādāk nekā citi.” Kad gribas iejukt pūlī un paslēpties no apkārtējo uzmanības, viņa uzvelk džinsus, zābakus, mētelīti un ir kā visas. Taču arī tad viņu pazīst. „Bet ne jau es vienīgā, par kuru runā. Eju pa ielu un: „Skaties, re, kur viņa!” Tā vien gribas pateikt – nomierinieties taču vienreiz! Puiši klubiņos tāpat. Redzams, taču, zina, kas esmu, bet izliekas, ka neko nezina, un mēģina no manis kaut ko izspiest... Uzmanība ir visu laiku. Bet nevar jau nevienam pārmest, ka pats ir tāds standartu cilvēks. Nu un, ka esmu apaļīga? Vai tāpēc nevaru ģērbties tā, kā man patīk?” Īpaši jau, kad atnākusi dzīvot uz Rīgu. „Smiltenē cilvēkiem ir tikai viens stereotips – ģērbies kā visi, tad tu būsi labā meitene. Tur nav cieņā pieņemt atšķirīgos. Un es ilgu laiku biju kā visas. Bet uz žetonu vakaru balto kleitu ar dzeltenu pušķi uz muguras gāju šūt pie šuvējas, un tādas, kā man, nebija nevienai!” Tagad Elīna ģērbjas tā, kā pašai patīk – koši un ar rozīnīti. „Zilās zeķbikses uzdāvināja māsa. Viņa teica – tev tā gaume tāda jocīga, nezināju, ko lai atsūta.” Latvijā nevar tik košas nopirkt. Jā, jā, kājas resnas, vēl ņem un izceļ! Bet vai man jāklausās, ko citi saka? Man jādzīvo sev, ne viņiem. Visi nevar būt vienādi, un es atšķiros.” Kad gaismā nāca viņas pagātne, tad gan izturēt bija grūti. Sākumā Elīna gribēja visu noliegt, taču saprata – nav jēgas slēpt, tikai sapīsies melos. „Nofotografējos dažus mēnešus pēc tam, kad man palika 18. Cilvēki to uzzināja pēc diviem gadiem. Diemžēl bildes no interneta nekur nepazudīs, ar to esmu samierinājusies. Bet tā ir tikai un vienīgi mana pagātne, lai cik muļķīga tā arī būtu.”
