Fotogrāfs Kondrašins: „Nevienam vecim nav dabiskas vēlmes mīlēties”

2012. gada kalendārs gatavs?

Principā gatavs. Sieva ņemas ar visiem producēšanas jautājumiem.

Jūsu modelī sieva ir menedžere, vīrs – mākslinieks?

Tas būtu ideāli, bet gluži tā nesanāk. Vienkārši esam konkrēti sadalījuši pienākumus.

Tas ir sievas vienīgais darbs – administrēt tavu mākslu?

Tas ir viņas otrais darbs. Pirmais un galvenais – viņa audzina mūsu četrgadīgo meitu. Šajā periodā, atzīšos, no manis audzināšanas darbā nav nekādas jēgas.

Jūs ilgus gadus dzīvojāt kopā, iekams apprecējāties. Kam jānotiek, lai pēkšņi izdomātu reģistrēt attiecības?

Principā tas ir pirmais solis uz īpašumu sadalīšanu. Tāda kā teritorijas iezīmēšana. Jā, mēs jau sen esam kopā, bet man skaitīšana nojuka pēc piecpadsmit gadiem. Oficiāli attiecības nostiprinājām pāris gadu pirms meitas piedzimšanas. Bet precības nekādi nebija saistītas ar bērna dzimšanu. Un bērna neesamība līdz tam nekādi nebija saistīta ar to, ka nebijām precēti. Mums precības bija komerciāls solis, konkrēts aprēķins, jo tajā laikā iegādājāmies īpašumus. Jo arī bez tā bijām kopā, un bija labi. Mēdz teikt, ka pēc apprecēšanās attiecības pamainās, un visbiežāk uz slikto pusi. Mums nekas nemainījās. Personīgi es būtu precējies daudz agrāk, bet pati doma nez kāpēc mulsināja otru pusīti. Man šķiet, Bogdana joprojām uzskata, ka uzvārda maiņa un oficiālais statuss „nogriezis” viņai visas izaugsmes iespējas un radošumu.

Atgriezīsimies pie kalendāra. Kas būs citādāk nekā iepriekšējos?

Atšķirība ir jau pašā saknē. Šoreiz izmantoju tikai dabisko apgaismojumu. Kalendārs pilnīgi noteikti nebūs popsīgs. Iepriekšējie tomēr pielāgojās modei, popkultūrai. Šis varētu izskatīties pēc 60. gadu klasiskā foto. Melnbaltas bildes, un visas, protams, fotografētas uz filmām. Digitālo foto neizmantoju.

Tas esot mīts, ka šos kalendārus nevar nopirkt. (Sergejam lielas acis – burtiski uz kātiņiem)

Neesmu pārdevis nevienu eksemplāru! Tā ir mana dāvana izredzētiem cilvēkiem Jaunajā gadā. Ja kāds savu dāvanu pārdod tālāk, tā ir viņa darīšana. Agnese Zeltiņa (bijusī kalendāra modele) stāstīja, ka viņai bijis piedāvājums nopirkt. Teicu: „Pārdod! Lūdzu!” Liekas, no viņas kalendāru kāds patiešām nopirka par tūkstoš latiem. Bet no manis to nopirkt nevar.

Kā atlasi modeles? Vienā no kalendāriem bija Baiba Ripa, kas nebūt nav jauna meitene, un arī augums nav klišejisks.

Manā kalendārā nav kastinga pēc vecuma un auguma parametriem. Vienīgais kritērijs – patīk, nepatīk? Modele ir gatava strādāt vai nav? Piemēram, šī modele Beatriče (rāda kalendāru ar uzņēmumu, kur kaila sieviete tuksnesī ved kamieli) ir triju bērnu māte un jau vecmāmiņa. Nezinu, cik viņai gadu, bet meitai kādi 24 un mazbērnam varētu būt trīs. Jauna, skaista sieviete! Bet Baiba Ripa ir viena no manām pirmajām modelēm. Pozēja jau tad, kad es vienkārši fotografēju, pat nezinot, ka beigās no tā iznāks kalendārs. Cepuri nost! (Šo frāzi Sergejs, kas visu laiku runā krieviski, pasaka skaidrā latviešu valodā.)

Kā sievietes saprot savu kailumu? Ko tu par to zini tādu, ko viņas pašas nezina?

Pirmkārt, vienmēr esmu teicis, ka apģērbs – tas nav dabiski. Kailums ir dabisks. Apģērbs nepieciešams tikai, lai sargātu cilvēku no aukstuma, bet reliģijas pasludinājušas kailumu par grēku arī siltā laikā. Otrs kailuma nīdējs ir modes industrija, jo viņiem vajag pārdot savu produkciju. Apģērbs ir tikai reliģijas un mārketinga uzspiests.

Otrkārt, sieviete ir dzīves dzinējspēks. Bez sievietes nav iespējams nekas! Sieviete ir tā, kas rūpējas, lai suga neizmirtu. Viņas ir tik skaistas tāpēc, lai vīrieši viņām pievērstu uzmanību, lai gribētu vairoties. Jo nevienam vecim nav dabiskas vēlmes nodarboties ar mīlestību. Mums, rupji runājot, dabiskais instinkts ir iezīmēt savu teritoriju un ķert zivis. Mūsdienās tās zivis, protams, katram ir citādas. Es tās ķeru ar fotoaparātu, kāds cits pie stūres vai bankā. Bet sieviete prot novērst vīrieša uzmanību, un viņam uz kādu laiku notiek klikšķis: „Kāpēc man jāķer zivis, ja es varu nodarboties ar seksu, mīlēties?!” Ja sievietes nekārdinātu, mēs uz viņām neskatītos un neiekārotu. Viennozīmīgi! Viņas izaicina. Bet dara to tik mākslinieciski, ka neviens vīrietis neatzīsies, ka ir iekritis. Viņi teiks: „Es iepazinos, es paņēmu, es apprecēju!” Kāds – tu? Tev, tēviņam, tik filigrāni pārslēdza „datčikus” galvā, ka jau esi apprecēts, kamēr pats domā, ka turpini ķert zivis.

Un kāds tam sakars ar kailfoto?

Tāds, ka vilināt un kārdināt ir dabiski. Un erotikai ar apģērba daudzumu nav nekāda sakara. Manā 2012. gada kalendārā starp vienpadsmit aktiem ir viens portrets. Uzskatu, tas ir afigennijs seksapīls! Tur sekss ir acīs. Jo ne jau uz apģērba daudzumu vai tā trūkumu vīrieši iekrīt, kad sievietes pārslēdz viņu uzmanību. Mazattīstīts tēviņš – varbūt, bet vīrietis ar prāta pazīmēm uzķeras uz cita līmeņa kairinājumiem. Un tas var būt gan acīs, gan telefona sarunā. Lai sevi iepazītu un iemīlētu, sievietei vismaz vienreiz mūžā vajadzētu izmēģināt kailfoto sesiju, jo viņām tas ir dabas ielikts kods – rādīt sevi. Ja to dara vīrieši – tā ir patoloģija. Vīrietis modelis, manuprāt, ir... (saviebjas) vairāk nekā dīvaini. Izrādīties – tā nav mednieka, zvejnieka un kareivja profesija.

Kāpēc sievietes pasūta privātas kailfoto sesijas? Ja savam vīrietim, rodas jautājums: „Kāpēc?” Pats neredz, ka viņa sieviete ir skaista? Vajag, lai Kondrašins to pasaka priekšā?

Bija tāds gadījums. Sieviete pasūtīja guļamistabai aktu divi reiz trīs metri lielu. Abi ar vīru bija nolēmuši, ka grib tieši tajā vietā sievietes kailfoto, un sieva to uzdāvināja vīram. Pēc pāris dienām viņa man zvana un stāsta: „Tu neticēsi! Pārnāk vīrs mājās, un izvēlētajā vietā stāv bilde. Pirmā reakcija bija – jā, labi, jā, smuki, jā, tieši tā, kā mēs gribējām. Un tikai pēc kādām piecām minūtēm viņam pieleca, ka tā taču esmu es! Tad viņš ārkārtīgi apmulsa, pat nosarka.” Protams! Jo, pirmkārt, viņam bija neērti, ka nepazina savu sievu, otrkārt, viņš skatījās kā uz citu sievieti un varbūt pat fantazēja, treškārt – viņa taču fotografējusies kaila! Milzīga emociju buķete! Bet bijuši arī tādi gadījumi, ka sieva uzdāvina vīram savu aktu, un tas gandrīz noved pie šķiršanās, jo – kur tu biji, kam rādījies kaila, un ko vēl darījāt?

Galu galā esmu sapratis, ka sievietes, lai arī stāsta, ka tā būs dāvana otrai pusītei, dara to sevis dēļ. Tas, ka visi fotogrāfi ir psihoterapeiti, nav pat apspriežams. Sieviete jau seansa laikā saprot, ka ir skaista, un, ja arī  bildē to ierauga, tas ir nenovērtējami. Pavisam melīgs būtu apgalvojums – lai būtu, ko mazbērniem parādīt. Kamdēļ? Nezinu nevienu cilvēku, kam omīte būtu rādījusi savus kailfoto. Nav, ko biedēt mazbērnus! Lai viņi uztver un mīl omīti kā omīti, nevis izģērbtu beibi.

Ir gadījies, ka modeles tevī iemīlas?

Ja arī ir, tad par to neko nezinu. Bija cits gadījums – bet tas gan ir patoloģisks – ka modele klaji piedāvājās. Uz līdzenas vietas! Pēc tam, aprunājoties ar kolēģiem, secinājām, ka viņai bija „fans” pārgulēt ar visiem fotogrāfiem.

Kā tiki galā?

Vienkārši aizmuku. Esmu no tiem vīriešiem, kam bail no tik aktīviem uzbrukumiem. Un uzreiz no viņas sāka pienākt sms. Palūdzu Bogdanai, lai pieklājīgi atbild manā vārdā. Mazums – varbūt cilvēkam psiholoģiskā trauma no atraidījuma?! Bogdana prot skaisti rakstīt, zināju, ka tiks galā.

Viņa nav greizsirdīga uz modelēm?

Nē! Jo tās nav vīrieša – sievietes attiecības. Protams, starp fotogrāfu un modeli jābūt kontaktam. Es mīlu visas sievietes, ko fotografēju, bet citādi, nekā parasti vīrietis mīl sievieti. Večus gan nemīlu (smiekli). Radošais moments vienmēr ir mazliet seksa moments, bet emociju līmenī, nevis fiziskā līmenī. Es gūstu baudu no tā, ka radu skaistu fotogrāfiju. Nu kas tas ir? Tas ir sekss, jā! Visīstākā mīlestības izpausme. Un es saprotu, ka tas ir daudz spēcīgāk par fizisko kontaktu, – kaut ko tādu nav iespējams piedzīvot mehāniskā seksā.

Tieši tāpēc sieva varētu just greizsirdību. To sakāpināto emociju dēļ.

Bet kur lai es tās lieku? Tieši to pašu baudījumu dabūju, fotografējot ziedus vai sēnes. Tam nav sakara ar kailumu.

Pieļauju, ka sievu fotografēt ir grūtāk, tāpēc ka bijis tas fiziskais kontakts. Vai tā?

(Apstiprinoši māj ar galvu.) Pilnīgi citas sajūtas un pilnīgi cits rezultāts! Varbūt tāpēc, ka trūkst veselīgā flirta, kas arī cilvēkos ielikts dabiski. Kad fotografēju sievu kalendāram, tā bija mana visbriesmīgākā sesija.

Bet kā iespējams, ka vīrs bildē nepazīst sievu? Nav pamanījis, ka arī viņa ir skaista un seksuāla, vai ir to aizmirsis?

Lieta tāda, ka tas, ko redzam, skatoties uz sevi spogulī un uz sevi fotogrāfijā, – ir divi dažādi attēli. Spogulī ar acīm sevi skenējam. Un esam izdomājuši, ka esam tādi vai šādi. Bet fotogrāfijā sevi redzam visu kopumā, un tas neatbilst tam, kā sevi iztēlojamies. Cilvēka redzei nepiemīt operatīvās atmiņas, tā darbojas no atmiņām. Nepazīst tāpēc, ka cilvēki, kas dzīvo kopā, katru dienu viens otru neskenē. Vīrietis sievieti noskenē tad, kad uzķeras uz viņas āķa. Viņam tā bilde patikusi, un tā turpina darboties! Bet, ieraugot savu sievieti akta foto, viņam jāsāk skenēt no jauna. Un tad seko pārsteiguma moments. Otrs gadījums, kad skenē no jauna, ir pāra krīzes momentos. Tad it kā atveras acis un pēkšņi pamana, ka otrs arī fiziski mainījies. Bet mīlošie taču pat neredz, kā otrs noveco. Tāpēc ir liela daļa patiesības anekdotēs, ka vīri nemana sievas jauno frizūru. Viņš vienkārši atceras, kā viņa izskatās.

Tātad vīrietis neredz arī sievas „riepu”, par ko viņa tā uztraucas?

Viennozīmīgi neredz! Ja pamana, tas nozīmē, ka no jauna skenē. Kāpēc skenē? Varbūt ir iemesls? Jo normāli, ja nepamana ne frizūru, ne kilogramus, – tad ar attiecībām viss kārtībā.

Kas sievietēm sevī nepatīk?

Visām, un viss! Nav bijis vēl nevienas sievietes, kura būtu pilnībā ar sevi apmierināta. Visām te ir par daudz, te – par maz, un tā tālāk. Pilnīgi visām!

Kad ieraugi kailu modeli, vai novērtē viņu „skaists, ne tik skaists” līmenī?

Nē!

Bet kā tad tu viņas skenē?

Patiešām ļoti labs. (Ilgi domā.) Mēģinu atsaukt atmiņā šodienas sesiju. Atceros, ka pa studiju staigāja sieviete, kas pārģērbās apakšveļā... Laikam kādu brīdi viņa bija pat bez veļas. Bet es pat neatceros, kā viņa izskatījās kaila. Toties perfekti atceros katru kadru tajā apģērbā. Ļoti reti ir tā, ka, strādājot ar kailu modeli, pamanu disproporciju. Bet arī tad skaidri zinu, kā ar šo modeli jāstrādā – kādi ir izdevīgie un kādi neizdevīgie rakursi.

Tātad jebkuru ķermeni var nofotografēt skaisti?

Protams! Sievietes ķermenis jebkurā gadījumā ir skaists. Un pilnīgi noteikti skaistāks par jebkuru koptu vīrieša ķermeni ar „atkarājušamies” piedevām. Es to par locekli. Tas vienkārši nav estētiski, lai arī ir dabiski. Bet, kad redzu vīrietim tulznu vēdera vietā, tad vispār gribas kliegt: „Uz ātrāko apģērbies!” Turpretī sievietei jebkurš apaļums ir skaists. Un tie nav tikai vārdi, lai gan zinu, ka sievietes tam netic. Vājprāts ir tas, ko tiražē modes industrija! Šausmīgi, ka jaunas meitenes skatās uz žurnālu vākiem un apbrīno tur slimu cilvēku slimu fantāziju attēlus, kuros nav nekā dzīva, nekā dabiska. Jo viss, ko var redzēt uz vākiem, – tā nav patiesība! Tāpēc nekādā gadījumā nevajag skriet pakaļ nepatiesībai.

Bet vai vīrieši nav tie, kas skrien tai pakaļ? Tieši viņi taču priecājas par tām skaistulēm, un sievietes to redz, tāpēc grib līdzināties. Katrā autoservisā kā likums ir kalendārs ar kailām sievietēm – slaidām, skaisti uzkrāsotām un perfektām silikona krūtīm.

Jā, ir. Tikai nez kāpēc viņas novietotas starp dzelžiem un riteņiem?!

Žurnāls „Stella”, Kasjauns.lv / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi un personiskā arhīva