Modes māksliniece Žanete Auziņa atzīstas mīlestībā
Tikko Latvijā dzimis jauns žurnāls „Confess”, kas ir lasāms internetā. Žurnāla idejas autore, modes māksliniece Žanete Auziņa uzskata, ka par modi iespējams runāt citādi, nekā tas darīts līdz šim.
Kaut kas ir noticis ar modes mākslinieku pēctecību. Jau kādu laiku nav pieteikti jauni vārdi. It kā. Ir vienas paaudzes modes mākslinieki, vēl vienas paaudzes modes mākslinieki un pēc tam – tukšums. Patiesībā ir pietiekami daudz jauno un talantīgo, kas attīstās, strādā, veido darbus, bet īpaši netiek aicināti dalīties savā pieredzē. Arī viņi paši acīmredzot nejūt nepieciešamību pēc pašizrādīšanās. Viņu iekšējā garīgā un radošā pasaule ir pietiekami sakārtota. Viņi vienkārši godīgi dara savu darbu, kam nav nepieciešama publicitāte. Viņi nealkst lielu slavu vai naudu.
Daudzu jauno mākslinieku ambīcijas ir citādi organizētas. Šī mākslinieku paaudze ir intraverta, viņu darbība nav vērsta uz āru, bet tā ir ļoti interesanta, un mēs žurnālā par to runāsim. Neuzskatu, ka vienmēr ir vajadzīga publicitāte un sakari – ja cilvēks ir patiesi talantīgs un tā ir Dieva griba, iespējas sevi parādīt viņam tik un tā tiks dotas. Mediju pasaule vispār ir ļoti mānīga – tas ir tāds liels, liels ziepju burbulis, par ko būtu jābūt atbildīgiem visiem, kas šo ziepju burbuli uztur. Kamēr nenomainīsies paaudze, kuru neietekmē iepriekšējā ar savām shēmām un metodēm, intrigām un ietekmēm, tikmēr nekas nemainīsies.
Izklausās, jaunais žurnāls ir tāds kā izaicinājums modes pasaulei...
Tā varētu teikt. Bet šajā izdevumā nav nekā radikāla. Atšķiramies ar to, ka dodam vārdu Latvijas un Baltijas māksliniekiem. Un tā būs iespēja garākai sarunai, kas nav iespējama drukātajos medijos dažādu ierobežojumu dēļ. Man svarīgi parādīt Latvijas produktu, Latvijas modi ārpus Latvijas robežām. Tāpēc informācijai jābūt pieejamai angļu valodā. Latvijā līdz šim šāda medija nav bijis. Bet pasaule ir atvērta – ja šis tirgus māksliniekam ir par šauru, viņš var atrast iespējas realizēties Vācijā, Francijā, Norvēģijā...
Savu atlikušo laiku gribu veltīt jauniem cilvēkiem un veicināt dažādu paaudžu sadarbību, jo jaunības talants un enerģija, apvienojoties ar vecākās paaudzes pieredzi, var ātrāk atrisināt nozares panākumu formulu. Un no nākamās paaudzes ir tik daudz atkarīgs – manu bērnu dzīve, manu mazbērnu dzīve...
Sajūti laika ritējumu?
Man periodiski dzīvē bijuši brīži, kad šķitis, ka palicis tikai... Tikai tik. Tu saskaries ar situācijām, kas liek tev pārdomāt dzīvi, un saproti – jā, tiešām, rītdienas var arī nebūt. Un tad apjaut, ka patiesībā esi šai vienai dienai. Tiešām nevaru paredzēt, kas notiks rīt. Protams, es nedomāju fatāli, bet apzinos, ka patlaban esmu jau savas dzīves nobeiguma daļā. Vēlos atlikušo laiku pavadīt, darot to, kas šķiet svarīgi.
Tā ir sava veida atzīšanās mīlestībā. Atzīšanās cieņā pret to, ko darām. Atzīšanās cieņā modei, mūzikai, mākslai. Priecājos, ka man apkārt ir talantīgi cilvēki, kam Dievs devis iespēju saredzēt skaistumu.
Man šķiet, šī spēja tiek dota arvien mazāk cilvēku. Taču iespējams, ka tagad skaistuma sajūta vienkārši mainās. Katrā ziņā jaunās paaudzes mākslinieki skaistumu redz citādi.
Tagad ir runa vairāk par garīgajām vērtībām. Un par niansēm, nevis formu. Ja agrāk runāja par cukurtrauku, tagad runā par osiņu, par maliņu... Tādas smalkākas un jutekliskākas lietas.
Jaunie mākslinieki arī daudz citādāk risina savu dzīvi – klusinātāk. Visa viņu darbība ir tāda vairāk uz iekšu vērsta. Man tas reizēm šķiet mazliet garlaicīgi – man gribas sajust enerģiju visā, man liekas, jauniem cilvēkiem jābūt enerģiskiem; jābūt formai, jābūt krāsai, jābūt spēcīgai idejai!
Bet tikpat labi jau enerģiju var ielikt smalkākās, trauslākās lietās. Diemžēl ne visi spēj šīs lietas saskatīt un novērtēt.
Būsim reāli – cik cilvēku valkā Īva Senlorāna vai Šaneles modes namu kolekciju apģērbu?! Mūsu ekonomiskā situācija ir pilnīgi cita! Latvijā lielā mērā atspoguļo augsto modi, ko lielākajai daļai sabiedrības nav iespēju patērēt! Neredzu jēgu tik daudz rakstīt un runāt par zīmoliem un māksliniekiem, kuru veikalu te, Rīgā, patlaban nav un varbūt arī nekad nebūs! Tāpēc uzskatu, ka vairāk jāanalizē vietējā mode, jādod vārds vietējiem modes māksliniekiem, jāattīsta vietējais tirgus.
Tagad Latvijas modes mākslinieks nevar aktīvi strādāt vietējā tirgū – pirmkārt, finansējuma dēļ. Modes mākslinieks nevar būt vienā personā finanšu direktors, radošais direktors, nodarboties ar mārketingu un reklāmu. Un kur nu vēl jauns modes mākslinieks. Viens Rīgas lielveikals vienu mēnesi sarīko iespēju pārdot latviešu modes mākslinieku preces, un tas ir labi, bet ko darīt ar pieprasītās preces daudzuma atlikumu? Es arī neizprotu, kādēļ ārvalstu kompānijas, kurām tiek dota iespēja attīstīt savu biznesu Latvijā, ignorē vietējo potenciālu, kas ir salīdzinoši niecīgs un neaizņem lielas platības.
Tas pats ir ar piedalīšanos modes nedēļās. Modes mākslinieki ir kā nabaga radinieki – mēģina vieni paši kaut ko izdarīt, kaut kā izgrozīties... Mode prasa milzīgus ieguldījumus. Piemēram, lai aizbrauktu uz Berlīnes vai Kopenhāgenas modes nedēļu un parādītu kolekciju, kopējās izmaksas ir ap 25 tūkstošiem eiro. Un tādēļ šai nozarei nepieciešams profesionāli izvērtēts un papildus piesaistīts finansējums.
Bet beļģu sešinieks nebija no modes citadeles! Es domāju, ka arī pie mums ir potenciāls, arī mēs varam būt mazā Beļģija, kāpēc ne?! Mums ir visas iespējas. Es ticu, ka Latvijas modes mākslinieku kolekcijas tiks izrādītas Parīzē, Berlīnē, Ņujorkā un citur, un tas jau arī notiek. Protams, modes pasaulē liela nozīme ir veiksmei – ir jāstrādā, jāizmanto visas iespējas un jāprot pareizi rīkoties īstajā momentā, bet radošais potenciāls mums ir.
Šogad janvārī mēs ar Agnesi Narņicku rādījām kolekciju Berlīnes modes nedēļā. Kad tu pietuvojies šim līmenim, redzi – tas nav nekas neiespējams, mēs varam strādāt un veidot ļoti augstvērtīgus un kvalitatīvus dizaina darbus. Bet viss atduras pret finansēm...
Domāju, ja man būtu iespēja jau rīt finansēt piecus, sešus modes māksliniekus, viņi radītu lieliskas kolekcijas, ko varētu rādīt jebkurā pasaules modes nedēļā. Ja tiek saskatīts talants un piesaistīti naudas līdzekļi, attīstība var notikt daudz straujāk, nekā, piemēram, mēs to varam redzēt dažu mūsu modes mākslinieku gadījumā. Talants, veiksme, protams. Bet zinu, ka attīstībai un tam, lai tevi vispār kāds pamanītu, nepieciešami līdzekļi.
Apmēram.
Latvijas sabiedrība vispār ir gatava lietot Latvijas modi?
Vienmēr būs sabiedrības daļa, kas spēj novērtēt kreatīvu dizainu. Tā nav liela, bet tā ir visā pasaulē. Kādā lidostā skaitīju, cik daudz cilvēku staigā džinsos un krekliņos un kam ir mugurā dizaineru apģērbs. Attiecība bija 15 pret viens, Latvijā tā attiecība, protams, ir vēl lielāka. Taču ir cilvēki, kam mūsu modes mākslinieku darbs ir vajadzīgs.
Un sievietēm ir jāinteresējas par modi. Viņām vismaz divreiz sezonā ir jāpērk modes žurnāls un ir jāseko tam, kas notiek.
Ko šodien nozīmē – sekot modei? Ģērbties moderni?
Tagad ir ļoti viegli apmaldīties visā piedāvātajā informācijā – ir svarīgi būt dzīvesgudrām, saprast, kas ir nepieciešamākais tieši tev. Nekad nevarēs lietot visu, izmēģināt visu.
Sekošana modei būtībā ir sevis vērošana. Jaunu krāsu, jaunu sajūtu, jauna tēla piemērošana. Tas ir ļoti sievišķīgi. Modes mākslinieki palīdz sievietēm spēlēties ar sievišķību.
Kas, tavuprāt, patlaban modē? Kas ir pats aktuālākais?
Pašlaik ir ļoti radikāla situācija. Visam, kas bija iepriekš, pateikts: „Nē!” Galiāno ar teatrālām, liekām detaļām – tas viss tagad tiek noliegts. Mode, tāpat kā māksla, mainās, viss iet uz novienkāršotām, smalkām niansēm; tuvojamies ļoti tīriem, skaistiem siluetiem, ģeometriskiem rakstiem un neuzkrītošiem dekoratīviem elementiem.
Mode vienmēr atspoguļo to, kas notiek ar cilvēkiem, ar sabiedrību kopumā. Pašlaik vislielākā uzmanība pievērsta detaļām un niansēm – krāsām, rakstiem, siluetiem... Mēs atsakāmies no visa liekā. Mode pašlaik arvien vairāk attālinās no vēstures un aizvien vairāk skatās nākotnē.
Piecas Žanetes Auziņas privātās atzīšanās
Brīva sieviete ir brīva no aizspriedumiem, stereotipiem, visu veidu kompleksiem. Viņa ir brīva savā izvēlē. Tā ir sieviete, kas spēj priecāties par dzīvi; sieviete, kas mīl, kuru ciena un atbalsta. Tādas sievietes vēlos vairāk redzēt sev apkārt.
2. Esi par sevi radījusi stiprās sievietes tēlu. Kādreiz ļauj sev justies arī vājai? Ar ko sevi lutini?
Manuprāt, cilvēkam nav jājūtas vājam. Viņam jābūt garā stipram un jāiet roku rokā ar ticību, cerību un mīlestību. Katru no mums dzīve lutina tik, cik nepieciešams vai cik esam to nopelnījuši. Un mani arī...
Vīrietis, bērni, mazbērns.
4. Tavi prieka avoti?
Visi cilvēki, kas man tuvi, kas saprot mani un kurus es saprotu.
...aviobiļete, grāmata, dators, smaržas, fotokamera...
Lasi un skaties modes žurnālu CONFESS internetā:
