Ziemassvētku murgs: atkal jāšuj bērnam maska
Un tā tas murgs turpinās no paaudzes paaudzē, reiz līdzjūtīgi nopūtās kāda mana kolēģe. Tuvojās Ziemassvētku laiks, un mums ar sievu bija jālūko meitai bērnudārzniecei kārtējais tērps ludziņai.
Cienījamai kolēģei Guntai viņas bērnībā māte vakaros pēc darba šūdināja kāpostgalvas tērpu – kā nu prata un mācēja, nebūdama profesionāla tekstilniece. Iznākums uz gada balvu karnevāla mākslā nekādi nepretendēja, bet Guntiņa saprata, ka mamma taču ir centusies un visiem spēkiem centās iejusties kāpostgalvas tēlā.
Mums ar sievu pirmajā reizē paveicās – meitai bija tikusi kaķa loma. Lielveikala plauktā gluži nejauši acīs patrāpījās brīnišķīgs piedāvājums – „Sexy Cat”. Karnevāla paciņu rotāja krāšņa bilde ar seksīgu meiču triko un kaķa ausīm – proti, melna stīpiņa ar mincītes ausīm, liekama uz galvas. Atlika bērnam uzkrāsot deguntiņu un ūsas, un kaķis gatavs.
Nākamajā reizē vajadzēja suni... Visu cieņu sievai, viņa, skolas laikā nebūdama mājturības izcilniece, uzmeistaroja itin gaumīgu masku. Tā vietā, lai pēc darbadienas dīki atpūstos pie televizora vai palasītu grāmatu, grieza un diedza.
Citā reizē ar kazas lomu tikām galā visumā viegli, salūkojām skaistu, baltu galvas lakatu, par trīs latiem plecu seģenei nopirkām mākslīgās kažokādas atgriezumu, paši no dvieļu atgriezumiem darinājām ragus.
Vistrakākais bija bitīte un žagata, tagad atceras dzīvesbiedre, bet arī to viņa paveica. Es neko nevarēju līdzēt, vien iedot naudu materiāliem, iedvesmot un adatā diegu ievērt.
Protams, varēja jau to visu nopirkt gatavu, ir pat speciāli veikali, tikai tas viss maksā naudu. Ko lai dara kuplākas ģimenes, kam ne viens, ne divi, bet trīs, četri un vairāk bērni jāpoš bērnudārza izrādei?
Manā ģimenē šie Ziemassvētku murgs beidzās pirms nepilniem desmit gadiem. Kopš tā laika nekas nav mainījies. Kolēģis, divu bērnu tēvs, iepriekšējās dienās pārdzīvojis Ziemassvētku šoviņus, pukojās par dubultiem izdevumiem. Interešu pulciņā meitai uzticēta pelītes loma, bērnudārzā – zaķīša. Pašai izvēlēties nav dots. „Varēja taču bērnudārzā nākt pretī, ja pelītes maska jau ir, dot tādu lomu,” sprieda tēvs.
Un esmu drošs, ka nekas nemainīsies arī pēc nākamajiem desmit gadiem. Galu galā – iepriekš minētais kolēģis, padalījies savā pieredzē, piebilda: „Bet vispār jau ludziņa bija smuka.”
